"Ikviena pilsoņa godalieta ir atbalstīt savu valsti."
Latvijas Valsts prezidents Egils Levits intervijā Ligitai Kovtunai    17.09.2019

 

 

Kā aizritējuši pirmie mēneši Valsts prezidenta amatā? Saeima bija brīvdienās, valdība – atvaļinājumā, un jūs bieži varēja satikt kultūras un sabiedriskos sarīkojumos.

 

Tas bija ļoti intensīvs laiks, no agra rīta līdz vēlam vakaram, piepildīts un interesants. Satikos ar cilvēkiem, uzklausīju viņu domas un viedokļus, pateicu savējos. Bija tikšanās ar ārvalstu valstsvīriem, šobrīd pošos uz pirmo valsts vizīti Polijā, tikšos ar Polijas prezidentu. Pildīju arī savus pienākumus kā Latvijas armijas virspavēlnieks, daudz laika pavadīju, tiekoties ar mūsu Bruņoto spēku pārstāvjiem. Bet kopš 5. septembŗa, kad darbu atsākusi Saeima, vairāk līdzdalības veltu likumdošanas darbam, gan mūsu valsts likumdevējam darot zināmas savas idejas, gan sekojot līdzi tam, kas tiek lemts Saeimā. 

 

Bijāt arī Latgalē, kas citkārt minēta kā viens no atpalikušākajiem Eiropas reģioniem. Vai varat tam piekrist?

 

Noteikti ne! Biju Indras pagastā, kas ir Krievijas pierobežā, biju Aglonā, 2x2 nometnē, kas šovasar notika Latgalē. Tikos ar pašvaldību pārstāvjiem, ar jauniešiem, kuŗi uz 2x2 bija ieradušies no 15 pasaules valstīm, tostarp tādām, ko saucam par eksotiskām – no Kataras un Omānas, piemēram. Satiku daudz cilvēku, un varu teikt – neredzēju pilnīgi tukšus un pamestus ciemus, kādus esmu redzējis citur Eiropā, un man ir pamats teikt, ka Latgali par atpalikušu Eiropas reģionu gan nevar nosaukt! Jā, algu līmenis te ir zemāks, bet zemāki ir arī izdevumi, piemēram, par dzīvokli. Satiku Latgalē cilvēkus, kas ir darbīgi un dzīvespriecīgi. 

 

Atklājot Saeimas rudens sesiju, savā runā kā pirmo aktuālitāti jūs minējāt mediju polītikas sakārtošanu. Bet Latgalē, īpaši Krievijas un Baltkrievijas pierobežā nepiedodami ilgstoši iedzīvotājiem nebija pieejama, piemēram, Latvijas sabiedriskā televīzija.

 

Indrā biju tieši tāpēc, lai atklātu televīzijas mastu, kas no 2020. gada 1. janvāŗa nodrošinās TV pieejamību tai iedzīvotāju daļai, kuŗai tās nebija. Vēl atliek atrisināt jautājumu par reģionālajiem medijiem un portāliem, kas arī aptver noteiktu iedzīvotāju skaitu, lai arī nelielu. It visiem pilsoņiem ir jābūt informētiem par valstiski svarīgiem jautājumiem. Un ja nav kvalitātīvas ‒ es uzsveru – kvalitātīvas – informācijas, kas ir arī pamats izpratnes un viedokļu veidošanai par to, kā funkcionē valsts, par to, kādas ir ikkatra pilsoņa iespējas un pienākumi savā valstī, ‒ tas ir saistāms ar valsts drošības jautājumu. Iepriekšminētais attiecas tiklab uz reģionālajiem, kā arī uz nacionālajiem medijiem, un valstij ir jāsakārto subsidiju mechanisms, lai nodrošinātu mediju atbalstu. Te ir daudz darāmā, un svarīgākais ir tas, lai mediji atbilstu augstas profesionālitātes kritērijiem un darbotos atbilstoši augstvērtīgas žurnālistikas saturiskajiem un ētiskajiem principiem. Līdzšinējā valsts atbalsta sistēma medijiem, kā izrādās, nav bijusi tā labākā. Informātīvajā telpā joprojām ir pārlieku liela Krievijas propagandas klātbūtne, un Latvijas nelielo mediju telpu tas padara jo trauslāku. Pilsonim ir jābūt informētam, jo viņam „jānes” sava valsts, un tas ir arī valsts drošības jautājums.

