Par Rīgā uz barikādēm un trimdā izloloto brīvību
Ar Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidentu, akadēmiķi Tālavu Jundzi sarunājās Ligita Kovtuna    19.01.2016

 

Pirms 25 gadiem, 1991. gada janvāŗa barikāžu dienās jūs bijāt LR Augstākās Padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdis, bet 13. janvārī jūs iecēla par AP Aizsardzības stāba priekšnieka vietnieku (stāba priekšnieks bija tolaik AP priekšsēža vietnieks Andrejs Krastiņš). Tātad praktiski vadījāt tolaik valsts dzīvībai svarīgāko, vēsturiski nozīmīgo struktūru tikko atjaunotajā Latvijā. Kuŗš tad īsti pirmais ietērpa vārdos ideju aizstāvēties, ceļot barikādes?

 

Man ļoti patīk šis jautājums! Jo, raugiet, nav neviena dokumenta, neviena oficiāla lēmuma – ne no Tautas frontes, ne Augstākās Padomes, pat ne no kādas biedrības, - kur būtu fiksēts fakts par barikāžu organizēšanu. Šis lēmums izauga no konkrētas situācijas: 13. janvāŗa naktī, kad sākās asiņainie notikumi Lietuvā, mums bija pilnīgi skaidrs, ka tas pats sekos arī Latvijā. Situācija bija saspringta jau kopš 1990. gada rudens. Baltijā tika ievesti desantnieki, „lai nodrošinātu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas jauniesaucamo iesaukšanu Padomju armijā”. Nebijām jau naīvi, lai saprastu, ka iemesls bija pavisam cits. Asiņainajā naktī mums piezvanīja Lietuvas Augstākās Padomes sekretāre un lūdza mūs visu laiku atrasties pie telefoniem, jo Viļņā jau sākušies uzbrukumi, un sakaru pārrāvumu gadījumā Latvijai vajadzētu vēstīt pasaulei par to, kas notiek kaimiņos. AP priekšsēdis Anatolijs Gorbunovs tobrīd bija Tallinā, deputāts Dainis Īvāns pa valdības telefonu zvanīja PSRS aizsardzības ministram Jazovam, Pugo u. c., bet ... Maskavas telefoni neatbildēja.

 

Atceros, septiņos no rīta pēc neziņā pavadītas nakts sēdējām kopā ar citiem Stāba locekļiem, ar Odiseju Kostandu, Jāni Škaparu, Jāni Dineviču, Andreju Krastiņu. Pēkšņi klusumā Odisejs saka: „Celsim barikādes!” Visi atbalstījām šo domu, lai gan nevienam no mums pat īsti nebija nojausmas, kādas ir tās barikādes. Nekavējoties sākām rīkoties – sasaukt cilvēkus, mobilizēt techniku, lai pirmām kārtām nobloķētu tās ielas, kas ved uz AP. Jānis Škapars un Pjērs Sterniņš apzvanīja pašvaldību vadītājus, lai viņi savukārt mobilizētu cilvēkus un techniku no laukiem, 5 – 6 minūšu laikā atsaucās un pievienojās Latviešu strēlnieku apvienības vīri. Pilnīgā mierā un saskaņotā rīcībā barikāžu ideja izauga un pieņēma konkrētas aprises. Jau ap plkst. 11.00 Vecrīgā ieradās pirmās smagās mašīnas un cita technika. Lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģeris sāka organizēt zemniekus ar viņu techniku, pat negaidot premjērministra Ivara Godmaņa akceptu. Pilnā sparā tika celtas barikādes , vispirms Vecrīgā. Vēlāk barikādes apjoza arī Ministru Padomes ēku, TV kompleksu, Sakaru centrus Dzirnavu ielā un Ulbrokā, kā arī Rīgas tiltus. Pulksten divos notika LTF organizētais mītiņš, kas sapulcināja vairāk nekā ceturtdaļu visas Latvijas iedzīvotāju un visas turpmākās dienas cilvēki staigāja apkārt ar radioaparātiem. Noorganizējām sakaru centru pie Aizsardzības štaba, informācija nāca no daždažādiem avotiem, cilvēki ziņoja par technikas pārvietošanos, tūristu kartes bija pārtapušas par barikāžu izvietojuma kartēm, Rīga bija sadalīta septiņos sektoros ar 43 posteņiem, sakari nodrošināti ar rācijām, ēdināšanas uzņēmumi un paši cilvēki gādāja, lai barikāžu aizstāvji dabūtu siltu ēdienu un dzērienu. Rakstnieku savienības (Benjamiņu) namā augu diennakti lielos katlos vārījās zupas. Cilvēku individuālais atbalsts bija neiedomājami plašs un nesavtīgs.

