Saprast Krieviju, bet būt piesardzīgiem
Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš intervijā Ligitai Kovtunai    30.01.2018

 

 

Vai no Krievijas ir ļoti jābaidās?

Domāju, ka vārds „jābaidās” nebūs piemērotākais. Drīzāk – šābrīža polītiskajā situācijā un vēsturiskajā kontekstā pareizāk būtu teikt – mums pirmām kārtām Krievija būtu jāsaprot, lai gan ir populārais teiciens: „Krieviju ar prātu nesaprast”. Īstenībā – ļoti labi var saprast. No Krievijas ir jāpiesargās, un to saku tādā nozīmē, ka jāzina šīs valsts polītika, stratēģija, vēsture, emocijas. Un pats galvenais – nedrīkst nolaisties līdz personīga rakstura apvainojumiem. Ja paraugāmies aizvadīto apmēram 15 gadu vēsturē, nākas atzīt, ka bijušajā postpadomju telpā, tomēr ir izskanējušas aizvainojošas piezīmes par Krievijas vadītāja personību. Tas nav labs tonis attiecībā ne uz vienu valsti, tā nedrīkst, un attiecībā uz Krieviju šobrīd –nepavisam. Attiecībā uz Krieviju ir jāizvērtē visi pozitīvie un negātīvie aspekti un sadarbība jābalsta uz sapratni. Latvijā cilvēki teiks – bet mēs taču saprotam, pazīstam, ir kopīga vēsture, ir okupācija, bet jāņem vērā, ka attiecības, piemēram, vēstures pētnieku starpā, ja ne gluži stāv uz vietas, tad – neattīstās. Tam, protams, ir objektīvi iemesli – Krievijas agresīvā rīcība Krimā un Ukrainā, Krievijas pretsankcijas Eiropai u. c. Mana pārliecība – mēs ar Krieviju esam kaimiņi un tādi paliksim, mums , bez šaubām, nevar būt vienaldzīgi, kā attīstās šī valsts, ne arī tas, kā attīstās mūsu divpusējās attiecības. Jo ar valstu kaimiņiem ir tāpat kā privāti – izvēlēties kaimiņu tu īsti nevari, un sarunu jācenšas uzturēt. Vislabākais – dzīvot mierīgi, pat ja viņš nav tas mīļākais, „sapņu” kaimiņš. Jāmēģina „uztaustīt” kopīgos saskarsmes punktus, un tādi neapšaubāmi ir – pārrobežu sadarbība, kultūras projekti, attiecības ar konkrētiem reģioniem, gluži praktiskas sadarbības programmas, kādām par piemēru varu minēt, piemēram, mūsu robežu demarkāciju! Piebildīšu – tā nav tikai mūsu valstu robeža, bet Krievijas un Eiropas Savienības robeža. 

 

Un vēl ir svarīgi saprast, ka Krievija dzīvo pati savu dzīvi ar visām savām problēmām. Šobrīd tā izdzīvo polītisko ciklu, kas saistās ar valsts prezidenta vēlēšanām, jā, šis process pelna pamatotas kritiskas piezīmes, bet diezin vai mums būtu jālauza galva krievu tautas vietā par to, kā viņiem dzīvot. 

 

Gluži tāpat, kā Amerikas tautai bija ļauts pašai izlemt par savas valsts prezidentu...

 

Latviešiem taču arī noteikti nepatiktu, ja kāds cits ņemtos izlemt viņu vietā! Mēs varam dot savu vērtējumu, mēs varam spriest, bet līdz robežai, kad sākas uzmācīga pamācīšana, kā dzīvot. 

 

Vai, piemēram, Latvijā izdoto grāmatu ekspozīcija Krievijas Ārzemju literātūras bibliotēkā, ko ar plašu vērienu atklās marta vidū mūsu valsts Simtgades ietvaros, varētu būt kā zināms „atkusnis”, nu, vismaz sniegpulkstenītis? Ekspozīcijā esmu iesniegusi arī Laika Grāmatas serijā izdoto Amerikas tautiešiem labi zināmo „Rutiņas grāmatu”. 

 

Par atkusni gan būtu skaļi teikts! Jo lielais sasalums Krievijas un Rietumu attiecībās tomēr ir Krievijas – un tikai  ‒ agresīvās ārpolītikas sekas. Un to atkausēt nevar ar kādu kultūras notikumu. Pirmo reizi pēc „aukstā kaŗa” beigām tika mainītas robežas ar militāru spēku, un tas ir pārlieku nopietni. Mēģinājumi piesaukt par piemēru Kosovu ir neadekvāti. Kosovā – atšķirībā no Krimas – notikumi risinājās citādi. Par Kosovas statusu pēc kaŗa Dienvidslavijā astoņu gadu gaŗumā ANO ietvaros nebija iespējams panākt risinājumu mierīgu sarunu ceļā. Tad Kosova spēra izšķirošu soli, vienpusīgi pasludinot neatkarību. Kurpretim monitorēta procesa ANO ietvaros attiecībā uz Krimu gluži vienkārši nebija. Bija referenduma parodija, kas arī izsauca pamatotu Rietumu reakciju, jo bija rupjš, ļoti rupjš starptautisko tiesību pārkāpums. Krievija, protams, mēģina atrast un skaidrot iemeslus, bet tie nepārliecina. Un šai ledainajā situācijā kāds starpvalstu kultūras projekts to galveno noteikti neatrisinās!

