Salipt apkārt kā maziem dadzīšiem
Ar Cēsu pilsētas galvu Jāni Rozenbergu sarunājās Sallija Benfelde    27.05.2014

 

Cik cilvēku krizes laikā ir pametuši Cēsis un devušies darbā ārpus Latvijas?

 

Ir grūti pateikt precīzi, jo tādu datu nav, bet mēs varam to modelēt, zinot, piemēram, skolēnu vai senioru skaitu un zinot, ka pašlaik Cēsīs ir aptuveni 14 – 15 tūkstoši cilvēku. Tautas skaitīšanas laikā bija ap 17 tūkstošiem cilvēku, bet labākos gados te dzīvoja gandrīz 20 tūkstoši. Mēs pieņemam, ka uz citām valstīm krizes laikā strādāt ir devušies aptuveni 3 tūkstoši cēsinieku. Tas ir daudz.

 

Maija sākumā jūs bijāt Latvijas vēstniecībā Londonā un sacījāt, ka pašvaldība vēlētos, lai bijušie cēsinieki atgrieztos mājās. Ko Cēsīs darīs tie, kas atgriezīsies, jo viņiem ir vajadzīgs darbs un dzīves vieta?

 

Mūsu vizītes mērķis, protams, ir saistīts ar reemigrāciju, bet pirmā vizīte nebija ar nodomu kādu uzreiz pārliecināt, ka tūlīt vajag atgriezties. Mūsu mērķis bija pastāstīt, ko esam izdarījuši, ko plānojam darīt, uzzināt, kā cilvēki jūtas tur un, parunājoties ar viņiem, saprast, kas ir tās konkrētās lietas, kuŗas  katram būtu vajadzīgas, ja gadījumā cilvēks atgrieztos. Stāstu ir daudz un dažādi. Piemēram, sieviete, pāri piecdesmit, sacīja, ka strādās Anglijā tik ilgi, līdz būs pagājuši desmit gadi, varēs saņemt Lielbritānijas pensiju,  un tad viņa noteikti atgriezīšoties, jo viņu mājiņa joprojām te ir. Ir cilvēki divdesmit piecu, divdesmit sešu gadu vecumā, kas pagaidām neko nedomā, viņi strādā, viņiem ir ienākumi, kas ļauj dzīvot un atpūsties. Ir trīsdesmitgadnieki, precēts pāris, kas ir nopirkuši mūsu pusē zemi, un jautāja, vai varam iedot sarakstu ar tukšām telpām, kuŗās sākt mazu biznesu.  Ir sieviete, kuŗa pirms krizes bija pārdevēja puķu veikalā. Veikalu slēdza, viņa zaudēja darbu un aizbrauca. Tagad puķu veikalu atjauno, mēs savedīsim viņu kopā ar veikala īpašnieku, un, iespējams, ka viņa atkal varēs šo darbiņu darīt tajā pašā puķu veikalā. Kuŗi no minētajiem cilvēkiem atgriezīsies, mēs nezinām, bet mēs palīdzēsim, kā varam. Runājot par darbu, gribu teikt, ka katra aizbraucēja stāsts ir citādāks un viņi ir aizbraukuši visdažādāko iemeslu dēļ. Tādēļ pieeja, visiem piedāvāt vienu un to pašu, neder. Mēs domājam, ka mums pašvaldībā būs viens cilvēks kontaktiem, no kuŗa varēs uzzināt atbildes uz dažādiem jautājumiem saistībā ar nodomu atgriezties – kaut kas līdzīgs vienas pieturas aģentūrai. Anglijā sastaptajiem cilvēkiem sacīju – mīļie draugi, lūdzu, neizdariet to kļūdu, ko cilvēki bieži pieļauj: pieņem spontānu lēmumu, atbrauc, dažu nedēļu laikā nekas neizdodas un aizbrauc ar dubultu vilšanās sajūtu. Vispirms uzziniet, kādas ir iespējas, paskatīsimies, vai varam ko palīdzēt. Mūsu pašvaldības mājas lapā ir sadaļa, kuŗrā lieliem burtiem ir rakstīts „Te ir darbs”. Pašreizējie darba piedāvājumi ir specifiski – piemēram, Cēsu klīnikai ir vajadzīgi dažādu nozaŗu mediķi, stikla konstrukciju rūpnīca aicina darbā ražošanas direktoru, automobiļu apkopes un remonta uzņēmums aicina darbā atslēdznieku, ir vajadzīgs arī virpotājs, santechniķis.