 

Stābs bija saņēmis informāciju, ka 13. janvāŗa vakarā, plkst.9, gaidāms uzbrukums, bet uz to laiku tanku iebraukšana Vecrīgā jau bija krietni apgrūtinoša. Modrība nedrīkstēja iemigt, jo nākamais trieciens „tradicionāli” bija gaidāms nākamā rītā četros – laikā, kad cilvēki noguruši. Bija jārēķinās arī ar provokācijām, pretdarbību, ar dezinformāciju un informācijas noplūdi. Pie Vecmīlgrāvja tilta bojā gāja Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks .

 

Aizsardzības stābs strādāja militārā režīmā, talkā nāca kā būvinženieri, tā vīri, kas militāro pieredzi bija ieguvuši Afgānistānā. Draudus Latvijas brīvībai vairs nebija iespējams noslēpt, jo Rīgā strādāja vairāki simti žurnālistu no pasaules valstīm.

 

Vēlāk laikraksts Atmoda publicēja profesionālas, respektablas aptaujas datus, saskaņā ar kuŗiem 1991. gadā Augstāko Padomi un Latvijas Tautas fronti atbalstīja 83% aptaujāto; 98% latviešu, 67% cittautiešu.

 

Arī šie skaitļi taču liecina – tāpat kā t.s. Valodas referenduma dati, ka izšķirīgos brīžos Latvijas iedzīvotāji ir vienoti, neatkarīgi no nacionālās piederības.

 

Jā, un atminos kādu Padomju armijas pulkvedi no toreizējās Ļeņingradas – viņš nešaubīgi izteica atbalstu un neliedza padomu. Kāds krievu vīrs no Jēkabpils teica – es neuzticos Tautas frontei, bet, redziet, esmu uz barikādēm, jo atbalstu Latvijas brīvību.

 

Vēlāk, no 1991. gada līdz 1993. gadam, bijāt aizsardzības ministrs. Jūs – zinātnieks, jurists un mācītāja dēls. Kā jutāties gluži personiski?

 

Man kopš bērnības ir bijusi negatīva attieksme pret ieročiem... Tolaik nebija izvēles, kā mēdz teikt, dzīve piespieda. Un tā tomēr bija nevardarbīga pretošanās. Esmu gandarīts, ka tieši tajos gados, kad biju aizsardzības ministrs, notika Padomju kaŗaspēka izvešana no Latvijas. Pēc rūpīgi izstrādāta plāna, kas bija tapis sadarbībā ar Igaunijas un Lietuvas kollēģiem.

 

1991. gadā tūlīt pēc puča tika izveidotas pirmās Zemessardzes vienības. Pēc puča 1991 -1993. gadā arī tika likti pamati aizsardzības spēku un robežkontroles sistēmai. Padarīts tika liels un nopietns darbs, par ko ir gandarījuma sajūta. Tikai tā noplok, kad redzu, ka valstī notiek lietas, kas nav saistāmas ar šo izcīnīto brīvību – trūkums, korupcija, žēl, ka cilvēki, kas brīvību izcīnīja, nav pietiekami godalgoti un novērtēti.

 

Pats tagad esat atgriezies pie ražīga zinātniskā darba, vadāt arī Baltijas stratēģisko pētījumu centru (BSPC). Ar ko tas nodarbojas?

 

Centrs darbojas Latvijas Zinātņu akadēmijas paspārnē un veic pētījumus par valstij nozīmīgām problēmām, arī vēstures jomā. Jau vairākus gadus esam pievērsušies latviešu trimdas polītiskajām aktīvitātēm padomju okupācijas laikā, no 1945. gada līdz 1991. gada pučam, kad Latvijas valsts ieguva/atjaunoja neatkarību. Veicam dokumentu izpēti, intervējam cilvēkus, top monografija un unikāls izdevums – dokumentu krājums, kas parāda visu šo polītisko aktīvitāšu saturu.

