Polītikas gadskārtas
Žurnālistes Sallijas Benfeldes saruna ar bijušo ekonomikas ministru Danielu Pavļutu    18.02.2014

Reformu partiju (RP) (sākotnēji Zatlera Reformu partija (ZRP)) izveidoja eksprezidents Valdis Zatlers pēc Rīkojuma Nr. 2 parakstīšanas par rosinājumu atlaist Saeimu un pēc tam, kad atlaistā Saeima viņu neapstiprināja uz otru reizi Valsts prezidenta amatā. Partijas prioritāte bija valsts polītiskās sistēmas reformēšana un „oligarchu” ietekmes mazināšana. Ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanās ZRP ieguva 22 deputātu vietas Saeimā, bet dienu pirms 11. Saeimas pirmās darba dienas no partijas izstājās seši parlamentā ievēlētie deputāti, kuŗus dēvē par „Olšteina sešinieku”. Daniels Pavļuts vēlēšanās nekandidēja un nebija ZRP biedrs, bet pēc ārkārtas vēlēšanām valdības veidošanas gaitā partija izvirzīja viņa kandidātūru ekonomikas ministra amatam, un Pavļuts veica ministra darbu līdz pat Valža Dombrovska valdības demisijai. Lai gan Reformu partija arī turpmāk vēlējās Danielu Pavļutu redzēt ekonomikas ministra amatā, topošā Ministru prezidente Laimdota Straujuma tam nepiekrita, kaut arī viņa darbu novērtēja pozitīvi. Par iemeslu Straujuma minēja Ekonomikas ministrijas līdzatbildību par to, kas notiek būvniecībā, un līdz ar to arī Zolitūdes traģēdijā. Valdības veidošanas laikā Pavļuts iestājās Reformu partijā, bet publiskajā telpā vairākkārt izskanēja viedokļi, ka Zolitūdes traģēdija ir tikai formāls iemesls, kāpēc Straujuma nav piekritusi Pavļuta turpmākai palikšanai ministra amatā. Patiesībā viņas un partijas nostāja vairākos jautājumos bijis traucēklis dažām interešu grupām.

Nesen jūs iestājāties Reformu partijā. Vai tas nozīmē, ka neaiziesit no aktīvās polītikas? Kādi ir jūsu nākotnes plāni saistībā ar polītiku?

Es domāju būt polītikai klātesošs, jo pēc tādas pieredzes, kādu es esmu guvis, man ir vēlme, cik nu tas iespējams, pieskatīt to, ko esam mēģinājuši panākt. Neieņemot formālus amatus, tomēr gribu atbalstīt uzsāktā turpmāko virzību vai saglabāšanu polītiskajā dienaskārtībā, gribu palīdzēt saviem kollēgām arī turpmāk darīt to, kas izriet no toreizējā Valsts prezidenta Rīkojuma Nr.2 un ko mēs esam varējuši dot pienesumā Latvijas polītiskajai telpai. Šobrīd nevaru jums precīzi pateikt, kā tas izpaudīsies praktiski, bet tāds nolūks man noteikti ir.

Reformu partijas Saeimas frakcijas vadītājs jau publiski ir paudis cerības saistībā ar jūsu darbu partijā.

Par to, kuŗš būs partijas vadītājs, protams, lems partijas biedri.

Ja jums piedāvātu kandidēt uz partijas vadītāja amatu, jūs piekristu?

Atklāti sakot, es domāju, ka partijas biedriem ir jāizvēlas tāds vadītājs, kuŗš ir atbilstīgs un piemērotākais šim brīdim –, proti, atkarībā no tā, kāda būs galvenā partijas stratēģija. Viena stratēģija nākamajās vēlēšanās varētu būt startēt atsevišķi, cita – konsolidēt labēji centriskos spēkus. Publiski jau ir pausts, ka nodoms ir vēlēšanās startēt vienā sarakstā ar Vienotību, tāpēc vadītājam ir jābūt piemērotam šim uzdevumam.

Kuŗam uzdevumam jūs varētu būt piemērots partijas vadītājs?

Manā ieskatā valstiski pareiza izvēle ir mazināt sašķeltību labēji centriskajā spārnā, to nostiprinot.

Jau kādu laiku tiek runāts par Reformu partijas šķelšanos, prognozējot, ka daļa partijas biedru aizies uz Vienotību. Tagad ir pieņemts lēmums nākamajās Saeimas vēlēšanās veidot kopēju sarakstu ar Vienotību. Tomēr – vai Reformu partija noturēsies kopā? 

