"Es bēgu pati no sevis, ne no Latvijas"
   19.01.2021

 

 

"Ārpus Latvijas nodzīvoju astoņpadsmit gadus – Īrijā, tad Dubaijā un atkal Īrijā. Latvijā atgriezos pagājušā gada vasarā. Aprīlī būs četrdesmit gadu dzimšanas diena, un tagad saprotu, ko es gribu,” saka Gunita. Par ārpus Latvijas pavadīto laiku viņa stāsta atklāti, ar smaidu, brīžiem pat ar ironiju par sevi un saviem uzskatiem par dzīvi. „Tagad esmu mājās, te pat gaiss smaržo citādāk, un te ir mana jūra, kuŗas man tik ļoti trūka, te ir mana vieta. Esmu sapratusi, kas man ir jādara un kādas ir manas vērtības,” viņa saka.

 

Pirms astoņpadsmit gadiem vēl nebija sācies latviešu lielais darba meklējumu ceļojums uz Eiropas valstīm. Kā izdomājāt, ka jābrauc uz Īriju?

 

Lēmumu pieņēmu ļoti ātri, tomēr tas ir gaŗāks stāsts. Pabeidzu arodvidusskolu, toreiz profesija saucās veikalvedis, šodien teiktu – kļuvu par pārdevēju. Strādāju mazā, mazītiņā veikaliņā. Darbs man patika, apkaimē mani pazina, cilvēki labprāt ar mani papļāpāja, bet biju vienīgā darbiniece. Tajā 2002. gada vasarā nostrādāju vairāk nekā mēnesi bez nevienas brīvdienas no astoņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā. Darbs nebija ļoti smags, jo veikaliņš bija mazs, bet mana pirmā alga bija 80 lati. Sameloju, ka mana māsa precas, lai dabūtu trīs brīvdienas, un aizbraucu uz Valmieru mājās atpūsties. Atgriezos darbā un atkal nostrādāju trīsdesmit piecas dienas bez brīvdienām. Algā saņēmu 79 latus. Sapratu, ka ar tādu algu es nespēšu izdzīvot, ja gribēšu mācīties augstskolā, par mācībām arī nevarēšu samaksāt. Domāju, ka dzīves vairs nav, tad jau labāk nomirt (smejas). 

 

Nemeklējāt citu darbu?

 

Es biju kā tāds tikko izšķīlies cālis, neko nesapratu, par to vispār neiedomājos. Strādāju no sirds. Naudas nav. Augstākās izglītības nav. Kam es esmu vajadzīga? Domāju, ka pārdevējai tā laikam būs vienmēr, bet tā dzīvot taču nav iespējams! Īrēju maziņu dzīvoklīti Āgenskalnā par piecpadsmit latiem mēnesī, man to bija sarunājuši paziņas. Atnācu mājās, skatījos uz Marijas statuetīti, kas laikam bija palikusi no dzīvokļa saimniekiem, raudāju un teicu :„Dievs, es negribu tā dzīvot!. Es negribu mātei sēdēt uz kakla! Es negribu no rīta vairs pamosties!” Tā arī aizmigu, raudādama. Un pēkšņi sāk zumēt telefons, pienākusi īsziņa. Togad janvārī mana draudzene bija devusies uz Īriju lasīt sēnes. No viņas īsziņas nesaņēmu un reizēm domāju, kādēļ viņa man neko neraksta? Un tajā naktī ap trijiem pēkšņi atnāk īsziņa: „Kā tev iet?” Un es atbildu: „Tu noķēri mani brīdī, kad es vairs negribu pamosties!” Draudzene atbildēja, ka laikam jau tam manam izmisumam jāķeras klāt un vai es negribu braukt uz Īriju. Atbildēju, ka gribu, savācu naudiņu biļetei un aizbraucu uz Īriju.

 

Strādājāt tajā pašā saimniecībā, kuŗā draudzene lasīja sēnes?

