Pūcesbērns turpina rakstīt
Gundega Saulīte sarunājas ar Kasparu Pūci    18.08.2015

 

 

Aktieŗa un lieliskā Ziemsvētku vecīša Kaspara Pūces bērnības atmiņu grāmata „Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā”, kas iznākusi serijā Laika grāmata, iemantojusi lasītāju atzinību. Sirsnīgais stāsts par maza zēna vērojumiem un pirmajiem piedzīvojumiem Tālajos Austrumos, uz kuŗieni viņš kopā ar māti, aktrisi Dailu Pūci „aizceļo” septiņu mēnešu vecumā, uz mūsu tautas drāmatiskajām lappusēm ļauj paskatīties gaiši, protams, zemtekstā nezaudējot netaisnības un pazemojumu apziņu, ko bija lemts piedzīvot tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Tagad Kaspars Pūce uz redakciju atnesis jaunu manuskriptu – humoristiskus atgadījumus, kas piedzīvoti aktieŗa gaitās teātrī un kinostudijā. Topošās grāmatas nosaukums ir „Ko lai dara, tādi laiki”.

 

Par grāmatu rašanos un jaunākajām iecerēm arī šī saruna.

Tava grāmata „Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā” ir veiksmīgi aizgājusi ļaudīs. Kā tādā brīdī jūtas autors?

 

Latviešiem ir tāds teiciens „Pirmie kucēni jāslīcina”, mans pirmais „kucēns” izrādījās peldētspējīgs. Viņš prata ne tikai peldēt pa suņu modei, bet pat nedaudz tā kā kraulā un iepeldēja tik tālu Latvijā, ka ar redakcijas laipnu pretimnākšanu tika izdots pat papildmetiens. Daži fragmenti, piemēram, tas, kuŗā es sastopos ar tādu technikas brīnumu kā tualetes pods, izraisa lasītājā tādu veselīgu smieklu; tai pašā laikā, var nodomāt: „Ārprāts, ārprāts, nabaga puisītis, nezina, kas ir keramikas flīzes un viss pārējais, kas saistās ar civilizētu dzīvi.”  

 

Šodien jau arī vienā otrā vietā laukos, kā mēs lasām, nav ne elektrības, ne kādu technikas brīnumu, toties kaut kāda izziņas iespēja ir lielāka nekā tajos tālajos piecdesmitajos gados. Kā es mēģināju apgūt Latvijas un Krievzemes tikumus, saprast, ko latviešu valodā nozīmē tas vai cits vārds! Nekad savu mūžu nebiju iedomājies, kā taisa sviestu, kā to kuļ. Savās bērna gaitās Amūrā sviestu nemaz neredzēju, tur labākajā gadījumā bija margarīns, bija kombinētie tauki un vēl bija viela ar drausmīgu nosaukumu -  markuselīns. Bet cepšanai derēja, kartupeļi cepās čurkstēdami. Šodienas dietologi, protams, būtu sašutuši: „Ārprāts, ko viņi tur ēda!”

 

Par grāmatu atzinīgu vērtējumu esmu saņēmis gan no saviem tuvākiem un tālākiem radiniekiem, gan ir gadījies, ka veikalā pienāk klāt pilnīgi sveši cilvēki un saka: „Pūces kungs, paldies par jūsu grāmatu! Izlasījām ar lielu interesi un daudz ko sapratām.” Kas var būt vēl labāk? 

 

Vai neviens nav pārmetis, ka grāmata par sūro bērnību ir iznākusi pārāk jautra?

 

Nē, nav gadījies! Ir gan teikuši : „Tādas vajadzēja jau sen rakstīt!” Kā jau esmu teicis, cilvēki taču izsūtījumā dzīvoja. Pieaugušajiem droši vien bija citādi: viņiem bija tā lielā sāpe par izpostīto likteni, viņiem bija jārūpējas par to, ko ēdīs bērns, vai neslimos, kā izdzīvos. Lai nu kā, bet 1949. gadā, kad izsūtīja mūs ar mammu, šādi tādi sakari ar Latviju bija iespējami. Tagad, šķirstot savu mājas archīvu, uzeju ne vienu vien vēstuli no Latvijas, radi un paziņas mums palīdzēja gan ar kādu drēbju sūtījumu, ar kādu naudas grasīti.

