Per aspera ad astra. Vai par kultūru Latvijā?
   23.01.2012

Pārdomas pēc tikšanās ar LR kultūras ministri Žaneti Jaunzemi-Grendi

Žanete Jaunzeme-Grende. *Dzimusi 1964. gada 10. martā. *Beigusi Latvijas Fiziskās kultūras institūtu, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultāti un Rīgas Starptautiskā biznesa un administrācijas augstskolu.*Pirmais solis uzņēmējdarbībā – Zviedrijā iegādāto auto pārdošana Latvijā. Vēlāk izveidojusi apdrošināšanas brokeru firmu, bijusi arī apdrošināšanas kompanijas Marsh valdes priekšsēde.*2006. gadā uzsāka darbu Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, 2008. gada aprīlī kļuva par valdes priekšsēdi.*Nodarbojusies ar orientēšanās sportu, bijusi Latvijas Orientēšanās federācijas prezidente, organizējusi tautas orientēšanās sacensības Magnēts.*Vīrs - viens no savulaik labākajiem Latvijas orientieristiem Ants Grende (patlaban strādā apdrošināšanas sabiedrībā  Marsh).*Ir meita Maija Jaunzeme (20 gadi).

Mūsu intervija ar LR kultūras ministri notika vēl pirms tam, kad  Latvijas plašsaziņas līdzekļi vēstīja: ministrei Jaunzemei-Grendei divu mēnešu darbības laikā trīs skandali. Pirmais – par sliktu darbu atlaista Kultūras ministrijas valsts sekretāre Solvita Zvidriņa, pēc viņas iniciātīvas savukārt ministres „lieta” sakarā ar privātu ieinteresētību valsts amatpersonas postenī nodota KNAB izskatīšanai un visbeidzot – atteikums parakstīt līgumu ar Latvijas Nacionālās operas ilggadējo direktoru Andreju Žagaru pēc konkursa, kuŗā uz minēto amatu pretendēja Žagars viens pats. Vētra, kas sākās jo īpaši pēc trešā minētā skandala, Latvijā izvērsās plaša un daudznozīmīga. Jāteic gan - jau pirms pāris gadiem uzņēmēji tēvzemē neizpratnē grozīja galvu par to, ka Operai „atlaists” pusmiljonu lielais nodokļu parāds. Kā nu ne – pamēģini, mazais vai vidējais uzņēmēj, savlaikus nesamaksāt savu tūkstoti  vai pāris tūkstošus latu nodokļos, - drīz vien viņam zvana Valsts ieņēmumu dienesta inspektors. Un te parāds aizlaists līdz pusmiljonam! Tolaik ministrs Ints Dālderis arī intervijā mūsu avīzēm teica – netiks piedots, ja tā būs turpmāk! Nevienam jau arī nebija noslēpums, ka Žagars bijis savulaik kultūras ministres Helēnas Demakovas, tā teikt, simpatiju lokā.  Un Demakova tolaik un arī tagad ir satiekama vai it visu operas pirmizrāžu skatītājos. Žanete Jaunzeme-Grende gan ne. Ir izveidojies uzskats, ka viņas prioritāte ir Gaismas pils. Un „sazīmēta” viņas ģimenes draudzība ar tās galveno būvnieku Māri Saukānu.

Bet uz Vāgnera „Dievu mijkrēsli” jaunā ministre bija, uz otro izrādi 27. novembrī. Un par to bija sajūsmā (šim iestudējumam ir apbrīnotāji un nīdēji, ir fani un kritiķi. (Mūsu laikraksta 7. lappusē lasiet arī mūzikas apskatnieka maestro Paula Dambja domas. Ja man ļauts izteikt savu personisko viedokli – es pievienojos Dambim.) No mūsu intervijas ar Ž. Jaunzemi-Grendi: „Vāgners divus gadus dzīvojis Rīgā – visi opermīļi to zina. Un ir labi, ka mūsu Nacionālā opera izmanto iespēju iestudēt visu „Nībelunga gredzena” ciklu, lai tādējādi iekļautos Vāgnera 200 gadu atcerē, kas tiks svinēta 2013. gadā. Tas ir mūsu pienesums Eiropas kultūrai un parāda mūsu varēšanu. Biju ļoti pozitīvi pārsteigta par režisora Viestura Kairiša darbu. Es šai izrādē redzēju daudz simbolu, redzēju Raini - „Uguni un nakti”, „Induli un Āriju”, kristietību, simbolus attiecībā uz aizgājušajiem un jaunajiem laikiem. Kairišs mūsu sarunā pauda prieku, ka biju saskatījusi  mūsu laikmeta netīrības un amorāluma atklāsmi. Tas bija smalki, drosmīgi, ģeniāli.”

