EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
"Mēs tagad veidojam jaunu dzīvi"
118341
Lelde Kalmīte un Kārlis Kanderovskis Cēsu dzīvoklī. Fonā viena no Jāņa Kalmītes slavenajām rijām, kuŗu skaits mērāms simtos, bet varbūt pat tūkstošos // Foto: Reinis Hofmanis

Mākslinieces Leldes Kalmītes saruna ar Salliju Benfeldi par pārcelšanos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā    12.10.2021

 

 

Septembŗa vidū uz dzīvi Latvijā, skaistajā Vidzemes pilsētā Cēsīs, no Čikāgas pārcēlās māksliniece un izstāžu kurātore Lelde Kalmīte. Trimdas latviešu bērns.  Lelde dzīvoja Amerikā kopš četru gadu vecuma – uz Ameriku viņas vecāki, pēckaŗa bēgļi, pārcēlās 1950. gadā. Pirmo reizi Latvijā Lelde bija jau 47 gadu vecumā, pamazām viņa iemīļojusi savu senču dzimteni. Pirms pārcelšanās Lelde kopā ar dēlu Latvijā bijusi daudzas reizes, jo Pasaules latviešu mākslas centrs (PLMC) savulaik tapa, pateicoties viņas idejai „atdot” latviešu trimdas māksliniekus Latvijai. Pagājušajā gadā Lelde ar dēlu Kārli Kanderovski, kuŗš ir Pasaules latviešu mākslas centra Cēsīs izpilddirektors, Latvijā nodzīvoja gandrīz gadu, jo Covid-19 uz kādu brīdi bija apturējis ceļošanu. Jau pagājušajā gadā Lelde stāstīja, ka dēls ir nolēmis pārcelties uz Latviju pavisam, un arī viņa gribētu dzīvot šeit. Šogad vispirms uz Cēsīm pārcēlās Kārlis, rudenī – arī Lelde. „Ceru, ka man vairs nekad nebūs jāpārceļas uz citu vietu, jo pārcelties uz citu kontinentu un valsti, ja viss līdzšinējais mūžs no dzīvots Amerikā, nav viegli un vienkārši,” saka Lelde.

 

Teicāt, ka ir vairāki iemesli, kāpēc nolēmāt pārcelties uz Latviju.

 

Jā, un tie visi man ir ļoti svarīgi, nav pat būtiski, kuŗu minēt pirmo un kuŗu pēdējo. Protams, man patīk Latvija, Cēsis ir jauka un klusa vieta, te ir droši, tāpat kā visā Latvijā, ja salīdzinām ar Čikāgu un Ameriku vispār. Gadu gaitā, braucot uz šejieni, esmu iepazinusi daudzas skaistas vietas, labestīgus un inteliģentus cilvēkus. 

 

”Māksla nav bizness” 

Desmit gadus bijā Bridžportas izstāžu centra Cikāgā izstāžu kurātore, bet šogad augustā iesniedzāt atlūgumu. Kāpēc? 

 

Biju izveidojusi divas galerijas. Pirmajā galerijā sešas reizes gadā izveidoju jaunu izstādi ar kādu ideju – piemēram, abstrakcionisms, ekspresionisms u.c. Apciemoju māksliniekus ne tikai Čikāgā, bet arī tās tuvumā dzīvojošos, piemēram, aizbraucu uz 52 darbnīcām, lai saprastu, ko mākslinieki dara, kāds ir viņu skatījums. 

 

Bridžportai mainījās īpašnieki, viņu galvenā doma un ideja – pārdot pēc iespējas vairāk darbu, padarīt mākslu par biznesu. Par mākslu viņi neko nezina, domā, ka zināšanas par mākslu nav vajadzīgas un ka kurātoram vienkārši jābūt pārdevējam. Man tur vairs nebija, ko darīt, tā vairs nebija vieta man. Jā, māksliniekiem savi darbi ir jāpārdod, jo viņi no tā dzīvo, bet nepiekrītu tam, ka mākslas vērtība ir mērāma tikai naudā, ko par to var iegūt, un ka māksliniekam jābūt labam biznesa cilvēkam. Māksla nav bizness! Gandrīz vienmēr populāra māksla, kuŗu viegli pārdot, pēc definīcijas ir slikta māksla. Ja neko nezini no mākslas, tad, protams, to vērtē tikai pēc tā, kas patīk, bet par mākslu nevar spriest tikai pēc tā, kas patīk vai nepatīk. Mākslai ir savi kritēriji, vēsture. Bija grūti vērot, kā patiesībā tiek iznīcināta mākslas ideja. Atvadījos no kollēgām un teicu viņiem: „Lūdzu, neaizmirstiet, ka māksla nav bizness, māksla ir nopietns dzīves jēgas pētījums, kuŗam ir vairāk nekā tūkstoš gadu sena vēsture. Ideja, ka māksla ir bizness, ir nepareiza un slikta.” Domāju, ka saņemšu kritiku par sacīto, bet vairāki mākslinieki man atrakstīja,  ka tas ir bijis labi, ka kāds to pateica. 