 

Grāmatā tas nav pieminēts, bet pienāca laiks, kad mammai piešķīra lietošanā nelielu zemes gabaliņu. Viņa, protams,  būdama kārtīga latviete, nolēma – mēs ēdīsim pašu audzētus kartupeļus. Bet viņa nezināja tās klimata īpatnības, ar kādām bija jārēķinās Tālajos Austrumos. Mamma ar lāpstu glīti izraka vadziņas, sabēra iekšā tupenīšus, apbēra ar zemi, aprušināja, bet ievēroja, ka vietējie nezin kāpēc tupeņus liek uz zemes un apkārt aprauš tādas kaudzītes. Tikai augustā nāca atskārsme – sākušās baisas lietavas, un visi aizmetušies tupenīši slapjumā noslīka.  Galu galā viņa noraka tādus nelielus bumbulīšus un sevi mierināja: „Neko es neesmu zaudējusi – divus spaiņus iestādīju, divus novācu.” Mēs dzīvojām, pateicoties manas mammas optimismam, turklāt viņa ar savu optimismu centās uzmundrināt vēl daudzus citus. 

 

Tur, tālajā Amūras apgabalā, esmu saņēmis arī pirmo „savas mākslas” novērtējumu. Kad jau dzīvojām barakās, tur bija liela  virtuve ar pamatīgu plīti, kādiem četriem pieciem riņķiem, tur vienmēr kāds kaut ko cepa. Un reiz, kad man bija kādi četri gadi, viena no latviešu tantītēm cepa pankūkas. O, kas par gardumu! Man joprojām garšo pankūkas, tagad es pats tās cepu. Bet mamma man bija iedzinusi: „Nekad ne no viena neko neprasi! Tev jābūt lepnam, jānopelna pašam.” Tad es nolēmu nopelnīt – sāku dziedāt. Mana dziedāšana tāda baurošana vien sanāca, šodien varētu teikt, ka tas bija repa aizsākums. Es virtuves plašumā bauroju un vārtījos pa grīdu. Tantēm apnika: „Ko tu te bļausties?  Vai iesi laukā?” Es taču biju pārliecināts, ka nopelnīšu pankūku ar savu „mākslu”. Nekā! 

 

Un notikumi, kas saistās ar manu aklimatizēšanos Latvijā pēc pārbraukšanas no Vorkutas, šodien izklausās kā tāds anekdošu virknējums. Tik daudz absurda visā sadzīvē un audzināšanā!

 

Kā tu rakstīji savu „Pūcesbērnu”? Ar roku, ar rakstāmmašīnu, ar datoru?

 

Rakstīju visādi. Ar rakstāmmašīnu, pēc tam  papildinājumus pierakstīju ar roku, tad rakstāmmašīna salūza, nebija vairs atdzīvināma, tālāk rakstīju ar roku.  Tad pamazām mūsu mājās ienāca dators,  un es palēnām iemācījos to izmantot kā rakstāmmašīnu. Trakākais, kad biju jau uzrakstījis lielu daļu turpinājuma, nospiedu vienu podziņu, un viss aizgāja nebūtībā. Dabūju reanimēt visu tekstu no jauna – pēc atmiņas. Protams,  iznāca drusku citādāk, nekā sākotnēji iecerēts. 

 

Tagad tu esi iesniedzis izdošanai jaunu grāmatu. Pastāsti, lūdzu, par to!

