"Man patīk apzīmējums – globālais latvietis"
Latvijas kultūras ministre Dace Melbārde intervijā Ligitai Kovtunai    24.04.2018

 

 

Kurš no daudzajiem Simtgades norišu notikumiem jums pašai šķiet visnozīmīgākais?

 

Neņemos nosaukt vienu, jo ceru, ka spilgtākais notikums vēl ir priekšā, vēl vairāk – ceru, ka būs ne viena vien Simtgades svētku virsotne! Katrā ziņā viena no tām būs šīsvasaras Dziesmu un deju svētki, otra – man personiski ļoti tuva – Latvijas Skolas somas atvēršana. Šis ir Simtgades projekts, kas domāts pilnīgi visiem Latvijas bērniem un jauniešiem, apmēram 200 tūkstošiem skolēnu. Latvijas skolas soma nodrošinās iesaistes aktivitātes, lai caur izglītības procesu mūsu bērniem tiek atvērta jauna iespēja solīti pa solītim iepazīt, „pieredzēt” Latviju. Ja mēs vēlamies, lai jaunā paaudze patiesi izjūt piederību valstij, tās kultūrai, vēsturei, ir svarīgi dot iespējas izjust šo piederību jau skolas vecumā. Esmu cieši pārliecināta, ka klāstā, ko piedāvā mūsdienu izglītība, ir jābūt arī piedāvājumam, kas nodrošina šo izjūtu. Bērniem ir jāapceļo, jāiepazīst Latvija, jāsaprot, kas tad ir tas īpašais, kas raksturo mūsu valsti, ar ko esam unikāli. Ir lietas, ko nevar uzzināt tikai no mācību grāmatām. Daugavas loki, Rotko muzejs, Likteņdārzs u. c. ir jāredz savām acīm, jāpiedzīvo. Šāda iespēja nedrīkst beigties līdz ar Simtgades  atzīmēšanu, tāir jānodrošina visu laiku, dienu dienā. 30% līdzekļu no Simtgades budžeta paredzēti tieši Skolas somas projektam. Un vēl – mūsdienu bērniem svarīgi ir pašiem darboties. Aktīvi un radoši līdzdarbojoties, rodas dziļāka izpratne par vietām un notikumiem, kas veido valsts vēsturi. Ceru arī, ka Latvijas Skolas somas projekts palīdzēs ieaudzināt emocionālo inteliģenci, kuŗas diemžēl ļoti trūkst, taču tā ir fundamentāla īpašība. 

 

Kā radās šī Latvijas Skolas somas ideja?

 

Tā ir jau ilgi auklēta – pati šo ideju „nēsāju” kopš 2007. gada, kad biju Kultūras ministrijas Valsts sekretāra vietniece kultūrpolītikas jautājumos. Tad arī runāju ar izglītības darbiniekiem, raugot pārliecināt, ka izglītība nedrīkst aprobežoties tikai ar profesionālu ievirzi – ir ļoti svarīgi bērnus vienlīdz nodrošināt arī ar vispārīgo kultūrizglītību, ar dziļām zināšanām un izpratni par Latvijas un visas pasaules kultūru un vēsturi. Galu galā tikai tā mēs izaudzināsim nacionālās kultūras turpinātājus, kas spēs pievienot jaunas vērtības tam bagātīgajam mantojumam, ko esam saņēmuši no iepriekšējām paaudzēm. Līdz ar to Latvijas skolas somas projektu uzskatu par būtisku ieguldījumu nākotnē. Koncerti, uzvedumi un citas norises vairāk ir „mirkļa burvībai”, lai mums būtu svētki. 

 

Vai varat nosaukt vēl kādu projektu, kas būs gluži praktisks, ilgtermiņa ieguldījums nākotnē? 

 

Jaunā Nacionālā enciklopēdija! Vairāk nekā jebkad mūsdienu informācijas telpā ir vajadzīgs uzticams, pamatots izziņas avots latviešu valodā par Latviju un pasauli. Šobrīd cilvēks var ļoti viegli apmaldīties informācijas laukā, kur pārpārēm ir sagrābstītas, nepareizas ziņas. 

 

Kādā formātā iznāks Enciklopēdija? 

 

21. gadsimta galvenais „formāts” ir digitāls. Turklāt – enciklopēdija jau nekad nav pabeigta, tā ir jāturpina visu laiku un digitāls formāts to lieliski palīdz īstenot. Bet Simtgadei par godu būs arī Latvijas sadaļa drukātā formā vairākos izdevumos. Grūti būs atrast mūsdienu jaunieti, kuŗš pēc informācijas dosies uz bibliotēku – pirmām kārtām informāciju meklējam tīmeklī, un jāapzinās, ka tas ir primārais un galvenais informācijas atrašanas veids. Protams, ir svarīgi arī norādīt ceļu uz bibliotēku, jo esmu pārliecināta – nākotnē nekas neaizvietos grāmatas. Grāmatai būs sava loma, un pēc dziļākām zināšanām cilvēki turpinās iet uz bibliotēku. Ir taču nozīmīga arī gaisotne, īpaša vide, kur var nopietni un radoši strādāt. 

