Komponists Pēteris Vasks intervijā Ligitai Kovtunai 13.04.2021
Šā gada marts mēnesis pirms tavas 75. dzimšanas dienas bijis bagāts un skaists ieraksts ar Reiņa Zariņa tavu darbu interpretācijām Rēzeknes Gorā, 11. martā Rothko in Jazz koncerts ar tavu Rudenīgi/Autumnal Hjūstonā, ASV, un Lielā Mūzikas balva par Sesto stīgu kvartetu... un tas jau vēl nav viss. Bet vispirms par Sesto stīgu instrumenti, kā noprotams, ir tava lielā mīlestība?
Četri stīgu instrumenti tāds formāts ir izsenis izplatīts Eiropas mūzikas kultūrā: divas vijoles, altvijole, čells. Šo žanru ieviesa Jozefs Haidns, kuŗš savulaik rakstīja mūziku grāfam Esterhazi, un pats ir sarakstījis aptuveni 80 stīgu kvartetus. Gadsimtu gaitā šādam mūziķu sastāvam sacerēti ļoti daudzi skaņdarbi, kas arī daudz atskaņoti. Mūslaikos tos spēlē profesionāļi, ir bezgala daudz ierakstu, bet man patīk pieminēt laikus, kad skaņu ierakstu nebija un kad mūziku varēja klausīties tikai tad, kad to spēlēja. Un kas tad spēlēja? Haidna laikā amatieri, un tā tas bija visur Eiropā, arī Latvijā. Nomaļās provinces pilsētiņās mūzicēja kvarteti, kur, piemēram, pirmo vijoli spēlēja vietējais aptieķnieks, vēl kāds, teiksim, skolotājs otro vijoli, altvijoli svētais tēvs, bet čellu, varbūt, muižas vagars...
Un prata taču!
Jā, gan! Jo bija inteliģenti, kulturāli cilvēki, kam bija svarīgi atveldzēties no smagās ikdienas mākslā. Haidns iedvesmoja arī Mocartu, kuŗš veltīja sešus stīgu kvartetus Haidnam, kuŗu uzskatīja par izcilu. Bet Bēthovens sarakstījis 17 darbus šai žanrā.
Man tiešām īpaši mīļi ir stīgu instrumenti gan tad, kad spēlē vieni, gan kvartetos, orķestros. Stīgu kvarteti, jāteic, vienmēr patikuši visvairāk. Pats esmu sacerējis septiņus, to pirmo sen, treniņu nolūkā, un nevienam nerādu. Turklāt man allaž sāpējusi sirds, ka mūsu mīļajā dzimtenē šis mūzicēšanas žanrs nav plaši izplatīts. Kaimiņiem Lietuvā savulaik bija trīs profesionāli, pilna laika stīgu kvarteti, kas aktīvi mūzicēja. Tagad nezinu, kā ir, bet Latvijā joprojām neviena tāda nav. Vien ik pa laikam sanāk kopā mūziķi, kas mūzicē projektos. Tas skumdina, jo citur Eiropā joprojām stīgu kvartetu mūzicēšanas forma ir ļoti izplatīta. Taču latvieši var lepoties, ka pasaules mūzikas elites pašā spožākajā kvartetā ARTEMIS quartet pirmā vijole ir latviete Vineta Sareika.
Vineta arī uzrunāja tevi ar aicinājumu rakstīt stīgu kvartetu. Tapa Sestais, kas pirmatskaņojumu piedzīvoja aizvadītā gada 3.oktobrī Dzintaru Mazajā zālē.