 

Jā, Cēsīs ir darba piedāvājumi, bet lielāko tiesu tie ir domāti vīriešiem spēka gados, saistīti ar techniskām lietām. Ko darīt pārējiem?

 

Cilvēki Anglijā saka, ka darba sludinājumos vajadzētu arī rakstīt, kāda būs alga. Ja runājam par to, ka darba piedāvājumi Cēsīs ir specifiski, tad jāteic, ka ražojošos uzņēmumos pamatā darba piedāvājums, protams, ir specifisks. Tas, par ko mēs domājam nākotnē, ir saistīts arī ar kultūru, tūrismu, izklaidi, un tā sniega bumba, labā nozīmē, ir sākusi velties. Proti, jaunā Cēsu pils, kas ir sakārtota, Cēsu Pils parks, sakārtosies bibliotēka. Ap šiem objektiem jau tagad veidojas dažādas privātas iniciātīvas. Ruckas muižā darbojas fotografs Kaspars Goba, visu vasaru tiks rīkotas dažādas vasaras skolas, bet ziemā tā būs kino – foto mākslas rezidence. Gundars Skudriņš nopirka veco alus brūzi un izveidos mākslas zinātnes centru. Bijušais ministrs Edmunds Sprūdžs pirmsskolas izglītības iestādē “Akmens ligzda” veidos izklaides un izziņas centru, kuŗā tiks izveidots pasaules makets ar kustīgiem modelīšiem – izstāde, kuŗas objekti ir kustībā un darbojas, un viss notiks kā īstā dzīvē. Pilsētplānotājs Toms Kokins kopā ar saviem domubiedriem ir noslēguši līgumu ar Kultūras ministriju – trīs gadus uzturēt radošo industriju komunikāciju platformu Fold Cēsīs. Izdevēja Santa Anča ir nopirkusi bijušās Sarkanā Krusta ēkas pie Gaujas un ierīkos viesnīcu. Par veco depo ir interesējies pavārs Mārtiņš Sirmais un kopā ar kollēgām grib atvērt restorānu. Pie mums bija kultūras ministre, un mēs esam sākuši sarunas par Modernās mākslas mūzeja atvēršanu Cēsīs. 28. jūnijā Lielā Skolas ielā 6 tiks atklāta Pasaules latviešu mākslas centra galerija. Protams, tas nebūs nacionālais mākslas mūzejs valsts līmenī, bet varbūt vienkārši starptautisks modernās mākslas centrs. Nupat runājām ar Ekonomikas ministriju, ka mums vajadzētu radošo industriju biznesa inkubatoru, līdzīgi, kā tas bija ar biznesa inkubatoru dažādām grāmatvedības un finanču lietām. Tā varētu būt vide, kuŗā  cilvēki varētu tikties, sadarboties, apvienoties ideju īstenošanai. Ir uzņēmums, kas pēta iespēju attīstīt Cēsīs dažādus ar veselību saistītus pakalpojumus, arī SPA.

 

Jūs esat sacījis, ka varētu paplašināt un atjaunot veselības un atpūtas centru „Cīrulīši”. Vai investori jau ir atrasti? Līdz šim problēma ir bijusi tā, ka Latvija nevar nodrošināt vajadzīgo apmeklētāju skaitu gadā, lai investors varētu nopelnīt.