 

Tajā iekļautas arī, piemēram, latviešu trimdas organizāciju vēstules pasaules valstu vadītājiem, ne tikai ASV, Lielbritanijas un Kanadas , bet arī Austrālijas, Jaunzēlandes, Arģentīnas, Brazīlijas un daudzu citu valstu valdībām - visur, kur darbojusies latviešu trimda. Šīs vēstules, kas rakstītas angļu, franču, spāņu, portugaļu, zviedru, vācu valodā, tulkojam. Izdevumi nāks klajā 2017. gada beigās. Mums ļoti palīdzējuši bijušie trimdinieki un trimdas organizācijas – PBLA, ALA, Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlāndē, it visas. Strādājam ar Latvijas Nacionālo archīvu, kam arī vairākas organizācijas nodevušas savus dokumentus. 

 

Pie Zinātņu akadēmijas jau piecus gadus darbojas arī Latviešu trimdas Konsultātīvā padome 20 cilvēku sastāvā, kuŗā trimdas aktīvisti sniedz lielu palīdzību, - Uldis Grava, Oļģerts Pavlovskis, , Atis Lejiņš, Valters Nollendorfs, Ojārs Celle, Pāvils Brūvers, Paulis Kļaviņš u. c. Arī mūsu vēstnieks diasporas jautājumos Pēteris Elferts ir šis padomes aktīvs dalībnieks. Mūsu kopīgā darba galvenais uzdevums ir parādīt trimdas lielo un neapstrīdamo ieguldījumu Latvijas brīvības atgūšanā, jau sākot no 40.-50. gadiem, cauri visam Padomju okupācijas laikam. Ja trimda nebūtu izdarījusi spiedienu uz lielvalstu valdībām, atgādinot, ka okupācija ir prettiesiska, vardarbīgi uzspiesta, ja nebūtu tām nemitīgi atgādinājusi – nenododiet mūs, palīdziet mums vismaz uzturēt dzīvu neatkarības ideju, 1991. gadā, pēc puča izgāšanās, varētu vien runāt par jaunas valsts dibināšanu, nevis atjaunot Latviju kā neatkarīgu valsti. Jebšu starptautiskās tiesību normas paredz – ja vairums pasaules valstu ilgstoši samierinās ar notikušu polītisku faktu, t.sk. okupāciju, tā iegūst tiesisku spēku.

 

Iedomāsimies, ja trimda nebūtu cīnījusies?! Te jāatgādina 1974. gada notikumi Austrālijā, kas krietni „sapurināja” latviešus visā pasaulē – runa ir par Austrālijas tā laika leiboristu premjērministra Vitlama lēmumu par to, ka Austrālija juridiski atzīst Baltijas valstu pievienošanu PSRS. Vitlamam rakstīja gan Edgars Dunsdorfs, gan Bruno Kalniņš, gan latviešu trimdas organizācijas no visas pasaules malu malām . ASV un Vācijā valsts vizītes laikā viņu „sagaidīja” baltiešu protestētāji ar plakātiem, nemaz nerunājot par to, ka daudzās Austrālijas pilsētās notika plašas tautiešu protesta akcijas, kas atbalsojās visā pasaulē. Rezultātā Austrālijas jaunā valdība savas pastāvēšanas ceturtajā dienā 1976. gadā šo apkaunojošo lēmumu atcēla. Tas bija latviešu trimdas ļoti nozīmīgs panākums un mācība citām valstīm. Un tādas lietas der neaizmirst un atgādināt.

 

Turklāt trimda neticami ātri un plaši reaģēja uz ikvienu Latvijā dzimušu neatkarības ideju, atcerēsimies Helsinki-86. Atcerēsimies Māŗa Ķirsona akciju Madridē. Mēs, Latvijā, vēl bijām dziļā miegā, kad radiostacijas Brīvā Eiropa, Amerikas balss, avīze Laiks savā rubrikā „Dzīve okupētajā Latvijā” deva informāciju par to, kas notiek. Tiklīdz izveidojās Pilsoņu komiteja un Tautas fronte, radās atbalsta grupas mītnes zemēs. Ir zināms, ka 1989. gada 31. maija Tautas frontes Aicinājums sākt diskusiju par Latvijas pilnīgu neatkarību radās tikšanās iespaidā ar trimdas organizāciju vadītājiem Francijā, Abrenē.

 

Protams, bijuši arī atšķirīgi viedokļi, pretrunas – kā Latvijā, tā trimdā, bet vēstures svaros tiek likts tas nozīmīgākais un vērtīgākais, kas palīdzēja atgūt savu valsti.