 

Bet tas nekādi nenozīmē, ka mums nebūtu jācenšas atrast kopīgu valodu ar Krievijas sabiedrību, kas ir ļoti daudzslāņaina. Turklāt – tie, kas sadarbojas kultūras un zinātnes jomā, cenšas izvairīties no tām peripetijām, kas norisinās polītikā. Šajās jomās vienkārši ir profesionāli jāstrādā, un to arī darām, cenšamies darīt – būtu pareizāk teikt. Jo arī kultūras un vēstures jautājumi šai valstī ir polītizēti. Jaunākais piemērs – aizliegums Krievijā demonstrēt filmu „Staļina nāve”. Kāpēc? Manā ieskatā – Krievija joprojām nav spējusi tikt galā ar savu vēsturi. Tas arī saprotams, vēl jo vairāk tāpēc, ka šīs vēstures lappuses nav īpaši glaimojošas, maigi izsakoties. Bet arī latviešiem ne viss vēsturē ir tāds par ko būtu lepnums. Krievijā cilvēkiem vēstures izpratnē ir pilnīgs juceklis, ir komūnistu frakcija, baznīca, kas caru ceļ svēto kārtā, Ļeņins joprojām „guļ” goda vietā Sarkanajā laukumā, lai gan pēc viņa pavēles cara ģimeni nogalināja… Ķīselis, gluži nediplomātiski izsakoties! Nule aizritēja Oktobŗa revolūcijas simtgade, ko te neviens tā īsti nemaz nesvinēja. Nu, mokās ar to vēsturi… Sabiedriskās domas aptaujas parāda, ka Staļins joprojām tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajām personām Krievijas vēsturē, bet Putins noliek ziedus pie Gulaga upuŗu piemiņas vietas. FSB vadītājs paziņo, ka tas, kas notika „sarkanā terrora” laikā, daudzējādā ziņā noticis pamatoti! Un zinām taču, ka arī latvieši šajos procesos „iepēdojuši” diezgan „sirsnīgi” – sākot ar diviem Dzeržinska vietniekiem un „sarkanā terrora” izstrādātāju Mārtiņu Lāci.

 

Atbildot uz jūsu jautājumu – kultūras projektu Krievijas lielajā bibliotēkā nevarēsim vis nosaukt par kādu atkusni, pat par sniegpulkstenīti ne. Taču ir nopietni un konsekventi jāstrādā ar cilvēkiem, kas ir mūsu draugi un sabiedrotie. Tādu Maskavā ir daudz, viņus satiekam diplomātiskajās pieņemšanās. Bet ir arī tādi, kas nevēl mums labu, un arī tā ir reālitāte.

 

Ko jums teica Putins, kad iesniedzāt akreditācijas dokumentus?

 

Divas frazes – pirmā – Krievija vēlas veidot attiecības ar Latviju labu kaimiņattiecību gaisotnē; otrā – „vēstnieka kungs, mēs vēlēsimies divpusīgā dialogā uzturēt  jautājumu par mūsu līdzpilsoņu, mūsu tautiešu tiesībām Latvijā.” Man tas nebija pārsteigums, ņemot vērā to, ka Krievija konsekventi par šo otro jautājumu runājusi dažādos starptautiskos forumos. Protams, mēs esam gatavi stāstīt par visu to, ko Latvijas valsts darījusi un turpina darīt mazākumtautību polītikas jomā, izglītības, pilsoņtiesību jomā utt. Mums ir pozitīvs stāsts, taču mēs zinām, ka krieviem ir kāds raksturīgs teiciens: „Vasja slušajet da jest” – „Vasja klausās un turpina vien savu ēšanu”…

 

Lai gan attiecīgās likumdošanas īstenošana joprojām tiek uzraudzīta no ANO, Eiropas Drošības padomes u. c. organizācijām, kuŗām ir starptautisks mandāts, Latvija ir izturējusi visas pārbaudes un saņēmusi no šīm institūcijām pozitīvu vērtējumu. Tātad – mums nav problēmu ar Krieviju, ja vien tai ir vēlme ar mums apmainīties viedokļiem un runāt. Jo mums ir savi jautājumi. Piemēram, ja Krievijai ir kaut kas sakāms par mūsu izglītības reformu un plāniem pakāpeniski pāriet uz pilnīgu valsts apmācību valsts valodā, saglabājot mazākumtautību tiesības apgūt savu valodu un kultūru savā valodā, tad mums ir tiesības un pienākums atgādināt, ka Krievijai pašai arī par to jārūpējas. Kā teica pats Putins, krievu valodai Krievijā „ir garīgā karkasa jēga” kā savas valsts valodai. Tātad – arī Latvijā latviešu valodai kā valsts valodai ir tāda pati jēga un nozīme, turklāt Latvijā – arī „valstiskā karkasa” jēga, jo Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur sava valoda var saglabāties un nostiprināties. Globālizētajā pasaulē katra valsts par to īpaši rūpējas.

