Sava laika lieciniece

30.12.2013

Ar žurnālisti un literāti Ingu Jērumu sarunājas Gundega Saulīte

Ar Ingu Jērumu tiekamies dažas dienas pēc viņas jaunākās grāmatas atvēršanas sarīkojuma. „Ilze Vazdika. Saldā katorga” ir grāmata ne tikai par spilgto Dailes teātŗa aktrisi, tā aptveŗ visas Vazdiku dzimtas vēsturi, jo galvenās varones vecāki Hermanis Vazdiks un Vilma Lasmane, tāpat brālis Uldis Vazdiks savus radošos spēkus ir veltījuši Dailes teātrim. Taču grāmatā sniegta liecība arī par daudz plašākiem dzīves apvāršņiem – par laikmetu, kuŗā dzīvoja, darbojās un izveidojās šī latviešu teātŗa kultūrā neatkārtojamā dinastija. Tikpat interesanti kā par sulīgās raksturotājas, vitālās Ilzes Vazdikas aktrises gaitām ir lasīt par viņas vecāku paaudzi, par brāļa likteni, par pēckaŗa Latvijas sadzīvi un cilvēku mūžīgo tiekšanos pēc mākslas. Manā ieskatā šī grāmata, kas Ingai Jērumai, aktrises Veltas Krūzes un komponista Alberta Jēruma meitai, nebūt nav pirmā, tik saistoša un labi lasāma izdevusies tieši tāpēc, ka ir ļoti personiska. Inga pati piedzīvojusi un vērojusi šo laikmetu, lai varētu liecināt par saviem varoņiem un viņu darbiem. Tā ir grāmata, ko sarakstījusi sava laika lieciniece.

Tagad, kad grāmata par Ilzi Vazdiku jau ir grāmatu veikalos, gribu pajautāt – kas būs tavs nākamais darbs?

Neviens normāls cilvēks jau par saviem plāniem nestāsta, parasti visi tā smalki atrunājas, bet es gan pateikšu. Man ļoti gribētos uzrakstīt par tā saucamiem teātŗa bērniem. Par tiem, kuŗu vecāki strādājuši teātrī, varbūt arī operā, turklāt dažādos laikos. Varētu sanākt interesants darbs – kā kuŗos laikos ir bijis, kā auguši bērni, kam vecāki arvien bijuši aizņemti ar skatuves mākslu. Tur būtu gan par tiem, kas arī nākamajā paaudzē aiziet pa mākslas ceļu, gan par tiem, kuŗi darbojas pilnīgi citās sfairās. Tie ir ļoti interesanti likteņi. Tādā darbā arī atklāsies gan laikmets, gan vecāku ietekme, bērnu uzskati un ģimeņu savstarpējās attiecības. Tā jau ir mūsu kultūras vēsture …

Kā pie tevis atnāk grāmatu varoņi, tie, kuŗus tu portretē?

Ir sanācis tā, ka daudzos gadījumos es tikai izpildu kādu pienākumu. Pirmais gan bija pasūtinājuma darbs – tā bija grāmata par tīģeŗu dresētāju daugavpilieti Sergeju Deņisovu. Es labprāt piekritu, jo man cirks patiešām patīk. Bija ļoti interesanti, es piepazinos ne tikai ar dresētāju, bet arī ar pašiem tīģeŗiem.

Tad nāca grāmata par manu tēvu Albertu Jērumu. Kopā ar māsu Jānu mūsu pienākums bija to izveidot un izdot. Un labi, ka mēs to izdarījām, jo šī grāmata „Olimpā bez lifta” aptveŗ ļoti plašu materiālu klāstu par trimdas latviešu mūziķiem un mūzikas dzīvi. Ko mēs zinātu par latviešu mākslu svešumā, ja nebūtu bijis Jāņa Sildega žurnālu Latvju Māksla? To pašu misiju veica arī Roberta Zuikas Latvju Mūzikas izdevumi. Tēvam bija sakrāts daudz materiālu, tos sakopoju grāmatā, kur pievienotas arī laikabiedru atmiņas par viņu, viņa radošo darbību un personību. Esmu pārliecināta, ka izdevās atklāt Latvijas lasītājiem nezināmus faktus, neapgūtas lappuses.

