Par sirdīm, kur Latvijai drošākā vieta
   03.08.2012

Kāds bija galvenais iemesls šīs vasaras sākumā ierasties Rīgā?
Lolita. Protams, lai dzirdētu un redzētu 3000 jauniešus Latvijā dziedam dziesmu "Manā sirdī", kas atlidoja uz Latviju ar 100 jaunu latviešu balsīm no tālās Kalifornijas!
Šī gada janvārī diriģents Romāns Vanags sakarā ar savu darbu atlidoja no Latvijas uz Losandželosu un atveda jauku ziņu: 19. maijā 3000 dziedātāju liels Latvijas jauniešu koris Lielajā koŗu koncertā Saldus pilsētas svētkos pirmo reizi Latvijā dziedās mūsu dziesmu "Manā sirdī" - ar skaistajiem Māras Zālītes vārdiem, ko biju ar sajūsmu ietērpusi mūzikā.
"Tev jālido! Tev jābūt tur klāt!" teica Romāns. "Atlido uz Rīgu! Uz Saldu tevi aizvizināsim!"  Es atbildēju: "Jā, ļoti gribētos tur būt, tikai jāizgudro, kā to izkārtot."
Jau 2011. gada sākumā sazinājos ar dzejnieci Māru Zālīti un lūdzu veltīt dzeju latviešu jauniešiem, it sevišķi tiem, kuŗi tūlīt pēc Ziemsvētkiem salidos Divreizdivi nometnē, kas tika plānota Malibu, Kalifornijā. Māra drīz vien atsūtīja dziesmas vārdus, un tie man ļoti patika.
Uzrakstīju melodiju, un tā radās mūsu dziesma "Manā sirdī". Uz nometni sabrauca ap simt jauniešu no Ziemeļamerikas, vairāki arī no Latvijas.
Abas ar Māru Zālīti bijām mācībspēku pulkā. Bija liels prieks,  redzot, ar kādu sajūsmu mūsu dziesmu dzied visu dalībnieku koris. Likās, tā savija visus jauniešus vienā patriotiskā pulkā. Dziesma "Manā sirdī" tika ieskaņota gan DVD, gan tvartā (kompaktdiskā). Divreizdivi nometnes galvenais organizētājs un vadītājs Aivars Osvalds šos ieskaņojumus aizsūtīja uz Latviju un sazinājās ar diriģentu Mārtiņu Klišānu.
Tā kā koncerta datums Saldū bija nolikts 19. maijā, bija žēl, ka nevarēsim doties uz Latviju abi ar vīru. Maijs mums bija pārslogots ar darbiem. Nevarējām abi ar Marku vienlaikus būt projām no Losandželosas. Pavaicāju savam brālim Albertam, vai viņam būtu interese man pievienoties Viņš manu aicinājumu ar lielu prieku pieņēma. Lidojām uz Latviju.
19. jūnijā Romāns Vanags ar kundzi mūs abus aizvizināja uz Saldu, kur kopā ar Māru Zālīti un klausītāju pulku skatījāmies un klausījāmies, ar kādu sajūsmu mūsu dziesmu "Manā sirdī" dzied 3000 latviešu jaunieši.
"Manā sirdī" skāra gan dziedātāju, gan klausītāju sirdis. Biju laimīga, ka kopā ar Māru Zālīti bijām radījušas šo dāvanu Latvijai un latviešiem.
Arī mūsu pārējās dienas noritēja zem laimīgas zvaigznes: skaists laiks, jauki latvieši, skaistā Latvija! Viesošanās Latvijā bija samērā īsa. Deviņas notikumu pārpilnas, jaukas dienas gan Rīgā, gan ārpus Rīgas, ceļojot pa Kurzemi, Zemgali, Lietuvas Kuršu jomu. Mūs savā automašīnā izvadāja  mīļš mūsu ģimenes draugs Rolands Ivsiņš no Rūjienas. Studentu programmas ietvaros viņš savulaik Oregonā pavadīja vairāk nekā gadu, iepazīstoties ar šo zemi, kā arī iegūstot darba pieredzi. Sadraudzējāmies.
Skaista bija diena, kad mūs pa Vidzemi vizināja Māra Zālīte ar vīru Jāni Ķuzuli.
 Ciemošanās laikā mēs Latvijā bijām apmetušies pie ļoti mīļiem mūsu ģimenes draugiem Arnīšiem Mežaparkā - mana vectēva Alberta Meļķa mājā (manas mammas bērnības mājā). Priecājos, ka šajā īsajā laikā bija arī iespēja paciemoties ar mūsu māsīcām Māru un Baibu Ritmanēm.

