Tiesībsargs Juris Jansons intervijā Irēnai Bērziņai 30.06.2020
2020. gada ziņojumā par cilvēktiesību ievērošanu pasaulē minēti fakti, kas liecina, ka joprojām tiek pārkāptas cilvēktiesības pat demokratiskās un augsti attīstītās valstīs. Bruņotie konflikti, ķīmisko ieroču izmantošana, kas ir starptautiski aizliegta, seksuāla uzmākšanās darbavietā, vardarbība ģimenē... Cilvēktiesību pārkāpumu saraksts ir gana plašs. Kā globāla negatīva tendence tiek minēta sabiedrības polārizācija - viena pasaules daļa kļūst aizvien nabadzīgāka, savukārt cita aizvien bagātāka. Eiropas Savienības Cilvēktiesību tiesai apritējuši 60 gadi, bet joprojām nevar apgalvot, ka Eiropas kontinentā būtu vienota tiesiska telpa, kas, pēc ES Cilvēktiesību tiesas prezidenta domām būtu vēlama. Kā ir ar cilvēku tiesību ievērošanu Latvijā? Piemēram, Eiropas Komisijas Sociālo tiesību komiteja secinājusi, ka situācija Latvijā neatbilst Eiropas sociālajai hartai. Labā ziņa Latvijas iedzīvotājiem ir tāda, ka mums ir Satversme, mums ir Tiesībsarga institūcija, kur cilvēktiesību aizskāruma gadījumos varam vērsties pēc atbalsta, taču sliktā ziņa ir tāda, ka Latvijā 21. gs. trešajā gadu desmitā daudzās jomās diemžēl netiek ievērotas cilvēktiesības.
Uzrunāju Tiesībsargu Juri Jansonu neilgi pēc 1. jūnija - Starptautiskās bērnu tiesību aizsardzības dienas. Kā izrādās, tieši bērnu tiesību un sociālo tiesību aizskārums Latvijā ir jo bieža parādība. Tas, ka Juris Jansons sarunā ļoti bieži minēja frazi Mēs cīnāmies..., liek secināt, ka daudzās jomās cilvēktiesības Latvijā ir jāizcīna.
Tiesībsarga amatā esat jau gandrīz 10 gadus un joprojām cīnāties par cilvēktiesību ievērošanu Latvijā?
Manas darbības sākumposmā tika akcentēta tieši bērnu tiesību aizsardzība. Piemēram, par tiesībām uz bezmaksas izglītību, kā tas ir noteikts Latvijas Republikas Satversmes 112. pantā. Tolaik mūsu valstī bija tāda prakse, ka vecākiem vajadzēja remontēt klases, pirkt grāmatas, nepieciešamo mācību aprīkojumu u. c., kas bija pilnīgā pretrunā ar tā laika spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.
Kāpēc bija cīņa?
Tāpēc, ka bija liela pretestība no pašvaldībām, kas ir vidusskolu un pamatskolu dibinātāji, un bija neizpratne no sabiedrības puses. Jo kā tad tā? es taču savam bērnam visu to labāko! Jā, bet mēs runājam par bērnu pamattiesībām uz attīstību. Ne tikai Latvijā, bet arī attīstītās ES dalībvalstīs ir saistošs šis princips. Ir taču arī ģimenes, kuŗām ir maza interese par viņu bērnu izglītību. Un te ir svarīgi, ka uz izglītības starta līnijas visiem bērniem jānodrošina vienādas tiesības.
Par emocionālo un fizisko vardarbību Latvijas ģimenēs?
Izrādās, ka Latvijā vecāki bērnu pēršanu bieži vien neuzskata par vardarbību tas viņuprāt ir audzināšanas instruments. Esam veikuši pētījumu par vardarbību pret bērniem un vardarbību starp bērniem. Ir četri klasiskie vardarbības veidi, un visneatpazīstamākais ir viņu atstāšana novārtā. Bet tas ir tikpat traumējoši, kā seksuālā vai fiziskā vardarbība. Varbūt pat traumējošāka nekā fiziskā vardarbība. Jo atstāšana novārtā var ietekmēt bērna psīchoemocionālo attīstību, psīchi kā tādu, intelektuālo attīstību. Vecāki to neatpazīst kā vardarbību un bieži vien arī speciālisti to nesaskatīja kā problēmu.
Gandrīz katrs otrais bērns Latvijā ir cietis kādā no vardarbības veidiem!
Attiecībā uz seksuālo vardarbību, statistika ir vēl drāmatiskāka. Nereti var būt tā, ka bērns to neatpazīst, vai ģimenē tas tiek slēpts. Visbiežāk seksuālo vai fizisko vardarbību konstatē tad, kad bērns ir nonācis pie speciālista.
