"Lai aug un ņemas spēkā!”
Ar Māri Slokenbergu sarunājās Ligita Kovtuna    06.10.2015

 

Tādu novēlējumu Londonas draudzei tās 70 gadu jubilejā izteica pazīstamais latviešu sabiedriskais darbinieks, Rīgas viesnīcas Radi un Draugi valdes loceklis Māris Slokenbegs. Un vēl viņš sarunas gaitā apcerīgi teica: „Bez kristīgās ticības mēs tomēr esam diezgan tukši...” Māris ir šīs draudzes dibinātāja, mācītāja Roberta Slokenberga dēls, un gluži saprotams, ka viņa ētiskie kritēriji un dzīves vērtību izpratne ir veidojusies atbilstīgi tam, kā to virzīja tēvs. Roberts Slokenbergs nodzīvoja īsu mūžu, bet tā laikā iespēja padarīt ļoti daudz. Ir dzirdēts, ka būt mācītāja bērnam nav viegli. Vai arī Mārim tas šķita grūti?

 

M. Slokenbergs.  Nu, nebija jau, nebija grūti, jo tēvs nebūt nelika mums, bērniem, radīt iespaidu, ka mēs kādā ziņā būtu labāki par citiem, kas nu ne, tas ne! Tēvs bija ļoti vienkāršs cilvēks, nebijās darīt nevienu darbu, un mums ar brāli arī to ieaudzināja. Ja nu vienīgi..., būdams ticīgs vīrs, neļāva mums spēlēt kārtis. Mācīties gan spieda. Tēvam nepatika mans rokraksts, tāpēc ik dienu bija jāizpilda glītrakstīšanas uzdevums – glīti jānoraksta viena lapa. Tad nu sēdēju un rakstīju, un tēvam allaž bija, ko labot. Bija darbi, kas jāizdara, un, ja gadījās kādas „ziepes”, tika solīti žagari. Pašu vēl sūtīja salauzt, taču vienīgo „pērienu” atceros saņēmis piecu gadu vecumā, Pūpolsvētdienā. Šad  tad gan „pacēla aiz auss”. Tēva autoritāte bija tik spēcīga, ka īstenībā klausījām uz vārda. Ja darbs bija uzdots, tas vienkārši bija jāizdara. Tā, atminos, sestdienās Londonā gribējām iet uz bērnu izrādēm, kur šad tad rādīja arī kovboju filmas. Bet vispirms bija mājās jānopulē „lielās istabas” grīda – lai mātei mazāk darba. Pucējām, pulējām, tēvs pārbaudīja un, saprotams, atrada, ko aizrādīt, tomēr uz izrādi tikām. 

 

Un kāda bija mammas, mācītāja kundzes, loma? 

Māte vienmēr mūsu tēvu prata nomierināt, savukārt tēvs mēdza teikt – man ir trīs bērni, mums ar brāli „piepulcējot” mammu, kuŗa bija par viņu 15 gadus jaunāka. Es bieži domāju, nu, kāpēc mūsu tēvs nestrādā kārtīgu darbu, kur maksā rēgulāru algu?! Jo dzīvojām lielā pieticībā. Arī mamma gāja darbā – viņa strādāja kādā aptiekas laboratorijā un pelnīja septiņas mārciņas nedēļā. Latvijā bija studējusi tautsaimniecību. 

 

Pats esi teoloģijas maģistrs un esi arī viens no Klāva Bērziņa vadītās Rīgas evaņģeliskās draudzes dibinātājiem, kas nu mājvietu atradusi Akas ielā, tepat mūsu redakcijas tuvumā. Bet esi arī viens no Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā dibinātājiem. 

Manā ziņā bija atbildība par šīs augstskolas administrātīvo darbu, jo Zviedrijā biju strādājis par zviedru skolas direktoru. Tātad  pārzināju mācību iestāžu administrāciju. Dievkalpojumus esmu vadījis tikai divas reizes mūžā, tēva mudināts. „Mēs esam bēgļi, tāpēc labākais, ko varam izmācīties, ir kļūt par mācītāju vai ārstu. Ar to otro profesiju man nevedās – grūti gāja ar ķīmiju, matēmatiku un zīmēšanu, tāpēc pievērsos humanitārajām zinībām. 