 

Ieinteresēti investori ir, un labā ziņa ir tā, ka Eiropa acīmredzot nolems izveidot vienoto veselības apdrošināšanas sistēmu, tātad pakalpojumu Latvijā apmaksās arī citu Eiropas Savienības valstu pilsoņiem. „Cīrulīšos”  varētu būt ne tikai rehabilitācija, bet arī medicīnas pakalpojumu, piemēram, stomatoloģijas, eksports, jo zobārstniecība pie mums ir salīdzinoši lēta. Domāju, ka mūsu jaunā Vidzemes koncertzāle, Gauja, laivas, riteņi, nūjošana, modernā māksla un SPA pakalpojumi varētu būt skaists pakalpojumu kopums, kas piesaistīs cilvēkus. Šie pakalpojumi savukārt sev piesaistīs dažādu pakalpojumu sniedzējus. Tie varētu būt darbošanās veidi mazajiem uzņēmējiem, pašnodarbinātajiem, māksliniekiem, cilvēkiem ar radošām idejām. Pagaidām tā ir vīzija, nākotnes redzējums, bet es ceru, ka izdosies, jo pēdējā gada laikā piesakās dažādi ieinteresēti cilvēki ar savām idejām. Katrai idejai kā mazi dadzīši pielīp citas idejas, pamazām kaut kas veidojas.

 

Kā pašvaldība var atbalstīt šīs idejas?

 

Mēs varam samazināt nekustamā īpašuma nodokli jaunajiem uzņēmējiem, jo tas ir nodoklis, ko administrē pašvaldība. Otro gadu mēs konkursā piešķiram mazos grantus uzņēmējiem. Pagājušajā gadā tie bija 10 tūkstoši latu, kuŗus konkursa kārtībā saņēma četri uzņēmēji. Darbības territorija ir vecpilsēta, gribam, lai tur darbojas radoši mazie uzņēmumi, un šogad atkal ir konkurss, kopējā sadalāmā summa ir 9 tūkstoši eiro. Mēs arī rīkojam dažādus seminārus, jo mums ir komercdarbības speciālists, kuŗš atnāca no Hipotēku bankas. Mums ir svarīgi, lai jaunais uzņēmējs netur savu sāpi zem segas, bet lai nāk pie mums. Mēs nevaram uzzināt, kādas ir katra uzņēmēja problēmas, ja viņš nenāk pie mums, par tām nepastāsta un nelūdz palīdzēt. Piemēram, uz sarunu ar jums atnācu pēc tikšanās ar uzņēmēju, kas gatavo laivas. Vaicāju, vai mēs varam palīdzēt. Viņš sacīja, ka kopumā jau galā tiekot, vienīgā problēma esot tā, ka laivas izmēģināt jāved uz Ungura ezeru, bet agrāk to varēja darīt tepat Cēsīs. Vai pašvaldība varot parunāt ar karjera īpašniekiem, lai viņi atļautu laivas pārbaudīt tepat? Protams, piekritu parunāt ar karjera īpašniekiem, būt par tādu kā starpnieku. Tie ir it kā sīkumi, bet bieži vien tie rada problēmas, kaut būtu ātri atrisināmi jautājumi.

 

Nesen nācāt klajā ar ideju, ka Cēsis varētu kļūt par Latvijas otro galvaspilsētu. Vai tas bija nopietni?

 

Savā ziņā tā bija provokācija. Tā bija kā atbilde Rīgas mēģinājumam padarīt sabiedriskā transporta biļetes visiem tiem, kas nedzīvo Rīgā, divreiz dārgākas. Ja galvaspilsētā Rīgā ir koncentrētas visas ministrijas un galvenās iestādes un ja cilvēkiem no visas Latvijas nākas uz turieni doties, ir netaisnīgi, ka viņiem ir jāmaksā dubulti par sabiedrisko transportu Rīgā. Tādēļ sacīju, ka mums jau pieredze ir, Cēsis vairākas reizes ir bijusi Latvijas galvaspilsēta, kaut arī uz īsu brīdi, kāpēc nevaram būt galvaspilsēta tagad? Otra provokācija bija saistībā ar Kultūras ministriju, tā bija jau reālāka ideja. Protams, ir jābūt abpusējai vēlmei un gatavībai ko tādu darīt. Pavisam reāli ir, ja ne pašu ministriju ar ministri un galvenajiem speciālistiem, tad pārcelt uz Cēsīm kādas ministrijas struktūras, kuŗu darbiniekiem obligāti katru dienu nav nepieciešams atrasties galvaspilsētā.

