"... mēs atkal sanākam kopā, spēlējam un saprotam, ka mākslīgi to izbeigt nevaram."
Latviešu mūziķe, folkloriste, pedagoģe, postfolkoras grupas Iļģi balss un dvēsele Ilga Reizniece sarunā ar Inesi Raubišķi    17.10.2017

 

Kas notika? Kurā brīdī jūs, akadēmisku mūziķi, turklāt absolūtu pilsētas auklējumu-rīdzinieci, klāt sev tik cieši piebūra folklora? 

 

Viss, kas ar mums notiek, noteikti virza un sagatavo nākamajam solim… Manā dzīvē, piemēram, Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorija (kur, manuprāt, es biju pilnīgs autsaiders) man lika saprast, ko es dzīvē negribu darīt. Ja nebūtu tik milzīga atbildība pret saviem vecākiem, noteikti šo augstskolu būtu pametusi. 

 

Konservatorijā radās izpratne, ka klasiskā vijoļmūzika ir sveša manai dvēselei: orķestrī nevēlos spēlēt (ne operas, ne simfoniskajā – nekādā - tie ansambļi man ir par lielu). Kas man patika? Man patika kamermūzika - daži cilvēki, dažas savstarpējās attiecības… Vienīgais, ko gribēju spēlēt, bija senā mūzika, bet tolaik nebija senās mūzikas. Šodien droši vien es studētu etnomūzikoloģiju, bet toreiz tāds vārds pat nebija pazīstams.

 

Man pilnīgi nebija pieņemams konservatorijas garīgais saturs: augstskola izdeva diplomu (ar pielikumu – sekmju izrakstu), kuŗā speciālitāte – vijole – pēc svarīguma ierindojās tikai sestajā vietā pēc PSKP vēstures, dialektiskā materiālisma, vēsturiskā materiālisma, zinātniskā komūnisma, zinātniskā ateisma… Vienīgais trijnieks sekmju izrakstā man ir PSKP vēsturē – lekcijās uzdevu tik nepieklājīgus jautājumus par trīsdesmitajiem gadiem, ka vēstures lektore pat ieinteresējās, kāpēc es tā izrunājos, un izpētīja manus radurakstus. 

 

Bet mana satikšanās ar folkloru notika, beidzot konservatoriju, valsts eksāmenu laikā, kad aizbraucu uz Brīvdabas mūzeju un dzirdēju spēlējam Bizīterus. Vienkāršība un patiesums – lūk, ko es saklausīju folklorā, un tas mani uzreiz piesaistīja. 

 

Sāku spēlēt un dziedāt Bizīteros, tad arī Skandiniekos (kuŗus uzskatu par savu īsto universitāti) un 1981. gadā nodibināju Iļģus… Bija pat tāds dzīves posms, kad darbojos visos trijos ansambļos vienlaikus. 

 

Šopavasar centos kaut ko sakārtot savos archīvos, kur ir simtiem un simtiem pierakstu. Tas ir apbrīnojami, kā pašmācības ceļā, folkloras krātuvēs, folkloras biedrības lekcijās, pie teicējiem, etnografiem smēlām zināšanas. Nebija jau tādas iespējas kā šodien – vienkārši aiziet uz bibliotēku un izlasīt, ko vēlies. 

 

Kāpēc Iļģi tiek dēvēti par postfolkloras grupu?