 

Runājot par bēgļiem – vai, tavuprāt, šobrīd baznīca pietiekami iesaistās šīs problēmas risināšanā? 

Atbildi uz šo jautājumu sākšu ar atsauci uz tādu kristīgo vērtību kā labdarība. Raugi, jau pamatskolas laikā Anglijā mums ik otrdienu bija kolekte labdarībai – mēs, 12 – 13 gadus veci pusaudži, tikām ieradināti kaut savu sīku naudiņu ziedot labdarībai. Un tas ir kļuvis par principu. Tāpēc uzskatu, ka cilvēkiem ir jāpalīdz, mums ir jāuzņem bēgļi. Cita lieta, ka nevaram zināt, cik un kuŗi no viņiem ir labākas dzīves tīkotāji, vai pa starpu nav kāds ar terroristiskiem mērķiem – nav pilnīgas skaidrības,  un bēgļi ir jāapzina, „jāfiltrē”. Bet mēs nevaram liegt savu palīdzīgas rokas sniegšanu. 

 

Latvijā taču bija ilgu gadu „pārrāvums” attiecībā uz baznīcu, kas nevarēja neatstāt sekas. 

Un tiklīdz  Latvija kļuva atkal brīva, baznīca kļuva par modes lietu! Manas dzimtās puses Rūjienas partijas pirmā sekretāre pēkšņi sēdēja baznīcā pirmajā rindā. Bet baznīcai taču pirmām kārtām jāveic misijas darbs, grūts, atbildīgs darbs, kas jāsāk jau no agras bērnības. Ticībā cilvēkam ir jāizaug. Ir jāuzdod sev šis jautājums – cik Dievs man ir nolēmis un cik varu darīt es pats? Un jāmēģina pašam darīt to labāko, cik iespējams. Kristīgā mīlestība ir tā, kas glābusi cilvēci, un kāpēc lai šodien būtu citādāk?! 

 

Ko Roberts Slokenbergs teiktu par liegumu mācītāja amatā ordinēt sievietes?

Viņa laikā jau šis jautājums nebija. Un tam jau nav nekāda sakara ar Bībeli un Svētajiem rakstiem. Vīriešu vadību kristīgajā pasaulē noteica Konstantīns I ar saviem padomniekiem Romas imperijas laikā. Bet vēsture taču iet savu gaitu un pasaule objektīvi mainās.

 

Kā tu personiski atceries to laiku, kad tika nodibināta Londonas latviešu draudze?

Manas personiskās atmiņas iesniedzas 1943. gada Ziemsvētku laikā, kad kopā ar tēvu lielās ragavās braucām pa Latvijas laukiem un, iebraukuši mežā, nocirtām svētkiem eglīti. 1944. gada ziemā jau biju Zviedrijā, Krēnas  pilsētā, karantīnas nometnē. Ziemsvētku gaidās aizgāju uz šīs pilsētas parku, nocirtu eglīti, ko aiznesu uz nometni... Un tad ieradās policija, biju pagalam sagrāvis latviešu reputāciju! Vai es to varēju iedomāties?! Tēvs tobrīd bija Stokholmā. Drīz pēc tam sūtnis Kārlis Zariņš uzaicināja Robertu Slokenbergu uz Londonu dibināt latviešu draudzi – abi bija labi pazīstami, novadnieki – Zariņš no Ipiķiem, tēvs – no Rūjienas. 1945. gada rudenī jau Londonā, Latvijas sūtniecībā, tika nodibināta draudze. 1946. gadā turp aizbraucām arī mēs... 

 

No sirds novēlu Londonas latviešu draudzei augt un ņemties spēkā, rast iespējas piesaistīt bērnus, jauniešus, jā, arī jauniebraucējus, un sekmīgi darīt savu svarīgo misijas darbu!   

 

Brīvās Latvijas un Laika redakcija pievienojas visiem laba vēlējumiem Londonas draudzei nozīmīgajā jubilejā!