Riskam ir jābūt lielākam
Dr. Imants Lauks intervijā Paulam Raudsepam (IR)    22.07.2015

 

Pagājušajā nedēļā Rīgā notikušajā Pasaules latviešu ekonomikas un innovāciju forumā (PLEIF) piedalījās arī Dr. Imants Lauks, kuŗš radījis divus simtiem miljonu dolaru vērtus uzņēmumus. Dr. Lauks dzimis Anglijā, kur viņa vecāki nonāca pēc došanās trimdā Otrā pasaules kaŗa laikā. Viņa ģimene bija aktīva Bredfordas latviešu sabiedrībā, kur tēvs Rolands darbojās sporta klubā „Trimda”. Pēc studijām Imants kļuva par profesoru Pensilvānijas Universitātē. Tur viņš izstrādāja biočipus, ar kuŗu palīdzību var veikt asins analizes mazā, pārnēsājamā ierīcē. Uz šo technoloģiju pamata tika dibināts uzņēmums i-STAT, kuŗa gada apgrozījums ir aptuveni 400 miljonu dolaru, un Epocal, kuŗš nesen tika pārdots par 255 miljoniem dolāru. Kādi ir priekšnoteikumi, lai profesors un pētnieks varētu iesaistīties šādu uzņēmumu dibināšanā un attīstībā? Ko Latvija var mācīties no Imanta Lauka pieredzes? Izmantojot foruma radīto iespēju, aprunājāmies ar Dr. Lauku par šiem jautājumiem.

 

Vispirms noskaidrosim - ko tieši esat izgudrojis?

Zelta krāsas čipā, kuru redzat savā bankas kartē, ir seši vai, biežāk, astoņi kontakti. Mēs izveidojām jaunu dizainu ar četrpadsmit kontaktiem, un to galā ir bioķīmiski reaģenti, katrā kontaktā citādi. Katra vieta ir programmēta, lai notiktu reakcija ar kādu asinīs atrodamu vielu. Kad kartē ievada asins paraugu, tas plūst ierīcei pāri, un reakcija ar bioloģiskajiem elementiem rada elektrisku signālu, kuŗu nolasa kartes lasītājs.

 

Kā to praktiski izmanto?

To varētu izmantot medmāsa apgaitā, arī reanimācijā. Asinis ievada kartē, to ievieto lasītājā, kurš pēc 30 sekundēm sniedz mērījumus. Mūsu galvenais produkts mēra asins gāzes, elektrolītus un metabolītus. Ir desmit mērījumi, kuŗus ierīce var veikt tieši, vēl vairāki rādījumi, kuŗus var aprēķināt, un nākamo trīs gadu laikā ceram papildināt iespējas ar tikpat daudziem jauniem mērījumiem. Tad varēsim dot rezultātus 25 mērījumiem no viena asins parauga.

 

Cik šī technoloģija ir izplatīta?

Mēs ierīces pārdodam 118 valstīs, bet tās netiek visur izmantotas vienādi. ASV pārdodam lielām slimnīcām, bet Indijā - mazām klīnikām. Attīstības pasaulē ir zināms biznesa modelis. Tur ir milzīgs iedzīvotāju skaits, bet medicīniskā aprūpe nav plaši pieejama, izņemot lielajās pilsētās. Maza vietējā slimnīca var būt gandrīz kā ārsta prakse, jo tur var būt pat tikai viens mediķis. Tur vajadzīgas ierīces, lai veiktu pamatdiagnosticēšanu, un viņi nepirks lielās laboratoriju iekārtas. Pirks mazas ierīces. Tas līdzinās procesam, kas notika ar telefoniem šajās valstīs. Tur nav stabu ar vadiem, viņi uzreiz sāka izmantot mobilās ierīces. Mazām ierīcēm ir pielietojamība visos šajos ģeografiskajos reģionos, tāpēc mēs pārdodam ierīces Ķīnā, Indijā, Afrikā. Amerikā šīs ierīces palīdz sasniegt labāku rezultātu ar daudz mazākām izmaksām, jo asins paraugs nav jāievieto attiecīgā traukā, jāatdzesē, jāpārved uz laboratoriju, jāveic mērījums un jānodod ziņojums par rezultātiem. Tātad var izvairīties no daudzām darbībām. Mūsu kompanija atrodas Kanadā, bet mēs tur nepārdodam sevišķi daudz ierīču. Mēs tur atrodamies tāpēc, ka man tur patīk dzīvot.

 

Kāda zināšanās balstītai kompānijai ir stratēģiska priekšrocība būt vienā vai otrā vietā?