 

Vai, pēc jūsu diplomātiskās pieredzes, ir izveidojies kāds tuvu draugu loks? Vai varbūt arī kāds atturīgo vai pat nedraugu loks, kas dažādu iemeslu pēc Latviju neuztver kā stabilu, nopietnu valsti?

 

Mūsu sabiedrotie ES un NATO ir stabili, draudzīgi partneri. Protams, ikdienas intereses un vēlēšanās vai nevēlēšanās iedziļināties polītiskajās niansēs dažām valstīm gluži objektīvu iemeslu dēļ ir bijusi par iemeslu mūs pilnībā neizprast tik labi, kā, piemēram, mūs izprot somi. Līdzīgi kā sarunās par ES polītiku Afrikā – ģeografiskais attālums un vēstures nepārzināšana iezīmē to, ka izpratne ir virspusēja. Bet nekad neesmu saskāries ar to, ka kādai Eiropas valstij rastos izbrīns par to, kādi procesi notiek Latvijā.

 

Ap Latvijas vēstniecībām  parasti arī pulcējas attiecīgās mītnes zemes tautieši, ko jūs labi redzējāt, būdams vēstnieks ASV. Kā ir Maskavā?

 

Protams, cenšamies uzturēt kontaktus un sadarbību ar tautiešiem Krievijā, turklāt, kā zināms, Ārlietu ministrijas rīcībā pēdējos gados ir atvēlēts vairāk līdzekļu diasporai, tātad varam vairāk palīdzēt arī financiāli. Tautieši vienmēr ir mīļi gaidīti mūsu vēstniecībā, ir plānots vairāk sarīkojumu un citu aktīvitāšu, piemēram, svinēsim koŗa „Tālava” jubileju 8. aprīlī, kad arī pasniegšu PBLA Atzinības rakstu tā ilggadīgajai vadītājai Tamārai Semičevai, būs Latvijas karoga svētki, darbojas Svētdienas skoliņa, ko apmeklē ap 40 bērnu, kas pulcējas divas reizes mēnesī. Protams, salīdzinājumā ar diasporas rosībām ASV, Kanadā vai Eiropas zemēs, kur darbība notiek galvenokārt saistībā ar draudzēm, Daugavas Vanagiem u. c., Krievijā tā nav. Maskavā, 20 miljonu pilsētā, nav tik vienkārši atbraukt uz Čapligina ielu, lai vēstniecībā rēgulāri tiktos un darbotos. Krievijā arī cilvēkiem nav tādu finanču resursu, lai uzturētu savas aktīvitātes – tautieši Amerikā apliecinās, ka „būt latvietim” ir dārgi. Ar patriotismu un ieguldīto laiku vien nepietiek.

 

Taču – 17. – 18. maijā Sanktpēterburgā notiks plašs latviešu biedrību salidojums, kur aicinām pulcēties kopā „trimdiniekus” ne vien no Krievijas, bet no visas pasaules.

 

Jūs bijāt arī Latvijas vēstnieks NATO pašā izšķirīgajā brīdī. Jūsu gandarījums?

 

Velsas samits 2014. gadā, kad tika nolemts vislielāko vērību pievērst mūsu – Baltijas valstu drošībai gan militārās plānošanas, gan valsts aizsardzības spēju stiprināšanas ziņā. 2011. gadā, kad stājos amatā, runāt par NATO spēku izvietošanu Baltijā būtu bijis uzskatāms par tādu kā slikto toni. Jo toreiz šķita, ka attiecības ar Krieviju varētu veidoties pozitīvi – bija aizvadīts Lisabonas NATO samits 2010. gadā, kur bija cerība ar Krieviju panākt stratēģiskās partnerības līmeni attiecībās. Baltieši un poļi tolaik ieteica nodrošināties „sliktajam scenārijam”. Kā cilvēks, kas iegādājas apdrošināšanas polisi, bet „necer”, ka viņam kāja salūzīs… Bija doma nodrošināties – „ja nu gadījumā”. „Ukrainas stāsts” pierādīja, ka krize Eiropā nav tikvien kā teorētiska spriedelēšana. Un nu atgriežamies pie mūsu sarunas sākuma: ar Krieviju jābūt piesardzīgam, jo tā mēdz „uzņemties polītiskus riskus”.

 

Tas, ka esam NATO dalībvalstu vidū, ir ne tikai mans personiskais gandarījums, tas ir valstisks gandarījums.