Si vis pacem, para bellum „Ja gribi dzīvot mierā, gatavojies kaŗam”
Bijušais Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs, brigādes ģenerālis (Lielbritanija) Jānis Kažociņš intervijā Ligitai Kovtunai un Aivaram Sinkam    05.08.2014

 

 

L. K.  Kad 2003. gadā stājāties SAB vadītāja amatā, tūlīt pēc sarunas ar toreizējo LR Ministru prezidentu Einaru Repši jūs atradāt laiku un iespēju sniegt interviju trimdas latviešu presei. To atminos tāpēc, ka tolaik skaidri pārstāvējāt jaunu polītisko kultūru, ko Latvijā ienesa polītiķi  ārzemju latvieši – Vaira Paegle, Vaira Vīķe-Freiberga, Gunārs Meierovics, Juris Sinka un kas iezīmējās ar citu „pieejamību”, demokratiskumu...

 

J. K.  Un arī Imants Lieģis, Valdis Liepiņš, Ojārs Kalniņš, Rasma Kārkliņa   un citi. Vēl jau ir arī svarīgi, kas un kādus jautājumus uzdod! Citkārt ir grūti atbildēt uz  žurnālistu jautājumiem, jo jāpārstāv vairāku cilvēku, pat  komisijas viedoklis, kā man iznācis, atbildot par KNAB darbību kādai no Latvijas avīzēm. Citkārt vēlos atbildēt rakstveidā, lai nerastos neprecīzitātes.

 

L.K. Par KNAB tad arī sāksim sarunu. Vai ir pamats domāt, ka šajā svarīgajā valsts iestādē notiek inscenētas polītiskās spēlītes?

 

Nē, noteikti ne. Es biju komisijā, kas izraudzīja pašreizējo KNAB vadītāju Streļčenoku. Tolaik labāka  kandidāta no 13 kandidātūrām – turklāt otrajā konkursā – nebija. Joprojām manā ieskatā Streļčenoks ir godīgs, strādīgs un uzticams cilvēks, taču, kā izrādās, viņam nav pieredzes vadošā darbā. Tas. kā KNAB turpinās darbu, ir ļoti svarīgi Latvijas valstij un tās drošībai, jo korupcija ir viens no lielākajiem valsts drošības  apdraudējumiem. Un to „lielais kaimiņš” izmanto veikli un neslēpti. Pret korupciju Latvijā ir jācīnās ļoti atbildīgi un jāizbeidz iekšējie cīniņi birojā, kas valstij nes lielu ļaunumu. Cīņa pret korupciju ir pašaizsardzības cīņas pirmā līnija.

 

Bet „mūžīgo vietnieci” Jutu Strīķi par vadītāju ni un ni...

 

Redziet, objektīvi Strīķe ir ļoti laba darbiniece operātīvajā darbā, bet, lai vadītu KNAB, jābūt vēl citām organizātoriskām spējām. Un atbalstam Saeimā.   

 

Un tomēr – kā lai nemetas aizdomas par polītiskajām spēlītēm, ja šo prasmīgo darbinieci praktiskajā korupcijas apkaŗošanas darbā ņem un pazemina amatā, kur jāstrādā ar birokratiju un iesniegumiem, kas Strīķei ir vājā vieta?

 

Joprojām domāju, ka  nesaskaņām ir gluži cilvēciski iemesli, rakstura īpašības, ko neņemšos komentēt.

 

Sakarā ar jūsu darbu aizvadītajos vairāk nekā 10 gados Latvijā jums ir daudz, daudz vairāk informācijas nekā jebkuŗam citam. Vai varat dzīvot mierīgi un justies pārliecināts, turklāt laikā, kad dažus tūkstošus kilometru tālāk notiek nepārprotams kaŗš?

