Polītiskais privātbizness – Latvijas valsts
   25.07.2017

 

PIRMĀ SARUNA.

 

Rīgas domes deputāte no Jaunās konservātīvās partijas Juta Strīķe par polītisko krizi, “oligarchu sarunām” un valsts nozagšanu intervijā Sallijai Benfeldei 

 

Juta Strīķe sabiedrībā tikusi dēvēta gan par sievieti ar krampi un dzelzs tvērienu, gan arī tikusi kritizēta par revolucionāro sirdsapziņu, kas ne vienmēr ejot roku rokā ar likumu. Neapšaubāmi, viņas vārds tiek saistīts ar cīņu pret korupciju jeb tā saukto valsts nozagšanu, un Juta Strīķe nekad nav bijusi klusa un varai ērta. 

 

Šogad pašvaldību vēlēšanās Juta Strīķe tika ievēlēta no Jaunās konservātīvās partijas saraksta, bet viņas vārds Latvijā sabiedrībai zināms kopš 2003. gada, kad viņa kļuva par toreiz jaunizveidotā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka vietnieci. Šajā amatā J. Strīķe bija līdz 2016. gada 8. jūlijam, bet reāli nostrādāja līdz 2013. gada beigām, kad notika pirmais mēģinājums atbrīvoties no viņas – 20. decembrī KNAB priekšnieks J. Streļčenoks paziņoja par Strīķes atbrīvošanu no amata, bet 2014. gada 7. janvārī Ministru prezidents Valdis Dombrovskis šo rīkojumu atcēla. Turpmākajos gados KNAB priekšnieks vairākkārt pazemināja J. Strīķi amatā vai mēģināja viņu atlaist, bet tiesa vienmēr viņu atjaunoja amatā. Pagājušajā gadā KNAB tika veikta reorganizācija un ar tā paša Streļčenoka rīkojumu atlaisti vēl četri biroja profesionāļi. Konstatējot KNAB sagraušanu, J. Strīķe vairs nelūdza tiesu atjaunot viņu amatā. Šā gada februārī Juta Strīķe kļuva par Jaunās konservātīvās partijas biedri. 

 

Vai piekrītat Vienotības priekšsēža Andŗa Piebalga nesen saistībā ar “oligarchu sarunām” paustajam, ka valstī ir polītiskā krize, jo ir skaidri redzams, ka esošā polītiskā sistēma negrib un nespēj mainīties un darīt to, kas vajadzīgs valstij un sabiedrībai?

 

Jā, es tam piekrītu – ļoti daudzi polītiķi un amatpersonas vairāk domā par savu polītisko un materiālo nākotni, par to kā viņiem palikt pie varas un par savu labklājību, nevis par to, kas notiek ar Latviju. Domāju, ka polītiskā krize ir arī tādēļ, ka pozīcija un opozīcija vairs nav skaidri saredzama, tās ir saplūdušas, balsojumus un lēmumus pieņemot ar Saskaņas „palīdzību”, pagrīdē klusiņām vienojoties. Tagad, strādājot Rīgas domē, mēs redzam, kāpēc Ušakovs ar Ameriku jūtas tik komfortabli un ar tādu nesodāmības apziņu. Viņi ir šīs sistēmas sastāvdaļa un skaidri apzinās, ka  nav nekāda opozīcija valstij, ka var vienoties, piemēram, ar Aivaru Lembergu dažādos jautājumos. Piedalījos vienā televīzijas raidījumā, kuŗā bija arī Nils Ušakovs un Aivars Lembergs. Redzēju, cik draudzīgi viņi čaloja, varēja saprast, ka viņiem ir sirsnīgas attiecības. Opozicijas un pozicijas saplūšana degradē visu parlamentārās sistēmas būtību. To liecina arī zināmās oligarchu sarunas – ja Zaļo un Zemnieku savienībai rēgulārie sarunu partneri ir Saskaņa, tad par kādu varas opoziciju var runāt!? Tautai tiek stāstīts viens, bet patiesībā notiek kaut kas pavisam cits, notiek vienošanās kaut kur pagrīdē. 

 

Nojausma, ka Zaļo un Zemnieku savienība labi saprotas un labprāt strādātu kopā ar Saskaņu, patiesībā sabiedrībā bija jau sen, un Rīdzenes sarunas tikai apstiprināja, ka intereses šiem polītiskajiem spēkiem ir līdzīgas – nauda un vara sev. Vai jūsuprāt ir tā, kā izskatās – viņiem ir vienalga, kādā valstī strādāt – pie Putina, Trampa vai Vējoņa, ja vien kaut ko var dabūt sev?