Ir svarīgi būt tuvu labi izglītotiem zināšanu ekonomikas darbiniekiem. Tāpēc ir svarīgi, ka Otavā ir lielāks tādu cilvēku īpatsvars, kam ir ārsta izglītība un doktora grāds, nekā gandrīz jebkurā citā vietā pasaulē. Bostonai arī piemīt šī priekšrocība, arī tā ir lieliska vieta. Savukārt atrašanās noieta tirgus tuvumā nav tik svarīga. Raizes, ka kāds investors šo uzņēmumu nopirks un pārcels kaut kur citur, nav pamatotas. Kanada ir daudz ieguvusi no kompanijām, kuras tur ir attīstījušās. Viņi ieņem no tām daudz nodokļu naudas. Tirgos var ieiet ar partneru palīdzību, nav pašam jātirgo produkts, bet uzņēmums paliks uz vietas, jo komanda un biznesa ekosistēma neļaus to pārcelt. Nevar to vienkārši pārvest uz Ķīnu vai Meksiku.

 

Kā jūs nonācāt līdz savu firmu dibināšanai?

Es piedzimu Anglijā, tur arī studēju un ieguvu bakalaura gradu ķīmijā un elektroinženieŗa doktora gradu. Tas ir interesants lēciens. Patiesībā nodarbojos ar elektronikas materiāliem, tāpēc varēju pāriet no viena uz otru, bet es pasniedzu elektroinženierzinātni un ASV kļuvu par elektroinženierzinātņu profesoru. Tātad apguvu inženierzinātņu disciplīnu, kas patiesībā ir ļoti atšķirīga no dabaszinātnēm. Tas man karjērā ļoti nāca par labu, jo veiksmīgiem uzņēmumiem bioinženierzinātņu laukā ir jāapvieno zinātne ar inženierdarbu. Zinātnieki un inženieri domā atšķirīgi. Abas pieejas ir svarīgas veiksmīgai produktu izstrādei. Uzņēmumi, kuŗiem ir zināšanas tikai vienā vai otrā laukā, parasti nav tik veiksmīgi. Daudz iespēju atklājas, tās apvienojot, jo daudzas no tām atrodas pa vidu šiem laukiem. Daudz cilvēku strādā pie attīstības vienā atsevišķā disciplīnā, bet nav tik daudz, kuŗi var darboties pāri konkrētas disciplīnas robežām, jo uzņēmumi parasti neattīsta tādu iekšējo kultūru. Es biju ar vienu kāju katrā no šīm nometnēm, tāpēc varēju to izdarīt, un mēs mācām savus darbiniekus domāt abās šā dalījuma pusēs. 

 

Vai jums prātā bija doma iesaistīties biznesā jau laikā, kad kļuvāt par profesoru?

Jā. Es biju inženieris, strādāju universitātes inženierzinātņu departamentā un vācu naudu pētījumiem. Pensilvānijas universitāte, kur biju profesors, ir pētniecības universitāte, tāpēc izdzīvo un zeļ tie profesori, kuŗi spēj piesaistīt naudu. Ja to nespēj, tad tevi organizācijā nenovērtē. Statuss ir saistīts ar lielām pētniecības komandām un lieliem pētniecības budžetiem.

 

Pensilvānijas universitātē es strādāju ar mikročipu technoloģiju un visu laiku satraucos, ka pētnieciskā ziņā tā ir province. Visaktuālākais darbs mikročipu technoloģijās nenotika akadēmiskajā vidē, to veica Silīcija ielejā Intel un līdzīgi uzņēmumi. Tur notika īstā zinātne. Akadēmiķi dzīvoja izolēti un maldināja sevi ar domām, ka viņi rada kādu pievienoto vērtību. Tā nebija. Tas ir viens piemērs, bet jebkurā pielietojamā zinātnē, piemēram, medicīnā, pētniecībai ir vērtība tikai tad, ja no tās iegūstam labāku medicīnisku procedūru. Protams, ir ļoti vajadzīgi arī tīri akadēmiski pētījumi, kas vienkārši palielina zināšanu apjomu un kuŗi netiek veikti ar kādu konkrētu praktisku mērķi. Arī ar to ir jānodarbojas. Taču ir jābūt līdzsvaram, un nedrīkst no pasaules izolēt akadēmisko kopienu, sevišķi tos, kas darbojas pielietojamā zinātnē un inženierzinātnēs. Šiem pētniekiem ir aktīvi jāvirza technoloģijas ārpus akadēmiskās vides, nevis jāgaida, kamēr ieradīsies naudas maisi un mēģinās viņus pievilināt.