 

Un par avīzēm – vai ticat drukātās preses nākotnei? 

 

Esmu cieši pārliecināta, ka drukātā prese ir jāsaglabā. Tā ir ļoti nozīmīga kultūrtelpas  daļa, drukātais vārds tomēr  visilgāk saglabājas, un tas vairs neprasa pierādījumus. Mēs taču vēl nezinām, kādas ir iespējas visu informāciju saglabāt digitāli, cik tas ir droši un vai kādreiz neradīsies sistēmas, kas visu vienā mirklī izdzēš! To, kas nodrukāts un saglabāts archīvā, tik viegli izdzēst nevar. Dukātajam vārdam ir jāpastāv, un tam ir jābūt papildinātam ar moderno - digitālo. Iespēja no rīta pie kafijas paņemt rokā avīzi un izlasīt, taču ir tāds zināms rituāls, tāpat grāmatas lasīšana. Nevaru iedomāties, ka šo rituālu varētu no cilvēka dzīves izdzēst. Un vēl viena mana „ticība” – reģionālie mediji, speciālie drukātie izdevumi ir nepieciešami, un mani nepārliecina apgalvojumi, kā – „kas tad tos lasa!” Lasa un lasīs, lai gan reālitātē tirāžas tiešām krītas, un tie noteikti ir atbalstāmi. Nevar gaidīt, ka drukātie mediji var paši par sevi izdzīvot mūsdienu tirgus apstākļos. Tas attiecas arī uz diasporas izdevumiem. Latvijas Kultūras ministrija Mediju polītikas pamatnostādnēs šo atbalstu ir ierakstījusi.

 

Simtgades norišu sakarā bieži tiek apspriests – un arī pārmests, ka ir pārāk daudz sarīkojumu...

 

Jāņem vērā, ka Latvijā tomēr ir ļoti daudzveidīga vide tieši interešu ziņā – ar vienu sarīkojumu nav iespējams iepriecināt visus, bet mūsu mērķis ir nodrošināt, lai Simtgade būtu visiem. Ir jādomā par sarīkojumu kopumu, lai tie notiktu dažādos laikos, līdz ar ko būtu pieejami plašākam cilvēku lokam, dažādām mērķauditorijām. Ir jābūt sarīkojumiem, kas patīk jauniešiem, un tādiem, kas patīk laikmetīgās mākslas vai gluži otrādi – tradicionālo vērtību mīļotājiem. Sava vieta ierādāma popkultūrai, sava – akadēmiskajai mākslai. Tāpēc arī diskusijas pēc ikviena svētku programmas notikuma ir ļoti plašas, un ja nesakrīt ar personisko vēlmju sarakstu, – tad arī kritiskas.

 

Šābrīža aktuālitāte ir 4. maija svinības. Ir jānovērtē, ja nebūtu 1990. gada 4. maija vēsturiskā notikuma - Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, ko īstenoja drosmīgi cilvēki Augstākajā padomē - laikā, kad Latvijas territorijā vēl atradās padomju kaŗaspēks, mēs šobrīd neplānotu 2018. gada 18. novembri! Šogad maijā, visa mēneša gaŗumā, aicinām ikvienu apzināties savu brīvību kā vērtību, pārdomāt, ko katram no mums personiski tā nozīmē, ko tā nozīmē valstij un – kāda ir brīvības cena? Maijā pieminam arī Otrā pasaules kaŗa upuŗus.

 

4. maijā klāsim baltos galdautus savās mājās un vietās, kur pulcēsimies. Arī šī ideja nākusi no jums.

 

Pošoties uz Simtgadi, pētījām valstiski svarīgu dienu svinēšanas tradicijas un to, kāda ir cilvēku attieksme pret tām. Toreiz mani nepatīkami pārsteidza 2015. gada dati, kas parādīja, ka 4. maiju Latvijā svin tikai 2% iedzīvotāju. Tas lika aizdomāties par to, ka attiecībā uz šo nozīmīgo vēsturisko dienu mums nav nekādu tradiciju. Tad arī radās doma aicināt cilvēkus šai dienā svinēt brīvību, atminoties vēl arī 1940., 1941. un 1949. gadu. Svinēt vienkārši, sirsnīgi – klājot baltus galdus un liekot uz tiem labāko, kas mums ir, aicinot kopā radus, paziņas, domubiedrus. Tad jau arī jaunajai paaudzei stāstām, kāpēc mēs to darām, vienlaikus veidojot sociālo atmiņu. 