Tavi spilgtākie iespaidi?
Lolita. Pirms šīs reizes esmu ciemojusies Latvijā vairākkārt - diemžēl vienmēr tikai pašā vasaras vidū - pēc Jāņiem. Šoreiz laimējās: bija pavasaris. Rīgā vēl ritēja aktīva koncertu un teātŗu sezona. Katru vakaru devāmies vai nu uz kādu teātŗa izrādi, vai koncertu.
Pavasaris Latvijā ir neaprakstāmi skaists... zied ceriņi, un viss liekas tīrs un cerību pilns. Pa Vecrīgu staigā absolventi - ar ziediem rokās, nupat pabeiguši skolu, katrā koncertzālē kaut kas skan.
Šis bija tāds diezgan savdabīgs ceļojums gan man, gan Albertam, jo mums bija arī iespēja satikties un parunāties ar mūsu tik ļoti iecienītiem mūziķiem, kuŗus pazīstam un cienām jau ilgus gadus, galvenokārt kopš mūsu radītās dziesmuspēles "Tas vakars piektdienā" (mana mūzika, mana tēva Andŗa Ritmaņa teksts, manas māsas Brigitas režija) 11 izrādēm 1990. gadā Latvijā. Toreiz mūs uzaicināja un par mums rūpējās Kultūras ministrija, ko vadīja Raimonds Pauls. Un nu bija jauka tikšanās ar mūsu iecienīto komponistu un viņa laipno kundzi Lanu. Raimonda Paula skaistās, patriotiskās dziesmas sākām dziedāt jau ar 1971. gadu, kad mana māsa Brigita izveidoja jauniešu mūzikālo ansambli "Dzintars," kas gandrīz 10 gadus koncertēja latviešu centros. Kultūras ministrijas uzdevumā toreiz mūsu izrādes lieliski izkārtoja komponists Zigmars Liepiņš. Nu ciemojāmies arī ar Zigmaru, viņa sirsnīgo kundzi Mirdzu un viņu dēlu Jāni. Šogad Zigmars Liepiņš ir sācis svinēt savu 60 gadu jubileju. Mums bija iespēja noklausīties viņa kompoziciju koncertu. Simfonisko orķestri lietpratīgi vadīja Zigmara dēls Jānis, kas jau labu laiku ir bijis palīgs koŗa "Kamēr" diriģentam Mārim Sirmajam. Šodien dzirdu, ka pēc 23 gadu darbības Māris Sirmais nodevis šī izcilā koŗa vadību Jāņa rokās.
Biju ļoti laimīga, ka varēju tikties vēl ar citiem radošiem, jaukiem cilvēkiem, taču jādod iespēja arī manam mīļajam brālim par to pastāstīt, jo abi kopā izbaudījām šīs brīnišķīgās tikšanās.

Pirmoreiz Latviju tu apmeklēji, kad tu biji gluži maziņa, un kopš tiem laikiem tu glabā kādu smeldzīgu atmiņu, kas saistīta ar spēļu sunīti. Pats sunītis ar sašūtu vēderu tev esot mājās vēl šobaltdien...
Lolita. Jā, mans mazais "piebāztais sunītis" – komūnisti viņu pārgrieza uz pusēm, meklējot kaut kādu kontrabandu! Man toreiz bija tikai kādi 10 gadiņi. Vai tiešām tas bija jādara?

Kāda, tavuprāt, ir tā formula, pēc kuŗas tētis un mamma jūsos visos iestādījuši latviskumu, kas kuplo vēl joprojām un kas tev liek atrast laiku, lai piedalītos vai katros latviešu Dziesmu svētkos?
Lolita. Mani vecāki uzauga Latvijas ziedu laikā. Viņos dabiski uzplauka patriotisms un mīlestība pret savu tautu un savu zemi. Šo dārgumu viņi nesa sev līdzi pat vistumšākos laikos, jau tad, kad Latvija bija jāatstāj kaŗa laikā, kā arī tālākajā, normālākā dzīvē Amerikā. Mēs tikām audzināti mīlestības, latvietības un mūzikas pilnā atmosfairā. Es nejutu, ka būtu bijusi kāda īpaša „piestrādāšana”, lai mēs turpinātu latviešu tradicijas un lai mājās runātu latviski. To mēs tāpat vien darījām. Bez šaubām, tagad zinu, ka tētis un mamma tomēr ļoti „piestrādājuši,” lai ne tikai mums būtu iespēja saglabāt savu latvietību, bet arī mūsu bērniem. Manu vecāku paaudze būvēja latviešu centrus, rīkoja Dziesmu svētkus, protestēja pret komūnistu okupāciju... Visi dziedājām koŗos, dejojām tautasdejas. Mēs piedalījāmies sabiedriskos sarīkojumos, un manas paaudzes latvieši arī sāka darboties vadošās lomās latviešu sabiedrībā. Diemžēl ar katru nākamo paaudzi, dzīvojot tālu no mūsu Tēvzemes, šīs aktīvitātes kļūst arvien grūtāk īstenojamas...
Nav nevienas dienas, kad es nepateicos Dieviņam par savu ģimeni. Cilvēkiem, no malas skatoties, dažreiz liekas "drusciņ par daudz", ka Ritmaņu dzimta tik ļoti turas kopā. Tā mums patīk! Ar katru paaudzi mūsu lielā dzimta kļūst arvien lielāka, un no paaudzes uz paaudzi tiek dots tālāk šis mantojums - līdz ar to arī dziļa mīlestība pret mūsu Latviju, kā arī dziļa cieņa un mīlestība pret mūsu patvēruma zemi Ameriku. Cenšamies uzticīgi dzīvot "abās pasaulēs", cik vien tas iespējams.

