“Remigrācija ir tikai viens no risinājumiem”
Biedrības “Ar pasaules pieredzi Latvijā” dibinātājs Miks Muižarājs intervijā Ligitai Kovtunai    25.04.2024

 

Kas tu esi, un ko tu dari?

Tas tāds filozofisks jautājums… Esmu dzimis Latvijā, bet jau gadus 15 dzīvoju viskautkur, esmu pa laikam dzīvojis visos kontinentos. Līdz ar to man, ikreiz atgriežoties Latvijā, izjūtas mainās. Arī šobrīd mans darbs norit ārzemēs – Papua Jaungvinejā, kur strādāju Pasaules Bankas investīciju uzraudzībā. Esmu ieguvis divus publiskās administrācijas maģistra gradus. Latvijā pabeidzu LU Ekonomikas fakultāti ar bakalaura gradu ekonomikā. Divus maģistra grādus ieguvumu Amerikā. Bet kamēr studēju Latvijā, praksē strādāju Latvijas TV3 – sākumā domāju, ka vēlos kļūt par žurnālistu. Jau no bērnības, kad kopā ar draugiem “izdevām” avīzi, ko arī pārdevām. Joprojām patīk sekot līdzi dažādām norisēm pasaulē. TV3 sabiju pāris gadus un ieguvu pārliecību, ka žurnālista dzīve ir nu ļoti dinamiska, bet es vēlos apgūt arī kaut ko citu.

 

Žurnālistika īstenībā ir dzīvesveids, vai ne?

Ir gan. Bet es vēlējos arī apskatīt pasauli – apmaiņas programmu ietvaros gadu nodzīvoju Francijā, tad radās iespēja doties uz Etiopiju – programmas Global Eduacation Network ietvaros. Nonācu Adisabebas universitātē, un Etiopijā, kur man bija uzdevums veidot elektroniskās studiju sistēmas.. Lūza stereotipi, tas bija tāds pārmaiņu laiks. Daudz iemācījos par šīs Āfrikas valsts, kas nekad nav bijusi kolonizēta, kultūru un vēsturi. Un ka manas zināšanas nav salāgojamas ar to, ko viņiem tobrīd vajadzēja. Devos tālāk – izveidojām studentu radiostaciju Architektūras fakultātē. Mans ieguvums bija iepazīšanās ar ļoti daudziem interesantiem cilvēkiem. Rezultātā man piedāvāja vadīt savu raidījumu vienā no lielākajām Adisabebas radiostacijam – ik piektdienu no deviņiem vakarā līdz pusnaktij un svētdien “brokastu raidījumu”. Man pievienojās meitene no Skotijas un puisis no Etiopijas. Klausītāju loks bija milzīgs – līdz pat miljonam. Ļoti interesanta pieredze.

 

Tad jau tev ir arī savas domas par Latvijas žurnālistikas un mediju kvalitāti?

Vispirms – Latvijā mediji ir nepietiekami finansēti. Lai sociālo mediju laikmetā konkurētu ar savu saturu… ir ļoti sarežģīti. Protams, ir daudz profesionālu, labu žurnālistu. Īstenībā vai visas polītiski iekrāsotās problēmas Latvijā ir žurnālistu atklātas. Vēl vairāk – žurnālisti ir tie, kas lielā mērā veido Latvijas polītisko dienaskārtību, un tas jau pierāda, ka žurnālistika ir kvalitatīva. Lai noturētu sabiedrības interesi par to, vajag spēcīgu finansiālu pamatu.

 

Lai noturētu tik dārgo redakcionālo neatkarību arī! Un lai sagatavotu jauno žurnālistu paaudzi, par ko esmu ļoti skeptiska – jaunie negrib šo arodu pieņemt kā dzīvesveidu. Vieglāk ir strādāt par “sabiedrisko attiecību speciālistu”, proti, rakstīt preses relīzes.

Jā, tā ir problēma – žurnālistika netiek nodalīta no sabiedrisko attiecību mācības, jaunie dažkārt mēdz “migrēt” starp abām šīm jomām. Bet saturs taču ir katrai cits, un te jārunā par augstākās izglītības līmeni žurnālistikas jomā. Arī šajā jomā diemžēl finansējums ir problēma. Un tad vēl jaunās pārmaiņas, tostarp mākslīgais intelekts, kas diktēs savus noteikumus, un vēl daudzas citas neprognozējamas lietas.

 

Kāda ir tā tava ieguldītā laika attiecība darbam ārzemēs un Latvijā?

Visu laiku esmu Latvijā, arī būdams prom. Kad “devos pasaulē”, man bija 21 gads, tad ap 30 gadu vecumu divus gadus nodzīvoju Latvijā, un tad atkal prom… Bet visu laiku īstenībā ar vienu kāju esmu šeit, Latvijā, ar vienu ārvalstīs.

 

Kas liek jaunam “pasaules cilvēkam” ar veiksmīgu karjeru tomēr nopietni iesaistīties sabiedriskajā darbā? Kā mēdz teikt, “latviešu lietās”? Pat izveidot vairākas sabiedriskās organizācijas?

