Seeing is believing jeb Latvijas vēstures gaita pašu acīm
Ligita Kovtuna    20.08.2014

 

 

Šīs vasaras pašā vidū – 8. jūlijā – Rīgā, Okupācijas mūzejā, notika kādas ļoti īpašas vēsturiskas dokumentālās filmas pirmizrāde. Filmas nosaukums – „Mežabrāļi. Īles bunkura partizāni”. Īpaša tā ir ne vien tāpēc, ka vēstī par notikumiem, kas Rietumu pasaulē nav ne vien īsti izprasti, bet ir apšaubīti vai pat ignorēti. Proti, par partizāniem, kas turpināja bezcerīgu cīņu par Latvijas brīvību, uzbrūkot okupantiem no saviem bunkuriem mežos. Tāpēc viņi arī ieguva nosaukumu  „mežabrāļi”. Viņu, mežabrāļu, vairs palicis maz. Divi – Leons Garkalns un Juris Birgmanis piedalījās pirmizrādes sarīkojumā. Filma īpaša ir vēl  tāpēc, ka tās režisori un producenti ir ... vācieši Pēters Grimms (Peter Grimm) un Ekarts Reichls (Eckart Reichl). Un abus uz sarunu ir atvedis Daris Deliņš,  Latvijas Goda konsuls Ņujorkā. Latvietis, kuŗa saknes ir Austrālijā. Mūsu saruna notiek viesnīcas „Radi un Draugi” mājīgajā otrā stāva buduārā, kādu stundu pirms atbildīgās pirmizrādes.

 

Tātad – filma vēstī par pēckaŗa pretošanos otrreizējai padomju okupācijai Latvijā un ir pamatota ar šo cīņu dalībnieku un aculiecinieku atmiņām. Angļu valodā  filmu sauc – Forest Brothers – the partisans of the bunker-  un tā ir galvenokārt orientēta uz Rietumvalstu skatītāju. Taču Pēteram un Ekartam bija svarīgi to parādīt Latvijā.

 

Filmu „atrada” Daris Deliņš, apmeklējot Berlīnes kinofestivālu šā gada februārī. Daris pieteicās uz filmas seansu, satika režisoru un producentu, un nu aktīvi strādā, lai „Mežabrāļus” noskatītos pēc iespējas vairāk skatītāju pasaulē. Šobrīd filma ir dublēta latviešu, vācu, angļu, igauņu un lietuviešu valodā. Interesi par to pauduši arī... korejieši. Un japāņi, kuŗus sevišķi interesē filmas par Otro pasaules kaŗu.

 

Jautājums Pēteram Grimmam – kas rosināja vienu vācu režisoru uzņemt filmu par tik specifisku vēstures posmu Latvijā?

 

P.G. Es uzaugu Austrumvācijā, Berlīnē. Zinu, kas ir okupācija, un arī piedalījos studentu kustībā, kas bija vērsta pret režīmu. 1991. gadā man bija iespēja apmeklēt Lietuvu kopā ar vācu parlamenta delegāciju, lai mēs kā pārraugi vērotu tautas nobalsošanu par neatkarības atjaunošanu Lietuvā. Pēc tam braucām uz Rīgu. Šais dienās dzirdēju stāstu par partizānu kustību un nolēmu, ka tas ir jādokumentē – jo dalībnieku un aculiecinieku vairs nav palicis daudz.

 

Kādas ir tavas izjūtas un vērojumi kopš tā laika, atkal atgriežoties Rīgā? 

 

P.G. Īstenībā jau, atgriežoties Rīgā, tik vien kā noīrējām automašīnu, lai dotos uz filmēšanas vietām. Bet skaidri varu apgalvot – Rīga ir kļuvusi par normālu Eiropas mētropoli, tā nav  tikai  kāda Austrumeiropas valsts galvaspilsēta. Vienīgi – jau lidmašīnā, lasot reklāmas žurnālu, dūrās acīs, ka nekustamo īpašumu tirgus piedāvājumi ir tikai krievu valodā... Redziet, vācieši jau ar grūtībām izprot, kuŗa ir katras Baltijas valsts galvaspilsēta, Latvijas vēsture ir īpaša, un tāpēc arī problēmas ir īpašas. Šī vēsture ir jāzina un jāstāsta, tad arī izpratne mainīsies.