Latvija nav ne laba, ne slikta, ja salīdzinām ar citām valstīm. Starptautiskajos forumos un konferencēs ir konstatēts, ka tā ir visas Eiropas problēma, bet tas nevar būt attaisnojums. Jo mēs dzīvojam Latvijā, mums ir jārūpējas par mūsu visneaizsargātākajām sabiedrības grupām, un visneaizsargātākie ir bērni.
Vēl viena cīņa saistās ar sociālās aprūpes centriem un īpaši personām ar garīga rakstura traucējumiem.
Bieži vien šie cilvēki iesprūst, maigi izsakoties, līdz mūža galam kādā speciālizētā klīnikā. Tiek aizmirsts, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības dzīvot sabiedrībā. To nosaka arī ANO konvencija par cilvēku ar invaliditāti tiesībām uz aizsardzību, kur skaidri pateikts, ka valstīm ir jānodrošina ikvienas personas iespēja iekļauties sabiedrībā, tai skaitā personām ar invaliditāti.
Izrādījās, ka Latvijā ir ļoti šaurs sociālās rehabilitācijas pakalpojumu loks. Bijām sašutuši par to, ka tā vietā, lai nodrošinātu kādas jēgpilnas aktīvitātes, šiem cilvēkiem tika doti medikamenti tādi paši kā speciālizētajās ārstniecības iestādēs, bez rēgulāras speciālistu kontroles un izmeklējumiem. Galvenais lai viņi būtu pavisam mierīgi un neieinteresēti!
Šīs temas sabiedrībā bija un arī ir nepopulāras, cilvēki vēlas norobežoties.
Tā tas diemžēl ir. Te jāatceras okupācijas jeb padomju laiks, kad tika sludināts, ka mums jau valstī nav personu ar invaliditāti. Šie cilvēki tika aizsūtīti prom no acīm. Mūsdienu cilvēktiesību izpratnē tas ir pilnīgi nepieņemami. Tā joprojām ir mūsu lielā cīņa kopā ar nevalstiskām organizācijām. Sadarbojamies arī ar mediķu asociācijām, piemēram, ar Latvijas psīchiatru asociāciju. Jurists nav ārsts, tāpēc monitoringa jeb pārbaudes vizītēs dodamies kopā ar speciālistiem.
Vai šī cīņa rezultējas ar kādām pozitīvām pārmaiņam?
Ir izveidota valstiska speciālizēta struktūrvienība, kas ātri reaģē, analizē un prognozē cilvēktiesību pārkāpumus. Ja tādus konstatējam, aicinām tos laikus novērst, lai nepieļautu nopietnus likuma pārkāpumus. Bet vēl viena liela cīņa vēl nav izcīnīta tas saistīts ar bērnu psīchiatriju. Esam nosūtījuši vairākus iesniegumus prokuratūrai kriminālprocesu uzsākšanai. Process ir ilgstošs un smagnējs.
Bērnu psīchiatri ir pārslogoti.
Katru gadu gandrīz 1000 bērniem konstatē kādu no psīchiskām saslimšanām. Jautājums ir vai ambulatorā aprūpe viņiem ir pieejama, ja mums trūkst bērsnu psīchiatru? Ārstu noslodze ir tik liela, ka viņiem ir grūti veikt savu darbu augstā kvalitātē.
Izrādās, lai ārsts varētu uzsākt savu praksi Latvijā kā bērnu psīchiatrs, viņam jāpabeidz vispārējās medicīnas studijas (seši gadi), tad vēl jāmācās vispārējā psīchiatrija rezidentūrā (apmēram tikpat ilgi) un vēl divi gadi bērnu psīchiatrijā. Un tad šis augsti kvalificētais speciālists var pretendēt uz atalgojumu aptuveni 1000 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tas ir pilnīgi nepieņemami.
Tiesībsargam jāpievērš uzmanība, bet jāstrādā taču ierēdņiem?
Tā vajadzētu būt tiesiskā valstī, kur ikviens sabiedrības loceklis un it īpaši tie cilvēki, kas tiek algoti no sabiedrības (no nodokļu maksātāju naudas) ir ar atbildīgu attieksmi.
Taču sanāk absurda situācija Tiesībsargam jācīnās... ar saviem kollēgām.
No starptautisko cilvēktiesību viedokļa, mums bieži vien ir jādarbojas kā izmeklētājiem. Bieži vien ir mēģinājumi kaut ko noslēpt, parādīt lietas citā, labākā gaismā. Valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem gan jāsaprot, ka mēs neesam viņu ienaidnieki, drīzāk esam atbalsta resurss. Atbalsts tajā, lai neciestu cilvēks, un arī mēs kā valsts neciestu no pārmetumiem, ka mums kaut kādās jomās neiet labi.
ES cilvēktiesību tiesai 60 gadu, tās prezidents noteicis galveno virzienu Eiropai jābūt vienotai tiesiskai telpai. Kuŗās jomā Latvijai veicas, kuŗās ne tik labi?
