"Valstij ir pienākums arī pret ārvalstīs dzīvojošajiem Latvijas cilvēkiem"
   04.09.2018

 

 

Vita Anda Tērauda savas darba gaitas sākusi kā žurnāliste radiostacijā Amerikas balss Vašingtonā, kur  nostrādājusi četrus gadus – no 1984.gada līdz 1988.gadam. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā sāka darbu Ministru kabineta Ārējo ekonomisko sakaru departamentā par konsultanti. Pēc aptuveni gada kļuva par Ārlietu ministrijas Ārvalstu palīdzības koordinācijas departamenta direktori. No 1993.gada līdz 1994.gada ieņēma Valsts reformu ministrijas valsts sekretāres amatu, bet 1994. –1995. gadā Māra Gaiļa valdībā bija Valsts reformu ministre, kuŗas atbildībā bijusi valsts pārvaldes pārveide pēcpadomju laikā.

 

1995. –1996.gadā strādāja par konsultanti Valsts cilvēktiesību birojā, bet 1996. līdz 2003. gadam bija "Sorosa fonds-Latvija" izpilddirektore. 2002. gadā dibināja sabiedriskās polītikas pētniecības centru Providus un to arī vadīja līdz 2013. gadam. Šobrīd ir partijas Par! izpilddirektore.

 

1983. gadā ieguvusi bakalaura gradu starptautiskajās attiecībās, bet 1990. gadā – Džona Hopkinsa universitātē ASV – maģistra gradu starptautiskajā ekonomikā un PSRS polītikā.

 

 

Nekad neesat bijusi malā stāvētāja un esat aktīvi darbojusies un dibinājusi dažādas nevalsts organizācijas. Tagad esat nolēmusi iesaistīties polītikā...

Sabiedriskajā darbā es biju ļoti ilgi, uz sabiedrisko darbu aizgāju no darba valsts iestādēs. Nolēmu iesaistīties polītikā, jo man rūp, kādā virzienā Latvija dodas, man rūp tas, ka Latvija varētu aiziet tajos pašos ceļos kā Polija, Ungārija, kā citur, kur demokratijas telpa sāk sašaurināties. Tieši tāpēc nolēmu, ka ar sabiedrisko darbu nepietiek, jādodas turp, kur pieņem lēmumus, lai es būtu klāt un varētu tos ietekmēt – mēs saglabātu liberālu, atvēru demokratiju un neaizietu uz autoritārismu un populismu. 

 

Kādēļ izvēlējāties Par!?

Es piedalījos Par! dibināšanā, kas izauga no domubiedru grupas ar līdzīgām bažām – arī viņi skatījās uz polītisko spektru un saprata – ja uz katrām vēlēšanām iet, izvēloties mazākā ļaunuma variantu, tas ir slikti. Bet, ja šogad, ejot uz vēlēšanām, ir sajūta, ka vairs nav, ko izvēlēties, tad ir laiks darīt pašiem. Bija tikšanās un diskusijas, lai saprastu, vai tas varētu būt svarīgi ne tikai mazai grupai, bet daudziem cilvēkiem. Mēs publiskojām manifestu par vērtībām, ar kuŗām gribētu attīstīt Latviju un aicinājām cilvēkus parakstīties. Manifesta parakstītāju skaits bija pietiekami liels, un tas auga ļoti strauji, un mēs domājām – jā, atbalsts šādai polītiskai partijai varētu būt. Pavasarī, kad vēlēšanas jau bija tuvāk, pirmais izpilddirektors pārgāja uz kampaņas vadītāja darbu, mani palūdza, vai es būtu gatava pāriet no freelancer statusa uz citu, stabilāku darbu un palīdzēt attīstīt Par!. 

 

Vai jūs nemulsina tās partijas, ar kuŗām Par! apvienojās vēlēšanu sarakstā? Daudzu ieskatā tajās ir cilvēki un arī ar financējumu saistītas lietas, kas vieš bažas.

