Par vēsturi, leģendām, mītiem un garantijām
Vēstures doktora un profesora Aivara Strangas saruna ar Salliju Benfeldi par Latvijas neatkarības pēdējo gadu un sociāldemokratiju    03.01.2023

 

Aizvadītajā gadā iznāca Latvijas Universitātes (LU) habilitētā vēstures doktora, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa, profesora Aivara Strangas monografija „Latvijas neatkarības pēdējais cēliens. 1939. gada 23. augusts – 1940. gada 17. jūnijs”. Kaŗš Ukrainā un 14. Saeimas vēlēšanas atkal ir uzjundījušas diskusijas par to, kuŗš toreiz īsti ir vai nav bijis nodevējs, kuŗš ir bijis naīvs un vai Latvijas aneksija bija neizbēgama. Tāpat arī no jauna aktuālas ir kļuvušas pārdomas, kas ir sociāldemokratija un ko tā nesusi Latvijai, jo pat tās īsā vēsture ir raiba un pretrunīga.

 

Nereti pēdējā laika diskusijās ir izskanējis, ka sociāldemokrati PSRS valdošo režīmu uzskatīja par tādu, kas rūpējas par darbaļaudīm. Vai sociāldemokrati tiešām gaidīja PSRS ienākšanu Latvijā?

Teikt, ka sociāldemokrati gaidīja krievu ienākšanu, būtu pārspīlējums. Tiesa, bija tāda īpatnība – kad 1940. gadā Latvijā ienāca PSRS kaŗaspēks un valsts tika okupēta, krita Ulmaņa režīms, daudziem likās, ka tas ir kaut kas ļoti labs. Piemēram, Fricis Menders, bijušais sociāldemokratu partijas priekšsēdētājs, rakstīja, ka viņa izjūtas ir divējādas. No vienas puses, atriebēja gandarījums, proti, Ulmanis kritis, jo Ulmanis viņu dažus mēnešus turēja Liepājas koncentrācijas nometnē. Bet, no otras puses, tas nozīmē, ka Latvijai vismaz uz laiku būs gals. Tātad izjūtas pretrunīgas, un varu piebilst, ka Liepājas koncentrācijas nometne, salīdzinot ar Gulagu, protams, bija kūrorts. Un tomēr tā bija nometne. Domāju, ka 1940. gadajūnijā daļā sabiedrības virsroku ņēma prieks, ka Ulmanis ir gāzts, jo režīmam bija savi piekritēji, bet kreiso, bijušo sociāldemokratu strāvu, nemaz jau nerunājot par komūnistiem, tas nekad nepārņēma. Tas kļuva redzams 21. jūnija demonstrācijā. Tā vispār ir, kā Blaumanis teiktu, viena tāda „šmucīga lieta”. Demonstrācijā izgāja diezgan daudz cilvēku. Vai tie noteikti bija septiņdesmit tūkstoši Rīgā, kā stāstīja padomju laikā? Tas ir pārspīlējums, bet daudzi tūkstoši gāja no prieka, ka ir kritis Ulmaņa režīms, nesaprotot, ka bija aizgājusi arī Latvija. Bet tas prieks bija diezgan liels un neviltots, un demonstrācija ilga vairākas stundas – polītieslodzītie tiks atbrīvoti, būs brīvība, būs demokratija, būs kaut kāda kreisāka iekārta. Bet apziņas par to, ka Latvija aizies bojā, būs šausmīgs terrors – tādu priekšstatu nebija. 