Pēc pieminētā Pirmā, ko sarakstīju studiju laikā, nākamie bijuši pasūtinājuma darbi, Ceturto un Piekto pasūtināja izcilais Kronos Quartet ASV. Tad nāca Vinetas uzaicinājums visa mūzikas pasaule pošas svinēt Bēthovena 250. dzimšanas dienu, un gribētos, lai arī mūsu ARTEMIS quartet būtu kāds jaundarbs ar mājienu uz Bēthovenu. Ar prieku pieņēmu šo uzaicinājumu, daudz klausījos Bēthovena stīgu kvartetus, daudz domāju... Parasti, citējot mūziku, izraugos latviešu tautasdziesmas, līdz šim nekad nebiju citējis kāda diža komponista mūzikas fragmentu. Tas bija ilgstošs un ļoti interesants process, līdz atradu kādu, gluži ģeniālu epizodi no Bēthovena 15. stīgu kvarteta korāli un sapratu, ka te nu man sanāks izteikt savu attieksmi pret ģēniju, apvienojot to ar mūsu brīnišķīgās Latvijas tematiku. Stīgu kvartetam ir četras daļas: pirmā ļoti personīga, arī otrā un trešā, līdz trešās daļas beigās autors pamet šo zemi, aiziet citā dimensijā. kur, satiekas ar dižo Bēthovenu.
Vai personīgais mums jāsaklausa katram pašam?
Redzi, mana dzīve jau arī tuvojas saulrietam... Radošajā procesā, sekojot saviem impulsiem, sanāca atskats uz to, ko pats savā dzīvē esmu pieredzējis. Tā tapa šo četru daļu mūzikālais raksts: 1. daļa Atvadīšanās; 2. Atskatīšanās. Šī ir ātrākā, drāmatiskākā daļa ar laimes brīžiem, drāmām, traģēdijām ne tikai manā, bet manas tautas gaitā; 3. Aiziešana no šīs zemes, no pasaules, kas ir tik skaista. Es nebeidzu par to priecāties, es mīlu savu zemi un tautu. Esmu mīlestības pilns, un katra diena man ir notikums, piedzīvojums. Tāpēc aiziešana ir skumja. Mūzikāli to izteicu līdzīgi, kā mēs reālajā dzīvē redzam kardiogrammu ritmi paliek arvien īsāki, lēnāki, vājāki... Bet dzīve jau nebeidzas līdz ar manu aiziešanu, un es ticu, ka ir Mūžīgā dzīve, jo gars taču nemirst. Kvarteta 4., pēdējā daļa, Satikšanās, skan kā no Mūžības skatupunkta. Kā skan Mūžība? Mēs taču nevaram zināt, bet varbūt šādi? (Klausāmies mūziku.) Ir tik labi, ja vari to mūzikā atrast... Ievijot šo Bēthovena korāļa motīvu no viņa 15. stīgu kvarteta, radās tāds gaismas, miera un harmonijas pilns skanējums.
Kā pie tevis atnāk iedvesma, kas pārtop skaņdarbā?
Līdzīgi kā tiek iznēsāts bērniņš. Tāpat es ar savu skaņdarbu šo laiku dzīvoju kopā. Jo lielāks skaņdarbs, jo ilgāk. Sesto stīgu kvartetu nēsāju deviņus mēnešus.
Vai šai laikā noslēdzies sevī, mīti Amatciema klusumā?
Dzīvoju jau arī to dzīvi, kas rit visapkārt! Laikā, kad notika koncerti, daudz braukāju pa pasauli uz savu darbu atskaņojumiem. Kad nu to tagad nav, dodos gaŗās pastaigās un vēroju, kā mainās gadalaiki. Protams, strādāju pie savām kompozīcijām.
11. martā Hjūstonā, Teksasā, Marka Rotko kapelas 50. gadskārtā galvenais mūzikālais priekšnesums bija uzticēts latviešiem Māŗa Briežkalna kvintetam ar programmu Rothko in Jazz, kuŗā viena no desmit kompozīcijām ir tavējā, minētā Rudenīgi. Pēteris Vasks džezā! Kā pats esi apmierināts ar rezultātu?