Par! iekšienē tas bija grūts lēmums. Mūsu pirmais lēmums bija – lai cik labi mēs strādāsim, mēs nevarēsim līdz vēlēšanām uzbūvēt tādu partiju, kuŗa cilvēkiem Latvijā būtu pietiekami pazīstama, lai saņemtu pietiekami daudz balsu vēlēšanās. Mēs sapratām, ka polītisko partiju spektrā ir daudz mazo partiju un Saeimā būs pārstāvētas tikai pašas lielākās partijas vai to apvienības. Sapratām, ka jāmēģina vienoties, un sākām runāt ar piecām partijām. No kuŗām sagājām kopā ar divām. Apvienošanās nebija viegla, jo mūsu biedriem bija ļoti dalītas domas, apvienošanās ar Latvijas attīstībai radīja bažas mūsu cilvēkos. Cilvēki, kuŗi sāk ar ideāliem, vienmēr ar zināmām bažām raugās uz cilvēkiem, kuŗi polītiskajā vidē darbojušies jau kādu laiku. Pieņēmām grūtu lēmumu – lai kā gribētos vieniem pašiem, mums ir jāmeklē sabiedrotie. Pat, ja mēs viņus neatrastu pirms vēlēšanām, pēc vēlēšanām, ja mūs, protams, ievēl Saeimā, no sabiedrotajiem neizvairīsimies. Tā apvienojāmies ar Latvijas attīstībai. Jā, šajā partijā ir cilvēki, kas nāk ar savu polītisko bagāžu. Taču līdz šim nav bijis mēģinājumu kaut ko ietekmēt, neievērojot tās vērtības un principus, par ko esam vienojušies. Esam tikai sadarbības sākumā, un ir neizbēgami, ka, ejot polītikā tālāk, saskarsimies ar citu pieredzi, kas ietekmē to, kā tiek pieņemti lēmumi, kas tik ļoti nebalstās uz principiem un vērtībām. 

 

Viens no jautājumiem, ko vēlētāji uzdod, ir – kādēļ sarakstā, turklāt ar pirmo numuru Latgalē, bija jāuzņem Mārtiņš Bondars, kuŗa polītiskā pagātne raisa ne pārāk lielu uzticību?

Mārtiņš Bondars mums nāca „pūrā” no Latvijas attīstībai. Pirmos numurus vēlēšanu apgabalos, kā jebkuŗa partija, izvēlējāmies, raugoties, kādi ir mūsu resursi – proti, kāda ir pieredze, atpazīstamība vai spēja „stāstīt jaunu stāstu”. Mums, vairumā polītikā nepieredzējušiem cilvēkiem, nebija lielas atpazīstamības. Tie, kuŗi no mums bija atpazīstamākie, ir sarakstu augšgalos, un arī Latvijas attīstībai” ielika sarakstā savus atpazīstamākos cilvēkus. Aiz Māriņa Bondara Juris Pūce, abi šie kungi ir sarakstu pirmie numuri Latgalē un Kurzemē. Mums ir daudz jaunu cilvēku ar labu pieredzi un izglītību, kuŗi savas zināšanas gribētu likt lietā valsts varas gaiteņos, bet kuŗi nav plašāk pazīstami. Šobrīd mēs, tāpat kā daudzi citi, „ganāmies” ap tiem pieciem procentiem, lai iekļūtu Saeimā.  Risks, ka jaunajiem cilvēkiem nenoticēs, protams, ir.

 

Kāpēc, jūsuprāt, diasporas vēlētājiem būtu jābalso par sarakstu Attīstībai/Par!?

Sākšu ar to, ko dēvējam par veco diasporu, no kuŗas nāku arī es. Šīs vēlēšanas Latvijā šķiet izšķirīgas Latvijas nākotnes virzienam. Ja mēs gribam, lai Latvijas nākotnes virziens joprojām ir eiropisks, lai būtu stingra demokratija, tad ir jāskatās, kuŗas ir tās partijas, kas var šo turpinājumu nodrošināt,  lai ne tikai nemainās kurss, bet lai arī Latvijā ir pozitīva attīstība uz priekšu. Pēc mūsu domām tas, kas ir vajadzīgs, bet līdz šim nav nodrošināts, ir nevienlīdzības samazināšana. Ekonomiskā attīstība valstī ir ievērojama, to nevar neredzēt, atbraucot uz Latviju, bet tajā pašā laikā šī ekonomiskā izaugsme ir cēlusi dzīves līmeni tikai vienai daļai Latvijas sabiedrības. Mūsuprāt tas ir nepieņemami, mums ir jāspēj veidot valsts polītiku tā, lai ieguvēji ir visi. To var izdarīt ar nodokļu, sociālo polītiku, ar ieguldījumiem izglītībā un veselībā.