 

Sociāldemokrati bija ļoti dažādi, bet kopumā, protams, šī kreisā strāva Latvijā bija spēcīga jau kopš 1905. gada. Daudziem cilvēkiem tobrīd bija pamats būt kreisiem, jo viņu dzīve nemaz nebija tik spoža, bija daudz grūtību. Tomēr es nekādā gadījumā neuzdrošinātos teikt, ka viņi visi bija nelojāli Latvijai. Jāatzīst, ka 1940. gadā krievi pietuvināja sev pavisam nelielu skaitu sociāldemokratu. Kuŗi tie bija? Ansis Rudēvics, bijušais partijas priekšēdētājs, kuŗš bija nostājies krievu pusē jau Somijas kaŗa laikā; vienu brīdi, varbūt pat īsti to neapzinoties, krieviem paskrēja līdzi Bruno Kalniņš, bijušais ļoti populārais sociāldemokratu deputāts, Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa dēls. Pats Pauls nekad krieviem līdzi neskrēja. Par krieviem bija tāds teiciens, ka viņi ir mainījušies, kļuvuši mērenāki, un Paulam bija teiciens: „Jā, viņi ir mainījušies, viņi ir iemācījušies labāk maukt nagus.” Krievi sev pietuvināja arī dažus otršķirīgus sociāldemokratus – piemēram, rakstnieku Arvīdu Griguli. Viņš bija sociāldemokrats, kreisi orientēts rakstnieks, un daži viņa darbi ir tīri baudāmi, vai ne? Piemēram, „Cilvēki dārzā” ir tāds tīri dekadentisks darbs. Uz kādu brīdi viņi sev pietuvināja arī Ansi Bušēvicu – tas nebija sevišķi patīkami, viņš bija vēsturiska figūra: viens no Piektā gada revolūcijas vadītājiem.  Kopumā komūnisti pret sociāldemokratiem juta dziļu nepatiku un aizdomas, jo uzskatīja, ka viņi nav īstie kreisie. Vienu laiku Staļinam bija mācība par sociālfašistiem – sociāldemokratiem kā fašisma paveidu. Līdz 1934. gadam sociāldemokrati ar visām statelītorganizācijām, jauniešu savienību bija otrā lielākā partija aiz Zemnieku savienības, sociāldemokratiem bija astoņpadsmit tūkstoši biedru. Tāpēc nevarētu teikt, ka viņi skrēja līdzi krieviem.

 

Rainis bija sociāldemokrats. Vai ir pamats teikt, ka viņš, atrodoties Šveicē, Lugano, saņēma naudu no boļševikiem, bija nodevējs un krievu sarkanais aģents Latvijā?

Rainis saņēma naudu no padomju Krievijas diplomātiskā pārstāvja Šveicē, kuŗš bija latvietis – Bērziņš-Ziemelis, un tas nav apšaubāms. Par to savulaik bija rakstīts, un summas bija minētas jau 1985. gadā, jo bija iznākuši Raiņa akadēmiskie Kopotie raksti, Vilis Samsons bija šo Rakstu galvenais redaktors. Grāmatā „Olimpā un uz barikādēm” par rainoloģijas metodiskajiem pamatiem Vilis Samsons rakstīja, kā top šie raksti un minēja arī summas, kuŗas Rainis saņēma no Bērziņa-Ziemeļa, sīki arī aprakstīja to, ka kopumā sarkanā Krievija ļoti vēlējās, lai Rainis brauktu uz Maskavu, bija pat noteikts datums, kad varēja izbraukt – ja nekļūdos, tas bija 1918. gada 11. novembris. Pirmkārt, Rainis saslima, otrkārt, Aspazija negribēja braukt. Rainis uz Maskavu neaizbrauca. Teikt, ka viņš pilnībā iztika no sarkano subsīdijām – tas būtu pārspīlējums. Subsīdijas nāca tikai astoņpadsmitajā gadā, kad padomju Krievija uz brīdi atvēra savu pārstāvniecību Šveicē. Līdz tam viņš dzīvoja samērā pieticīgi no saviem ienākumiem par lugas un darbu publicējumiem un, lai gan neesmu speciālists Raiņa lietās, cik atceros, ka viņu ļoti sirsnīgi atbalstīja Ernests Birznieks-Upītis, kuŗš strādāja Baku naftas ieguves uzņēmumā par diezgan augsta līmeņa menedžeri un kuŗam bija līdzekļi atbalstīt Raini. Teikt, ka Rainis bija sarkanās ietekmes aģents neatkarīgajā Latvijā, manuprāt, būtu ārkārtīgi liels pārspīlējums. Protams, var teikt, ka Rainis 1929. gadā, īsi pirms savas nāves, iesaistījās, no šodienas zināšanu viedokļa tādā ne sevišķi patīkamā pasākumā – Kultūras biedrības PSRS tautām veidošanā, ko, protams, veidoja Krievijas izlūkdienests Latvijā. Vai Rainis to zināja? Šaubos. Rainis bija tolerants pret visu tautu, arī pret krievu kultūru, viņam bija īpaši dziļas simpātijas pret baltkrievu kultūru jau no bērnības, tādēļ Raiņa iesaistīšanās šajā kultūras sakaru biedrībā vairāk varbūt liecina par naivumu un simpātijām pret PSRS tautām, nevis par apzinātu darbību PSRS interešu labā.