Biju patiesi aizkustināts, kad 2015. gadā Māris Briežkalns savam džeza projektam uzrunāja arī mani. Izvēlējos kādu Rotko aizvadītā gadsimta 30. gados Ņujorkā tapušu gleznu un izdomāju savu stāstu. Tātad pirms Pirmā pasaules kaŗa Rotko ģimene no Daugavpils nolēmusi doties uz Ameriku, bet pirms aizceļošanas apciemo savus radus, varbūt kaut kur Preiļos, lai atvadītos. Ir vasaras beigas, tuvāk rudenim, un, karietē sasēduši, Rotko agrā rītā ir ceļā. Viņi dzird mazs puisēns, ganot cūkas vai govis, dzied... Iedomājos, ka tas varētu būt Jānis Ivanovs, kuŗš tai laikā varētu būt ganiņa vecumā (dzimis 1906. gadā). Ir miglains rīts, aust saulīte, nosalis ganupuika vītero, un pēc daudziem gadiem Ņujorkā Meistaram ataust šī vīzija, un viņš rada gleznu. Kāpēc ne? Nu, tāda bija mana ideja.
Raimondam Paulam, rakstot Dvinskas svingu, gar acīm esot zibējuši miljoni, savukārt Georgu Pelēci uzrunājis gana depresīvs, pēdējā Rotko dzīves gada darbs, bet tapusi gaiša mūzika. Vai pats esi džeza cienītājs?
Agrāk vairāk klausījos džezu.
Kā jūties, esot slavens latviešu komponists pasaulē, bet dzīvē taču esi... vienkāršs puisis, vai ne?
Tiešām esmu vienkāršs puisis! Pazemīgs un pateicīgs Radītājam, ka man ir dotas šīs spējas sacerēt mūziku, kas šai pasaulē ir mana dvēseles valoda. Un ja vēl mana mūzika uzrunā citus, ja to iestudē, spēlē nu, ko vēl var vēlēties?! Varbūt izklausīsies naīvi, bet es katrā savā skaņdarbā ielieku savu vēstījumu par to, cik pasaule ir brīnumskaista, cik skaists un cildens var būt cilvēks. Mīlēsim viens otru! tas ir mans galvenais vēstījums, un, ticiet man, mūzika ir mūžīga, un tā dod pasaulei prieka brīžus, lai cik smagi mums būtu. Savukārt es šai mūzikas radītāju pasaulē, kas bijuši pirms manis un kas būs, esmu viens no viņiem, kas šo vēsti nes.
Kopā ar Latvijas vārdu!
Un, ja kāds to sadzird, tad mēs esam brāļi un māsas!
Esi arī kopā ar domubiedriem flautisti Ditu Krenber-gu un uzņēmējiem Regīnu un Andri Deičmaņiem nodibinājis P. Vaska fondu ar mērķi atbalstīt latviešu mūziķus, kas rada un izpilda jaundarbus. Fondam apritējuši 10 gadi un šai laikā atbalstīti vismaz simt mūziķi.
Tas sākās ar ideju par to, ka gan izcilie latviešu vecmeistari, gan jaunie talanti, kuŗu potenciāls ir apbrīnojams, varētu tikt atbalstīti no privātiem resursiem. Arī kāds komponists varētu padomāt ne tikai par savu mūziku, bet arī par to, kā atbalstīt citus, pasūtinot jaundarbus, savedot kopā latviešu interpretus ne tikai tos, kas dzīvo un strādā Latvijā, bet arī citur pasaulē.
Ik gadu tiek arī atbalstīti Mūzikas akadēmijas studenti, kas uzraksta skaņdarbu kādam instrumentam vai sastāvam, kuŗā mūzicē studenti. Man gribas, lai viņi satiekas un rada jaunus darbus jau studējot, piemēram, jaunais komponists ar vijolnieku, čellistu utt.
