02.11.2013
- Latvijas Tautas frontes 25 gadu atceres dienās intervijā žurnālam Sestdiena tu teici, ka Latvijas nākotni redzi rožainu. Kāds pamats tavam optimismam?
D.Ī. Es, tu, mēs visi esam piedzīvojuši laiku, kam īsti nemaz neticējām... Sākoties Atmodai, gribējām tikai mazumiņu- izdzīvot, bet esam ieguvuši milzīgi daudz: esam ieguvuši brīvu un neatkarīgu - savu valsti. Un, ar šo apziņu dzīvojot, nekas neliekas par grūtu. Šīsdienas likstas un nebūšanas visas ir pārvaramas. Neredzu nevienu iemeslu, lai šaubītos par nākotni. Protams, es nerunāju par globāliem satricinājumiem, pret kuŗiem esam bezspēcīgi. Kā teica mans draugs, diemžēl nelaiķis, profesors Pēteris Laķis: beidzies arī prāta aptumsuma laiks, sākusies kaut kāda apskaidrība...
- Bet Latvijas ekonomika joprojām turas uz tautas pacietību kā savulaik teikusi mūsu ekonomiste Valentīna Zeile...
Tas nemaz nav slikti, jo, kā redzam, daudzām tautām šīs pacietības trūkst. Daudziem joprojām patīk dzīvot uz parāda, uz citu rēķina. Un ir vēl arī palikušas valstis, kas mēģina iegūt, iekaŗojot un atņemot. Jā, mums nepatīk mūsu valdība, nepatīk Saeima. Bet vai esošais ir tikai valdības brāķis? Varbūt arī tautas brāķis. Ir jādomā, par ko balsojam, ko izvirzām. Garīgie līdeŗi jau izvirzās paši, lai gan šodien ar tiem ir tā paknapāk. Savulaik bija Jānis Peters, bija Imants Ziedonis un Ojārs Vācietis, Knuts Skujenieks... šobrīd par autoritātēm izvirzās cilvēki, kas puslīdz prot noturēt meldiņu estrādes dziedāšanā vai ir puskoka lēcēji no TV šoviem un talantu fabrikām. Pārāk daudzi mūsu tautieši dzenas tikai pēc maizes un izpriecām, zaudēdami garīgos orientieŗus, par vērtībām uzskatīdami tikai to, ko var nopirkt vai pārdot lielveikalā.
- Un pašam vai tev ir kādas garīgās autoritātes?
Grūti pateikt... tās ir apziņā krājušās visu mūžu...varbūt akadēmiķis Jānis Stradiņš, cilvēks enciklopēdija, gandrīz vai zinātnes gaišreģis. Arī tādi kā vācu rakstnieks Ginters Grass ir mana autoritāte personība, kas visos apstākļos spēj runāt patiesību, spēj pateikt ko pietiekami svarīgu, lai liktu domāt.
- Nāks atkal vēlēšanas, un atkal būs grūti izdomāt, par ko balsot.
Kā jau parasts par mazāko ļaunumu! Mans kaimiņš saka katrās vēlēšanās balsoju par citu partiju un katrreiz piedzīvoju vilšanos. Un tomēr pēc Zatlera Rīkojuma Nr. 2 daudz kas ir mainījies. Vismaz deklaratīvi notikusi atteikšanās no Latvijas izzagšanas politikas. Apšaubāmā ceļā ietekmi, varu, naudu ieguvušie Cepļa kungi savu trekno gadu ietekmi un autoritāti ir zaudējuši acīmredzami.
- Tavas domas par Eiropu un eiro?