 

Jā, un man patika lasīt sēnes. Tu lasi tās sēnes, bet galva ir brīva, ir laiks domāt, prātot. Tāds meditatīvs process. Ja toreiz būtu bijušas iespējas lasīt sēnes, bet reizē pļāpāt Whatsapp ar draugiem, klausīties mūziku, es droši vien tur būtu nostrādājusi ļoti ilgi. Tomēr nostrādāju tikai kādu pusotru mēnesi un sapratu, ka varētu darīt arī kaut ko citu. Draudzene jau tur bija iejutusies, pazina daudzus, tādēļ viņai jautāju, kādu citu darbu tur varētu atrast. Izrādījās, viesnīcā bija brīva apteksnes vieta, aizgāju tur strādāt. Nostrādāju deviņus mēnešus, sakrāju četrus tūkstošus eiro un atbraucu uz Latviju. 

 

Un sākās dzīves svinēšana?

 

Tādu naudu vēl nekad pat rokās nebiju turējusi. Divus mēnešus dzīvoju kā niere pa taukiem. Restorāni, klubi, pasākumi. Kad bija atlikuši tikai 300 eiro, sapratu, ka jābrauc atpakaļ. Nomainīju pasi, jo iepriekšējā bija zīmogs, cik ilgi jau esmu iepriekš uzturējusies Īrijā, sarunāju izsaukumu paciemoties, tad Īrijā pieteicos skolā mācīties valodu, lai varētu tur legāli strādāt un mācīties. Pieredzēju, ko nozīmē dzīvot pusbadā, bet tas man par ļaunu nenāca, bija jākļūst stiprākai. Tad nospriedu, ka jābrauc atpakaļ uz mājām, jāsagaida, kad iestāsimies Eiropas Savienībā un tad jau redzēs.

 

Atbraucu, sāku strādāt lielveikala Alfas apavu centrā, nostrādāju trīs mēnešus un lielākā alga, ko saņēmu, bija 149 lati. Uz darbu un atpakaļ dienā bija jābrauc ar četras reizes. Sapratu, ka ar to naudiņu, ko nopelnu, ilgi nepavilkšu, turklāt Īrijā jau biju pelnījusi tūkstoti mēnesī. Aizgāju uz darbā iekārtošanas centru, tur piedāvāja darbu uz kruīza kuģiem. Valodu es zināju, telpas esmu uzkopusi, tas man derēja, Aizgāju uz darba interviju, viss bija kārtībā, atlika gaidīt pārstāvi no kuģa. Un tad no tā centra man piezvanīja un teica –  pārstāvis no Dubaijas piedāvāja darbu par glābēju pie baseiniem. Jautāju, kas tā Dubaija, un man saka – vai tad Dubaiju nezini!? Skatos internetā – tur taču izskatās kā pasakā! (smejas) Tas man der! Bijām cilvēki piecdesmit, izvēlējās deviņus, tostarp mani. Tā aizbraucu uz Dubaiju. Pat nepaskatījos līgumā un nedomāju, ko nozīmē alga 1260. Tie, protams, bija dirhani, dolaros tas būtu aptuveni 500 dolari, bet to es sapratu tikai tad, kad jau biju aizbraukusi. Strādāju, man tur viss bija jauns, likās, ka esmu nokļuvusi citā reālitātē – Paradīzē.  Tikai ļoti karsts gan. Jāatzīst arī, biju jauna un dumja, īsta zoss. Iepazinos ar vīrieti no Marokas, un visā tajā zilo ūdeņu un skaistās ainavas sajūsmā apprecējos.

 