 

Tas ir manis pašas izdomāts termins. Folklora ir dzīvesveids, bet mēs to nepiekopjam, jo esam pilsētnieki. Iļģi savā mūzikā nepretendē uz autentiskumu, un neviens no mums arī nav gribējis tēlot senās tautumeitas un tautudēlus. Es sacītu tā – mēs nevaram pilnībā reālizēt un praktizēt folkloru. Garīgā ziņā – jā, bet ar to vien nepietiek. Vajadzētu prast visus lauku darbus, fiziski izjust un izbaudīt gadskārtu ciklus, visu to, par ko dziedam, taču tad būtu jādzīvo laukos, pie dabas. Lai gan bija laiks, kad gribējām braukt projām no pilsētas un veidot komūnu laukos. Bet labi vien ir, ka to neizdarīju, jo diez vai, laukos dzīvodama, es varētu paveikt to, ko esmu paveikusi…

 

Vēl viens termins, ar kuru bieži sastopos, kad dzirdu runājām par Iļģu muzicēšanu, – world music ( pasaules mūzika)?

 

Pasaules mūzika ir tā, kuŗas pamatā ir tradicija (vai pat saplūdinātas vairāku tautu tradicijas). Īsi un vienkāršoti varētu definēt – tā ir etnomūzika. Globālizācija ienāk visur, un īstu, autentisku mūziku nākas dzirdēt diezgan reti. Tāpēc jo īpaši patīkami satikties ar tradiciju kopējiem – kāda Latvijā, piemēram, ir tradicionālās dziedāšanas grupa Saucējas. Viņu mūzika ir precīza, līdz pēdējai niansei autentiska. 

 

Trīsdesmit sešu pastāvēšanas gadu laikā Iļģos mainījušās daudzas sejas, bet pēdējais sastāvs acīmredzot ir visnoturīgākais?

 

Dzīve mainās, un mēs tai līdzi. Izmaiņām sastāvā bijuši visādi iemesli – daži mūziķi paši aizgājuši, no citiem esam… atvadījušies. Lai grupa dzīvotu, tai ir jāsaskan - ideāliem, gaumēm, humoram (jāprot pajokot gan par sevi, gan par citiem)… bet pats galvenais – jābūt godīgām attiecībām.

 

Ar Māri Muktupāvelu kopā spēlējam jau 35 gadus, ar Gati Gaujenieku gandrīz 20, ģitarists Egons Kronbergs ar mums kopā ir jau 15 un bundzinieks Mārtiņš Linde nupat jau 10 gadus. Šis sastāvs ir ļoti noturīgs. 

 

Esat ļoti daudz koncertējuši pasaulē: Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Islandē, Krievijā, Vācijā, Austrijā, Šveicē, Spānijā, Italijā, Francijā, Ķīnā, Kanadā, Austrālijā un arī Amerikā (pēdējā gada laikā divreiz)… Iespaidīgi.

 

Neesmu skaitījusi, cik reizes esam bijuši Amerikā – varbūt kādas septiņas… Tostarp ir bijuši lielie braucieni – nedēļām ilgas tūres krustu šķērsu pa Ameriku: uzstāšanās, sākot ar maziem krodziņiem, un beidzot ar lieliem festivāliem un universitātēm. Šie braucieni ir prasījušas milzīgu, vairāku gadu darbu, un esam ļoti pateicīgi cilvēkiem, kas piedalījās to sarīkošanā – ir ļoti jāmīl mūzika, lai veltītu savu laiku šādam darbam. Amerikāņi atšķirībā no citām nācijām ir ļoti atklāti. Ja viņiem mūzika patīk – nekautrējas nākt klāt, runāties, slavēt, un tas ir ļoti patīkami. Apbrīnojama ir hipiju paaudze, kas apmeklē mūsu koncertus, kuŗos nereti notiek arī kopīgas saspēlēšanās, un tas ir ļoti, ļoti interesanti. Nekad nav bijusi sajūta, ka esi kādas mazas tautas pārstāvis. Te galvenais, ka labi spēlē un patīc cilvēkiem.

 

Bet patlaban visspilgtākās atmiņā, protams, ir no pēdējiem braucieniem uz Ameriku – pērnā gada novembrī koncertējām vairākos latviešu centros, un tie bija burvīgi sarīkojumi, šogad spēlējām XIV Vispārējos Dziesmu un deju svētkos Baltimorā (ASV), un tas bija sirdi veldzējošs un pieredzi bagātinošs notikums. 