Ko novēli latviešiem - Latvijā un citur pasaulē?
Lolita. Novēlu Latvijai un latviešiem gaišus un saulainus nākamos gadus!

Tavi spilgtākie iespaidi pēc Latvijas apciemojuma?
Alberts. Grūti iedomāties kaut ko skaistāku nekā kopā ar Lolitu pavadītās deviņas dienas Latvijā! Tajās bija daudz jauku notikumu un tikšanos. Latvija ir tik skaista un mūsu tuvākie cilvēki sirsnīgi un viesmīlīgi. Par mūsu ģimeni Lolita jau ir tik daudz pastāstījusi, ka varu teiktajam tikai piekrist.

Apsveicu par jaunās LR pases saņemšanu! Manīju, ka tas tev bija nozīmīgs notikums...
Alberts. Jau ilgus gadu esmu lepojies, ka līdz ar ASV pavalstniecību esmu ieguvis arī Latvijas pavalstniecību.
Manas darbavietas (Kraft company) žurnālā par to reiz bija publicēts diezgan liels raksts. Taču es pats uz sevi dusmojos, ka līdz šim neesmu izņēmis Latvijas pasi. It sevišķi to sev pārmetu nesen, jo bez Latvijas pases nevarēju balsot referendumā par latviešu valodu!

Ko tagad dari, ar ko pelni "maizīti"? Ar ko aizraujies no darba brīvajā laikā?
Alberts. Trīsdesmit gadus strādāju Kraft fabrikā par iepirkumu daļas vadītāju. Priecājos, ka maniem draugiem garšo mūsu firmas ražojumi. Arī mūsu ģimenei. Mans tētis ir sevišķi iecienījis mūsu firmas cepumiņus (Ritz crackers).
Tā nu ilgus gadus man ir bijis daudz ko darīt, bet laika vienmēr bija par maz. Šodien man laika ir vairāk. Darbu jau netrūkst, taču nav ar tiem jāsteidzas. Laiku varu izmantot, kā pašam tīk, - varu ceļot, apkopt savu māju vai pat atpūsties no nekā nedarīšanas...

Vai jūties tikpat mūzikāls kā tavas māsas? Vai varbūt tev ir dzejnieka talants - kā tavam tētim? Vai varbūt jūties, ka esi kaut ko īpašu mantojis no mammas Magitas?
 Alberts. Agrās jaunības gados spēlēju ģimnazijas orķestrī kontrabasu, dažus gadus dziedāju arī Portlandes jauniešu ansamblī „Dzintars”, kas bija, kā toreiz teicām, liels fans!, taču pamazām kļuvu "normālais " Ritmanis, tāpat kā mana mīļā mamma Magita. Mēs manu māsu un mana tēta mūzikāliem tempiem nespējām turēt līdzi. Dziedājām un dzīvojām gan visam līdzi, taču uz skatuves nekāpām. Nav nemaz slikti būt klausītāju pulkā un noskatīties un noklausīties, kā citi dzied un darbojas.