Sākšu ar savu vērojumu: kad Latvijas jaunietis ir devies pasaulē un nonācis kādā attīstītā valstī, viņš, ieradies dzimtenē, mēdz teikt – “vai, cik te viss ir slikti!” Un otrādi: atgriezies no mazāk attīstītas valsts, viņš saka  - “nu, Latvijā jau nemaz nav tik slikti!” Arī man tā bija, un nu pēc ilgāka laika esmu nonācis pie secinājuma, ka visur man nācies izprast, kā katrā zemē darbojas sabiedrība, kāds ir valsts virziens un – pielāgoties tam. Ar ko atšķiras Latvija? Ar to, ka tā ir sava vieta! Vienīgā tāda, kur tev nav jāpalāgojas, kur tavas vērtības veido valsts kopējo vērtību kopumu , kur tu arī sajūti zināmu morālu pienākumu un tiesības darboties. Līdzdarboties tu vislabāk vari kopā ar domubiedriem. Tā rodas sabiedriskās organizācijas.

 

Pirms sāku izjautāt par organizāciju “Ar pasaules pieredzi Latvijā”, vēlos dzirdēt tavu viedokli – vai ir tā, ka latvietis mītnes zemē jebkur pasaulē visos laikos tomēr jūtas kā imigrants? Kā esi juties tu pats?

Visu laiku, pastāvīgi kā svešinieks! Tas liek – un ļoti palīdz – pētīt sevi. Esmu pamanījis, ka cilvēkiem, kas ilgstoši dzīvojuši ārpus Latvijas, šis sevis pētīšanas process ir daudz dziļāks. Viņiem vienkārši ir nācies sevi izprast labāk šajā citādajā sabiedrībā, kuŗā nonācis. Tas liek vairāk izprast un novērtēt savu un senču mantojumu savas identitātes veidošanā. 

 

Kur atradi līdzīgi domājošos, kas apvienojāties organizācijā “Ar pasaules pieredzi Latvijā”?

Vienmēr esmu bijis sociāli aktīvs cilvēks, bet 2016. gadā, kad ASV pabeidzu studijas un atgriezos Latvijā, lai te paliktu minētos divus gadus, sāku meklēt domubiedrus. Man bija nostiprinājusies vēlme veltīt karjeras gadus Latvijai. Kādu brīdi nostrādāju valsts pārvaldē, bet īsti neatradu tur savu vietu, jutos  nepiederīgs šai sistēmai, kuŗā valda citi principi un cits stils. Man neder attiecība “priekšnieks – padotais”, kur padotajam jāsēž klusu. Starptautiskajā vidē tas notiek ļoti reti – parasti tiek uzklausīts pēc iespējas plašāka cilvēku loka viedoklis. Varbūt man vienkārši nepaveicās, varbūt neizvēlējos īsto darbu pats priekš sevis, bet noteikti daudz iemācījos.. Tas bija tāds grūts periods, biju izkāpis no “sociālā burbuļa” un aprast ar dzīvi Latvijā pēc daudziem gadiem prombūtnē nebija viegli. Kopā ar – Jāni Kreili, kas bija mans studiju biedrs Kolumbijas Universitātē un kas arī bija atgriezies no Amerikas sākām rīkot tikšanās Vecrīgā, krodziņā “Trompete”, kur arvien vairāk sāka pulcēties cilvēki, lai stāstītu par savām pieredzēm ārzemēs. Laika gaitā tapa nevalstiskā organizācija, un mēs piepulcējām arvien vairāk un vairāk interesentu, turklāt ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs dzimušos. Tas ļoti palīdzeja satikt līdzīgi domājošus cilvēkus un iejusties Latvijā. 

 

Cik gadu ir jūsu organizācijai?

Septiņi. Piebildīšu, ka šai laikā arī esam mainījušies, kļuvuši organizētāki, iesaistījusi ļoti daudz dažādus cilvēkus, kas nesen atgriezušies. Tiekamies dažāda formāta pasākumos vairākas reizes mēnesī, izvirzām savas iniciatīvas, meklējam veidus, kā augt. Pirmajos gados tie bija vien stāstu vakari, tad mēģinājām analizēt un pierādīt, ka atgriešanās pieredze ir pozitīva, pilnveidojoša. Sākumā šādu stāstu bija maz. Tad sapratām, ka liela nozīme ir “tīklam”, proti, atgriezušies Latvijā, daudzi cilvēki paliek ārpus sava “burbuļa”. Tad vajadzīgs atbalsts, kontakti, lai dabūtu darbu, iekļautos sociālajā dzīvē utt. Mēs to vēlamies sniegt pēc iespējas plašākam lokam. Sākām veidot dažādus priekšlikumus valdībai, organizēt konferences un veidot daudzus jauna veida pasākumus biedriem un interesentiem. Un vēl – visi, kas darbojamies organizācijā, ārzemēs esam strādājuši augsti kvalificētu darbu vai mācījušies augstskolās. Pieredzes ir ļoti plašā nozaru klāstā – te ir London City  baņķieri, te ir cilvēki, kas strādājuši modernajās industrijās, starptautiskajās organizācijās, ārsti u.c. Mēģinām viņus motivēt iesaistīties attiecīgajās nozarēs Latvijā, lai tajās iepludinātu pasaules praksi.