Pēc tam tēva labs draugs un kollēga diriģents Arvīds Purvs no Kanadas bija iecerējis grāmatu par savu mūža darbu. Pats bija savācis materiālus, atsūtīja man, grāmata „Pa skanošu vasaru” iznāca Latvijā. To sagatavojot, es pati iemācījos maketēt, sarunāju mākslinieku, tipografiju.

Tad man ir grāmata par Ivaru un Maiju Seleckiem, latviešu dokumentālā kino meistariem. Un atkal man šķita – ja par viņiem neviens neraksta, jāķeŗas klāt, tas ir mans pienākums. Ivars Seleckis, operātors un režisors, latviešu dokumentālajā kino ir pirmā lieluma figūra. Viņa filma „Šķērsiela”, tās 1. daļa, ir saņēmusi visas iespējamās dokumentālā kino godalgas, kādas tik ir uz zemeslodes, viņš galu galā ir ievērojams latvietis. Ivara sieva Maija – viņam blakus ir uzticama līdzgaitniece un laba filmu montāžiste. Un to nu mēs visi labi zinām, ka kinofilmas tapšanas gaitā ļoti liela nozīme ir montāžai. Ar šo grāmatu darbs ilga astoņus gadus, jo materiāla bija ļoti daudz. Tad es biju aizņemta, visu laiku strādāju algas darbus, tad Ivars meklēja grāmatai naudu, tad filmēja, un tad par grāmatu nebija laika domāt.

Pirms dažiem gadiem no izdevniecības nāca ierosinājums rakstīt par kādu no Latvijā ļoti populārā televīzijas seriāla „Ugunsgrēks” varoņiem. Es tūlīt par grāmatas varoni izvēlējos Regīnu Devīti, kas seriālā tēlo Zentas lomu. Man šķita rosinoši, ka Regīna Valmieras teātrī ir izrāžu vadītāja, turklāt bijusi arī ģērbēja, kaut viņai ir augstskolā iegūts aktrises diploms. Īsts sava teātŗa labais gariņš. Par aktieŗiem taču vienmēr ir rakstījuši un rakstīs, bet vai gan kāds zina, ko teātrī dara izrāžu vadītājs? Spēlējot televīzijas seriālā, Regīna Devīte ieguvusi milzu populārtitāti, viņas tēlotā Zenta – vienkārša, tieša un ne pārāk tālredzīga, taču sievišķīga būtne, – ir kļuvusi par fainomenu, kāds līdz šim nav pieredzēts. Par Zentu sāk sacerēt anekdotus, viņas attēlu liek uz krūzītēm, un neviens vairs seriālu nespēj iedomāties bez viņas, gaida, kā uz notikumiem reaģēs tieši Zenta. Ar šo lomu atplauka arī pati aktrise, viņas tiesības uz apceri nav apstrīdama – 35 gadus nostrādājusi savā teātrī. Tagad, kad iznākusi grāmata „No Zentas līdz Zentai” , mēs kopā esam braukājušas pa Latviju, kādās divdesmit bibliotēkās tikušās ar lasītājiem, bet šoruden uz lielās balvas saņemšanu par visvairāk lasīto grāmatu Aizkrauklē man bija jābrauc vienai, jo Regīnai teātrī bija ģenerālmēģinājumi jaunajai izrādei.

Ilze Vazdika jau arī tēlo „Ugunsgrēkā”, viņa atveido pavāri Mildiņu. Bet iemesls grāmatai šoreiz ir daudz plašāks. Viņas vecāki bijuši slaveni aktieŗi, tāpat brālis, kas daudz filmējies arī citu valstu kinostudijās, visi trīs jau ir aizsaulē. Un es iedomājos, ka ir vērts šīs ģimenes stāstu izstāstīt arī tiem, kas Ilzi pamanījuši tikai šai seriālā. Ilzi pazīstu no bērna kājas – mūsu mammas visu mūžu ģērbtuvē grimējušās pie blakus galdiņiem; cik esmu gājusi pie mammas, tik esmu satikusi Vilmu, esam kopā arī uzpīpējušas, visa Vazdiku dzīve jau tikpat kā uz delnas bijusi.