 

Savulaik man daudzi pirmskaŗa Latvijā dzīvojošie cilvēki ir sacījuši, ka neko daudz nenojauta par to, kas patiesībā notiek Staļina režīmā. Arī, lasot jūsu monografiju, man ik pa brīdim bija jāvaicā – kā tas bija iespējams, ka Latvijā tik maz zināja un saprata to, kas tur patiesībā notiek?!

Nevar teikt, ka bija pilnīgs informācijas vakuums. Latvijas prese ļoti bieži pārpublicēja oficiālos PSRS un arī ārzemju preses materiālus. Tāpēc nevar arī teikt, ka Latvijā gluži nezināja par to, ka PSRS bija tās tiesas prāvas – presē bija, piemēram, TASS ziņojumi, ka ir notiesāts kāds cilvēks. Bet Latvijā nebija nekādas analīzes, to presē bija aizliegts publicēt: ko šīs prāvas nozīmē, ko nozīmē Staļina diktatūra. Par to, kā tas apdraud mūs, par to, ka Staļina režīms ir viens no šausmīgākajiem un ka viņš mums draud – par to nekā nebija. Un vēl – jau kopš deviņpadsmitā gada Latvijā bija ļoti labs laikraksts krievu valodā „Segodņa”, viens no labākajiem krievu valodā vispār pasaulē. Laikraksts bija ļoti antiboļševistisks, līdz 1934. gadam tas rakstīja daudz analītisku materiālu par PSRS, patiešām rādīja to kā šausmīga terorra valsti. Bet pēc Ulmaņa apvērsuma tam pienāca gals, jo nedrīkstēja kaitināt kaimiņus! Arī par nacistisko Vāciju jau neko tādu kritisku nedrīkstēja rakstīt. Galvenais, lai kaimiņiem mums nebūtu ko pārmeast. To Ulmaņa režīms pat sauca par savu panākumu – lūk, pirms trīsdesmit ceturtā gada bija partiju laiks, bija partiju prese, un tā rakstīja šo un to, bet tagad viss ir kārtībā, ir viena valsts ārpolītika, un mēs vairs ne pa labi, ne pa kreisi. 

 

Ar vārdu sakot, nevar teikt, ka nebija nekādas informācijas, bet, protams, par Padomju Savienību kā terrora valsti, par represijām tās bija ārkārtīgi maz. Un, protams, daļā sabiedrības, kas bija kreisi orientēta – un tie lielāko tiesu bija komūnisti – bija ideālizēts priekšstats par Padomju Savienību. Tādēļ varam teikt: ja Latvijā nebūtu bijis apvērsuma, prese, tāds laikraksts kā „Segodņa” un ļoti nacionālais „Latvis”, kuŗš bija ļoti kritisks pret Padomju Savienību un kuŗu Ulmanis arī slēdza, būtu devuši daudz vairāk informācijas par to, kāds stāvoklis ir PSRS,  un sabiedrības priekšstati par to būtu patiesībai tuvāki.