Atļaujiet neizteikties! Tas nav no manis atkarīgs. Eiro ir kaut kas tik specifisks, ka par to jāļauj lemt cilvēkiem, kas kaut ko sajēdz par financēm, par pasaules kapitāla plūsmām utt. Pilnīgi uzticos šai valdībai, un nekāda īpaša sentimenta attiecībā pret latu man nav. Protams, priecājos, ka uz eiras būs Milda. Pārāk daudz, kā man šķiet, šai pasaulē izlemj ar ļoti viegli manipulējamas sabiedriskās domas palīdzību un analfabētiska vairākuma balsojumu tā vietā, lai ieklausītos vienkārši savā jomā gudrākajos cilvēkos.
- Braucam pa Eiropas ceļiem uz Goru Rēzeknē un Rotko Mākslas centru Daugavpilī, bet mazāk par 50% iedzīvotāju atbalsta eiro ieviešanu. Kāpēc?
Acīmredzot esam kūtri un aizspriedumaini. Cilvēki arī tiek dezorientēti ir polītikāņi, kas mēģina pierādīt kaut ko pretēju veselam saprātam. Jo viņiem tas ir izdevīgi. Ko manā dzīvē naudas zīmes nosaukums var mainīt? Nu neko. Bet uzņēmējiem taču būs vienkāršāk strādāt.
- Par mūsu tautas spriestspēju dzirdēts sakām lumpeņi un reņģu ēdāji. Kā tad ir ar to tautas balsi?
Tauta ir tāds dīvains jēdziens, nekad nevaram tā īsti pateikt, kas ir tauta. Ja atceramies Pirmo atmodu, mēs taču nezinām, ko domāja vienkāršie zemnieki un strādnieki, vai ne? Atceramies brīvības vārda nesēju, Kronvaldu Ati, vēlāk Otrajā atmodā Raini, Skalbi. Runājot par cīņām pret Bermontu bija ideālisti, kas pusbadā un basām kājām devās kaujās, bet bija arī bagāti Kurzemes un Zemgales zemnieki, kas atteicās atbalstīt Latvijas armiju, jo... vācieši maksāja vairāk.
Krievijas demokrāte profesore Valērija Novodvorska teikusi, ka viņai ir tāds tests: ja kāds vēlas uzzināt, kurš Krievijas krievs patiesi ir krievu tautai piederīgs, viņam esot jāuzdod trīs jautājumus. Pirmais: vai Molotova-Ribentropa pakts un Eiropas dalīšana ir noziedzīga? Otrais: vai Krievijai jāizved kaŗaspēks no Gruzijas un jāatzīst, ka ir iebrukusi mazas tautas zemē? Trešais: vai jāturpina Jegora Gaidara reformas, kas sākās Jeļcina laikā un, kaut arī valdīja zināms chaoss, ļāva Krievijai beidzot uz īstu brīdi ieelpot patiesas brīvības gaisu? Ja kaut viena atbilde uz šiem jautājumiem nebūšot jā, uzrunātais neesot tautas, bet gan pūļa pārstāvis. Droši vien līdzīgs tests būtu attiecināms arī uz latvieti. Vai viņš ir gatavs cīnīties par dzimtenes dabas saglabāšanu nevis izsaimniekošanu, par godīgu politiku nevis nodokļu nemaksāšanu, par latvisku kultūru nevis latvisku šlāgeri, par sevis garīgu pilnveidošanu? Vai viņš ir gatavs strādāt vērtību radīšanai šeit uz vietas, nevis skriet baroties tikai no citu tautu sviedros sarūpētas labklājības?
Ir jābūt spēcīgai garīgajai elitei, kas masas vestu pareizajā virzienā.
- Tu pats taču biji tādai piederīgs. Kā juties šī viļņa mugurā un kāpēc tagad esi pagājis malā? Apnika? Pievīlies?