Kā tev patika Latvija šovasar? Kas mainījies kopš tava pirmā tēvzemes apmeklējuma?
Alberts. Patika ĻOTI! Latvija vienmēr ir bijusi skaista, taču šoreiz tā man likās vēl skaistāka. Arī cilvēki brīvi, daudz laipnāki un ļoti viesmīlīgi.
Lolita jau pastāstīja par jaukajām tikšanās reizēm. Labprāt turpināšu. Man ļoti patīk klausīties mūziku. Daudz klausos latviešu populāro mūziku, gan tvartos, gan tīmeklī. Viena no manām mīļākajām dziesmām ir Renāra Kaupera "Mana dziesma". Bija liels prieks un pārsteigums, ka satikām Renāru Mežaparkā - mājā, kas piederējusi manas mammas ģimenei. Lai arī Latvijā slavens, Renārs bija ļoti sirsnīgs un jauks, ne mazākās iedomības!
Man ļoti iepatikās Lauŗa Reinika spraigā dziesma "Es skrienu", ko varēju mājās noklausīties vairākās valodās. Tik populārais dziedonis un komponists kopā ar Gunāru Raču (daudzu R. Paula dziesmu vārdu autoru) mūs abus ar Lolitu pārsteidza un uzveda Rīgas galerijas pašā augšā, kur no restorāna skatījām skaisto Rīgu no putna lidojuma un nogaršojām Latvijas gardos padzērienus.
Mūs Mežaparkā apciemoja arī Ieva Akurātere ar savu jauko māti Līviju. Jau sākot ar Latvijas Atmodas laikiem, esam klausījušies Ievas dziedāto "Manai tautai" („Palīdzi, Dievs!”), kam mūziku komponēja mana māsa Brigita 1976. gadā. Vārdus rakstīja mans tētis. Vēl tagad stāv acu priekšā, kā 1988. gadā skatījāmies un klausījāmies, kad Ieva šo dziesmu dziedāja milzu koncertā Liepājā. Tas bija varonīgi un ļoti aizkustinoši. ES BIJU LEPNS! Jo toreiz Latvijā vēl valdīja komūnisti, taču Latvijas Atmoda jau bija sākusies un "Manai tautai" kļuva par Latvijas Atmodas neoficiālo himnu un Latvijas Likteņdziesmu. Ievai ir ne tikai skaista balss, viņa pati ir silts, sirsnīgs cilvēks.
Ilgus gadus nebiju saticis Ilzi Jurkāni (dz. Auzere),  ar kuŗu un citiem latviešu jauniešiem kopā pavadījām skaistas 12 dienas pirmajā ASV Rietumkrasta Divreizdivi nometnē Kolumbijas upes krastā, netālu no Portlandes. Ilze jau ilgus gadu dzīvo Latvijā. Ir gluži neticami, ko 2x2 nometnes mums deva, jo jau ar pirmajām minūtēm jutāmies tā, it kā pirms tam tikai nesen būtu bijuši kopā latviešu jauniešu bariņā. Pirms Z. Liepiņa "Parīzes Dievmātes katedrāles" izrādes sēdējām Latvijas Nacionālā teātŗa kafejnīcā, un mums bija tik daudz ko atcerēties un pārrunāt. Ilze mani pārsteidza ar elegantu dāvanu: savu autobiografisko pavārgrāmatu „Dzīves garša”. Tajā pārstaigātas Ilzes dzīves gaitas. Grāmatā ievietotas arī ģimenes un pazīstamu cilvēku, daudzu zemju un ēdienu skaistas fotografijas un jauki apraksti par valstīm un cilvēkiem, ko Ilze apceļojusi, līdzi atvedot daudzas šo zemju ēdienu receptes, - 320 ēdienu receptes no 55 valstīm!
Bija liels prieks vērot Juri Sējānu, kad viņš ar palīgiem Saldū ieskaņoja Māras Zālītes un Lolitas lielā jauniešu koŗa dziedāto dziesmu "Manā sirdī".
Mūsu apmešanās manas mammiņas Magitas ģimenes mājā Mežaparkā bija ļoti jauka. Par mums ar lielu mīlestību rūpējās tagadējie mājas īpašnieki Ieviņa un Modris Arnīši, kuŗi ilgus gadus rūpējās arī par Magitas vecākiem. Magitas tēvs Alberts Meļķis ar Magitas un viņas brāļu Valdemāra un Zigurda piekrišanu šo Meļķu ģimenes māju jau komūnistu okupācijas laikā atdāvināja savam krustdēlam Ļoņam Jirgenam, Ieviņas tēvam.
Man ilgi nav bijusi tik laba gulēšana kā mana vectēva mājā. Brīnumainā kārtā, pat rītos ceļoties, nesāpēja mugura...
Varu tikai teikt, ka ir liels prieks būt skaistajā Latvijā un satikt tik daudz talantīgu , spējīgu, draudzīgu latviešu.

Ko novēli Latvijai un latviešiem visā pasaulē?
Alberts. Mēs uzvarējām! Mūsu Tēvzeme - Latvija ir atkal brīva, neatkarīga! Lai tā paliktu brīva mūžu mūžos! Stāvēsim par to!

Foto: Jānis Ķuzulis, Alberts Ritmanis, Māra Zālīte, Renārs Kaupers, Lolita Ritmane.