 

Vai arī Ulmanim un ārlietu ministram Munteram nebija priekšstata par to, kas patiesībā notiek aiz robežas?

Mūsu sūtniecība no Maskavas Latvijai piegādāja ļoti plašu un pārliecinošu informāciju par to terr ora sistēmu, kas valdīja Padomju Savienībā – piemēram, ļoti daudz materiālu par to, kā izšauj latviešus. Īpaši jāatzīmē, ka vienā no vēstulēm sūtnis Kociņš rakstīja, ka krievu tauta nenožēlo latviešu nošaušanu, jo atceras viņus par nežēlību Pilsoņu kaŗā. Tātad Ulmanis un Munters to zināja, tāpat zināja arī to, ka nekādas mīlestības pret latviešiem nav. Tomēr domāju, ka bija arī ticība solījumiem, īpaši pēc 1939. gada 5. oktobŗa, kad mums uzspieda Savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un PSRS jeb Bāzu līgumu. Staļins solīja, ka nejauksies mūsu iekšējās lietās un mēs turpmāk saglabāsim ierobežotu, tomēr  suverenitāti. Tas, kas mani, rakstot grāmatu, visvairāk pārsteidza, ir šī ticība Staļina solījumiem, jo Staļins teicis, ka mūsu iekārtu neaiztiks. Un, ja Staļins tā ir teicis, tad tā tas arī būs! Domāju, ka Munters un Ulmanis ticēja šiem solījumiem.

 

Pirms kaŗa ārvalstu atašeji Latvijā novēroja robežu un savus ziņojumus sūtīja arī Latvijas prezidentam. Esmu redzējusi latviešu valodā tulkotu, šķiet, zviedru atašeja ziņojumu, ko bija saņēmis arī Ulmanis, par to, ka otrpus robežai Padomju Savienība savelk kaŗaspēku un ka pastāv uzbrukuma draudi. Vai arī tādi ziņojumi nemainīja Ulmaņa pārliecību, ka Staļins Latvijai neuzbruks?

Tas bija 1940. gada jūnijā, kaŗ aspēks tiešām koncentrējās otrpus robežai, bet tajā pašā laikā, man šķiet, ka līdz pašam pēdējam brīdim Ulmanis un Munters domāja – ja nu kaut kas notiks, tad ne ar Latviju, bet ar Lietuvu, un tā ir Lietuvas pašas vaina, jo bija izskanējušas kaut kādas ziņas, ka it kā nolaupīti padomju karavīri. Toties mēs esam uzvedušies tik labi, ka mums nekādu pārmetumu nav, mums tādus neizsaka. Protams, Padomju Savienība darbojās tā, lai šķeltu Baltijas valstis: Lietuva bija tā sliktā, nozagusi padomju karŗavīrus, pēc tam sekoja pārmetumi Igaunijai, ka viņi ir pārāk draudzīgi Anglijai, bet Latvijai pārmetumu nebija. Uzskatāms piemērs Ulmaņa un Muntera ticībai Staļinam bija ģenerāļa Loktionova vizīte Latvijā īsi pirms okupācijas. Faktiski ģenerālis pārraudzīja, vai armija ir gatava okupācijai. Munters tikās ar Loktionovu un pēc tam rakstīja, ka saruna ar ģenerāli bijusi ļoti dzīva, viņš teicis, ka lietuvieši vainīgi, jo padomju kaŗavīri tiešām pazuduši, bet ar Latviju viss ir labi, nav nekādu pārmetumu. 14. jūnijā, pēc ģenerāļa aizbraukšanas un dažas dienas pirms okupācijas, Munters secināja, ka varbūt Lietuvai būs kādas problēmas, bet ar Latviju viss ir kārtībā, attiecības ar Padomju Savienību ir draudzīgas, un tādas tās arī būs. Šodien, protams, varam teikt, ka tā bija naīva ticība, bet tāda tā bija, turklāt  ļoti dziļa. 