Krievu presē Latvijas Tautas frontes jubilejas dienās bija lasāms, kā tā mūs piekrāpusi. Īvāns pievīlies un aizmucis uz laukiem... Neesmu vīlies! Esmu piepildījis savu bērnības sapni, atguvis senču zemi un mājas un te dzīvoju. Bija vērts! Padomju vara jau te bija plānojusi visu meliorēt, lai mājas varētu nostumt un un cilvēkus sadzīt kolchozos. Tiesa gan, tagad sarkanās varas vietā to dara mūsu pašu lielzemnieki - rapša audzētāji: miglo ar indēm no rīta līdz vakaram gan pret saullēktu, gan saulrietu (kā teicis ornitologs Māris Strazds), bet rudenī aršanas vietā laukus vēl nolaista ar raundapiņu, lai mēs to izdzerdami no savām akām, ātrāk atstieptu kājas un atbrīvotu vietu naudas plantācijām. Bet es te turēšos un paspirināšos arī pret šo vājprātu.
Savu darbošanos Atmodas procesos taču arī sāku ar cīņu par Augšdaugavas glābšanu. Sākumā nebija atbalstītāju, manus rakstus nepublicēja, teica tāpat neko nepanāksi. Bet atradās sabiedrotais rakstnieks Artūrs Snips, mūsu kopējo publikāciju nodrukāja Literātūrā un Mākslā, Preses namā kollēgas nāca klāt un sita uz pleca gan dažkārt bažīgi paraugoties apkārt, vai priekšniecība neredz. Domubiedru radās arvien vairāk, radās jauni un jauni līdeŗi, un enerģija, ko viņi ģenerēja un izstaroja, kļuva arvien spēcīgāka un sāka vilkt līdzi cilvēkus, masas... Tagad domāju, ka acīmredzot neesam tik bagāti, lai savu garīgo eliti nodarbinātu tikai ar politiku. Miera apstākļos ir daudz kas svarīgāks, ko cilvēks var izdarīt labāk.
Kas attiecas uz mani, nekad neesmu arī sevi uzskatījis par politiķi varbūt par sabiedrisko darbinieku. Ja nu kāds rūgtums ir, tad tas, ka nevarēju savu dzīvi veltīt tam, kam gribēju, literatūrzinātnei. Bet arīdzan Kronvalda Atis sevi visu atdeva tautai, nodzīvoja īsu mūžu. Vai bija vērts? Noteikti! Jo paaudžu gēnās savu enerģiju viņš iesēja. Vēsturiskā ģenetika ir kultūra, kas, iestrādāta kultūrā, pārmantojas no paaudzes paaudzē. Esmu lasījis pētījumus par ģenētisko kodu, un tur tas ir apstiprināts.
- Savulaik tu darbojies Rīgas domē. Ko tu tur meklēji?
Tolaik bija grūti praktiski izdzīvot publicēties presē vairs nebija iespējams, preses izdevumiem radās saimnieki, preses tirgus diktēja savus noteikumus. Atceries, kā paši cīnījāmies par Literatūras un Mākslas izdzīvošanu un neko nepanācām. Domāju, ka Rīgas izpildvarā spēšu kaut ko praktiski izdarīt. Darbojos Kultūras komitejā, īstenojām dažu labu vērtīgu projektu, darbojos arī Vides komitejā, kur izdevās apturēt vienu otru nejēdzīgu projektu. Taču pēc pāris gadiem, skat, viss cauri, nolīdzināts līdz ar zemi... Tā patērētāju gaisotne, kas jau toreiz domē veidojās, ir vēl pastiprinājusies. Šodien Rīgas dome ir tik korumpēta, ka pat nopirkuši plašsaziņas līdzekļus, kas to vien dara, ka dzied viņiem slavas dziesmas, kamēr zagšana rit pilnā sparā. Dome kļuvusi bezkaunīga arī kā politiska vienība, sajutušies kā bajāri un taisa komūnismu! Trakākais ir tas, ka valsts tur neiejaucas. Ir taču jāpārtrauc šie Rīgas domes eksperimenti ar valdības rīkojumu vai tiesas spriedumu. Bet kas notiek ar rīdzinieku biļešu lietu? Siguldas galva jau uz vēdera aizlīdis pie Ušakova un izlūdzies, ka siguldieši Rīgas transportā varēs braukt par lēto tarifu. Lai gan pašvaldībām būtu vajadzējis salikt saviem ceļiem bomjus priekšā un arī prasīt naudu. Tad varbūt valdība saprastu, ka jāpieliek punkts.