 

Sarunas tika kontrolētas varākus gadus, un tās notika rēgulāri. Protams, ne visas izdevās ierakstīt, ne visas esmu dzirdējusi, bet mani jau toreiz izbrīnīja, ka ne reizi netika runāts par pārstāvēto partiju nostāju kādā jautājumā. Piemēram, mēs savējā ‒ Jaunajā konservātīvajā partijā vienmēr pārrunājam  jautājumus gan ārpolītikā, gan iekšpolītikā, lai vienotos, kāda ir mūsu nostāja, ko partija atbalsta, ko neatbalsta. Rīdzenes sarunās ne reizi netika runāts par partiju ideoloģiju, attieksmi pret kādu notikumu vai problēmu.

 

Manuprāt, briesmīgākais bija tas, ka, piemēram, Aināru Šleseru, kuŗrš tolaik bija satiksmes ministrs, spriežot pēc sarunām, neinteresēja kaut vai airBaltic nacionālā attīstība, bet tika runāts tikai par to, kā kaut ko privātizēt, no kuŗienes var “izcelt” peļņu, no kuŗiem uzņēmumiem var vairāk kaut ko piesavināties. Arī runājot par to, kādus investorus varētu piesaistīt Rīgas Brīvostai, netika runāts par nacionālo drošību un par investoru iespējamiem patiesajiem nolūkiem, bet tikai par to, kā tikt pie miljoniem. Tās jau nav partijas! Tie nav partiju līdeŗri, ja viņi domā tikai par savu kabatu un par valsti nav nekādas intereses!

 

Runājot par šīm sarunām, vismaz par to daļu, kas ir publiskota, izskan viedokļi, ka tās vajadzētu tomēr dalīt divās daļās. Ir sarunas par valsts un pašvaldību īpašumu un uzņēmumiem un ir sarunas par privātajiem uzņēmumiem. Piemēram, laikraksta Diena un Rīgas Tirdzniecības ostas jautājumā sarunas neapšaubāmi parāda īpašnieku un citu ieinteresēto nostāju, viņu morāles un ētikas izpratni, bet privātā uzņēmumā īpašnieki valsts likumu ietvaros var darīt, kā un ko grib. 

 

Šos jautājumus var un vajag nošķirt, ja privātuzņēmējs kaut ko pārdod citam privātuzņēmējam. Mans viedoklis – šajā gadījumā privātuzņēmējs pārdeva pie varas esošajiem, kuŗi savukārt var ietekmēt lēmumus valstiskā līmenī. Piemēram, zviedri savu privātuzņēmumu Diena var pārdot kādam privātuzņēmējam, bet Šlesers, būdams Rīgas domē, manuprāt, pieņēma savam uzņēmumam labvēlīgus pašvaldības lēmumus. Nedrīkst būt tā, ka cilvēks, kuŗš ir īpašnieks, atrodoties pie varas, ar valsts vai pašvaldību lēmumiem slēpti atbalsta savu uzņēmējdarbību. Es uzskatu ‒ ja nebūtu ierosināts kriminālprocess, nebūtu veiktas kratīšanas un nacionālās aviokompanijas airBaltic vadītājs Bertolts Fliks pēc tam nebūtu aizmucis, tad aviokompanija būtu privātizēta.

 

Mēs skaidri redzējām jeb precīzāk dzirdējām – tas būtu noticis, izmantojot Flika amatpersonas stāvokli. Valsts kapitāldaļas tiktu privātizētas starp trim vai četriem cilvēkiem, nebūtu ne izsoles, ne konkursu. Nevar runāt par veiksmīgiem privātuzņēmējiem, ja viņi bez polītiskās un amatpersonas varas neko nespēj radīt vai nopelnīt. Paskatieties, kas notika ar Andŗa Šķēles un viņa kompanjonu koncernu Ave lat Grupa, kuŗā bija privātizētie pārtikas pārstrādes uzņēmumi. Tie netika pārdoti Latvijas, bet lielākoties Krievijas uzņēmējiem, lai gan Šķēle sevi dēvēja par nacionālo uzņēmēju. 

 

KNAB saistībā ar Rīdzenes sarunām ierosināja kriminālprocesu, tika veiktas operātīvās darbības, lietu sāka skatīt KNAB izmeklētāji. Kad pēc biroja domām, materiālu un pierādījumu bija pietiekami daudz, lieta tika nodota prokurātūrai. Kas notika tālāk? Vai arī prokuratūrā ir izmeklētāji, kuŗi turpina izmeklēšanu un nodod to tālāk tiesai vai kriminālprocesu izbeidz, ja nav pārliecinošu pierādījumu? Ģenerālprokurors apgalvo, ka vienīgie pierādījumi lietā bijušas sarunas, ar kuŗām nepietiek. Kāda tad bija KNAB un kāda – prokurātūras loma šajā lietā?