 

Vislabākie un veiksmīgākie technoloģiju uzņēmumi ir tie, kuŗu vadošie uzņēmēji ir technoloģiju pārzinātāji. Viņiem nevajadzētu būt tiem, ko Anglijā sauc par boffin - traku zinātnieku ar brillītēm un izspūrušiem matiem, kuŗš nespēj normāli sarunāties ar cilvēkiem un kuŗam nepieciešams kāds, kas tiek galā ar financēm un vada uzņēmumu, jo viņš pats tikpat kā nevar sasiet sev kurpju šņores. Uzņēmēja apvienošana ar technoloģiju pārzinātāju ir daudz efektīvāks modelis. Bet tas darbojas tikai tādā gadījumā, ja akadēmiķi vai profesionāļi, kas strādā laboratorijās un slimnīcās, uzskata, ka tas ietilpst viņu pienākumos. Tas ir saistīts ar organizācijas kultūru. Ja institūcijas vadība man saka - Imant, tu runā muļķības, mēs gribam palikt savā ziloņkaula tornī -, tad šāda attīstība nebūs iespējama. Ir jārada stimuli, lai cilvēki gribētu tā strādāt.

 

Kādi jums bija stimuli Pensilvānijas Universitātē?

Kad aizgāju prom, man jau bija tenure, respektīvi, man darbs bija nodrošināts līdz brīdim, kad nolemtu doties pensijā. Patiesībā aizgāju gadu pēc tam, kad to saņēmu. Viņi mani pavadīja ar laba vēlējumiem un priecājās, ka man veicas. Viņi sevi reklamē, izmantojot manus sasniegumus. Nedomāju, ka man būtu problēmas piezvanīt dekānam un teikt, ka gribu atgriezties kā pasniedzējs.

 

Latvijā nereti runā par jautājumu - kam pieder patenti? Jūsu darbs ir novedis pie daudziem patentiem, vairākus no tiem noteikti izstrādājāt, kamēr bijāt profesors. Ja patents tad pieder universitātei, vai tas nemazina pētnieku interesi tos izstrādāt, jo viņi no tā negūs labumu?

 

Ir modeļi, kā ar šo jautājumu tikt galā. Tā ir problēma tikai tādā gadījumā, ja cilvēki šai lietai pieiet bez vajadzīgajām priekšzināšanām. Kad aizgāju no universitātes un sāku strādāt savā pirmajā uzņēmumā, mēs samaksājām universitātei nedaudz naudas, lai uz licences pamata šīs technoloģijas izmantotu. Ziemeļamerikā šie strīdi un saspīlējums tika atrisināts pirms 30 gadiem. Problēma ir nezinošs akadēmiķis, kurš ir pārliecināts, ka 90% darba ir jau izdarīti mirklī, kad viņu pārņēma iedvesma, un uzskata, ka viņam jāsaņem nevis 2% no nākotnes ienākumiem, bet 90%. Tas ir cilvēks, kas nesaprot procesu un lietu relatīvo vērtību.

 

Tātad ideja ir tikai 2% vērta?

Var būt dažādi, bet 2% no visiem ienākumiem var būt ļoti liela nauda. No idejas, kuras attīstīšana un patentēšana varbūt maksāja tikai 10 000 dolaru, līdz brīdim, kad tā faktiski sāk nest peļņu, ir jāiegulda, iespējams, simt miljonu. Ja peļņa pēc nodokļiem ir tikai 10% no apgrozījuma un investoriem no šiem 10% ir jāatgūst savi ieguldītie simt miljoni, tad 2% no visa apgrozījuma ir ārkārtīgi daudz. Varbūt 2% nav īstais skaitlis, bet to var izrēķināt. Ir notikuši tūkstošiem šādu darījumu, un pēc tiem ir iespējams noteikt pareizo atskaites punktu. Nevajag no jauna izgudrot riteni.

 

Vai bija grūti pāriet no akadēmiskās vides uz uzņēmējdarbību?