Nule sarakstīju grāmatu par Rīgas Zooloģiskā dārza vēsturi, par ko esmu ļoti gandarīts. Tas ir skaists stāsts par to, kā pirms simt gadiem rīdzinieki savā pilsētā nolēma izveidot kaut ko tādu, kas nebūtu saistīts tikai ar praktiska labuma gūšanu. Kaut ko tādu, kas nenes tūlītēju un praktisku labumu, kas nav ienesīgs, bet paliek nākotnei. Par spīti smīniem un nievām ideālu spārnotie dabas draugi savāca finanču līdzekļus un vienojās kopīgā darbā, lai Mežaparks kļūtu par tautas parku ar Zoodārzu vislabākajā vietā. Rīga šai laikā bija vistuvāk tam, ko saucam par pilsonisko sabiedrību kad visi slāņi, šķiras, tautības vienojas kopīgam mērķim. Arī tad Mežaparks bija pievilcīga vieta bagātām villām. Bet pilsētas vadība, mentāli būdama pilnīgs pretstats pašreizējai, nepakļāvās spiedienam uzturēšanās atļaujas Ķīšezera krastā iztirgot komersantiem.
- Tavi cīņubiedri šodien sēž Eiroparlamentā...
... ienaidnieki arī!
- Vai tad pašam negribētos pašķīt to Briseles kāpostu? Tu taču zini, ka tauta tevi ievēlētu. Nākampavasar vēlēšanas.
Nē, tik lielu naudu gan tur nemaksā, lai es veģetētu Briselē. Mana pašcieņa to nepieļauj. Pat īsti nesaprotu, kāpēc to parlamentu paplašina Eiropas Komisija taču visu izlemj, un tā arī ir vajadzīga, lai koordinētu Eiropas lietas. Diemžēl Eiroparlaments sācis stipri atblāzmot PSRS Augstāko padomi, es domāju, deputātu, deputātu palīgu, visvisāda apkalpojošā personāla nesamērīgā atalgojuma, kā arī privilēģiju ziņā. Pietiktu ar daudz mazāku, daudz pieticīgāku, lētāku un produktīvāku parlamentu.
- Bet Sandra Kalniete sekmīgi cīnās par Latvijas lauksaimniekiem, piemēram.
Varbūt. Man laukos dzīvojot gan šķiet, ka sarūpētais Eiropas atbalsts galvenokārt tiek lielajiem latifundistiem, kuŗus vairāk interesē plantācijas un nauda, nevis lai lauki dzīvotu, lai pastāvētu īsti dzīvīga latviešu zemniecība.
Latvijas Tautas frontes 25. gadadiena bija svētki arī ārzemju latviešiem, kuŗu loma Trešajā atmodā bija ļoti nozīmīga.
Izmantojot izdevību, pateikšu to, ko gadadienas norišu laikā pietiekami uzsvērti nepateicu, latviešu sabiedrībai Rietumos bija milzīga loma, tas bija ļoti, ļoti nozīmīgs atbalsts. Atminos, kā tolaik spriedām, kad viņi brauks atpakaļ, tad gan izķepurosimies. Šie cilvēki dzīvojuši zemēs, kur brīvajam vārdam un domai ir vēsturiskas saknes, viņu pieredze ir nozīmīgs pienesums Latvijai, kas savukārt dzīvojusi okupācijas režīmā. Un čeka to novērtēja bija šausmīgas bailes no trimdas buržuazisko nacionālistu atgriešanās.
