Prast saskatīt svarīgāko
Vēstnieks Atis Sjanīts sarunā ar žurnālisti Salliju Benfeldi par polītiku un financējumu diasporas jautājumos    06.06.2017

 

Trīs ministri ‒ izglītības, kultūras un ārlietu ‒ tikās ar premjēru un tika nolemts, ka financējums diasporai tiks iekļauts bazes budžetā, un tas nozīmē, ka to nevajadzēs no jauna pieprasīt ik pa trīs gadiem. Diaspora mums ir ļoti nozīmīga, jo liela daļa Latvijas tautas dzīvo un arī dzīvos ārpus mūsu valsts. Kultūras ministrija gatavo rīcības plānu, jauno diasporas polītikas dokumentu no 2019. gada, un ir nolemts, ka darbu ar diasporu koordinē Ārlietu ministrija. Diasporas darba grupa tāpat jau strādā Ārlietu ministrijā, un es esmu tās vadītājs. Diasporas organizācijas cieši sadarbojas ar vēstniecībām, un tādēļ saprotamā kārtā tās mums ir vistuvāk. Tādējādi tāds lēmums ir tikai apsveicams.

 

Vai financējuma iekļaušana bazes budžetā nozīmē konkrētu summu katru gadu vai zināmu procentu no IKP?

Šobrīd  šis budžets ir nepilns miljons eiro un ir izkliedēts pa četrām dažādām institūcijām. Tas, ka Ārlietu ministrija iesniegtu kopīgu pieprasījumu no visām institūcijām, nozīmē saprātīgus un loģiskus lēmumus, jo tad “spēles laukums” būtu labi pārredzams. Protams, nākamais jautājums ir, ko izvirzām kā prioritāti, ko mēs gribam panākt. Tas ļaus izvairīties no vienas institūcijas jeb resora pieejas, kā tas ir bijis līdz šim. Prioritāte, kuŗai jāatspoguļojas arī topošajā rīcības plānā, ir bērnu un jauniešu izglītība. Esmu pārliecināts, ka tieši tas ir šodienas neatliekamais jautājums.

 

Kāpēc prioritāte diasporas financējuma plānā ir bērnu un jauniešu izglītība?

Izglītība ir tā, kas ieliek nacionālās un etniskās izglītības pamatu. Tas arī ir pamats, kas bērniem un jauniešiem saglabā iespēju kaut kad dzīvē atgriezties Latvijā. Mēs to ļoti labi redzam “vecajā diasporā”. Visi tie, kuŗi ir uzturējuši saikni ar Latviju, tie, kuŗi ir saglabājuši latviešu valodu arī otrajā un trešajā paaudzē, ir arī tie, kuŗi ir remigrējuši. Kā likums,  viņi ir gājuši gan sestdienas skolā, gan Garezera vasaras vidusskolā. Ir labi redzams, ka tieši izglītība ir tā, kas liek cilvēkiem būt aktīviem latviešiem nākamajā paaudzē. Tie, kuŗiem nav valodas zināšanu un kuŗiem nav saiknes ar Latviju, ir lielākoties tomēr asimilējušies savā mītnes zemē.

 

Tātad nozīmīga financējuma daļa tiks ieguldīta svētdienas skolu un vasaras nometņu attīstībā?

Daļa financējuma izglītībā tiek ieguldīta jau tagad, bet jautājums ir par to, ka tai ir jābūt būtiskai daļai no financējuma. Tas ir neatliekams jautājums, ir jāattīsta diasporas izglītības mugurkauls – sestdienas skolas, kuŗas šobrīd pasaulē ir vairāk par simtu. Ja finanču pietiktu, mēs varētu visām šīm skolām nosegt vismaz telpu īres izmaksas. Tas būtu liels solis uz priekšu,  un tā būtu finanču sloga noņemšana no vecāku pleciem. Protams, svarīga ir skolotāju apmācība, ko jau tagad veic Valsts valodas aģentūra, metodiskie materiāli. Manuprāt, tas viss ir ļoti svarīgi, ja gribam šajā jautājumā “soļot pareizajā virzienā”. Financējumu izglītībai nedrīkst samazināt, tieši otrādi  ‒ tas ir pareizi jānovirza prioritārajām lietām.