 

Jautājums producentam Ekartam – vai tagad, kad darba attiecības Latvijā beigušās, paliks kādas „sirds attiecības”?

 

E.R. Kā nu ne – mana krustmāte, vārdā Austra, ir latviete! Meitas uzvārdā – Austra Celmiņš. Tieši viņa ir visvairāk man stāstījusi par Latvijas vēsturi, un tieši viņas stāsti mani visvairāk ietekmējuši. Kad filmējot klausījos veco vīru un sievu stāstus, Austrastantes stāstītais atdzīvojās.Ko tagad izjūtu Latvijā?  Ukraina ir tik tuvu, un, pēc statistikas, Rīgā dzīvo ap 50% krievu...

 

...kuŗi gan lielākajā vairākumā vēlas būt eiropieši!

 

E.R. Lai nu tā būtu! Un lai nu pasaule izprastu, jo ir taču šis „divdomīgais” leģionāru jautājums – viss, kas saistīts ar burtiem SS, ir ļoti sensitīvs Rietumu pasaulē. Tāpēc arī  producenta darbā izjūtu, ka mūsu filmu par Latvijas vēstures neordināru stāstu ir grūti pārdot starptautiskajiem TV kanāļiem.

 

Jautājums Darim Deliņam – kā tu, Austrālijas latviešu atvase, nokļuvi Amerikā?

 

D.D. Kad man 22- 23 gadu vecumā bija izvēle turpināt mācības Londonā, Anglijā vai ASV, izvēlējos Ameriku – tās kultūra un mentālitāte man likās tuvāka.

 

Jau septīto gadu turklāt vēl esi arī Latvijas Goda konsuls Ņujorkā. Laiks pietiekams, lai varētu arī pateikt, kas ir tava darba lielākais gandarījums?

 

D.D. Kaut ko vienu grūti nosaukt – prieks un gandarījums ir ikreiz, kad izdevies palīdzēt gan cilvēkiem, kam radušās problēmas, teiksim, pazaudētas pases dēļ, gan izkārtot Latvijas valsts amatpersonu vai uzņēmēju sekmīgas tikšanās ar cilvēkiem, kuŗi kaut ko vēlas darīt Latvijas labā.

 

Tu izkārtoji arī savulaik LR Valsts prezidenta Valža Zatlera tikšanos ar Latvijā dažādi vērtēto Džordžu Sorosu.

 

D.D. Jā, par Sorosu domas dalās visur pasaulē – Anglijā viņu vērtē negātīvi, Amerikā un citur pasaulē – kā financiālu veiksminieku un filantropu... Latvijā? Šķiet, Tēvzemē uz daudz ko skatās pārlieku aizdomīgi. Dažs varbūt gluži vienkārši tāpēc, ka nav dabūjis cerēto naudu.

 

Jau drīz Latvijā būs kārtējās – 12. Saeimas vēlēšanas. Vai tu jau zini, par ko balsosi? Esi taču arī Latvijas pavalstnieks.

 

D.D. Manuprāt, ir svarīgi, lai Latvijā būtu stabila valdība. Daudz domāju par to, kāpēc latviešiem raksturīgas šīs „mazpartijas”, kas taču saskalda stiprumu. Vai tā ir kāda godkāre, vēlēšanās būt „ķēniņam” kaut mazā, bet „savā ķēniņzemē”?! Viss labais taču ir veiksmīgāk izdarāmas kopā. It īpaši šābrīža nedrošajā situācijā mēs nedrīkstam šķelties! Bet attieksmē pret Latviju es tomēr neesmu pesimists – tā zāle ir zaļāka Latvijā!

 

Vai tici veiksmīgam Repatriācijas plānam?

 

D.D. Katra aizbraukušā latvieša stāsts ir individuāls. Labākais rezultāts būtu, ja reemigrants teiktu – darīšu Latvijā to, ko pasaulē esmu iemācījies. Demografiskā krize mums vēl ir priekšā, un es ļoti ceru, ka Latvijas valsts zina, ka tai ir plāns, kā noturēt šo valsti 2 – 2,5 miljonu iedzīvotāju skaitā,  vai arī mēs gribam, lai šo skaitu uzturētu cilvēki no Mongolijas, Irānas, Turcijas? Varbūt tomēr savējos?Manā ieskatā Latviju vajag apciemot vismaz reizi gadā, jo – seeing is believing. Es nepaļaujos tikai uz tīmekli vien.