Nedomāju, ka tas šobrīd ir pats aktuālākais jautājums. Manuprāt, valodas par partijas šķelšanos ir partiju pavadījušas kopš brīža, kad jau pirms iepriekšējās valdības izveidošanas Olšteins ar savu kompaniju partiju pameta. Protams, šīs bažas visu laiku ir bijušas. Šobrīd mana izjūta ir tāda, ka šis vairs nav aktuāls jautājums. Reformu partija ir skaidri apliecinājusi savu virzību uz konsolidāciju un kopīgu startu vēlēšanās pamatā ar Vienotību. Tas ir pateikts. Protams, partijas biedru vidū ir diskusijas un viedokļi ir dažādi, bet es neredzu pamatu turpināt runas par šķelšanos. Situācija ir mainījusies, un diskusijai, manuprāt, ir pamats vienā jautājumā: kā saliedēšanās var notikt vislabāk.

Vai tā nav zināma pretruna? Kad pēc Rīkojuma Nr. 2 tapa Reformu partija, bija acīm redzams - tas notiek tāpēc, ka partijās nebija manāma griba un spēja kaut ko mainīt toreizējā saimniekošanas un polītikas stilā. Cilvēki, kas gribēja kaut ko mainīt, taču varēja iestāties jau esošajās partijās, bet to nedarīja. Tagad jūs esat ar mieru iet kopā ar Vienotību.

 

Reformu partijā daļa cilvēku ir ar polītisko pieredzi un ir mēģinājuši savas ieceres īstenot citās partijās. Droši vien viņiem ir dažāda pieredze un viņi tāpēc gribēja iekļauties Reformu partijā un meklēt jaunas iespējas. Es partijas tapšanas laikā šajos procesos aktīvi nepiedalījos, darbojos privātajā sektorā un partijā parādījos krietni vēlāk. Tāpēc man ir grūti spriest, kādi citiem toreiz bijuši apsvērumi iestāties Reformu partijā. Manuprāt, tagad mēs labi varam redzēt, ka Reformu partijas ienākšana polītikā kā atsevišķai partijai ar labu rezultātu vēlēšanās un prāvu pārstāvniecību valdībā, ir ļāvusi būtiski mainīt polītikas kursu pēdējos divarpus gados. Domāju – tas, ka Reformu partija gāja atsevišķi, ļāva Latvijas polītikā ienest jaunas vēsmas, un, manuprāt, lielai sabiedrības daļai tas ir devis pamatotas cerības, ka var būt arī citādi.

 

Tagad šī situācija, protams, ir mainījusies, ir bijušas kļūdas un sāpīga pieredze, un To ir atzinis gan Zatlera kungs, gan citi kollēgas. Reitingi ir tādi, kādi tie ir. Polītikā bieži tiek runāts nevis par to, kā ir, bet, kā izskatās, un ar ši izskatīšanos nav tik labi veicies. Vēlētāji ir zaudējuši ticību partijai. Tāpēc jāmeklē citi risinājumi, un pretrunu nav. Mēs varējām polītikā ienest kaut ko būtisku, šobrīd šīs iespējas ir mainījušās un ir jāiegūst jauns vēlētāju mandāts nākamajās vēlēšanās. Vēlētāji ir milzīgā neziņā par to, kas Latvijas polītikā notiks, parādījušies dažādi mesijas, kas sola mūs glābt, bet cilvēkiem, iespējams, nav īsti skaidrs, par ko balsot. Domāju, ka šī neziņa ir jāmazina, saliedējoties sakarīgiem polītiskiem spēkiem labēji centriskajā spārnā, kuŗi līdz šim ir veidojuši polītikas progresīvo mugurkaulu, ir virzījuši Latviju pretī NATO un Eiropas Savienībai, eiro valūtai un prātīgām reformām. Šiem cilvēkiem ir jācenšas sastrādāties.

 

Kāpēc jūsuprāt Reformu partija tik strauji zaudēja uzticību vēlētāju acīs?  Zaļo un zemnieku savienība joprojām daļai vēlētāju ir ļoti mīļa, un Lemberga kungam viņu skatījumā ir mesijas oreols, viņi gaida, kad viņš beidzot pats atnāks un izglābs valsti no visām nelaimēm.

 

Droši vien ir vairāki iemesli. Pirmkārt, mesijas sindroms lielā mērā ir pamats, jo sabiedrība kopumā nobriest un ir gatava ilgtspējīgai attīstībai tajā brīdī, kad lielāko sabiedrības daļu sasniedz apjausma, ka tas, kā mēs kopā dzīvosim, tas, kā dzīvošu es, mana ģimene un mana kopiena, būs atkarīgs no manis – cik lielu atbildību es izjutīšu pats, tas pirmām kārtām būs atkarīgs no tā, kā es, mani draugi, ģimene, kopiena rīkojas. Nav pirmā reize Latvijas polītikā, kad notiek tā, kā tas ir noticis ar Reformu partiju, – ir sajūsmas vilnis, bet pēc tam jau uzreiz ir garantēts, ka vilnis noplaks, un polītologi ar nepacietību gaida, cik dziļš kritiens būs šoreiz. Protams, tādai sajūsmai parasti seko atplūdi. Vienmēr ir jautājums – cik šie atplūdi ir lieli. Cilvēki, kas vēlas nokļūt pie varas, reizēm uz to arī paļaujas, – uz nākamajām vēlēšanām mums jau ir vairāki tādi projekti jaunu partiju veidolā, kaut daudzas sejas tur ir vecās.