 

Vai Latvija ir vienmēr atsaucīga? Nāk prātā prof. Uģa Gruntmaņa stāsts…

Jā, viņa gadījumā tas bija neveiksmīgs. Esmu arī pats saskāries ar šādu noraidošo attieksmi un esmu nonācis pie pārliecības, ka svarīgi ir tas, kā savu pieredzi piedāvāt. Skaidrs, ka ikviens savā darbā vēlas justies drošs un saasināti uztver it visu, kas to varētu apdraudēt. Tā teikt – ieslēdzas pašaizsardzības mechānismi. Nereti gan tā saasinātā uztvere ir nevietā. Problēma ir psicholoģiska, mēs mēdzam būt atturīgi attiecībā pret pārmaiņām vai nogaidīt kamēr citi izdara un tad paši mēģinām. Man ļoti palīdzējis tieši tas, ka iepazinu Latvijas valsts pārvaldes darba specifiku, kas ļauj pareizāk skaidrot un piedāvat risinājumus. Bet – mūsu organizācijai piederīgo loks pamatos ir Latvijā, un tie ir cilvēki, kas atgriezušies, kuru viedokli arvien vairāk vēlas dzirdēt. 

 

Ir vairākas valsts organizācijas, kam galvenais pienākums ir gādāt par pavalstnieku atgriešanos Latvijā: remigrācijas koordinatori, Saeimas grupa sadarbībai ar diasporu, Ārlietu ministrija utt. Vai jūs tur draudzīgi uzklausa?

Man ir bijusi tā privilēģija, ka aizvadītos sešus gadus esmu Diasporas konsultatīvās padomes priekšsēdētāja vietnieks. (Arī SIF padomes loceklis. – L.K.) Un šajā laikā man ir bijusi iespēja tuvplānā un plašākā spektrā redzēt, kas notiek ar t.s. diasporas polītiku valstī, ar remigrāciju tostarp. Biju arī darba grupā, kas uzrakstīja Diasporas likuma melnrakstu kopā ar Richardu Kolu, Zandu Lukaševicu-Kalniņu u.c. – iesniegšanai Saeimā. Pozitīvi ir tas, ka Latvijā tomēr ir iespēja, aktīvi piedaloties, mainīt lietas. Otra puse gan ir tāda, ka maiņu process nav ātrs un prasa milzīgu personīgā laika patēriņu. Tas nav viegli.

 

Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) ir lielisks modelis, kā nevalstiskās organizācijas tiek iekļautas valstiskos procesos, kas ir ļoti svarīgi demokratijas attīstībai. Vēl jo vairāk – ir svarīgi, ka SIF pārziņā ir tādas nozares, kā mediji un citi demokratijas stūrakmeņi, kuŗos gluži vienkārši ir jābūt klāt nevalstiskajām organizācijām.

 

Ja vēl SIF samazinātu birokratiju un pārlieku uzraudzību, kas atņem spēkus darbam pie satura…

Tā notiek, ka birokratija audzē birokratiju, taču ir pazīmes, ka lietas uzlabojas un tiek veidota sistēma. Mēs vienkārši esam pārejas procesā – “vecajās demokratijās” ir iziets cauri visām birokratijas fāzēm un ir nostabilizējusies, mēs vēl esam ceļā. Es pat teiktu – mēs šobrīd metam kūleni. Birokratija, protams, turpinās eksistēt, bet tā būs efektīvāka. Priecājos, ka valstī beidzot tas ir nosaukts vārdā – birokratija ir problēma. Un tas liecina, ka esam pirmā kūleņa beigās.

 

Vai esi optimistisks arī attiecībā uz remigrācijas tempiem un rezultātiem?

Diemžēl ne. Redzu, cik tukšas ir ielas pilsētās, cik tukši lauki. Tukšas ielas arī nozīmē gaŗākas rindas pie ārsta, vēlāku policijas ierašanos, nozīmē to, ka būs jābrauc pa bedrainiem ceļiem, jo nebūs, kas remontē. Depopulācija jeb tautas aizplūšana ir milzīga, varbūt pat pati lielākā mūsu valsts problēma aizvadīto 20 gadu laikā. Latvijā daudzas sistēmas ir pakļautas sagrūšanas riskam, un ar likumiem vien to nevar mainīt. Strauji jāmeklē risinājumi gadus desmit uz priekšu. Jau sen bija jābūt ieliktiem aizmetņiem. Latvijā šobrīd ir 64 procenti latviešu jeb pamatnācijas no visa iedzīvotāju kopskaita, un tas ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā. Remigrācija ir tikai viens no risinājumiem.