 

Eiropa ir kļuvusi daudz vājāka un dzīve bīstamāka, nekā bija pēc t. s. aukstā kaŗa beigām. Tolaik tomēr valdīja zināmi noteikumi un likumi, ko ievēroja. Tagad redzam, ka kāds, precīzi – Krievijas Federācija, ir izvēlējusies tos pārkāpt. Vēl jau arī nezinām, kā beigsies „arabu pavasaris”, Lībijā slēgtas ASV diplomātiskās misijas un atsaukti to darbinieki, kas Amerikas valsts praksē ir reta parādība. Sīrija, Iraka, neatrisinātais kodolieroču jautājums Irānā  - šis reģions ir ārkārtīgi bīstams. Problēmas pieaug Ziemeļafrikā, kur nopietnu iespaidu, tāpat kā plūdi Bangladešā, atstās globālā sasilšana. Ko darīt cilvēkiem? Iet bojā vai tomēr pārbēgt uz Ziemeļiem, kur neviens negrib pieņemt imigrantu pulkus. Ķīna kļuvusi daudz agresīvāka nekā jebkad, turklāt tās attīstība un ietekme biedē Japānu, Dienvidkoreju, Filipīnas, Indonēziju, Ķīna „iestiepjas”  Sibirijā, Tālajos Austrumos, kur ķīnieši un japāņi ir daudz pievilcīgāki nekā „maskavieši”. Nav atrisināts  Ziemeļkorejas jautājums, un kas zina, vai atrisinājums nebūtu vēl sliktāks par pašu problēmu, – jo neviens nezina, kad režīms kritīs un kas atbildēs par atomieročiem, kuŗi tur atrodas.

 

Kaimiņvalsts Igaunijas prezidents jau skaidri pateica – „es gatavojos kaŗam”.

 

Jā, viņš seko loģikai Si vis pacem, para bellum – ja gribi dzīvot mierā, gatavojies kaŗam.

 

Arī krievu rakstnieks, disidents, bijušais izlūks Viktors Suvorovs, kas mīt Anglijā un kam Krievijā piespriests nāvessods, skaidri pateicis, ka trešais pasaules kaŗš ir neizbēgams, – Suvorova ieskatā resursu pēc.

 

Lasīju viņa rakstus angļu valodā – sākumā viņš to pamatoja ar Krievijas imperiskajām tieksmēm, tad „pārorientējās” un apgalvo, ka resursu pēc. Un viņam ir taisnība. 

 

Runājot par Krieviju – mūsu laikrakstā (11. numurā) bija intervija ar Dr. Georgu Andrejevu, savulaik LR ārlietu ministru, kas, savā diplomāta darbā strādājot, paša acīm lasījis dokumentu, tā saukto Karaganova      doktrīnu, kuŗā melns uz balta lasījis „praktiskas pamācības”, kā strādāt ar krieviem diasporā, lai īstenotu Krievijas ārpolītikas plānus. Jāteic, Latvijā redzam, ka darbs rit rosīgi un gūst „panākumus”: tādi vīri kā Lindermans, Gapoņenko, Osipovs, Girss strādā un netiek ne sodīti, ne izraidīti no valsts.

 

Jā, strādā acīm redzami un nopietni. Kopš 2006. gada pat „uzņem apgriezienus”. Krievija tiešām cenšas īstenot savus ārpolītiskos mērķus caur diasporu, tāpat kā PSRS savulaik izmantoja Rietumu komūnistu partijas. Ne jau viņiem šīs  „diasporas” ir īpaši mīļas – tas ir veids, kā darīt savu darbu. Austrumukraina tam ir vistiešākais piemērs – cerēja, ka notiks tāpat kā Krimā. Bet nenotiek! Austrumukrainā, kur cilvēki ir gluži kā „nozombēti” ar Krievijas melīgo informāciju – jo alternātīvas jau nav! – rezultāts ir kaŗš, kas notiek. Situācija Latvijā, Igaunijā un Lietuvā tomēr ir kardināli atšķirīga.

 

Un tomēr – minētie vīri joprojām dara savu melno darbu, un, skat, ap vēlēšanu laiku vēl vairāk sasparosies. Vai Latvijas drošības iestādes tiešām to nevar iegrožot?

 

Redziet, sabiedrībā joprojām ir tāds ieskats, ka drošības iestādes ir visspēcīgas – kā savulaik VDK, kas visu kontrolēja un ietekmēja. Arī sodīja. Šodienas Latvijas drošības iestādes ir tādas, kādām tām jābūt modernā, demokratiskā pasaulē, kur ievēro vārda un polītisko brīvību. Ja kāds provocē naidu vai kurina kaŗu, tas ir jāpierāda un tad jātiesā. Vai jācīnās ar polītiskiem ieročiem. 