Pēc Dubaijā nostrādāta gada sapratu, ka man tur ir pārāk karsts klimats, bija problēmas ar ādu, jo tā saule bija par stipru, nekādi aizsargkrēmi īsti nelīdzēja. Varēju aiziet uz citu darbavietu, kur jāstrādā telpās, tur būtu kondicionēts, vēss gaiss, bet, izejot ārā, atkal būtu svelme, un tāds kontrasts katru dienu būtu grūti panesams. Teicu vīram, ka mēs varētu pārcelties uz Īriju, ka esmu tur jau strādājusi. Uz Īriju aizbraucu pirmā, jo nezināju, kā tur oficiāli varēs dzīvot mans vīrs, cilvēks, kas nav eiropietis, – man bija nācies dzirdēt, ka viņš mani tikai tādēļ apprecējis, ka grib nokļūt Eiropā. Vīrs tikmēr atgriezās pie vecākiem Marokā, pēc deviņiem mēnešiem aizbraucu uz Maroku pie viņa, iepazinos ar vecākiem. Aizgājām tur uz konsulātu, visu noskaidrojām par vajadzīgajiem dokumentiem, un vīrs arī pārcēlās pie manis uz Īriju. Tajā gadā man piedzima meitiņa, skaista arābu princesīte (smaida). 2011. gadā, pēc kopā nodzīvotiem sešiem gadiem, mēs izšķīrāmies. Es tikmēr ēdināšanas biznesā biju kļuvusi jau par menedžeri. Man bija laba alga, divarpus tūkstoši mēnesī, darbs arī labs, meitiņa, – ar vārdu sakot, viss iepriekš notikušais bija tā vērts, biju laimīga. Darbā galvenais bija, ko proti darīt un kā tu to dari. Strādāju lielā benzīntankā, kur bija arī ēdināšana, manā komandā bija latviešu meitenes un viena īriete. Turējāmies kopā, jo latvietis latvieti labāk saprot. Mēs bijām tiešām laba komanda.

 

Kad satikāmies, jūs teicāt, ka nauda nav galvenais, ka dzīvošanai vienmēr var nopelnīt, bet mēs gribam pārāk daudz, mums vajag visu. Jūsu stāsts tomēr līdz šim ir bijis par darbu un naudu, kā nopelnīt vairāk. Kas notika? 

 

Satiku latviešu puisi, iemīlējāmies. Sirdis lidoja, sapratām, ka esam īstie viens otram. Apprecējāmies. Vīram, tāpat kā man, tā bija otrā laulība, mums abiem no pirmās bija pameitai.

 

Viņš mani aizveda uz savu skaisto Bantriju pie okeāna. Kalni, meži.  Bantrijā bija sezonas darbi, kad tie beidzās, vaicāju – ko man darīt? Esmu ekspresīva, man vienmēr vajag ar kaut ko darboties. Vīrs labi pelnīja, es pirmo reizi varēju atļauties nestrādāt, ja gribēju, un rūpēties, domāt par sevi. Skatījos filmas, televīzijas raidījumus, sāku lasīt grāmatas, kuŗas nekad nebiju lasījusi, jo nekad nebija laika tādām lietām. Vienmēr esmu bijusi ļoti enerģiska. Tā nu sāku prātot, ka varbūt varu kaut ko mācīties internetā, varbūt internetā ir kāds darbs, ko var attālināti darīt. Atradu kursus, kur bija jāsamaksā, tad jānoklausās divi kursi online un jāizlasa divas grāmatas, lai varētu tikt tālāk. Man tas nepatika, nesapratu, ko no manis īsti grib.

 

Ar mani tā vienmēr bija noticis – ja kaut ko nesapratu, tad to nemācījos, man to nevajadzēja. Piezvanīju, lai atvainotos un pateiktu, ka naudu atpakaļ neprasu, bet kursos nepiedalīšos, man to nevajag. Sieviete, ar kuŗu runāju, atbildēja, labi, bet, pirms aizej, izlasi, lūdzu, vienu grāmatu. Es to grāmatu izlasīju. Un man bija sajūta, ka esmu atmodusies. It kā kaut kas būtu atvēries. Sāku pati sev jautāt – ja jau viss pamatā ir atkarīgs no tā, kas notiek mūsu galvās, ko mēs domājam, tad kāpēc aizbraucu no mājām uz Īriju? Sāku sevi pētīt, domāt par to, kas es esmu un ko es gribu. Pietiecos mācīties par personīgās izaugsmes kouču*. Mācoties sapratu, ka pirmais klients es būšu sev pati, ka man ir jāmainās. Es nevaru palīdzēt citiem, ja nesakārošu pati sevi. Man it kā vajadzēja atkāpties malā, palūkoties pašai uz sevi, lai sapraatu, kas esmu, ko esmu gribējusi, kāpēc tā esmu gribējusi. Sapratu savas bailes, nedrošību, to, ka vienmēr izmisīgi esmu baidījusies, ka nepietiks naudas, lai izdzīvotu. Un sapratu, ka no Latvijas aizbraucu ne jau tādēļ, ka Latvija tā sliktā, nepareizā, ļaunā. Ne jau no Latvijas es bēgu. Es bēgu pati no sevis, no savām bailēm. Izanalizēju sevi, savu dzīvi, pabeidzu kursus, saņēmu diplomu.