 

Zatlera kungs, iespējams, savulaik tika uztverts kā Laimes lācis, viņa rīcība tiešām baudīja sabiedrības atzinību, līdz vēlētājiem nāca sapratne, ka nevar notikt tā, kā cilvēki ir iztēlojušies. Polītiķis ir simbols, un, ja cilvēki apjauš, ka ir kļūdījušies savās gaidās, seko vilšanās. Vilšanās gan parasti ir tad, ja ir bijušas nepamatotas gaidas. Reformu partijas programma ekonomiskajā sadaļā, manuprāt, pilnīgi noteikti bija laba. Pirms iepriekšējām vēlēšanām speciālisti atzina, ka tā ir labākā, taču ir labi zināms, ka lielākā daļa vēlētāju programmas nelasa vai arī, labākajā gadījumā, pievērš uzmanību atsevišķiem momentiem, kuŗus plašsaziņas līdzekļi īpaši uzsveŗ, kuŗi tiek atstāstīti. Tas ir polītikas paradokss: partija var uzrakstīt labu programmu, to arī īstenot, diskutējot un līdz pēdējam cīnoties ar koalicijas partneŗiem, bet vēlētājs jau to nenovērtē. Piemēram, tā notika ar partijas nostādni samazināt darbaspēka nodokli, un sākumā izdevās iecerēto izpildīt, bet pēc tam koalicijas partneŗi vēlējās atkāpties no šīs nostādnes. Savā ziņā tas ir unikāli: partija soli pa solim īsteno savu programmu, ko ir solījusi pirms vēlēšanām, bet, ja jau vēlētājs to tā īsti nemaz nav lasījis un nezina, tad solījumu īstenošana negūst vēlētāju mīlestību. Turklāt, domāju, ka līdz ar cerībām un vilšanos ir bijis arī kas cits, – piemēram, neveiksmīga komūnikācija ar vēlētājiem. Ir bijušas arī visai nopietnas polītiska rakstura kļūdas.

Varat tās nosaukt?

 

Valdību veidojot, sākums nebija īpaši izdevies – bija mēģinājums pārvarēt etnisko barjēru Latvijas polītikā, bet šis mēģinājums bija neveiksmīgs. Rezultātā sanāca vēl sliktāk nekā pirms tam. Protams, visiem, kas valdības veidošanas procesā piedalījās, ir jāuzņemas sava atbildība. Ja mērķis bija pārvarēt etnisko dalījumu Latvijas polītikā, tad 2011. gada rudens izraisīja notikumus, kas Latviju šajā ziņā, visticamāk, ir atmetuši četrus piecus gadus atpakaļ. Domāju, ka reiz neizbēgami uz civīlizētiem, demokratiskiem pamatiem etniskā barjēra Latvijas polītikā būs jāpārvar. Metodes var būt dažādas, bet tas būs jāizdara, citādi saliedēta sabiedrība faktiski nav iespējama.

 

Nereti publiski ir arī izskanējis, ka partiju kļūdas saskarsmē ar vēlētājiem, neapšaubāmi ir bijušas un ir, arī Reformu partija nav pratusi komūnicēt ar vēlētājiem, tomēr reitingu kritums ir rūpīgi veidots. Daudzu ieskatā atjaunotās neatkarīgās Latvijas laikā šis ir spožākais piemērs, kā polītiskie partneŗi un pretinieki kopīgiem spēkiem „nogalina” kādu partiju vēlētāju acīs. Runa ir par Reformu partiju. Vai piekrītat tādam vērtējumam, vai tas nav pārspīlēts?