Mūsu sarunā mēģināju ministrei bilst par mākslas sociālo lomu, – vai šai sarežģītajā laikmetā tomēr nevajadzētu akcentus likt uz to, kas nav nedrošs un depresīvs... vismaz. Kādā intervijā režisors  Kairišs teicis, ka viņš arī dzīves īstenībā redz „alkas pēc asinīm un nogalināšanas”. Piedodiet, es redzu arī dzīvi apliecinātājas un pozitīvas vērtības, paldies Dievam! Un ļoti gribētu, lai tieši tās ar kultūru tiktu apliecinātas.

„Neticu plašsaziņas līdzekļiem, neticu nevienam, jo kritizēts tiek viss,” saka ministre, bet man pa rokai gadās tieši slavinātāja atsauksme, kas izdrukāta no Neatkarīgās Rīta Avīzes.

Nepatiku pret žurnālistiem no ministres uz savas ādas sajutu arī es, līdz nācās paskaidrot par t. s. trimdas preses vienīgo atkarību - no sava lasītāja, tālab pamatu būt objektīviem un pirmām kārtām – informatīviem. Bet ne jau es viena, izrādās, esmu jutusi šo gana atklāto nepatiku. Nedēļraksta Ir žurnālistes Anda Burve-Rozīte un Indra Sprance dabūjušas no Jaunzemes-Grendes niknu „atšķīlumu” un atbildi: „Kāpēc ministram jābūt vīzijai? Vīzijai par operu jābūt direktoram.” Un pēc tam lasām nepārprotamu ministres mājienu žurnālā Ieva: „Tikko man bija saruna ar divām žurnālistēm, kuŗas uz mani divas stundas bļāva.” Dies pasarg, kāpēc „šerpā” ministre viņas neizmeta no kabineta tāpēc, ka bļauj?! Šķiet, pārāk bieži ministre arī lieto vārdu salikumus: „Kāpēc Andrejs Žagars?” un „dievība Andrejs Žagars”. Raugiet, Žagars tiešām „šarmē” un pārliecina. Jaunzeme-Grende šobrīd diemžēl vēl ne, jo pārāk atklāti ik pa brīdim no ministres teiktā un darbībām izlien laukā polītikas „āža kāja”. Par polītikas klātieni abu konfliktā intervijā Latvijas Avīzei teic arī Andrejs Žagars.

Izrādās, tas nolāpītais pusmiljons Operai, kā skaidro Žagars, velkas līdz kopš 2009. gada, kad tieši par šādu summu tika „apcirpts” Operas budžets jau pēc iepriekšējās izdevumu samazināšanas, atlaižot darbiniekus un samazinot algas. Bet visi sagaidām, lai Opera mirdzētu!

Atgriežoties pie „Dievu mijkrēšļa” – valsts 170 tūkstošus latu dārgajam septiņas stundas ilgajam iestudējumam ar daudziem viesmāksliniekiem, ieskaitot statistu no Zviedrijas, nekurnot atvēlēja 100 tūkstošus.