 

Kā veidojat savas programmas?

 

Saprotams, ka Jāņos un Ziemsvētkos mēs spēlējam pavisam citas, gadskārtai atbilsošas programmas. Nozīme arī tam, vai paredzēts kamerstila koncerts, vai tā būs liela zāle ar daudziem klausītājiem, vai galvenie klausītāji būs bērni. Repertuārs ir ļoti plašs, tāpēc pie programmas izveides varam strādāt brīvi un radoši. Protams, mums ir savi iemīļotie skaņdarbi, kā arī tādi, kas laika gaitā apnikuši. Pēdējos uz laiku atliekam malā. Ir albumi un dziesmas, kas ir tik klusinātas un intimas, ka varam tās izpildīt tikai pavisam īpašos koncertos. Tāds, piemēram, ir ikgadējais ziemas saulgriežu koncerts. 

 

Šī gada vērienīgākais pasākums Iļģiem bija lielkoncerts “Spēlēju. Dancoju. Dejoju” Arēnā Rīga 14. maijā. Tagad, atskatoties jau ar laika distanci, vai jūtaties gandarīti, ka tik skanīgi izdevās atzīmēt savas pastāvēšanas 35. gadadienu? 

 

Tas bija jāizdara, un mēs to izdarījām - pateicām PALDIES gan dejotājiem, gan choreografiem, gan mūsu skatītājiem. Gatavošanās šim koncertam bija vairāku gadu darbs, iesaistīta milzu komanda, kāda nekad citreiz nav bijusi… Viss noritēja vienreizēji, fantastiski un n e a t k ā r t o j a m i. 

 

Domāju, ka neko tik lielu mēs vairs nerīkosim. Man jau pēdējos piecus gadus ik pa laikam liekas, ka nu jau gana … bet dzīvs ir dzīvs – un mēs atkal sanākam kopā, spēlējam un saprotam, ka mākslīgi to izbeigt nevar. 

 

Liela vēlme kāpt uz skatuvēm festivālos man vairs nav. Cenšos vairāk atrast laiku sev, neskrienu no viena pasākuma uz otru – labāk mazāk, bet labāk. Vairāk pievēršos mazbērniem, jo apzinos, ka savulaik par maz sanāca būt kopā ar saviem četriem dēliem. Taču dēlu dēļ – lai puiši varētu tikt ārā no Rīgas, vasarās strādāju jo daudzās nometnēs... jā, netipiski, bet lauku māju mums nav. 

 

Vai ģimenē piekopjat latviešu gadskārtu tradicijas?

 

Tā kā bluķa vilkšanu (smejas)? Nē, es pati sen jau vairs ne. Slīdu ārā no tā visa. Taču divi dēli ar savām ģimenēm un draugiem to cītīgi dara, svin visas latviskās gadskārtas. Ar Jāņiem sanāca tā jocīgi - tiešām tie ir mani absolūti mīļākie svētki, un pirms piecpadsmit gadiem izdomāju veidu, kā tautai dot atpakaļ aizmirstās dziesmas un tradīcijas. Tā aizsākās vērienīga kustība “Piedzīvosim Jāņus”, kuŗas laikā (kādus desmit gadus) es un mani domubiedri nesavtīgi mācījām cilvēkiem Jāņu tradicijas. Bet tad pēkšņi pienāk mani svētki, un es jūtos pilnīgi iztukšota, jo visu jau esmu izdziedājusi, izrunājusi, sirdī izdzīvojusi… Toties labā ziņa ir tāda, ka bērni; kā jau minēju, divi no četriem – ļoti cītīgi; svin latviskos svētkus. Viņi ir pārņēmuši tradiciju no manis un turpina to kā pašu par sevi saprotamu. Tas ir liels gandarījums. Un ne jau tikai mani dēli. Latvijā ir daudz ģimeņu, ko esmu iedvesmojusi ieraudzīt mūsu tradicijas dzīvas un darāmas.