 

Vai jūsu sacītais nozīmē, ka Latvijas valsts ir sapratusi – lielākā daļa aizbraukušo neatgriezīsies, bet grib saglabāt un uzturēt latviskumu, cerībā, ka tas notiks kādreiz nākotnē?

Tas ir skaidrs, ka šobrīd nekāda masveida remigrācija nenotiks. Arī aizbraukušo skaitam diemžēl nav tendence būtiski samazināties. Latvijas valstij ir svarīgi radīt mūsu darba devējiem iespēju, lai tie ar saviem darba piedāvājumiem varētu aizsniegt arī mūsu diasporu. Tādēļ jāsaglabā valoda un saikne ar Latviju, lai remigrācija nepieciešamības gadījumā varētu notikt. Valoda un etniskā identitāte un piederība ir izšķirošais apstāklis, kas to varētu veicināt. Man nav žēl neviena eiro, ko mēs ieguldām izglītībā. Ja, piemēram, runājam par Katskiļu nometni, par Garezeru Amerikā, tad, protams, lielākā daļa bērnu paliks Amerikā un varbūt ar laiku latviešu valodu pat piemirsīs, bet, ja pamats ir ielikts, to neviens vairs dzīvē nevar atņemt un izdzēst. 

 

Vai var sacīt, ka savā ziņā ir cerība, ka notiks tā, kā tas notika ar īriem, kuŗi savulaik masveidā aizbrauca, bet, situācijai valstī uzlabojoties, daudzi atgriezās vai arī ieguldīja savu nopelnīto naudu projektos dzimtenē?

Es uzreiz gan gribētu teikt, ka nevar rēķināt tā, kā to dara daži ierēdņi, kuŗi saka – jūs ieguldījāt tik un tik un cik cilvēku tad šogad atgriezās!? Vienmēr jau gribas pārskatus, kuŗos ierakstīt ciparus, bet remigrācijas jautājumā nevar gribēt tūlītējus un labi redzamus rezultātus. Tādēļ polītiski šis diasporas financējuma un remigrācijas jautājums nebūs tas populārākais un iemīļotākais temats. Runājot par Latvijas attīstību, jau šodien uzņēmēji saka, ka trūkst darbaspēka. Un tad jautājums ir, vai mēs gribam ievest darbaspēku no trešajām valstīm,  vai arī domājam un darām tā, lai mūsu cilvēki ar ārpus Latvijas iegūtu izglītību vai pieredzi gribētu strādāt Latvijā. Ir tikai divas alternātīvas, trešā ceļa nav. Ja gribam attīstīt Latviju, mums vajadzēs darbarokas. Nav jau jābūt ekonomistam, lai saprastu, ja 200 – 300 tūkstoši cilvēku aizbrauc no valsts, tad rodas tukšums, kas būs jāaizpilda. Tā ir reālitāte, tādēļ saikne ar valodu un Latviju ir jāsaglabā ne tikai abstrakta latviskuma dēļ.

 

Dokumentālajā filmā par tautiešiem Īrijā kāds no latviešiem teicis, ka Jaungada uzrunā sacījis – mūs aicina atpakaļ, bet kas notiks, ja mēs, kādi 20 – 30 tūkstoši, uzreiz atgrieztos Latvijā? Bezdarbs taču palielinātos, pabalstiem pietrūktu naudas... ko viņi ar mums darītu!?