 

Tas ir tas, ko mēs piedāvājam. Mēs negribam iet ātro ekonomiskās attīstības ceļu, būvējot un ceļot reizē visu, bet pagriežamies pret cilvēkiem, kuŗiem ekonomiskā izaugsme nav nesusi to labklājību vai stabilitāti, ko gaida jebkuŗš no mums. Jaunajai diasporai jeb atjaunotās neatkarības laikā aizbraukušajiem gribu teikt – mēs nākam  ar uzskatu, ka piederība Latvijai nav tikai ģeografiska – piederība Latvijai ir izjūta, ka esi latvietis  ka tā ir mana identitāte. Ir, protams, ideāli, ja cilvēks vēlas runāt latviešu valodā un arī bērniem iemācīt latviešu valodu. Tāpēc valstij ir jāuzņemas pienākums pret visiem saviem pilsoņiem, un valsts pirmais uzdevums ir nodrošināt, ka tie, kuŗi vēlas, var saglabāt savu identitāti, savu latviešu valodu sev un saviem bērniem. Topošais Diasporas likums ir viens plats solis šajā virzienā – valsts pati apzinās, ka  šī ir pastāvīga valsts funkcija, kuŗa jāīsteno. Otrs – cilvēkus varam  aicināt mājās, bet aicinājumi nedrīkst būt tukši, ja mēs paši savās mājās neesam sagatavojuši vietu. Tas ir sarežģīti un līdz šim ar to nav tikts galā. Mums ir jābūt tādai valstij, kuŗā mēs paši gribam dzīvot, kuŗa ir pievilcīga. Ja valsts tāda būs, redzēsim, ka cilvēki izvēlēsies dzīvot Latvijā. 

 

Nesen ir izskanējusi ziņa, ka Latvijā vidējā alga ir pat mazliet pārsniegusi 1000 eiro mēnesī...

Ar statistiku vienmēr ir interesanti, pat jocīgi. Vidējā alga tiešām ir sasniegusi tūkstoti eiro, bet ir jāskatās uz nevienlīdzību, ko jau pieminēju. Ir dažas nozares, kurās ir augstas algas, bet daudzās tās ir daudz zemākas. Vidējā alga tad izskatās labāka nekā vairums cilvēku saņem. Algas līmenis ļoti ir saistīts ar profesiju – ir profesijas, kuŗās var atrast cilvēkus un ir profesijas, kuŗās cilvēkus meklē kā ar uguni. Ir profesijas, kuŗas apmaksā no valsts budžeta, un ir tādas,  kuŗās ir zems, neadekvāts atalgojuma līmenis, un tie ir skolotāji, ārsti, medicīnas māsas. Tas ir jāatrisina, pirms ar tīru sirdsapziņu var teikt cilvēkam – nu, brauc taču mājās! 

 

Kā vērtējat pieņemto veselības aprūpes financēšanas sistēmu Latvijā?

Manuprāt te ir problēma problēmas galā. Šis jaunais likums, ko pieņēma esošā koalīcija, ir tik aplams un kļūdains, ka to vienkārši ir jāatceļ! Nedrīkst sasaistīt cilvēka veselības aprūpi ar nodokļu policijas funkcijām. Ārsts ir kļuvis par nodokļu policistu, ārsts ir nonācis situācijā, kad viņam pretī ir pacients, kuŗam viņš nedrīkst piedāvāt palīdzību, ja viņš nav kaut ko izdarījis vai arī ir izdarījis visu, bet ir t. s.  mikronodokļa maksātājs, t. i., viņš  legāli strādā, bet viņa nodoklis „neder”. Mēs uzskatām, ka tiesības uz valsts veselības aprūpi ir visiem. Ja strādāsim Saeimā, cīnīsimies par šī likuma atcelšanu.

 

Par ārvalstīs nopelnītajām pensijām – vai, jūsuprāt, atgriežoties cilvēkiem jāmaksā Latvijas vai tās valsts nodokļi, kuŗā pensija nopelnīta?

Manuprāt šis jautājums ir jārisina, Latvijai ceļot ar nodokļiem neapliekamo pensijas daļu, tādējādi  mazinot starpību starp, piemēram, Lielbritanijā un Latvijā ar nodokļiem apliekamo pensijas daļu. Es ļoti ceru, ka šis grūti atrisināmais pensiju jautājums nebūs šķērslis Diasporas likuma pieņemšanai. Ir svarīgi, lai ar šo likumu mēs būtu vienojušies, ka kontakti ar diasporu, valodas saglabāšana un citi ar diasporu saistītie jautājumi ir valsts uzmanības lokā, valsts pienākums. Šobrīd tas tā nav, tā ir tikai labā griba.