 

Kādu vēstījumu nesīsiet uz ALAs kongresu maija sākumā? Un vai, jūsuprāt, mūsu sirdis šeit, Latvijā, un tālajā Amerikā sit vienā ritmā? 

 

Mana pārliecība – daudz vienotākā ritmā nekā jebkad agrāk! Globālā latvietība, tā sajūta, ka visi esam viens, ka mēs esam Latvija, šobrīd ir ļoti spēcīga. Pasaules robežas ir vaļā, mobilitātes iespējas neierobežotas, tomēr cilvēki, kas uz ilgāku vai īsāku laiku ir prom no Latvijas, veido kopienas un piedalās latvietības kopšanā. Un, no otras puses, tik daudzi tautieši no tuvām un tālām zemēm ir atgriezušies Latvijā, kur izveidojuši ģimenes un karjēras. Šī atkalapvienošanās ir notikusi daudz intensīvāk nekā iepriekšējos gados, ir pazudusi neuzticēšanās un parādījusies vēlēšanās dzīvot un strādāt kopā. Spilgts piemērs ir 3x3 un 2x2 nometnes, kuŗās pati esmu piedalījusies un to personiski izjutusi. Un ieguvusi daudz jaunu draugu. Tāpēc man patīk šis apzīmējums – globālais latvietis.

 

Turklāt – statistika liecina, ka arvien vairāk ārzemēs mītošo tautiešu ir pieņēmuši Latvijas pavalstniecību, piedalās vēlēšanās. 

 

Nākamais jautājums – par vēlēšanām. Jūs startēsiet Rīgas vēlēšanu apgabalā, tātad to ārzemju pilsoņu balsis, kas izvēlēsies balsot par Nacionālo apvienību, tiks ieskaitītas arī par jums. Kā jūs pārliecinātu tautiešus ārzemēs, īpaši jaunākās paaudzes, ka ir jāiet uz vēlēšanām, jābalso par latviskajām partijām, jo varas noturēšanas, respektīvi, nenoturēšanas bīstamība šobrīd it tik liela? 

 

Vēlos likt ikvienam pie sirds, ka Latvija ir viņu TĒVZEME, lai cik pases būtu viņa kabatā! Un Tēvzemes nākotne ir atkarīga arī no tavas balss. Nav iespējama latvietības turpināšanās, ja TĒVZEMĒ pie varas nav polītiskais spēks, kas iestājas par Latviju kā par nacionālu valsti, par mūsu Satversmē noteiktajām vērtībām – latviešu valodu, latviešu kā pamatnācijas izdzīvošanu fiziski un garīgi, kam savukārt par pamatu ir nacionālā kultūra. Tāpēc ir svarīgi, lai ikviens dotos uz vēlēšanām un balsotu. Latvijas pasi nedrīkst „iegādāties” tikai personiskajām ērtībām.

 

Ja jūs nepārstāvētu tieši Nacionālo apvienību, bet kā vienkārši vēlētājs dotos balsot, pēc kādiem kritērijiem jūs izvēlētos polītisko spēku?

 

Pirmām kārtām man ir svarīgi, lai manis izraudzītais polītiskais spēks iestātos par iepriekš minētajām vērtībām. Arī darbos. Plūs vēl demografiskie jautājumi, kas tiek plaši interpretēti. Es šai ziņā vēlos saklausīt ne tikai aicinājumus, lai dzimst vairāk bērnu, bet arī to, kā veidot apstākļus, lai viņi pilnvērtīgi izaugtu. Sākot ar labu mājokli un labas izglītības iespējām. Un vēl – garīgā dimensija, vide, kādā dzīvo mūsu pavalstnieki. Man ir svarīgi, lai manis izraudzītais polītiskais spēks konsekventi iestātos par šo vērtību iedzīvināšanu, nevis tikai tās deklarētu. Es ticu Eiropas idejai, Latvija vēsturiski ir Eiropas valsts, un mēs mūsdienās varam pastāvēt tikai kopā ar sabiedrotajiem. Tātad – būdama polītikā vai ne, es izvēlos polītisko spēku, kas ģeopolītiski ir orientēts uz Eiropas, uz Rietumu vērtībām, ko pārstāv Amerika, Kanada, Austrālija un kas ir mūsu stratēģiskie partneri, turklāt šajās valstīs dzīvo daudz mūsu tautiešu.

 

Ja vēlaties sazināties ar Daci Melbārdi, rakstiet:

Kultūras ministrija

K. Valdemāra iela 11 a

Rīga, LV-1364

Tālrunis: +371 67330200

Fakss: +371 67330292

E-pasts: pasts@km.gov.lv