Brīvo darbavietu skaits Latvijā pieaug, bet skaidrs, ka mums grūti konkurēt ar ārvalstu algām. Un demografija ir nepielūdzama. Starp citu, Igaunijā, kuru visu laiku pieminam kā pozitīvo piemēru, iedzīvotāju kritums šogad ir apstājies. Gribu teikt, ka tas nav jautājums ar tūlītēju un vieglu risinājumu, bet jādara jau tagad, ja negribam attapties situācijā, ka vienīgā izeja ir darbaspēka ievešana no trešajām valstīm.

 

Tīmeklī nav vietnes, kuŗā pārskatāmi būtu atrodami darba piedāvājumi visā Latvijā. Darba piedāvājumi ir pašvaldību mājaslapās, ir Nodarbinātības valsts aģentūras mājaslapa, bet visā tajā nav viegli orientēties.

Par to esam diskutējuši ar nodarbinātības valsts aģentūru. Mēs pasūtīsim pētījumu par to, kā diaspora meklē darba sludinājumus Latvijā. Tas ir izaicinājums aģentūrai – vai viņiem ir nopietna datu baze, vai viņi spēj orientēties uz diasporu. Uzņēmēji ir bijuši pie manis un sacījuši, ka viņiem ir kvalificēta darba piedāvājumi, vajadzīgi cilvēki ar citu, plašāku darba pieredzi. Turklāt līdzšinējie pētījumi saistībā ar diasporu liecina, ka alga nav vienīgais, kas interesē tos, kuŗi būtu ar mieru atgriezties. Iespēja bērnus izglītot latviski un ģimenes saites Latvijā ir ļoti būtiski apstākļi, kas liek pieņemt lēmumu par atgriešanos – to apliecināja mūsu pasūtītais pētījums par remigrāciju. 

 

Atgriezties droši vien varētu gados jaunāki cilvēki, kuŗi grib un spēj apgūt ko jaunu, jo darba tirgū prasības un prasmes aug un mainās visu laiku. Daudzos arodos ar pirms gadiem divdesmit iegūtām prasmēm šodien vairs nepietiek.

Domāju, ka cilvēks, kas dzīvo Anglijā vai Īrijā, atšķiras no Latvijas reģionos dzīvojošajiem cilvēkiem. Viņš neizbēgami ir ieguvis pasaules pieredzi, ieguvis vismaz kaut kādus svešvalodas pamatus.  Darbs citā valstī jebkurā gadījumā ir jauns ieguvums, jaunas prasmes. Protams, daļa cilvēku strādās ārpus Latvijas, līdz saņems pensiju. Tāpat mūsu ministrija nevar ietekmēt piedāvājumu Latvijas darba tirgū, bet jau šodien daudzi uzņēmēji mērķtiecīgi raugās uz ārpus Latvijas strādājošajiem.

 

Alternatīvas jau nav, ja ir vajadzīgs labs speciālists. Valsts var sagatavot platformu, lai uzņēmējam būtu iespējams meklēt un atrast darbiniekus starp diasporas cilvēkiem. Tālākais jau ir darba devēja un potenciālā darba ņēmēja savstarpējās vienošanās jautājums, bet valsts loma, piemēram, būtu jau manis pieminētā bērnu integrācija Latvijas skolās. Palīdzēt kādā citādā veidā vienmēr ir grūti, jo jāraugās, lai netiktu diskriminēti Latvijas iedzīvotāji. Teiksim, dzīvokļu vai kādi citi pabalsti – tas būtu jautājums par to, vai netiek diskriminēti tie, kuŗi nav aizbraukuši.

 

Mani priecē, ka Latvijā nodibinājusies jauno cilvēku remigrantu kopa “Ar pasaules pieredzi Latvijā”, kas tūlīt arī tiks reģistrēta kā biedrība. 

 

Daudzi, lasot par izglītību kā prioritāti, droši vien vaicās, vai deju kopas, kori, folkloras ansambļi un Jāņu svinēšana tagad tiks atstāti bez financiāla atbalsta no valsts puses?