 

Kā jau esmu kādreiz izteicies – dzīve ir anekdošu virknējums. Tajā laikā, kad biju jauns aktierītis, skatuves darbinieku ikdienā daudz kas bija citādi. Tagad jau daudzi atzīst, ka pamazām pazudis tas, ko sauc par teātŗa dzīves bohēmu. Visi kļuvuši lietišķi, visiem jādomā par naudas pelnīšanu, katru dienu jābūt absolūtā „formā”, nedrīkst no rīta ierasties teātrī aizpampušām acīm un ar smaržīgu „auru”, kas  sajūtama jau pa gabalu, jo tā var pazaudēt darbu. Kādreiz jau mēs teātrī dzīvojāmies cauru nakti, no rīta iegājām kontrasta dušā, un deviņos no rīta ieradāmies uz ķermeņa technikas nodarbību. Bet nevēlamā „aura” bija palikusi.

 

Tai pašā laikā par mūsu dzīvi krājās dažādi humoristiski atgadījumi, anekdotes.  Savā ziņā jāsaka paldies maniem kollēgām Ēvaldam Valteram, Verai Gribačai un izdevējai Anitai Mellupei. Veriņa sāka vākt teātŗa anekdotes, Valters uzmundrināja: „Tu raksti, tev sanāk!” Un tā nu es tagad pildu Ēvalda Valtera novēlējumu un pamazām esmu pierakstījis, esmu daudz ko atminējies, un tagad ir sakopota anekdotisku gadījumu grāmatiņa ar nosaukumu „Ko lai dara, tādi laiki”. Varu palielīties – teātŗa vēsturi anekdotēs ir rakstījis Ādolfs Alunāns, Rutku tēvs un trešais iznāk – Kaspars Pūce. Ir taču tā – katrs atgadījums teātrī apaug ar savu leģendu, un katrā teātrī ir vesela kaudze ar šādām leģendām. Esmu saņēmis drosmi uzbāzties redakcijai ar savu garabērnu, varbūt teātŗa cienītājus Latvijā interesēs šādi tādi aizkulišu atgadījumi, kuŗus ne vienmēr visiem rāda un kuŗus ne visi zina. Uzdrošinos cerēt, ka tie kādam arī patiks,  to rādīs laiks un pircēju ieinteresētība. 

 

Kā tev izdevās par topošās grāmatas illustrātoru piesaistīt mākslinieku Jāni Anmani?

Ar Jāni Anmani esam pazīstami ļoti sen, no tiem laikiem, kad viņš 1970. gadā Dailes teātrī veidoja savu diplomdarbu – dekorācijas izrādei pēc A. Gailīša romāna „Tomass Nipernādijs” .  Tad nāca Radošās jaunatnes nometnes, kas bija populāras septiņdesmitajos gados, plus vēl Mākslas dienu sporta spēles, ko organizēja dedzīgais Anmanis, es arī tur maisījos pa vidu, fotografēju, dalīju visiem savus uzņēmumus,  beigu beigās Mākslas dienu programmā pat sarīkoju sumo cīņas turnīru… Anmanim jau arvien patikušas trakas idejas, es viņa virsvadībā esmu pat gleznojis.

 

Es ierosināju, vai viņš nevēlas manā grāmatā atainot notikumus ar sev pierastiem līdzekļiem. Jānis izlasīja, atzina materiālu par interesantu, un pēc dažām dienām jau saņēmu kaudzīti ar tušas zīmējumiem.

 

Gribas jau pajautāt – ko esi iecerējis rastīt tagad?

 

Konkrēti neteikšu. Ja divu gadu laikā izdosies šo ieceri īstenot, tas tiešām būs kas nopietns un liels. 2018. gadā būs Latvijas simt gadu jubileja, bet man pašam būs septiņdesmit! Nebūtu slikti, sanāktu dāvana sev pašam un arī Latvijai. Tagad tikai jānoliek cieši mērķi un termiņi. Līdz šim man šie rakstu darbi ir radušies bez jebkādiem nosacījumiem un limitiem –  tad, kad būs gatavs, tad būs. Kā Tuves Jansones grāmatā par trollīti Muminu, bērni māmiņai atstāj zīmīti: „Mēs atgriezīsimies tad, kad atgriezīsimies.” Tagad jāsakoncentrējas lielajam darbam.

 

Atliek tikai gaidīt otrās grāmatas iznākšanu un novēlēt veiksmi nākamajam solim!