 

Joprojām ir visdažādākie viedokļi par to, vai Latvijai vajadzēja pretoties un vai Ulmaņa teiktajam par palikšanu savās vietās nebija pārāk smagas sekas. Vieni uzskata, ka vajadzēja cīnīties līdz pēdējam, otri teic, ka mūs noteikti būtu iekarojuši, ka palīgā tāpat neviens nenāktu un ka kaŗojot Latvija zaudētu vēl vairāk cilvēku. Trešie teic, ka represijās tāpat bojā gāja ļoti daudz cilvēku, bet, ja Latvija skaļi būtu paziņojusi par okupāciju, tad pēc tam okupanti piecdesmit gadus nevarētu stāstīt, ka te bija sociālistiskā revolūcija un ka mēs paši gribējām atrasties Padomju Savienības sastāvā. Kā, jūsuprāt, var vērtēt Ulmaņa lēmumu nepretoties un klusēt par okupāciju?

Vispirms tomēr jāatzīst – tas, ka Ulmanis pieņēma lēmumu nepretoties, tāpat kā Petss Igaunijā un Smetona Lietuvā, patiešām izglāba ļoti daudzu cilvēku dzīvības. Apmēram jau 9., 10. jūnijā krievi bija aprēķinājuši – ja Baltijas valstis pretosies, tad tūlīt uz Padomju Savienību tiks deportēti visi Latvijas, Igaunijas un Lietuvas armijas cilvēki, kuŗi kritīs gūstā, un tie būtu aptuveni 60-70 tūkstoši cilvēku. Šo pirmo deportāciju, kas būtu notikusi jau četrdesmitā gada vasarā, nevis pēc gada, Ulmaņa nepretošanās novērsa. Jāatceras, ka pierobežā Padomju Savienība bija sapulcinājusi aptuveni pusmiljonu savu kaŗavīru, bet polītiski lēmums ne tikai neko nedarīt, bet neko arī neteikt, tomēr izskatās citādāk. Acīmredzot nevajadzēja būt tik pakļāvīgiem katrai viņu prasībai. Pirmkārt, patiešām varēja pateikt, ka mēs noraidām visas apsūdzības par Latvijas pretpadomju plāniem. Otrkārt, pavisam mierīgi, bez histērijas, varēja paziņot, ka Latvija tiek okupēta. Varēja mudināt cilvēkus saglabāt uzticību Latvijai, tās idejai, un pateikt, ka valsts tiek okupēta. Varēja nosodīt šo okupāciju, pasakot, ka tā no mūsu puses ir neizprovocēta, nepamatota. Noteikti nevajadzēja teikt skandalozos vārdus par to, ka mūsu valstī ienāk draudzīgās valsts karaspēks!  Vajadzēja izteikt polī tisku protestu, visiem mūsu sūtņiem ārzemēs dot rīkojumu izteikt diplomātisku protestu pie visām valdībām, kur viņi bija akreditēti. Protams, tas it kā neko nemainītu, okupācija notiktu, bet tas ir svarīgi diplomātijā. Varbūt pat varēja dot rīkojumu izveidot valdību trimdā – tas nebūtu viegli, briti to pat varētu neļaut, tomēr varēja pretoties diplomātiski un morāli. Starp citu, mūsu lielais zinātnieks, teoloģijas un filozofijas doktors Haralds Biezais Stokholmā rakstīja, ka nosaukt okupantus par draudzīgās valsts kaŗaspēku – tā ir latviešu tautas pazemošana. Galu galā Ulmanis varēja arī neko nedarīt, bet viņš tomēr iecēla Kirchenšteinu par valdības vadītāju. Latviešu vēsturnieks, profesors un trimdinieks Edgars Dunsdorfs savulaik rakstīja – kad Ulmanis tikās ar Richardu Valdesu (Bērziņu), kuŗš 19. jūnijā bija LETA direktors, viņš teicis, ka visas krievu prasības jāizpilda pēc iespējas ātrāk. Dunsdorfs to komentēja, ka dažreiz arī valsts prezidentam ir kalpa komplekss. 