Klasiski cilvēktiesībās primāras ir pilsoniskās polītiskās tiesības.
Mans uzsvars ir sociāli ekonomiskās tiesības, jo neizglītots cilvēks ar sliktu veselību bez pienācīgiem iztikas līdzekļiem nedomās par vārda brīvību vai pulcēšanās brīvību. Cilvēks pirmām kārtām domās, kā izdzīvot.
Eiropas Padome, manuprāt, šobrīd ir ļoti liela izaicinājuma priekšā. Bez veselīgas sociāli ekonomiskās polītikas ES vienkārši sabruks.
Ar šiem jautājumiem esam aktīvi darbojušies kopš 2011. gada. Rezultātā esmu bijis spiests griezties Satversmes tiesā. Šobrīd Satversmes tiesa ir pieņēmusi piecus mūsu Tiesībsarga biroja pieteikumus. Jautājums ko nodrošina sociālie pabalsti vistrūcīgākajiem cilvēkiem? Valsts kontrole savā ziņojumā ir secinājusi, ka sociālo pabalstu aprēķinos valda jukas Pabalsti bieži vien nav nekādos aprēķinos balstīti. Vēl vairāk izrādās, ka mums nav metodoloģijas, kā tos aprēķināt. Piemēram, vai garantētais minimālais ienākums nodrošina visas pamatvajadzības, proti, mājokli, uzturu, izglītību, veselības aprūpi, kultūras pasākumus, apģērbu? Mēs mēģinām mainīt polītiķu un arī tieslietu paradigmu sociāli atbildīgas valsts tiesību virzienā.
Jums jāpierāda, ka par sociālā pabalsta līdzekļiem cilvēks nevar iztikt?
Absurds ir tajā, ka mums ir jāpierāda, ka tie minimālie iztikas līdzekļi cilvēkam, kas ir garantēti, neatbilst cilvēka cieņas un sociāli atbildīgas valsts principam.
Ja Latvija ir apņēmusies ievērot starptautisko cilvēktiesību standartus, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, tad tā ir jāpilda.*
Piemēram, runājot par veselības aprūpi ir princips, ka valstīm ir jānodrošina veselības aprūpe tādā līmenī, lai sabiedrībā fiziskā un mentālā veselība ir visaugstākajā līmenī. Tur ir sava loģika. Un loģika ir ļoti vienkārša - sabiedrības un valsts ilgtspēja ir atkarīga no izglītotas, veselīgas, gudras, uz attīstību virzītas sabiedrības.
Tā pati jūsu cīņa par mediķu algām patiesībā ir cīņa par augstākas kvalitātes veselības aprūpi.
Saeima, pieņemot valsts budžeta likumu tiktāl, cik tas attiecas uz veselības aprūpes financējumu, ir pārkāpusi Saeimas Kārtības rulli un Satvermi. Uz to norādīja arī Valsts prezidents. Netiek ievēroti tiesiskas, attīstītas valsts principi, un tas ir ļoti slikts signāls. Bet Satversmē ir ierakstīti principi, kas nodrošina, lai ikviens cilvēks varētu būt atbildīgs, pilnvērtīgs pilsonis un justies laimīgs.
Vai Latvija var sevi pozicionēt kā valsti ar augstu iedzīvotāju ienākumu līmeni?
Ja mēs gribētu saukties par valsti ar augstiem ienākumiem, dienas minimums, kas būtu jānodrošina, ir 22 eiro. Tas Latvijas situācijā ir neiespējami. Ja mēs gribam būt valsts ar augstu iedzīvotāju ienākumu līmeni, tad tie minimālie standarti, kas būtu jānodrošina vistrūcīgākajiem cilvēkiem, pašreiz nav sasniedzami.Piemēram, 60% pensionāru Latvijā saņem līdz 300 eiro pensiju. Lai gan pensija Latvijā nedrīkstētu būt mazāka par to līmeni, cik ir nepieciešams cilvēka cienīgai eksistencei.
Jūsu rosinājums politiķiem?
Ļoti ieteiktu katru rītu, pirms doties uz Saeimu, pārlasīt Satversmes 18. panta 2. daļu: Es uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokratisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.
Mans lūgums, lai polītiķi ievēro Latvijas Republikas Satversmi un pieņem tādus likumus, kas nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi. Ja mēs būsim vienisprātis, ka Satversme ir Latvijas pamatu pamats ilgtspējīgai attīstībai, tad arī visi būsim laimīgi, un Latvija būs labākā valsts pasaulē.
** Š. g. 16. jūnijā Satversmes tiesa pieņēma lēmumu, ka minimālā pabalsta apmērs 64 eiro mēnesī neatbilst Satversmei. Labklājības ministrijai uzdots izstrādāt risinājumu. Red.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