Un ir taču lieliska koncertu prakses vieta Mazā Mežotnes pils, P. Vaska fonda bazes vieta, kas jau ieguvusi plašu atpazīstamību ar saviem koncertiem. Šogad viens no tiem tika nominēts Lielās Mūzikas balvas katēgorijā Gada koncerts ar vijolnieci Magdalēnu Geku un pianistu Georgiju Kjurdianu. Tas šeit piedzīvoja pirmatskaņojumu. Arī viens no pirmajiem Rothko in Jazz koncertiem notika šai pilī.
Un iepriekš pieminētā Georga Pelēča kompozīcija, kas tika pirmatskaņota Mazajā Mežotnes pilī, saņēmusi Lielo Mūzikas balvu, un Daces Aperānes, un Andras Dārziņas veikums, un vēl, un vēl. Ir patiess gandarījums par šo bagātību un daudzveidību, kas stimulē ieguldīt Fondā.
Regīna un Andris, būdami veiksmīgi uzņēmēji (Regīna turklāt arī māksliniece-tēlniece), nedzīvo aiz augstiem žogiem savos īpašumos, bet ir viesmīlīgi atvēruši durvis, aicinot atraisīties mākslai un mūzikai. Te notiek arī jauno mākslinieku plenēri ar izstādēm to noslēgumā. Mazajā Mežotnes pilī ir visā krāšņumā atplaukusi Eiropas senā tradicija mājas mūzicēšana. Par to ir liels prieks un pateicība Deičmaņiem apbrīnojami enerģiskiem un mīlestības pilniem cilvēkiem!
Pirms dzimšanas dienām kaut kā arvien vairāk atmiņas pavēršas bērnībā, tās pasargātībā, bezrūpībā, arī saknēs, kas devušas pamatu lielajai dzīvei. Vai jau bērnībā zināji, ka savu dzīvi saistīsi ar mūziku? Un vai arī tavā bērnībā līdzīgi kā Haidna laikos mazajā Kurzemes pilsētiņā Aizputē mūzicēja vietējie ļaudis?
Es ļoti agri sajutu, ka Latvija nav brīva zeme, tolaik tā bija zem sarkanā terrora. Taču bērnība ir bērnība ar neaizmir- stami skaistām atmiņām. Un tomēr spilgti atceros, kā mūsu ģimeni izlika no mājas, kas bija baptistu baznīcas īpašums. Mans tēvs bija mācītājs manā dzimtajā Aizputē. Mācītāja mājā nolēma iekārtot, ja atmiņa neviļ, bērnudārzu, bet mums ierādīja divas mazas istabiņas Aizputes baznīcā, kuŗās mitām seši cilvēki. Atceros, kā mēs ar tēvu turp vedām grāmatas.
Otrā ielas pusē bija skola un mūzikas skola, kur vecāki mani aizveda, jo bija pamanījuši manu interesi par mūziku. Skolotājs Krišs Jankovskis brīnišķīgs pedagogs un cilvēks man iedeva rokās mazu vijolīti un teica: Es tev iemācīšu spēlēt.
Drīz vien iemācījos notis un mēģināju rakstīt pirmās dziesmiņas ar tautasdziesmu tekstiem, ar Raiņa bērnu dzejoļiem. Tā iegāju mūzikā jau 10 11 gadu vecumā, un tā mūzika mani pavadījusi visu mūžu.
Manai mammītei bija skaista balss, viņa baznīcas korī dziedāja solo, un es arī viņai uzrakstīju dažas solodziesmas, ko mamma nodziedāja. Tēvam bija brīnišķīgs tenors, un viņš arī savureiz sēdās pie klavierēm.
Ko pats sev novēlētu savā dzimšanas dienā?
Ar cieņu nodzīvot tos gadus, kas man vēl atvēlēti. Un lai man nekad nezustu tā lielā mīlestība pret visu pasauli pret savu zemi un tautu, lai es vienmēr būtu klāt ar savu mīlestības enerģiju un nekad nebūtu malā stāvētājs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (2)
.jpg)