 

Kā izlēmāt atgriezties mājās?

 

Daudzi latvieši sāka atgriezties mājās, it sevišķi tās ģimenes, kuŗās vīri strādā IT nozarē, jo tad var strādāt no jebkuŗas pasaules malas. Nodomāju – es varēju pārprogrammēt savu personīgo datoru – galvu, es varēju izņemt ārā kaitīgās, bojātās programmas, vai es nevaru atgriezties mājās, strādāt ar savu jauno programmu galvā, jo man vairs nav bailes?

 

Vīrs jau sen bija Vangažos ielējis pamatus mājai, tas sapnis atgriezties nebija nekas jauns. Teicu vīram, ka mēs varētu domāt par atgriešanos, jo man vairs nav tās nedrošības, kas agrāk. Man nav jāgaida, ka man kāds kaut ko iedos. Galu galā – vai tad atgriežoties mājās pēc tam, kad pusi dzīves esi pavadījis citur, kādam tev jāiedod viss gatavs!? Jā, man ir mīļa māte, māsas – divas gan es aizvilku uz Īriju, viņas sākumā auklēja manu meitu, tad izlēma palikt.

 

Es atgriezos, vīrs ar abām meitenēm pagaidām palika, jo meitai jāpabeidz devītā klase, vīram ir ļoti labi atalgots darbs. Es kādu laiku pastrādāju nelielā benzīntankā, bet tad aizgāju, jo man tur bija garlaicīgi, maz darba. Noīrēju vienistabas dzīvoklīti. Varēju palikt pie mātes, jo viņa dzīvo savā mājā, bet gribu pati tikt galā. Un man ir tiesības dzīvot sev, dzīvot tā, kā to gribu, ģimenei ar to pāri nenodaru.

 

Vai nav grūti pierast? Latvijā ikdiena ir atšķirīga...

 

Nē, es uzreiz te jutos kā mājās. Man gan arī Īrijā nebija svešinieces, atstumtās sajūta. Sākumā tērēju naudu, daudz nedomājot, tērēju, kā biju pieradusi. Un tad sapratu, ka man taču to visu nevajag, kāpēc nepārtraukti kaut kas jāpērk!? Jā, alga benzīntankā nav salīdzināma ar algu Īrijā, bet es mierīgi apsēdos, uzrakstīju, kādi rēķini jāmaksā, cik paliek pāri un sapratu, ka ar atlikušo naudu var izdzīvot, ja visu laiku nestaigā pa veikaliem un nepērk gandrīz visu pēc kārtas. Zinu, ka man var teikt – viegli runāt, ja vīrs labi pelna. Tā nav, vīrs naudu deva dažus pirmos mēnešus, tagad vairs no viņa neņemu. Aizgāju no benzīntanka, tagad darbojos kā koučs.  Un vienmēr varēšu atrast kādu darbu, ja ar koučingu vien nevarēšu iztikt.

 

Gribu palīdzēt tiem, kuŗi vēlas atgriezties, bet baidās, nav droši un nevar izlemt, jo saprotu, ka cilvēkiem sev jānotic, ka varēs te dzīvot, pat ja alga mazāka. Un gribu palīdzēt arī tām sievietēm, kuŗas precējušās ar ārvalstniekiem, ar kuŗiem ir kopīgi bērni, grib šķirties un atgriezties mājās kopā ar bērniem. Esmu pārliecināta, ka vienmēr var atrast kādas durvis, kuŗas var atvērt arī tad, ja visas ir it kā ciet. Un gribu palīdzēt.

 

*Koučings – metožu kopums mērķu apzināšanai un sasniegšanai; koučs – cilvēks, kuŗš vada nodarbības, koučs nesniedz padomus, bet uzdod jautājumus, palīdzot nonākt līdz atbildēm un risinājumiem.