 

Par to, ka pilsonim “jānes” sava valsts, jūs runājāt arī, tiekoties ar biedrības “Par izcilu valsts prezidentu” aktīvistiem, uzsverot, ka gan ikdienas situācijās, gan savā zemē, gan ārvalstīs ir jāpauž sava pozitīvā nostāja attiecībā uz savu valsti. Vienkāršāk sakot – jāspodrina valsts tēls?

 

Valsts tēls ir svarīgs, bet primāra ir reālitāte, proti, pilsonim ir jāpiedalās savas valsts līdzveidošanā. Tēls rodas, izejot no reālitātes. Līdzveidošana, savukārt, ir vēlme un sapratne, ka pilsoņa godalieta ir atbalstīt savu valsti. Varbūt nepietiekami daudz cilvēku to izprot, un te atkal ir darbs medijiem. Mēs visi taču esam ieinteresēti, lai mūsu valsts būtu spēcīga.

 

Un ko jūs atbildētu cilvēkam, kas saka, ka Latvija nav veiksmīga valsts?

 

Lai iepazīst citas zemes, salīdzina un tad spriež! Šorīt biju kādā starpvalstu biznesa forumā, kur izraisījās saruna par to, ka Latvijā ir pārlieku liela birokratija – jūs arī droši vien tā uzskatāt…

 

Pilnīgi noteikti!

 

Bet es jums iebildīšu – esmu dzīvojis piecās valstīs un varu teikt, ka, piemēram, Vācijā, Austrijā, Luksemburgā birokratija ir daudz lielāka nekā Latvijā. Jā, birokratija ir nepieciešama valsts sastāvdaļa, tur neko nevar padarīt. Cilvēki mēdz savu valsti vērtēt sliktāku nekā tā ir. Diemžēl. Bet, attiecībā uz Latviju, vēlos atgādināt, ka mēs savu valsti, ieskaitot tās birokratiju, veidojām no jauna. Attīstītajās demokratijās valsts aparāts ir ar ilgstošu vēsturi un pieredzi. Mums ir šis “uzlabošanas aspekts,” kas saistīts ar kritiku – “nav labi, vajag labāk”, un kritika Latvijā izpaužas spilgtāk nekā tajās valstīs, kuŗās ir ilgstošas demokratijas tradicijas, un tas ir saprotams. Mēs taču īstenībā sākām būvēt klajā laukā…

 

Ir sāpīgi dzirdēt Rietumu tautiešu neretos pārmetumus – “mēs domājam, ka Latvijā viss notiks ātrāk.”

 

Kāpēc nevarējām ātrāk? Acīmredzot arī valsts veidošanā ir jāiziet visi attīstības posmi. Tas būtu līdzīgi, kā brīnīties, kāpēc aizvadītā gadsimta deviņdesmitajos gados nebija tādi mobilie telefoni, kādi ir tagad! Ikkatrai idejai ir jāiziet visas attīstības fazes, nevar uzreiz “ielēkt” gala rezultātā. Atminos kādu sarunu ar cienījamu Vācijas polītiķi ap 1992. gadu, kad biju Latvijas vēstnieks Vācijā. Viņš teica: kāpēc jūs visu neveidojāt no jauna? Jā, mēs mēģinājām savu valsti veidot saskaņā ar Eiropas tradicijām, ar tiem cilvēku resursiem, kādi bija, pēc tādiem priekšstatiem, kādi bija. Tagad, protams, kreatīvais jeb radošais elements ir krietni lielāks nekā tolaik.

 

Tolaik jūs arī bijāt kā vidutājs sarunās ar latviešu trimdas organizāciju vadību, kas tā nemaz nenoticēja Atmodas idejai un Tautas frontei. Grāmatā “Valstsgriba” arī izlasāma jūsu vēstule tolaik PBLA valdes priekšsēdim Gunāram Meierovicam, kuŗā raugāt procesus izskaidrot.

 

Jā, tiešām es biju “sarunu vedējs”, jo biju savdabīgā situācijā – darbojos gan Tautas frontē, gan PBLA, gan LNNK un mēģināju visas puses virzīt, lai nonāktu pie rezultāta – Latvijas neatkarības atjaunošanas. PBLA vadība bija skeptiska pret Tautas fronti, es mēģināju skaidrot un pārliecināt, nebūdams kādas vienas puses delegāts, - biju “iekšā” visās pusēs.