Bet – tās pašas objektīvitātes vārdā – teksti no mūsu intervijas ar ministri.
Kultūrai Latvijā ir nepieciešama investīciju piesaiste un ideju piesaiste. Ir jāattīsta radošās industrijas, kas pašas pelna, un es vēlos pievienot [šim procesam] savas zināšanas, ko esmu guvusi, gan strādājot uzņēmējdarbības vidē, gan studējot valsts pārvaldi. Ir jādomā par kultūras nozīmi tautsaimniecībā un ikviena cilvēka dzīvē. Jo – visas labās ziņas, kas saistās ar Latviju, ir par kultūru. Tik maza valsts var dot pasaulei tādus brīnumus! Ir ļoti patīkami strādāt šādā nozarē. Mums ir jāapzina un jākultivē personības, turklāt – tām vēl dzīvām esot – ka tēvzemē, tā ārpus Latvijas. Mēs tomēr pietiekami necienām savus stipros cilvēkus. Un tādi ir arī starp trimdā dzīvojošiem latviešiem. Tikai mēs to nezinām.

(Jālasa Laiks un Brīvā Latvija, kur ik nedēļu ir apraksti  par kultūras aktīvitātēm un spožām personībām gan viņpus okeana, gan Eiropas mītnes zemēs! Bet Kultūras ministrija nav starp mūsu avīžu abonētājiem.)

Mūsu sarunā atminos laikus, kad, piemēram, Valsts Kultūrkapitāla fondam nauda tika piešķirta no valsts akcīzes nodokļu maksājumiem jeb, vienkārši runājot, no alkohola lietotājiem un pīpmaņiem. Jautāju – vai jūs, būdama ministre, cīnīsities par šīs naudas atgūšanu kultūrai?

Un ja nu visi beigs pīpēt?! Šāda retorika vienreiz ir jāizbeidz! Drošības, tostarp finanču ziņā, nekad nebūs. Kultūrai ir jābūt gatavai parādīt, ka ir nevis patērētāja, bet spēj arī pelnīt! Jēga ir radīšanā. Valsts akciju sabiedrība „Latvijas meži”  jau ir atvēlējuši 800 tūkstošus latu Kultūrkapitāla fondam. Un šī papildu nauda ir mērķtiecīgi jāizmanto. Ja man jautā – vai būs vairāk? – es atjautāju – par cik vairāk jums vajag?

Vai cīnīšos? Es necīnīšos. Jo cīnoties neko nevar sasniegt.
Tāda ir ministres nostāja, un ar tādu mums acīmredzot jārēķinās.
Visbeidzot labās ziņas, kas noteikti iepriecinās mūsu lasītājus – kultūras draugus un atbalstītājus Latvijā un ārpus Latvijas. Latvijas Nacionālās operas ģildi Ņujorkā jau nu noteikti.

Jautāju ministrei par viņas attieksmi pret „sāpju bērnu” – latviešu nacionālo operu un latviešu mūziku vispār. Gan  nenosaucot precīzi, ministre pavēstīja, ka tuvākajā nākotnē paredzami jauni iestudējumi: „2012. gadā – Andŗa Dzenīša „Daukas” iestudējums Operā, 2013. gada rudenī – Ērika Ešenvalda „Iemūrētie” (iestudējums ar dzejnieces Ineses Zanderes libretu, veltīts Gaismas pilij), Juŗa Karlsona balets „Karlsons lido atkal”, 2014. gada pavasarī – Kristapa Pētersona opera „Šachs”, tā paša gada rudenī – Artura Maskata opera „Valentīna”. Pa vidu arī Romualda Kalsona „Pazudušā dēla” atjaunojums un... Bruno Skultes „Vilkaču mantinieces” izrādes arī.

Un vēl – Kultūras ministrija cītīgi strādājot, lai atjaunotu 2008. gadā „nocirpto” mērķdotāciju pašdarbības – koŗu, deju kopu u. c. darbības uzturēšanai. Lai gaidāmie Dziesmu svētki Latvijā būtu tikpat krāšņi kā līdz šim.

Ligita Kovtuna

P. S.  Mēģināju jautāt arī par integrācijas problēmu, kas uzticēta Kultūras ministrijai. Ministre tik vien pateica, ka augstu vērtē iepriekšējās ministres Sarmītes Ēlertes izveidoto koncepciju, un apsolīja, ka atsūtīs uzaicinājumu uz kārtējo konferenci par šo jautājumu. Uzaicinājumu nesaņēmu un joprojām īsti nesaprotu, kas ir šī noslēpumainā integrācija, kuŗai Latvijas valsts gatava atvēlēt naudu no sava pagalam skopā budžeta.