 

Varbūt bija pareizi tas, ka Ulmanis nepretojās militāri, jo tā būtu liela asinsizliešana. Tas, ka Ulmanis nepretojās diplomātiski, polītiski, morāli, pelna zināmu nosodījumu. Jā, tas pelna arī zināmu līdzjutību, jo, nedod Dievs, kādam nonākt tādā stāvoklī, kādā nonāca Ulmanis. Viņš bija valsts diktators, viss bija atkarīgs no viņa, nebija ne parlamenta, ne brīvas preses.  Ulmanis bija uzņēmies visu atbildību, un tā izrādījās viņam par smagu.

 

Šodien, vērtējot notikumus Eiropā pirms Otrā pasaules kaŗa un kaŗa sākumu, Latvijas okupāciju, protams, var labāk saprast, kāpēc tā notika. Un ir viegli spriest par kļūdām. Tomēr joprojām jājautā – vai tiešām neviens nesaprata, ar ko tas beigsies, vai tiešām katra Eiropas valsts domāju, ka viņus neskars Vācijā un Padomju Savienībā notiekošais?

Latvija bija neliela un miermīlīga valsts, mums ne pret vienu citu valsti nebija nekādu naidīgu nolūku. Ko lai tāda neliela valsts dara?! Mēs ticējām līgumiem.1939. gadā mums bija divi ļoti nozīmīgi līgumi: neuzbrukšanas līgums ar Padomju Savienību, kas tika parakstīts trīsdesmit otrajā gadā, un trīsdesmit devītajā gadā Latvija tādu līgumu parakstīja ar Vāciju. Tautā, starp citu, gan tādas īpašas ticības tam nebija, pēc līguma parakstīšanas ar Hitleru populāra bija anekdote, ka tagad Hitlers gan var būt mierīgs, Latvija viņam neuzbruks. Anglijai un Francijai bija savas problēmas un par mums tās domāja maz, mūsu liktenis viņus ļoti neinteresēja, viņi domāja par savu izdzīvošanu. Latvijas sabiedrībā gan trīsdesmito gadu beigās bažas par valsts neatkarību auga, bet valdība izvēlējās polītiku visus mierināt, teikt, ka viss ir labi. Jāatceras arī tas, ka Ulmaņa laikā bija neaprakstāms vadoņa kults, šodien to pat grūti iedomāties. Ulmanis bija vadonis, zemes saimnieks, kuŗš visu paredzēs, visu novērsīs, un nevienam par to nav jāuztraucas. Tas diktatoru kultos ir tas ļaunākais, ka tie mazina modrību tautā, jo vadonis zina visu un visu izdarīs. Jā, Latvijā bija Ulmaņa kults.

 

Sabiedrotie ilgi ticēja Hitleram, bet, kad viņš trīsdesmit devītajā martā iekaroja Čechiju, kuŗa nebija vācu zeme (parasti viņš teica, ka rūpējas par tām zemēm, kuŗās ir vācu minoritāte), atausa vēlīna apziņa, ka ar Hitleru sadzīvot nevarēs, acīmredzot būs jākaŗo. 

 

Domāju, ka tagad uzbrukums Ukrainai, briesmīgais kaŗš daudziem atveŗ acis. Vēl ne visiem, bet ļoti daudziem. Mani biedē iespējamā Trampa uzvara vēlēšanās ASV, jo viņam tiešām ir simpātijas pret diktatūrām un arī pret Putinu. Tas, kas mums, nelielai valstij bīstamā ģeopolītiskā telpā vispār var būt glābiņš,  ir NATO, ir ES, un tas ir augstu jāvērtē. Dzelzs garantijas acīmredzot neviens nevar dot, vienīgā garantija var būt tā, ka mēs paši pretosimies. Arī garīgi.