Nē. Es nekad nebiju viens pats šajā procesā. Pat nejutu, ka pirmajā biznesā biju īsts uzņēmējs. Esmu daudz lepnāks par otro uzņēmumu, jo tajā sākumā biju es pats, manas idejas un kodoskops. Savācu naudu, nokomplektēju komandu, savācu vēl naudu, paplašināju komandu un tā tālāk. Pirmajā reizē bija vietējais cilvēks, kuŗam bija līdzekļi ieguldīšanai un kurš meklēja kontaktus ar universitātēm. Viņš man jautāja, vai esmu kādreiz domājis par iesaistīšanos biznesā, es atbildēju, ka tas izklausās interesanti. Tajā brīdī nebija zināšanu, lai dotos lielajā pasaulē. Tāpēc es stāstu par savu pieredzi. Atskatoties uz to laiku,  domāju: ak kungs, cik daudz es nezināju! Paldies Dievam, man apkārt bija cilvēki, kuri kaut ko zināja. Process ir daudz efektīvāks, kad to iziet otro reizi, un otrā uzņēmuma veidošanā es izmantoju visu, ko biju iemācījies no pirmā piegājiena trūkumiem.

 

Kāds ir otrā uzņēmuma stāsts?

Kopumā piesaistīju 42 miljonus dolaru investīciju. Deviņus miljonus no 2001. līdz 2007. gadam, kad palaidām produktu, un pēc tam vēl 33 miljonus. Tā parasti notiek. Lai piesaistītu naudu, ir jāpierāda nevis, ka produkts darbojas, bet ka medicīnas produkts var ietekmēt aprūpes standartu. Ka tas var izmainīt veselu industriju. Ko nozīmē 500 miljonu dolaru apgrozījums? Tas nozīmē lielas izmaiņas medicīnas praksē. Vienkārši fakts, ka tev ir kāda ierīce, kas darbojas, nenozīmē, ka tev būs šāda pievienotā vērtība. Tas ir jāpierāda.

 

Intelektuālais darbs ir dzirksts, kas iededz liesmu. Taču pilnā vērtības īstenošana prasa daudz vairāk. Un nevajag ļaut šai idejai atstāt investoru rokas vai valsti, kuŗā to izgudro, līdz brīdim, kad ir realizēta izgudrojuma pilnā vērtība.

 

Par cik jūs pēc tam uzņēmumu pārdevāt?

Par 255 miljoniem dolaru, kas tiek pakāpeniski izmaksāti. Sākumā 160. Līdz šim izmaksāti aptuveni 200, tā ka vēl nākotnē būs aptuveni 55. Tā ir standarta procedūra technoloģiju uzņēmumu iegādē, kad ir pirmais maksājums un pēc tam seko nākamie. Tagad uzņēmums ir divīzija lielākā kompānijā, tur strādā apmēram 300 cilvēku, apgrozījums ir aptuveni 40 miljoni dolāru, un izaugsme šogad būs vairāk nekā 40%. 

 

Jūs vēl aizvien tur strādājat?

Jā, vēl aizvien.

 

Plānojat tur turpināt vai arī cerat dibināt vēl kādu uzņēmumu? 

Nē, bākā nav vairs tik daudz degvielas. Man ir 63 gadi. Daži cilvēki varbūt var tādā vecumā turpināt, bet es negribu būt starp tiem, kam viss beidzas ar infarktu. Gribētu vismaz dažus gadus to visu izbaudīt.

 

Kāda vide ir nepieciešama, lai šādi uzņēmumi varētu rasties, un kas Latvijai būtu jādara, lai veicinātu šādas vides rašanos?

Latvija var būt tikpat laba kā Izraēla vai Somija, jebkuŗa no šīm mazajām valstīm, kas ir augsto technoloģiju centri. Pietiek kritiskās masas. Protams, vairākums augsto technoloģiju centru nav valstis, bet pilsētas. Nav jāskatās uz Latviju, bet uz Rīgu. Silīcija ieleja atrodas pilsētiņā Kalifornijā. Pētījumu trīsstūra parks (Research Triangle Park) atrodas starp trim lielām pētniecības universitātēm Ziemeļkarolīnas štatā.

 

Bostona ir vēl viens piemērs - veicinošā vide atrodas tikai pašā pilsētā. Ir nepieciešama pilsēta, labas universitātes.

 

Man šķiet, ka latvieši pēc savas būtības ir gudri cilvēki, viņi zina izglītības vērtību. Ar diviem miljoniem pilnīgi pietiek. Taču ir ļoti svarīgi iemācīties spēles noteikumus. Ja tos nezina, tad cilvēkiem no ārpuses, kuŗiem prasa ieguldīt naudu, var palikt iespaids, ka esat nedaudz neaptēsti.

 

Kad iemācās spēles noteikumus, ir jāprot sevi reklamēt. Ja ir labs produkts un kāds, kas spēj vicināt karogu un saukt - paskatieties uz mums! -, tad nauda pie jums plūdīs kā ūdens. Nauda atradīs labas technoloģijas.

