Sakārtotas dzīves noslēpumu meklējot
Intervija ar Latvijas Romas Katoļu baznīcas archibīskapu mētropolītu Zbigņevu Stankeviču    19.12.2017

 

 

Mūsu lasītāju auditoriju jūs uz­­runājāt pirms septiņiem ga­­diem, kad kļuvāt par mētropolītu un Latvijas katoļu baznīcas galvu. Kāds bijis šis laiks? Arī jūsu personīgajā dzīvē?

Piepildīts un spraigs. Septiņi gadi ir bīblisks skaitlis, pilnības skaitlis, kas nozīmē, ka noiets kāds zināms, būtisks dzīves posms. Esmu gan­da­rīts par paveikto un varu pastāstīt arī par pavisam konkrētiem darbiem. Attiecībā uz manu personīgo dzīvi – aizvadītajā vasarā pirmo rei­zi šajos septiņos gados biju atva­ļinājumā, kāpu kalnos un uzkāpu tā kalna virsotnē, ko biju vērojis, būdams Tatros, Zakopanē. Kad bi­­ju to veicis, piedzīvoju to sajūtu, ka tiešām esi izdarījis savā dzīvē  maksimāli iespējamo, ne vienmēr tas ir bijis tā, kā gribētos, bet ir  sajūta, ka ir iestājies miers un sa­­kārtotība. Tiktāl par personisko.

 

Attiecībā uz manu darbu, ar gan­darījumu varu nosaukt gluži praktiskas lietas, kas ir izdarītas – jau divus gadus darbojas Radio Maria, sešus gadus – Betlēmes Žēlsirdī­bas māja, kur dziedējam cilvēkus, kas cieš no atkarībām – narkomā­nijas un alkoholisma. Rīgā, Katoļu ielā 14, ir centrs, bet “sagatavošanas kur­su” cilvēki iziet laukos, mūsu kūrijai piederošajā mājā Pēternie­kos pie Olaines. Mēs palīdzam cil­vēkiem atraisīties no atkarības, no­­stāties uz kājām un reintegrēties sabiedrībā. Mūsu klientu skaits ir aptuveni 30, visi jau neiztur jauno ritmu, cits aiziet, bet atgriežas, taču vislielākais prieks ir par tiem, kas paši kļūst par misionāriem un do­­das palīdzēt saviem bēdubrāļ­iem. Šogad tādi ir divi, viena no vi­ņiem – māte, kas atguvusi savu atņemto bērnu un atgriezusies normālā so­­ciālajā apritē. Starp citu, mūsu centrs ir iekļauts Rīgas domes sociā­lajā sistēmā. Un vēl – 15 drau­dzēs ir izveidotas tā sauktās Caritas jeb žēl­sirdības grupas, kas palīdz naba­dzīgajiem cilvēkiem. Ik gadu rīko­jam viņiem Ziemsvētku svinības ar mielastu, kuŗā aicinu klātesošos pašiem kļūt par kalpotājiem, tā­tad – nonākt tai pusē, kas sniedz palīdzību. Un tādi ik gadu uzrodas, turklāt mūsu svinībās dalībnieku skaits top arvien kuplāks un atraisītāks, nāk ģimenes ar bērniem. 

 

Pašas pieredzē man ir pazīs­ta­ma jauna sieviete, kas pēc traģē­dijas – meitiņas zaudēšanas, sirds­mieru atguva katoļu baznīcā un nu jau iesaistījusies palīdzības darbā. Kur slēpjas baznīcas no­­slēpums sakārtot cilvēku, atdot viņam dzīves jēgu? 