 

Vai apmeklējat baznīcu?

Man nav izdevies dabūt svētku sajūtu baznīcā.

 

Mazliet ieskanas tāda kā skumja nots?

 

Noteikti, nē. Iļģi ir manas dzīves viena puse, bet ikdienā esmu skolotāja. Strādāju bērnudārzos; man ir folkloras pulciņi, mazi bērni un bērni, kas nu jau izauguši par jauniešiem. Gadu gaitā esam iedziedājuši un iespēlējuši kādus astoņus bērnu folkloras albumus… Mans mērķis ir folkloru nodot tālāk pēc iespējas dabiskākā veidā.

 

Bērni un jaunieši jums ir svarīga auditorija. Vai tāpēc piekrītat būt žūrijā gadskārtējā folkloras festivālā “Pulkā eimu, pulkā teku”? 

 

“Pulkā eimu, pulkā teku” ir brīnisķīgs pasākums, uz kuŗu ar prieku dodos katru gadu. Rīgas Latviešu biedrības namā pulcējas pasakaini bērni (kuŗi neraksturo Latvijas ainu kopumā), viņi darbojas folkloras kopās, un, ja ir paveicies, tad ar labiem skolotājiem. Cik viņi ir un būs bagāti –viņiem būs apjēga par to, kas ir tradicija, simtiem dziesmu, apgūti mūzikas instrumenti… Pilnīgi cita dzīves vērtību skala. Lieliski! 

 

Par danču kustību.

 

Pēc darba ar bērniem un jauniešiem otrs svarīgākais virziens ir danču kustība. 

 

Nu jau labu laiku tautasdejas vairs nav tikai uz skatuvēm – tas man sagadā ārkārtīgu gandarījumu. Ja savulaik, sākot mūzicēt Skandiniekos, es zināju trīs vai piecus dančus, tad tagad ap 200. Rēgulāri notiek danču vakari, nometnes, pat danču naktis – un cilvēki, kuŗi nedejo deju kopās, var dančus apgūt, dejot un rast prieku. Tā ir īsta folklora, kuŗu var praktizēt ļoti dabiski, neko nepietēlojot – vakaros pēc labi padarīta darba baudīt labu atpūtu. Pati spēlēju dančus reizi mēnesī jau gadiem ilgi Rīgas Techniskajā universitātē. Savulaik aizsāku spēlēt dančus 3x3 nometnēs, un nu tā ir neatņemama šo brīnišķīgo ģimeņu saietu sastāvdaļa. Arī liela daļa Iļģu koncertu beidzas ar dančiem. (Šogad Baltimorā mums pat uzticēja lielo iepazīšanās vakaru nospēlēt nevis kā balli, bet tieši danču vakaru !) 

 

Vai nākamgad piedalīsieties Simtgades dziesmu un deju svētkos?

 

Savu lielo darbu esam izdarījuši jau pagājušajā gadā, proti, mūs uzaicināja komponēt mūziku vienai no četrām Lielā deju uzveduma daļām, un to ar lielu entuziasmu paveicām – sakomponējām septiņus skaņdarbus. Dzīvajā Iļģi tos nespēlēs, bet ir kāds cits skaņdarbs, kuŗa izpildīšanā piedalīsimies klātienē.

 

Jūsu darbs daudzreiz ir augstu novērtēts ar mūzikas balvām un prēmijām. 2002. gadā tika piešķirts valsts apbalvojums - Triju Zvaigžņu ordenis. Ko tas jums nozīmē?

 

Neesmu dāvanu, jubileju, goda zīmju cienītāja… taču toreiz, par laimi, saņemot šo atzinību no prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas, es sapratu, ka tas ir PA ĪSTAM, nevis tāpēc, ka pēc reglamenta pienāktos.