 

Varu piekrist, ka atsevišķu cilvēku un kopumā visas Reformu partijas apkaŗošanai ir bijis diezgan organizēts raksturs. Domāju, ka ir jārēķinās ar diviem apstākļiem – pirmkārt, Reformu partija tiešām gribēja pierādīt, ka Latvijas polītikā var citādi: atklāti, caurspīdīgi un godīgi. Ir grūti stāties pretī cilvēkiem, kas strādā ar citām metodēm. Otrkārt, ir loģiski, ka Rīkojums Nr. 2 būtībā tika uztverts kā pļauka sejā visai Latvijas polītikai bez izšķirības. Tas ir vienojošais faktors, kas polītikā esošajiem ļāva viegli atbildēt uz jautājumu – pret ko draudzēsimies? Atrast kopīgo ienaidnieku un pret kādu draudzēties nereti ir vieglāk nekā vienoties par konstruktīvu un pozitīvu dienaskārtību. Daudzus spēlētājus polītikā vienoja rūgtums par to, kas tika izdarīts 2011. gada maijā un jūnijā. Visiem viss ir jāpārdzīvo un kaut kad jāpārvar, pretējā gadījumā nevar virzīties uz priekšu. Tiem, kuŗiem šķiet, ka viņiem ir nodarīts pāri, 2011. gadā atlaižot Saeimu, tas ir jāpārvar, citas izejas taču nav. Arī Reformu partijai ir jāpārvar šis rūgtums par to, kā ir gājis pēdējos divarpus gados.

Jautājums ir, cik lielā mērā tagad atgriežas „vecie laiki”? Mesijas pirms vēlēšanām ir bijuši vienmēr, un droši vien nav pat tik svarīgi, cik tās ir jaunas vai vecas sejas polītikā, tāpēc runa nav par šiem glābējiem. Varbūt tas ir subjektīvi, tomēr ir sajūta, ka tie, kuŗi bija spiesti paiet malā pēc Rīkojuma Nr. 2, atkal lēnām, reizēm pa kaktiem slapstoties, - atgriežas. Vai jums arī tā šķiet?

 

Latvieši vēsturiski ir zemnieku tauta. Mums dainās ir ļoti labi atspoguļota cikliskā pasaules izpratne: dzīve nevirzās taisnvirziena līnijā, līneāri no punkta A uz punktu B, – dzīve ir cikls. Gadskārtas, ieražas... zināt, polītikā arī ir cikls, kaut kam vienam seko kaut kas cits, un tur ir zināma loģika. Latvijas polītikā ir bijuši zināmi revolūcionāri pavērsieni – piemēram, Jaunā laika atnākšana 2002. gadā. Var vilkt daudzas parallēles: cik ilgi toreiz viņi noturējās pie varas, kam sekoja tāda kā iepriekšējā “režīma” restaurācija. Šajā piegājienā ar Rīkojumu Nr. 2, kas bija vēl viens modinātājzvans Latvijas polītikai, pārmaiņu režīms noturējās ilgāk, krietni ilgāk.
Tagad atkal seko kaut kas cits. Varētu diskutēt, cik ļoti, taču daļa vecās polītikas ir atpakaļ pie varas. Personālijas, notikumi, domāšanas veids u.t.t. Tomēr vienā upē (straumē) divreiz nevar iekāpt, – nav un nebūs tāpat, kā ir bijis! Ir mainījusies gan sabiedrība, gan polītikas vide, dienaskārtības jautājumi ir mazliet citi, daudz kas ir paveikts. Daudz laika un ļoti liela enerģija valdībai, kuŗā man bija iespēja un gods strādāt, pagāja, saslaukot dažādus gružus, kas bija palikuši no iepriekšējiem laikiem daždažākajos veidos, sākot ar grīstē salaisto airBaltic un galvojumu Liepājas Metallurgam. Mums var pārmest, ka neesam nākuši ar daudzām jaunām iniciātīvām un darbiem, taču bija diezgan pilnas rokas darba, mēģinot vest pie veselā saprāta to, kas līdz tam bijis, un vienlaikus mēģinot ielikt veselīgus pamatus turpmākajam.

Kāpēc Laimdota Straujuma negribēja jūs savā valdībā?

 

Es esmu dzirdējis publiski nosauktajiem līdzīgus argumentus. Domāju, ka veids, kā uzņemties atbildību par Zolitūdi, manā gadījumā bija cenšanās mainīt būvniecības vidi un novest līdz beigām jauno rēgulējumu –  jauno Būvniecības likumu un tam pakļauto rēgulējumu, lai novērstu līdzīgas nelaimes nākotnē. Jāatgādina, ka Zolitūdes nelaime notika vecā regulējuma laikā.
Domāju, ka varam vilkt kaut kādas parallēles – ir vēl trīs cilvēki, kuŗiem neatradās vieta jaunajā valdībā, kaut viņu profesionālitāte tika augtu vērtēta. Polītika ir polītika, un es ne uz vienu negrasos apvainoties. Iespējams, tā ir zināma apstākļu kombinācija, jo polītikā vienmēr ir ne tikai racionāli, bet arī irracionāli faktori. Kādam nepatīk, kādam uzkāpts uz varžacīm, iespējams, tas ir saistīts ar kādām interesēm. Bet varbūt es kādam gluži vienkārši ļoti nepatīku. Arī tā notiek.