Mēs atbalstām atsevišķus diasporas pasākumus, mūsu prioritāte ir Eiropas valstis, kuŗās notiek aktīvs diasporas pašorganizācijas process. Pēdējā laikā loti aktīvi ir tautieši Vācijā. Lielbritanijā tagad ir mūsu lielākā diaspora ārpus Latvijas, tur ir jauna un enerģiska vēstniece, un ceru, ka jaunajā diasporā notiks straujāka pašorganizēšanās. Kā darba ņēmēji Lielbritanijā ir reģistrēti aptuveni 60 tūkstoši Latvijas valstspiederīgo, tiek lēsts, ka diasporas kopējais skaits tādējādi varētu tuvoties 100 tūkstošiem.

 

Esam atbalstījuši simtiem projektu, kuŗus īsteno latviešu organizācijas. Neatceros, ka mēs būtu atteikušies atbalstīt, piemēram, kādu valsts svētku sarīkojumu, apmaksājot telpu īri. Atbalsts ir pieejams, un to pasākumu loks, ko varam atbalstīt,  ir diezgan plašs. Tomēr jāsaprot, ka mēs nevaram piešķirt lielas summas, piemēram, vienas latviešu grupas vienam vai diviem koncertiem Anglijā, uz kuŗiem atnāk tikai kāds simts klausītāju. Tā ir Latvijas nodokļu maksātāju nauda. Mēs nevaram arī atbalstīt komercprojektus. Ļoti apsveicama ir Bērzes Strazdu rīkotā Jāņu svinēšana Straumēnos – tas varētu būt šobrīd  lielākais diasporas sarīkojums pasaulē līdzās dziesmu svētkiem. Bet kā komercprojektu diemžēl nevaram to atbalstīt ar valsts naudu, taču ceram, ka viņi tikpat sekmīgi turpinās realizēt savas idejas.

 

Jebkuŗā gadījumā, ja ir iecerēts kāds projekts, kuŗam vēlas lūgt Latvijas valsts atbalstu, tad jāvēršas vēstniecībā, kas varēs visu paskaidrot un palīdzēt.

 

Šogad ir gaidāmi vairāki diasporas rīkoti Dziesmu un deju svētki. Vai piedalīsieties Baltimoras un Eslingenas dziesmu svētkos?

Jūnija vidū došos uz Eslingenu. No Amerikas nupat esmu atgriezies, kur piedalījos ALA ikgadējā kongresā. Bija patīkami redzēt, ka Amerikas Latviešu apvienība kā mūsu spēcīgākā diasporas organizācija joprojām ir ļoti aktīva, piesaistot arī jaunās paaudzes darba turpinātājus. Visus šos garos gadus viņi ir strādājuši Latvijas labā un snieguši tai nesavtīgu atbalstu un turpina to darīt. Viņi to dara neatkarīgi no polītiskās konjunktūras Latvijā, fokusējoties tikai un vienīgi uz Latvijas interesēm. 

 

Jūs pieminējāt Eslingenu – savulaik bijāt liecinieks nu jau leģendārajam Eslingenas mūziklam, kuŗu pirmo reizi pirms desmit gadiem iestudēja diasporas latvieši Vācijā un kuŗa mūzikas autori ir Lolita un Andris Ritmaņi. 

Jā, toreiz noskatījos šo izrādi, tas patiesi ir izcils darbs. Tagad, kad biju Losandželosā, ļoti priecājos, ka Ritmaņu ģimene, kurai ir arī savs vārds Amerikā, ir ļoti aktīva latviešu kopienā. 

 

Amerikas latvieši pirmām kārtām paļaujas uz sevi, ļoti attīstīta ir ziedošanas tradicija. Tas ir radījis spēcīgu pamatu t.s. “vecās trimdas ” zemēs, lai nākamās paaudzes šo darbu turpinātu. Par to arī pārliecinājos ALA šīgada Čikāgas kongresā.