 

Jauna dzīve

Tomēr nolēmāt aiziet un arī aizbraukt no Amerikas.

 

Nolemt, ka iesniegšu atlūgumu un pārcelšos uz Latviju, nebija viegli. Man Bridžportā bija ļoti laba studija-darbnīca, kuŗu īrēju, tajā strādāju, tur bija mani un arī tēva, gleznotāja Jāņa Kalmītes, darbi, bija telpa, kuŗā glabāju darbus. Tā bija pilna, durvis gandrīz nevarēja atvērt. Nācās to visu izvākt, palika tukša telpa. Daļa iedzīves arī vēl palika Čikāgā – tur palika arī manas labās klavieres, liela un skaista mākslas grāmatu kollekcija. Tagad dēlam būs jāorganizē visu darbu un lietu pārvešana uz Latviju, jo šeit atbraucu tikai ar vairākiem čemodāniem -  cik varēja atvest ar lidmašīnu.

 

Es nevaru tā vienkārši sēdēt istabā un adīt. Man jābūt cilvēkos, iem, man vajadzīgs darbs, kam ir kāda jēga, nozīme. Visgrūtākais tagad šeit, Latvijā, būs izveidot, radīt savu dzīvesveidu, jo man vajag darbu, sabiedrību. Cilvēku loks, ar kuŗiem tiekos, man jau ir sācis veidoties. Domāju, ka vajag atvērt privātu galeriju kādā no Cēsu centra ielām, tur es strādātu, galerijā varētu apskatīt un nopirkt gan manus, gan tēva Jāņa Kalmītes darbus – man ir vairāki simti viņa darbu. To es nosauktu par Kalmītes galeriju. Telpā aiz vai virs galerijas es labprāt arī dzīvotu pati.

 

Tāds ir mans plāns dzīvei.

 

Protams, dzīvojot Latvijā, būs jāpierod arī pie citas dzīves uztveres, atšķirīgas domāšanas. Amerikā ir ekstrēms nihilisms, atšķirībā no Eiropas, kuras politikā, varētu teikt, ka ir vairāk sociālisma, vairāk sociālās atbildības. Un, protams, jāsaprot arī Latvijas likumi un noteikumi, kurus mēs ar dēlu vēl apgūstam. Viegli un vienkārši nebūs, to saprotu.

 

”Amerika ir mainījusies”

Un tomēr – kāpēc nolēmāt no Amerikas aizbraukt pavisam?

 

Amerika ir ļoti mainījusies, tā ir kļuvusi varmācīga. Pēc cita prezidenta ievēlēšanas nekas daudz nav mainījies, joprojām vīri ar ieročiem klīst apkārt, runā par nogalināšanu, varas pārņemšanu ar ieročiem rokās. Cilvēki ir dusmīgi un agresīvi.  Latvijā es jūtos nesalīdzināmi drošāk, man nekad nav jāatskatās pār plecu, kas nāk aiz muguras, nav jāpēta pretimnācēji ar bažām par to, ko viņi varētu izdarīt. Kā lai dzīvo tādā sabiedrībā?! Domāju, ka Amerikas demokratijas ideja ir uz sabrukuma robežas, Trampa ietekme nav pazudusi.  Tagad var redzēt, cik viegli Amerika var kļūt par diktātora valsti, atbalstot tādu cilvēku. Visi šie dusmīgie vīrieši, kuri ienīst citus – sievietes, melnādainos, indiāņus – visus, kuri nav tādi kā viņi.  Agrāk to neuzdrošinājās teikt un kaut ko darīt. Vairs nepazīstu to Ameriku, kuŗā uzaugu, mācījos, strādāju. Uz Čikāgu pēc vidusskolas pārcēlos 1964. gadā, dzīvoju rajonā, kuŗā vairākums bija melnādainie iedzīvotāji, tie bija jauki un labi cilvēki. Man visi tie aizspriedumi ļoti kaitina, es nesaprotu tādu domāšanas veidu.

 

Vēl viens iemesls, kāpēc pārcēlos, ir tas, ka gribēju būt blakus dēlam. Tas man ir ļoti svarīgi. Kārlis ir sācis te veidot savu dzīvi, un es gribu būt tur, kur ir mans dēls.

 


 

Atpakaļ