Skatuves darbos Ilze īpaši ir uzplaukusi beidzamos divdesmit gados ar savām raksturlomām komēdijās, jo viņai piemīt teātrāls tvēriens. Parasti jau ar pirmo parādīšanos aktrisei izdodas pievērst sev uzmanību, piemēram, izrādē „Aizdoddiet man tenoru!” viņa uz skatuves parādās spoži mirdzošā vakartērpā, acis tieši apžilbst, bet šo krāšņumu pavada jautājums: „Nu, kā es izskatos?”
Man gribējās lasītājiem atgādināt teātrim veltītus mūžus, „saldo katorgu”, no kuŗas neviens negrib labprātīgi atbrīvoties. Par mūsu mammām, kas sevi sauca par Ave sol meitenēm, jo viņas piecas – Vilma Lasmane, Ērika Ferda, Milda Klētniece, Elvīra Leimane un Velta Krūze – Raiņa 100 gadu atcerei bija sagatavojušas šīs poēmas lasījumu. Viņas visas bija unikālas ar to, ka jaunībā veidoja Dailes teātŗa ansambļa kodolu, spēlēja lielās lomas un draudzējās. Līdz pēdējam brīdim bija sirsnīgas draudzenes, nevis konkurentes. Tādas aktrišu kopas, ko lieliski papildināja pianiste Herta Aderniece un bezgala inteliģentā sufliere Maija Spera, nevienā citā teātrī nekad nav bijis. Man ir gandarījums, ka grāmatā varēju pastāstīt arī par šo skaisto draudzību.

Iznāk, ka esmu rakstījusi par cilvēkiem, par kuŗiem vajadzēja uzrakstīt. Es sev radu tādu situāciju, ka patiesībā man nemaz nav izvēles. Ir tikai pienākums un prieks to veikt.

Tava bērnība taču arī ir aizvadīta teātrī?

Līdz šim brīdim arvien esmu jutusies piederīga Dailes teātrim. Mana sajūta ir mazliet savāda, jo arvien mazāk kļūst to, kuŗi ir piederīgi šim manam Dailes teātrim. Bērnībā tiku vesta uz izrādēm, pirmā laikam bija „Uguns un nakts” ar Artūru Filipsonu un Lilitu Bērziņu, atceros zili zvaigžņotu debesi ar Lāčplēša vareno stāvu. Mammas lielā loma bija Noras Muižnieces lugā „Velna mācītājs”, viņa spēlēja mācītāja Jāņa Reitera sievu Daci. Pēc sižeta Dace sadeg ugunsgrēkā, glābdama bērnu. Man jau bija pieteikts – teātris ir kaut kas cits nekā dzīve, mums jāsēž, jāskatās, – tik daudz es sapratu. Vecāmamma teica: tur būs ugunsgrēks un mammiņa, tu tikai neuztraucies. Es tā arī sēdēju, bet, kad uzliesmoja ugunsgrēks, es klusībā nodomāju – ja nu kaut kas iet greizi un mana mamma tomēr sadeg pa īstam? Un lūpa man jau sāka raustīties, vai tikai viss labi beigsies. Bet beidzās labi!

Vēlāk jau man patika aizskriet uz izrādēm pašai, vietu ierādītājas mani pazina. Es izdomāju: neko mājās darīt negribas, mācīties negribas, turpat ap stūri mēs dzīvojām, – kāpēc neaiziet uz teātri? Es aizskrienu un apsēžos, sevišķi man patika „Romeo un Džuljeta”. Nesen atradu savu 5. klasē rakstīto dienasgrāmatu: „Vakar biju uz „Mariju Stjuarti”, piektdien varētu aiziet uz „Annu Kareņinu”.” Tāda bija mana bērnība! Un vēl taču no skolas visu klasi veda uz Jaunatnes teātŗa izrādēm. Draudzenei Žanetei, aktrises Olgas Krūmiņas meitai, varēju iet līdzi uz Drāmas (Nacionālo) teātri. Bet Žanetei tēvs savukārt pūta mežragu Operas orķestrī, tur mēs pirmajā rindā gulšņājām uz barjēras un lūrējām orķestrī. Pēc daudziem gadiem, kad aizgāju uz „Seviljas bārddzini”, konstatēju, ka zinu šo operu no galvas. Un tā mēs augām un dzīvojām visā šajā mākslas pasaulē. Piedevām klāt nāca vēl cirks, kas ļoti patika Olgai Krūmiņai. Cirka direktors viņu allaž aicināja, un tur mēs trijatā vienmēr sēdējām direkcijas ložā. Mums tā bija ikdiena! Dzīve bija intensīva un interesanta.