 

Nākamnedēļ dosieties uz ASV, uz Ņujorku, lai savā jaunajā – Latvijas Valsts prezidenta statusā teiktu runu ANO 47. sesijā. Tiksieties arī ar latviešu kopienu. Kāds būs  jūsu vēstījums tautiešiem Amerikā?

 

Pirmām kārtām – turpiniet saglabāt latvietību Amerikā! Un vienlaikus līdzdarbojieties Latvijas attīstībā ar savu domu, klātbūtni, katrā ziņā – piedaloties, balsojot Latvijas vēlēšanās!

 

Uzrunā, atklājot Saeimas sesiju, kā prioritāti uzsvērāt arī valsts financējumu polītiskajām partijām, valsts atbalsta palielināšanu zinātnei, izglītībai, innovācijām – jomām, kas cieši saistītas ar tautsaimniecības attīstību. Kas, jūsuprāt, to kavē visvairāk? Vai korupcija, kas, spriežot pēc publicitātes, mūsu valsti padarījusi gluži vai “oriģinālu”?

 

Par korupciju runāt tiešām ir kļuvis populāri, bet tā tiešām pastāv, īpaši būvniecības jomā un Latvijā patiešām ir augstāka nekā Rietumeiropas valstīs un īpaši, salīdzinot ar Skandinaviju, kur tā ir ļoti zema. Lai gan lielu grūdienu korupcijas samazināšanā deva iestāšanās Eiropas Savienībā, līdz ar ko nācās rēķināties ar stingru procedūru mechanismu, tomēr Latvijā, lai gan tā palēnām samazinās, ir liela pārlieku.

 

Bet Igaunijā nav pat tāda jēdziena kā “oligarchs”!

 

Tas savukārt saistīts ar to, ka Latvijā tomēr bijusi lielāka “krieviskā orientācija” nekā Igaunijā un Lietuvā. Krievijā “oligarchi” ir fenomens, kas, iespējams, saistīts ar visai nelielo valsts financiālo atbalstu polītiskajām partijām. Runājot par Lietuvu un Igauniju, šajās mūsu kaimiņvalstīs minētais atbalsts ir gandrīz desmit reizes lielāks nekā Latvijā, lai gan absolūtajos skaitļos arī nav ļoti liels. Un tomēr – tas atbrīvo partijas no vajadzības griezties pēc atbalsta pie bagātiem cilvēkiem, līdz ar to uzņemoties zināmas saistības. Tāpēc arī, uzrunājot Saeimu, to īpaši uzsvēru.

 

Uzsvērāt arī nepieciešamību vairāk vērības, respektīvi, valsts financējuma veltīt zinātnei un innovācijām.

 

Paraudzīsimies uz līdzšinējo rezultātu – ik gadu ap 10 tūkstošiem jauniešu beidz ģimnazijas un raugās, kur turpināt izglītību. Viņi skatās Eiropas virzienā, kur ir labāks piedāvājums, jo Latvijas augstskolas nav pārāk augstā vērtējuma līmenī. Tā ir valsts nozīmes problēma, no kuŗas izriet uzdevums – panākt, lai tiem mūsu jauniešiem, kuŗi vēlas iegūt augstas kvalitātes izglītību, būtu iespējas Latvijā. Tas savukārt nozīmē, ka augstskolām jāspēj piesaistīt augstas raudzes zinātniekus, pārvaldības formai jābūt tādai, kas to veicinātu. Labs piemērs šai ziņā ir Tartu universitāte, kas pēc veiksmīgām reformām panāca strauju “izrāvienu”, ierindojoties augstākā līmeņa reitingos. Mums der mācīties no kaimiņiem. Izglītības ministrijai ir dots uzdevums līdz 17. decembrim izveidot koncepciju, kā arī Latvijas augstskolām tādu panākt.

 

Stradiņa universitātē nu jau studē ap tūkstoti jauniešu no bagātās Vācijas.

 

Šis piemērs liecina, ka labi “aizmetņi” jau ir.

 

Ko teiksiet savā runā ANO sesijā?