Atbalsts Tautas frontei no ārzemju latviešu puses sākās jau ar frontes pirmajām dienām. Atminos, Benjamiņu namā, Rakstnieku savienības telpās, Jānis Peters mani iepazīstināja ar Kanādas tautieti Valdi Liepiņu. Tūlīt tika sarunāts, ka jau 1989. gada martā - aprīlī pirmā Tautas frontes delegācija dosies uz Kanadu, lai sāktu kopā strādāt. Pirmā kongresa laikā tika nodibināta atbalsta grupa Stokholmā, tai sekoja Austrālija, Amerika, Kanāda, Eiropas valstis.. Centrālās organizācijas gan bija piesardzīgas, baidījās, ka Tautas fronte ir čekas viltība un mēs paši komūnisti. Atbalsta grupas veidojās ārpus šīm organizācijām, daudz grupu, Tautas frontes muzejā Vecpilsētas ielā 13/15 tagad novietots globuss, kur atzīmētas visas tās pasaules pilsētas, kuŗās bija LTF atbalsta grupas. Visa Rietumu puslode vienos gaismas punktiņos! Tas mums tolaik deva iemeslu ārzemju korespondentiem droši teikt, ka esam starptautiska organizācija.
Ārzemju tautieši bija tie, kas organizēja mūsu vizītes pie lielvalstu politiķiem, palīdzēja atvērt tādas durvis, kuŗas mums nevērtos nekad. Nemaz nerunājot par to, ka viņu mājās tikām sirsnīgi uzņemti, pabaroti, atbalstīti. 1989.gada pavasarī jau piedalījāmies Tautas frontes nodaļu dibināšanā ārzemēs. Ļoti nozīmīgs pavērsiens bija Ganokas konference, kuŗā ASV un Kanādas latvieši piedalījās semināros un priekšlasījumos. Sevišķi spilgti atminos Visvalža Klīves referātu par garīgo atdzimšanu, es to savās runās bieži citēju. 1990. un 1991.gadā Vita Matīsa Šveicē bija sarīkojusi Lugano Forumu Latvija Eiropā. uz pirmo aizbrauca Anatolijs Gorbunovs, man bija jāpaliek Latvijā, jo tuvojās vēlēšanas un atmosfaira bija diezgan drāmatiska. Es piedalījos otrajā tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas. Vitas Matīsas garīgā un intelektuālā potenciāla loma Latvijas dzīvē, manuprāt, joprojām ir ļoti nozīmīga. Viņa ir šeit, Latvijā, neatkarīgi no tā, kur dzīvo. Egils Levits pirmās Neatkarības deklarācijas autors, daudzu likumu un stratēģisko nostādņu autors, joprojām strādā Latvijai. Viņa tagadējais Satversmes Preambulas projekts, ko caurstrāvo gan juridiska precizitāte, gan liela Latvijas mīlestība, ja Saeimas deputāti to pieņems, būs svarīgs panākums latviskas demokrātiskas valsts nostiprināšanā. Ne velti laikam, pēc 4. maija Deklarācijas izstrādāšanas krievu impēriskā vara, čeka viņu neielaida Latvijā un caur Maskavu aizsūtīja atpakaļ uz Vāciju. Tādi gaiši cilvēki padomju varai bija bīstamāki par NATO tanku divīziju.
Arī pāreja uz tirgus ekonomiku notika vieglāk, izmantojot ārzemju tautiešu pienesumu. Viņi deva idejas, redzēja nākotnes perspektīvas. Atminos kādu sarunu ar Bruni Rubesu laikā, kad Latvijā trūka pārtikas, jo visu aizveda prom. Viņš teica: Pienāks laiks, kad jūs priecāsities, ka varat pārdot Maskavā!
- Un kā uz to visu reaģēja vīri pelēkos lietusmēteļos?