Taču es nekad neesmu aizgājusi tik tālu, lai skatuves mākslu vērtētu kā kritiķe. Man tomēr galvenās ir emocijas, ja man kaut kas patīk, man vienalga, vai tā ir laba vai slikta izrāde.

Liktenis tev bija lēmis augt bez tēva, ar pusmāsu Jānu Jērumu – Grīnbergu satikāties tikai tēva bērēs Anglijā. Bet tagad jūs savu dzīvi nevarat iedomāties viena bez otras.

Tā jau mēdz teikt, ka to lielo plānu mēs redzam tikai pašās beigās… Mūsu kaimiņi Staicelē, Jānas un mani draugi Velga un Arvīds, tieši tā arī saka: „Redz, Jērums pareizi izdomāja – viņa otra meita, jaunākā, rūpējas par vecāko meitu.” Vecās Krūžu dzimtas mājas vietā Jāna tagad ir uzcēlusi savu māju – brīnišķīgu, plašu, labi iekārtotu. Arī Rīgā mitinos Jānai piederošā īpašumā, es ar savu pensiju nemūžam nevarētu dzīvot Rīgas centrā, dzīvoklī ar augstiem griestiem un trim istabām. Tas nevarētu notikt, ja vien Jāna man nedotu šo iespēju. Tēvs no paša sākuma gribēja, lai mēs satiekamies, tas bija viņa galvenais sapnis ilgu gadu gaŗumā. Satikāmies tēva bērēs, pirmo reizi viena otru ieraudzījām kremātorijā.

Mūsu saites ir ļoti ciešas, kaut esam stipri atšķirīgas, taču ir kaut kas ļoti kopīgs, kaut vai humora izjūta. Daudzos jautājumos mums ir vienādi uzskati. Jāna pavasarī domā pārcelties uz dzīvi Latvijā. Grūti iedomāties, kā tas būs, viņa ir saistīta ar dažādām reliģiskajām organizācijām, vai šo savu aktīvo darbošanos varēs nomainīt pret vienu Ziemeļvidzemes pilsētiņu…

Beidzamā laikā līdz ar pētnieciski nopietniem portretiem, tu esi publicējusi arī dažu labu kriminālromānu. Kā nonāci līdz tādam pagriezienam?

Vienmēr esmu „krimiķus” kāri lasījusi. Savā laikā man ļoti patika Andŗa Kolberga kriminālromāni, jaunākajos laikos aizrauj krievu rakstnieču Mariņinas, Ustinovas un citu dāmu darbi. Es ne reizi vien esmu iedomājusies; kaut es arī varētu tā kā viņas… Mani iedrošināja Aleksandra Mariņina, kad viesojās Latvijā un man nācās viņu intervēt.

Pirmo romānu iesniedzu Lata romānu konkursam, ko rēgulāri rīko Latvijas Avīze. Tā kā tur darbi bija jāiesniedz aizšifrēti, izvēlējos pseudonimu Margrieta Grietēna, tikai dažas draudzenes pirms tam bija to lasījušas. Biju šo faktu jau piemirsusi, kādu dienu zvana no Latvijas Avīzes un jautā, kam piezvanījuši, atbildu – Jērumai. Pēc brīža vēlreiz zvans, un Viesturs Serdāns, mans kollēga, smejas: „Mēs tikko tev piešķīrām pirmo godalgu.” Tagad visa žūrija sēžot vaļā mutēm un nevarot noticēt, ka romāna autore ir Inga Jēruma. Tas bija romāns „Nemaz nav jābūt Monikai”. Tā es turpmāk gandrīz katram konkursam esmu rakstījusi, drīz iznāks mans sestais romāns, ir uzrakstīts vēl viens. Mana pārliecība, ka, arī rakstot šos romānus, var liecināt par laiku, kuŗā dzīvojam, un cilvēkiem, kādi dzīvo mūsu laikā.

Tā, sev par lielu pārsteigumu, esmu izvērtusies par tādu kā rakstnieci. Kaut gan negribētu, lai mani sauc par rakstnieci, labāk lai saka – literāte.