 

Juridiski mūsu tiesu sistēma neatšķiŗas no Rietumu sistēmas. Ir apsūdzošā puse – izmeklēšana kopā ar prokuratūru, kas vāc pierādījumus tiesai, un pretī ir aizstāvība. Nozīmīgās lietās no pašas pirmās dienas prokurs ar izmeklētāju apspriežas un strādā rokurokā. Sadalījums „KNAB” un „prokurātūra”  faktiski ir mākslīgs, jo mērķis ir viens, metodes ir vienas un tās pašas, un apsūdzošā puse ir viena. Tā bija vairākās lietās, kad ģenerālprokurors bija Jānis Maizītis. “Oligarchu sarunu” lietā ģenerālprokurors bija mainījies, jo Maizīti, par spīti partiju solījumiem, Saeima amatā neapstiprināja. Tad arī prokurātūras nostāja mainījās un bija apmēram tāda – „strādājiet, strādājiet, jums tāpat nekas nesanāks!” 

 

Tāda attieksme bija jau no paša kriminālprocesa sākuma?

 

Jā, jau no paša sākuma. Piemēram, bija maza un ātri iztiesājama epizode par privāto izdevniecību Mediju nams, kas tiek saistīta ar Aivaru Lembergu, kad valsts un pašvaldības kapitālsabiedrībai Rīgas Brīvosta tika prasīts noslēgt ar to līgumu par reklāmas izvietošanu, turklāt par lielām summām. Kukulis jau ne vienmēr ir nauda, kukulis var būt jebkuŗš labums. Bija Lemberga prasība, Zaļo un zemnieku polītiķa Viestura Silenieka balsojums Brīvostas valdē, gan sarunās ierakstīta valdes priekšsēža Andŗra Amerika un Aināra Šlesera līdzdalība. Mūsuprāt viss bija pierādīts. Materiālus vairākkārt sūtījām uz prokurātūru, lai tā iepazīstas ar lietas materiāliem, bet prokurātūra šajā daļā lietu izbeidza. KNAB taču nevar aizsūtīt lietu uz tiesu, bet prokurātūras nostāja no paša sākuma bija negātīva. Ja pierādījumus negrib redzēt, tad vienmēr var pateikt, ka pierādījumu ir par maz. 

 

KNAB tieši to pārmet, ka vienīgie pierādījumi esot ierakstītās sarunas, ar kuŗām vien nepietiek. Vai tā tiešām ir?

 

Nē, tika veiktas arī kratīšanas, tika izņemti dokumenti, arī bankas kontu izdrukas. Tika nopratināti cilvēki gan ārzemēs, gan Latvijā. Protams, kukuļa piedāvāšana ir tikai saruna, gluži tāpat, ka tikai saruna ir draudu izteikšana. Sarunu autentiskums tiek apstiprināts ekspertīzē. Izmeklēšanā skaidri atklājām, no kādiem līdzekļiem pārtiek gan Mediju nams, gan Neatkarīgā Rīta Avīze ‒ acīmredzami bez valsts un pašvaldības līdzekļiem viņi nemaz nevarētu izdzīvot. Sarunā sacījāt – privātbizness. Mums Latvijā ir tāds polītisks privātbizness. 

 

Vai taisnība, ka daļu ierakstīto sarunu KNAB izmeklētāji nemaz nav dzirdējuši vai arī nav tās vērtējuši. 

 

Tās ir muļķības!

 

Tiek arī apgalvots, ka prokurātūra nemaz no KNAB visu nav saņēmusi, tāpēc pierādījumu nepietika un kriminālprocess tika izbeigts. Vai tā ir?

 

Manuprāt, par šādiem vārdiem vien ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru varētu atlaist no amata. Ģenerālprokurātūra ir tā, kas uzrauga gan kriminālprocesuālās, gan operātīvās darbības. Tai ir tiesības un pienākums pieprasīt lietu, iejaukties jebkuŗā operātīvās izmeklēšanas stadijā, dot norādījumus, pieņemt lēmumus. Latvijā ir visai daudz operatīvo dienestu un, lai nodrošinātu gan tiesiskumu, gan pareizu virzību, Ģenerālprokuratūrai ir dotas šīs pilnvaras un pienākums. Tādēļ apgalvojums, ka Ģenerālprokurātūra kaut ko varēja nezināt, nav nopietni ņemams. Viss tika reģistrēts, apkopots sējumos, arī Kalnmeiers bija parakstījies, ka iepazinies ar lietu, tāpat arī citi prokurori. Ziniet, es esmu pamanījusi, ka Ēriks Kalnmeiers nekad neuzņemas atbildību kā ģenerālprokurors. Viņš vienmēr pasaka, ka slikts ir izmeklēšanas darbs, ka slikti strādā policija, slikti ‒ KNAB, pat uz intervijām un raidījumiem viņš lielākoties sūta citus cilvēkus, bet pats no tā izvairās. Viņš mēģina visu darīt ar svešām rokām un novelt atbildību uz citiem.

 

(Nākamajā nr. otrā saruna)