 

Baznīcas darbībā ir abi spārni – laicīgais un garīgais. Rehabilitācijas darbā piesaistām profesionālus psī­chologus un psīchoterapeitus, kas, saprotams, izmanto laicīgās meto­des. Un ir arī  garīgā dimensija – lūgšanas, kopīga Svēto rakstu lasī­šana, piedalīšanās dievkalpoju­-mos. Te durvis atvērtas visu ticību pārstāvjiem un arī tiem, kas ceļā, katoļticība netiek uzspiesta. Un rez­ul­tāts ir tāds, ka tie, kuŗi atveras ticības dimensijai, “uz pekām” tiek ātrāk un veiksmīgāk. Savukārt tie, kuŗi neatrod motīvāciju, atgriežas savos “apburtajos lokos”. Atbildot uz jūsu jautājumu, ‒ noslēpums ir ticībā. Cilvēks saviem spēkiem  vien tomēr ne vienmēr var “salikt sevi kopā”. Valstssvētku dievkalpo­jumā luterāņu archibīskaps Jānis Vanags runāja par līdzību ar sasistu  porcelāna vāzi, ko it kā nevaram padarīt par veselu un jaunu. Bet japāņiem esot technoloģija – ar sudrabu un zeltu izveidot lausku savienojumus, kas rezultātā šo sa­­sisto vāzi padara vēl vērtīgāku. Tie­ši tā notiek ar cilvēkiem, kas uz baznīcu atnākuši ar salauztām dzī­vēm. Dieva spēks ir šis sudrabs un zelts, kas saliek kopā un padara vēl jo vērtīgāku. Dieva spēks – cita noslēpuma baznīcai nav. 

 

Par sabiedrības garīgo veselī­bu runājot, ‒ kas jums rūp un kas iepriecina? 

Iepriecina tas, ka redzu atvērtī­bas dimensiju sabiedrībā, tostarp tajā, ko saucam par “eliti”. Mani bieži aicina uz konferencēm, dis­kusijām, prezentācijām, es labprāt apmeklēju koncertus un sarīkoj­u­mus, jo tur varu tikties un saru­nāties, uzklausīt un diskutēt. Mani secinājumi – pirmkārt, gara slāpes mūsu sabiedrībā tiešām nav izzu­dušas, ir interese par garīgām vēr­tībām, ir! Otrkārt, Latvija ir miera osta, mūs neapdraud lieli dabas satricinājumi, ir drošība, kādas šo­­laik nav daudzviet pasaulē. Ir gan kāds apdraudējums, kas mani bai­da visvairāk – patēriņa mentālitāte. Tā, protams, nav radusies tukšā vietā un rāda to, ka teorētiskais ma­­teriālisms, ko mantojām no pa­­domju laika, ir sasummējies kopā ar praktisko materiālismu, kas Rie­tumos uzziedējis pilnā krāšņumā, turklāt radījis sprādzienveida efektu. Jautājums par Dievu un garī­gām vērtībām tiek “izsviests” kā nebūtisks. Pirmajā vietā ir ekono­mika, materiālā labklājība.

 

Cilvēk­tiesības un brīvība savukārt  tiek atrautas no objektīvajiem kritēri­jiem – mēs paši mēģinām noteikt brīvības robežas, kam nav objektī­va pamata, tas vēršas pret sabiedrī­bas interesēm kopumā. Citiem vār­diem sakot, kādas zināmas ideo­loģijas vārdā tiek uzspiests priekš­stats par mūsdienu cilvēku, kas īste­nībā neatbilst reālitātei. Pie­-mērs – demografiskā situācija, kas ir tāda, kāda ir, lielā mērā ir radu­­s­ies tāpēc, ka individu vai grupu intereses sākušas dominēt pār pa­­matvērtību skālu. Materiālisms, pa­­tēriņa attieksme ir uzziedējusi visā krāšņumā.

 

Latvijas apstākļos to varētu skaidrot ar tā saukto “nepabarotā kucēna sindromu”, jo gadu desmitu gaŗumā tauta tika turēta zināmos apstākļos. Bet Rietumos taču arī...

 