 

Tas viss prasa laiku, tāpēc ir vienkārši jāsāk. Jūs neredzēsit neko lietderīgu, teiksim, medicīnas technoloģijās agrāk kā pēc desmit gadu darba. Tad sāksit ievākt ražu, būs iespaids uz ekonomiku. Bet tie desmit gadi ir vajadzīgi. Ja nesākat tagad, tad tas notiks tikai desmit gadus pēc tam, kad faktiski ķersities pie lietas.

 

Kā var piesaistīt naudu šādiem projektiem?

Manuprāt, riska kapitāla process Latvijā nav pareizi līdzsvarots. Ziemeļamerikā riska kapitāls gaida, kad nauda tiks ieguldīta ļoti augsta riska pasākumos. Pieņemsim, ka meklējat uzņēmumu, kuŗa vērtība varētu pieaugt divdesmit reižu. Tas nozīmē, ka tam ir jāspēj izaugt ļoti lielam, kas savukārt nozīmē - tam jābūt ar globālu skatījumu. Bet tam ir arī jābūt riskantam. Ja tas ir kaut kas pārāk vienkāršs, tad lielie uzņēmumi noteikti ar to jau nodarbojas. Jūsu produkta potenciālam ir jābūt izmantojamam pēc pieciem vai vairāk gadiem, jo pieci gadi paies, to attīstot.

 

Kad es to stāstu, tas varbūt izklausās pats par sevi saprotams, bet cilvēki, kuŗi šim procesam nav izgājuši cauri, to nesaprot. Lielie uzņēmumi izgudro un attīsta produktus nākamajam vai aiznākamajam gadam. Viņi meklē papildinājumus saviem esošajiem biznesa virzieniem. Ja tu kā uzņēmējs domā par nākamo gadu un attīsti produktu šodienas vajadzībām, tad līdz brīdim, kad nokļūsi tirgū, produkts jau būs tikai vakardienas vajadzībām. Tāpēc šādi ieguldījumi ir riskanti ne tikai tāpēc, ka iecerētās technoloģijas varētu nedarboties, bet arī tāpēc, ka tiek likta likme uz tirgu, kas vēl neeksistē. Analize vai iekšējā sajūta tev saka priekšā, ka tirgus tur būs, kad produkts nāks gatavs, un produkts pats palīdzēs šo tirgu radīt. Tieši to investori meklē - produktu, par kuŗu viņiem ir sajūta, ka tas dos ļoti lielu atdevi. Viņi nebaidās no neveiksmes. Viņi liks likmi uz produktu, gaidot milzīgu atdevi, bet viņi liks daudzas šādas likmes. Latvijā attieksme ir tāda - ak kungs, nedrīkst būt neveiksme! Ir jānotiek lielām pārmaiņām domāšanā.

 

Par to daudz nerunā, bet gandrīz visas Ziemeļamerikas augsto technoloģiju zvaigznes ir piedzīvojušas vairākas neveiksmes. Ir arī labi zināms, ka riska kapitālists drīzāk ieguldīs naudu pie uzņēmēja, kuŗš ir piedalījies neveiksmīgā pasākumā, nekā pie tāda, kurš nekad neko nav darījis. Ja vien neveiksmes cēlonis nav tas, ka vadība apzagās vai bija acīmredzami nekompetenta - un pārsvarā tā nav -, tad jārēķinās, ka tikai viens no desmit jaundibinātiem uzņēmumiem ir veiksmīgs. Tātad būs daudzi uzņēmēji, kuŗiem kaut kādu iemeslu dēļ vienkārši nepaveicas.

 

Tāpēc spēle tiek spēlēta tā: ir jādomā tālu uz priekšu un jāuzņemas pietiekami lieli riski. Savukārt Latvijā notiek mazi darījumi ar nepietiekamu kapitālu, un tie tikai nedaudz uzlabo tirgū jau esošo piedāvājumu. Turklāt nav daudz naudas uzņēmumu pirkšanai. Dzirdēju, ka te notiek daudzi darījumi, kuŗos uzņēmuma vadība nopērk firmu. Riska kapitālistam tā nav vēlamā stratēģija, jo viņš nepanāks, ka vadība izpērk viņa daļas par 20 reizes lielāku naudu, nekā viņš ieguldījis. Tāpēc runāju par līdzsvaru - riskam ir jābūt lielākam un arī rezultātam ir jābūt daudz iespaidīgākam. 

Publikācija tapusi sadarbībā ar nedēļrakstu IR