 

A.S. Šī propaganda jau arī plaši izvērsta tīmekļa vidē, kas neprasa financiālus ieguldījumus.

 

Krievija atvēl lielu naudu, lai caur diasporu stiprinātu savas ārpolītikas intereses. Turklāt Latvijā izmanto vēl arī nevalstiskās organizācijas, kas te ir atļautas un kuŗas var sponsorēt no ārzemēm. Pašā Krievijā tās ir aizliegtas, tur jādefinējas par ārzemju aģentiem. Mums ir jācīnās demokratiskā veidā, šobrīd  - lai prokrieviskie spēki Saeimas vēlēšanās negūtu virsroku.

 

Aizvadītais 9. maijs un sadzīviskie vērojumi gan liecina, ka krievi Latvijā kļuvuši klusāki, mierīgāki, izskatās – vēlas būt eiropieši.

 

Piekrītu. Atliek vienīgi paraudzīties, kā uzlabojusies autosatiksmes kultūra. Un, ja vēl salīdzina ar to, kāda tā ir Maskavā! Krievi, kas savus līdzekļus iegulda Latvijā un vēlas iegūt uzturēšanās atļaujas, vēlas dzīvot drošā vietā, kur likumam ir nozīme. Viņi vairs nespēj dzīvot vidē, kur vienā brīdī viņiem var atņemt visu, kas pieder. 

 

Šopavasar jums uzbruka huligani. Vai domājat, ka tas bija saistīts ar jūsu darbu? Un kādā valodā uzbrucēji runāja?

 

Mēs gan nesarunājāmies... Ir pamats domāt, ka uzbrukums notika saistībā ar kādu mana agrākā SAB darba jautājumu, bet par to nevaru runāt, kamēr notiek izmeklēšana.

 

Vai jūs pats runājat krieviski?

 

Krieviski varu lasīt, mazliet parunāt.

 

A.S. Vai Rietumu latviešiem vēl ir izredzes nonākt un darboties svarīgos posteņos Latvijas polītikā un ierēdniecībā, vai tie laiki pieder pagātnei?

 

Latvijas neatkarības sākumgados trimdas latviešu iesaistīšanās polītikā bija nozīmīga, bet ne vienmēr veiksmīga. Tad nāca „otrais vilnis” – ar Vairu Vīķi-Freibergu, Vairu Paegli, Ojāru Kalniņu u. c. – cilvēkiem, kuŗi savās mītnes zemēs bija daudz sasnieguši un kuŗiem, strādājot Latvijā,  neko nevajadzēja pierādīt, – viņi te ieguldījuši un joprojām iegulda savu pieredzi un zināšanas. Daudz izdarījuši un var ieguldīt vēl. Bet nu ir izaugušas jaunas paaudzes, kuŗām ir arī daudzkārt labāka rietumu izglītība nekā „vecajiem” Rietumu latviešiem. No tiem sagaidāms jauns veiksmīgu polītisko un valsts darbinieku „vilnis”, kas palīdzēs Latvijai augt un attīstīties.

 

Kādi ir jūsu  nākotnes plāni – dzīvosit mierīgi pensijā vai varbūt iesit polītikā?

 

Polītikā neiešu. Bet esmu priecīgs, ka savas zināšanas un pieredzi, kas iegūta 30 gados britu armijā un 10 gadus vadot SAB Latvijā, varu izmantot, strādājot par aizsardzības ministra padomnieku un arī par padomnieku LR Ārlietu ministrijā. Gluži privāti – priecājos, ka nu ir vairāk brīva laika, ko izmantošu, lai sakārtotu sava tēva Induļa Kažociņa archīvu un nodotu to attiecīgajiem mūzejiem, arī lai vairāk uzmanības veltītu vecātēva, komponista Kārļa Kažociņa vārdā nosauktajai bērnu mūzikas un mākslas skolai Madlienā un dzimtas mājai „Lielūži”.

 

A.S. Vai par Latvijas nākotni jūtaties pozitīvs?

 

Ļoti! Un tāpat gribētu justies arī attiecībā uz Krieviju. Domāju, ka ne vien jātiek galā ar to valsti, kas šobrīd uzvedas „pusaudziski”, bet tad, kad tā izbeigs savu dauzīšanos, jāpalīdz tai attīstīties. Un Latvijai arī būs jāpiedalās kā palīdzības sniedzējai.