 

Ko ministre sacīja par jūsu ideju viņas ministriju pārcelt uz Cēsīm?

 

Viņas attieksme bija pozitīva. Notika tā, ka mana ideja, kas izskanēja mūsu sarunā, patika Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vadībai, bet pēc dažām dienām šī ziņa parādījās plašsaziņu līdzekļos, un kultūras ministre Dace Melbārde par to uzzināja no preses. Sarunā viņa sacīja, ka sākumā jutusies savādi, ka kaut ko tādu uzzina no preses, bet tad pajokojām, ka tagad varētu presē palaist ziņu, ka pārceļam uz Cēsīm Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Skaidrs, ka pirms Saeimas vēlēšanām par to nopietni netiks runāts, bet pēc tam varbūt kādu nodaļu vai apakšstruktūru darbinieki, kuŗiem dienu dienā nav jāiet uz Ministru kabinetu vai Saeimu, varbūt pat varētu būt Cēsīs.  

 

Cēsu jaunā Vidzemes koncertzāle pieder pašvaldībai. Kā to varēsit uzturēt? Vai biļešu cenas nebūs tik augstas, ka cēsinieki pat nevarēs sapņot par koncerta vai izrādes noskatīšanos?

 

Nupat apstiprinājām biļešu cenas – lētākās biļetes būs no 5, dārgākās līdz 30 eiro. Studentiem un pensionāriem cenām būs 50 procentu atlaide. Ja runājam par to, kā pašvaldībai uzturēt šo Cēsu koncertzāli, uzskatu, ka tā pēc būtības neatšķiras no Valmieras teātŗa, kuŗš ir reģionālais teātris un kuŗu financē valsts. Manuprāt, koncertzālei vajadzētu līdzīgu statusu. Šobrīd Rīgā grūti kādu par to pārliecināt. Mēs saņēmām 100 tūkstošus latu gadā (142 tūkst. eiro – aut.) profesionālajai skatuvei, kas var pirkt dažādas programmas un producēt kaut ko arī pati. Koncertzālei ir trīs nomnieki jeb „vaļi” – profesionālā skatuve, mūsu amatiermākslinieki un bērnu mūzikas vidusskola. Ir nomas telpas kafejnīcai un kino.

 

Vai slavenā Latgales kultūras vēstniecība „Gors” nekļūs par Cēsu koncertzāles konkurentu?

 

„Gors” ir pietiekami tālu, 300 km no Cēsīm. Mēs esam ļoti izdevīgā vietā – nav tālu no Rīgas, protams, visa Vidzeme, vismaz daļa Zemgales.

 

Tātad Cēsis orientējas uz mākslu, tūrismu, dažādiem atpūtas veidiem jeb var sacīt, ka Cēsis grib būt radošas?

 

Jā, tomēr mēs negribam stāvēt tikai „uz vienas kājas”, mums jādomā arī par citām lietām. Starp citu, nupat divas vietējās ģimenes sāka kartupeļu čipsu Moore chips ražošanu, nosaukums radies no idejas autora uzvārda. Kaut darbu sācis nupat, uzņēmums vairs nevar apmierināt augošo pieprasījumu, tātad ir iespējas attīstīties. Trīs cēsinieki ir iesnieguši projektus savu uzņēmumu un projektu attīstībai Latvijas Investīciju attīstības aģentūrai. Atbalsts un palīdzība vietējiem ir lielāks garants attīstībai nekā „mistiskais investors” krievs vai ķīnietis. Mums vajag mazos un vidējos uzņēmumus.