 

Runāšu par Latvijas nostāju attiecībā uz globālajām problēmām, kas saistītas ar starpvalstu attiecībām pasaulē, ar starptautiskajām tiesībām, ar vides un klimata pārmaiņu jautājumiem, ar izaicinājumiem līdz ar technoloģiju attīstību tādā līmenī, kādā tie ietekmē sabiedrību. Pēc manas pārliecības, sabiedrībā jābūt skaidrai nostājai par to, kā jaunajām technoloģijām jāpalīdz sabiedrības attīstībai un kā nepieļaut iespējamos riskus, ja tās nonāk nedemokratisku valstu rokās.

 

***

UZZIŅAI

Egils Levits  dzimis 1955. gada 30. jūnijā Rīgā padomju disidenta, ebreja Jonasa Levita un tukumnieces Ingeborgas ģimenē. Māte savulaik studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā un rakstījusi dzeju, bet viņas tēvs bijis aktīvs 1905. gada revolūcijas dalībnieks. Tukumā izveidojis spēcīgu saimniecību, nodibinājis ģimeni. Kopā ar sievu 1949. gada 25. martā izsūtīts uz Sibiriju. 

 

Līdz 1972. gadam Levits mācījās Rīgas 2. vidusskolā, klasē ar ķīmijas novirzienu. Absolvējot skolu, vienīgajam kaklasaites vietā bijusi prievīte. Pēc vidusskolas Levitu ģimene emigrēja uz Vāciju, apmetās pie Ingeborgas radiem. Absolvējis  Minsteres Latviešu ģimnaziju, E. Levits studēja Hamburgas universitātes Tiesību zinību fakultātē un Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultātes Polītikas zinātnes nodaļā. 

 

Dziesmusvētkos Egils Levits parasti piedalījies kā dejotājs. „Jā, es neesmu  dziedātājs. Meita dejo, dēls dzied – kādam jau ir jābūt skatītājam,” tā par sevi tagad saka E. Levits, uzsverot, ka Dziesmu svētki viņu patiesi iedvesmojot. Prezidenta visvairāk  iecienītā tautasdziesma – Div’ dūjiņas gaisā skrēja. „To viņš labprāt dzied līdzi un izskaidro vēsturisko pamatu,” stāsta Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, kam E. Levits Minsterē bijis vēstures skolotājs.

 

Levits par savu būtiskāko veikumu un saviļņojošāko  dzīves brīdi sauc Latvijas Republikas neatkarības  atjaunošanu deklarācijas pieņemšanu 1990. gada 4. maijā. Viņš ir viens no tās līdzautoriem. Jau 1985. gadā vairākās intervijās E. Levits teica, ka Latvija būs neatkarīga pēc pieciem vai desmit gadiem. 

 

2007. gadā Egilam Levitam piedāvāja kandidēt uz Valsts prezidenta amatu, taču viņš tam piekrita tikai 2015. gadā. Toreiz ievēlēja Raimondu Vējoni. Vaicāts, vai bija kādreiz iedomājies, ka būs prezidents, viņš saka: „Nekad, izņemot šogad.” 

 

E. Levita dzīvesbiedre Andra Levite ir ārste – ginekoloģe, bērni dzīvo ārzemēs, taču brīvdienās cenšas būt  Latvijā. Dēls Linards patlaban iziet  rezidentūru Vācijā, bijis praksē Bērnu slimnīcā Rīgā un nākotnē vēlas darboties  bērnu psīchiatrijā. Meita Indra  studējusi  vides zinātni un strādā starptautiskā organizācijā, kas gatavo vides projektus pasaules lielajām pilsētām, kuŗās dzīvo vismaz pieci miljoni cilvēku – Ķīnā, Amerikā, Indijā, Afrikā. Indra esot tā, kuŗa mājās raugās, lai vecāki dzīvotu saskaņā ar dabu un būtu atbildīgi pret vidi.      

 

 

 

No redakcijas.

E. Levita uzruna plānota ANO Ģenerālās asamblejas pirmajā dienā, t.i. 24. Septembrī apm. plkst 17.30 pēc Ņujorkas laika jeb 25. Septembrī apm. plkst. 00.30 pēc Rīgas laika. Uzstāšanās laiks var tikt mainīts atkarībā no citu runātāju uzstāšanās ilguma. Tīmeklī klausieties – https://gadebate.un.org/en