Čekas izspiegošanai atmodas laika Latvijā jau nebija nekādas jēgas viss izgāja ēterā, viņi varēja klausīties radio! Aģenti ārzemēs gan sekoja. Kad 1990. gada pavasarī iepazīstinājām Michailu Gorbačovu ar 4.maija Deklarāciajs tekstu, viņš bija ļoti nikns, starp mums notika salta saruna viņa kabinetā, kur atradās arī Nikolajs Rižkovs un Aleksandrs Jakovļevs. Taču, iznācis priekštelpā, Gorbačovs tā kā atdzīvojās un man teica: Biedri Īvān, uz mana galda nonāk visas jūsu runas... Uzmanieties, jums par to var draudēt lielas nepatikšanas, Mazākais, kas var notikt, - jūs sabojāsit savu karjeru. Manas runas nonāca uz galda arī Rubikam, un augusta puča laikā viņš sacīja: Īvānam nāksies atbildēt par to, ko viņš sarunājis par komunistiem.
1991. gada janvārī Latvijas Republikas Augstākā padome nolēma, ka man ir jāizbrauc no valsts kā vienīgai personai, kuŗa var tikt ārā, un, atrodoties ārzemēs, jāpārņem parlamenta ārkārtējās pilnvaras un jāpārstāv Latvijas valsts. Kad braucu uz Igauniju, lai ar kuģi Tallink dotos uz Somiju, manai automašīnai sekoja žigulis ar operatoru ja nu notiek kaut kas neparedzēts, tas tiktu nofilmēts. Līdz ar mani uz ārzemēm devās Broņislavs Kuzmicks un Lennarts Meri. Tallinā zviedru konsuls mūs pavadīja uz kuģa. Tālāk visas rūpes uzņēmās Zviedrijas Ārlietu ministrija, tostarp sedza ceļa izdevumus uz ASV. Un tur jau atkal nonācām Amerikas latviešu rūpju lokā. Viņi nesavtīgi ziedoja laiku, naudas līdzekļus, apelēja pie ASV valdības pārstāvjiem, gādāja par publicitāti. Anatols Dinbergs un Ojārs Kalniņš nokārtoja pat iekļūšanu Baltajā namā un piedalīšanos Senāta un Kongresa lasījumos. Ļoti izjutām arī vienkāršās tautas, sabiedriskās domas atbalstu. Lai arī vienurīt ASV televīzijas rīta ziņās redzu uzstājamies PSRS vēstnieku, kas stāsta - amerikāņiem jāapzinās, ka viņu valstī ir iebraukuši ekstrēmisti, kas apmelo Padomju Savienību un maldina amerikāņu tautu.
Tad brauciens uz Otavu. Kanādas ārlietu ministrs mani sīki iztaujāja par stāvokli Latvijā, lai dotos ziņot parlamentam. Sekoja Kanādas parlamenta lēmums par sankcijām pret Krieviju, un pirmā ekonomiskā sankcija bija ignorēt un neizkraut PSRS kuģu kravas.
Līdz ar atjaunotās neatkarības pirmajām dienām Latvijā atgriezās Pauls Raudseps, Kārlis Streips, Inese Birzniece un daudzi citi. Trimdas jaunieši strādāja Augstākās padomes Preses centrā, kur lieti noderēja viņu svešvalodu zināšanas, tolaik Latvijā bija akreditējušies ap pusotra tūkstoša ārzemju žurnālistu. Noderīga bija arī tautiešu palīdzība administratīvos darbos, it visur. Un par to liels paldies!
- Kā tev vēl pietrūkst, lai tu justos pilnīgā harmonijā?
Pilnīga harmonija nemaz nav iespējama! Vienmēr ir jābūt kādam nemieram... Īstenībā vienīgais, kā man pietrūkst, ir laiks. Un, kad savās mājās nesu no akas ūdeni un paskatos zvaigžņotās debesīs, saprotu, ka esmu laimīgs.
Ar Daini Īvānu sarunājās Ligita Kovtuna
Atpakaļ
.jpg)