Un te es runātu par “visēdāju sindromu”. Tas attiecas arī uz reli­ģiju, kas tiek uztverta kā viena no piedāvājuma precēm – uz dievna­mu dodos apmierināt savu “reli­ģisko vajadzību”,  un garīdz­nieks ir “ie­­rēd­nis”, kam jāizpilda “pa­­sū­tī­jums”... Arī seksuālitāte – attiek­s­­me pret sievieti un seksu dažbrīd līdzinās attieksmei pret patēriņa priekšmetu, un atrauta no perso­nības vienotības, tā tiešām tiek pa­­darīta par patēriņa objektu. Rezul­tātā ir radusies tā sauktā “kontra­ceptīvā mentālitāte”, kad bērna ieņemšana tiek padarīta par ap­­draudējumu, no kuŗa par katru cenu jāizvairās. Tas dehumānizē cilvēku un sabiedrību. Bet blakus tam radusies vesela industrija, kas pelna miljonus... Un vēl eitanāzija, viendzimuma laulību legālizācija u. c. – prom no tā, ko Dievs mums atstājis. Bumerangs, kas iebelzīs pa pieri, turklāt ļoti sāpīgi. Demo­gra­fiskā situācija Latvijā to jau pierā­da, un tas tiešām dara mani bažī­gu. Savā darbā cenšos būt saucēja balss tuksnesī, lai, respektējot katra cil­vēka brīvību un tiesības izvēlē­ties, tomēr signalizētu: ja gribam Latvijas uzplaukumu, ja gribam zie­došu, priekpilnu Latviju, ir jā­­re­spektē Die­va atklātās robežas, kas turklāt ie­­rakstītas cilvēka dabā. Zi­­nātnes pētī­jumi, jo īpaši socioloģija un statistika, to pierāda ar skaitļiem un faktiem.

 

Vai tiešām jūtaties kā “saucēja balss tuksnesī”? Jūs taču esat Lat­vijā cienīts un ieredzēts cilvēks, personība.

Paldies, ka tā! Kā saucējs tuks­nesī jūtos tad, kad pirmajā brīdī šķiet – nu, netieku uzklausīts! Paiet laiks, dažkārt gadi, kad redzi – process ir sācies, notiek maiņas uz labu. Kā, piemēram, ar tā sauktajiem “sistē­mas bērniem”. Pirms di­­viem ga­diem kādā dievkalpojumā teicu, ka Latvijā bērnunamiem jā­­būt tukš­iem, jo mēs paši varam viņus au­­dzināt. Nu sabiedrība par to ne tikai runā, bet ir pamodusies un dara.

 

Cik liela un stipra ir katoļu kopiena Latvijā?

Apmēram 20% no Latvijas iedzī­votājiem. Skaitliski, protams, sama­zinājusies, jo trešdaļa Latvijas iedzī­votāju ir izbraukusi. Taču turpinās cilvēku atgriešanās pie ticības, ejam dziļumā. Pieaug skolēnu skaits Ka­­toļu ģimnazijā, ir divas maģistra programmas Reliģisko zinātņu in­­stitūtā, paplašinās misiju darbs.

 

Un cik cieši ir Latvijas katoļu baz­nīcas sakari ar kopienām ārze­mēs?

Šogad biju sešu dienu vizītē pie tautiešiem Kanadā. Tās bija laicīgas un ekumeniskas tikšanās, ļoti siltas un sirsnīgas. Pie tautiešiem ASV biju drīz pēc manas iecelšanas ar­­chi­bīskapa amatā, un arī tur pār­liecinājos, ka joprojām ir dzīva interese un piederības izjūta Lat­vijai. Tautieši sniedz nozīmīgu ma­­teriālo atbalstu un notiek mūsu savstarpēja garīgā bagātināšanās.

 

Kā pats gūstat dzīves harmoniju un jums raksturīgo rimto no­­svērtību?

Gluži praktiski – jau dienas sā­­kumā cenšos ielikt labu pamatu, vienu stundu veltīt sev, Dieva klāt­būtnē “uzlādējot baterijas” (ja vien to neizjauc, piemēram, celšanās četros no rīta, lai dotos uz lidostu!), tas ir laiks, ko veltu priesteriska­jām lūgšanām. Tad 20 mi­­nū­tes vingroju, pēc tam dodos uz Svēto misi, kuŗā atdodu Dievam tās die­nas vai nedēļas galvenās domas, noti­ku­mus, izaicinājumus. Piepil­du savu bi­­ķeri, lūdzot Dievu, lai viņš ir visā klātesošs. Tad dodos parastās ikdienas gaitās un darbos.

 

Un ko darīt cilvēkiem, kas nepraktizē lūgšanas? Kā viņi lai piepilda savu biķeri?

Atveroties mīlestībai, nesavtībai!