Par pilīm, Likteņdārzu un savu likteni
Imants Lancmanis intervijā Irēnai Bērziņai    19.03.2019

 

 

Mantojums, ko Imants Lancmanis devis Latvijas kultūrvēsturē, strādājot Rundāles pils direktora amatā, darbojoties Likteņdārza idejas īstenošanā, citu pašu nozīmīgāko Latvijas garīgo vērtību saglabāšanā un celšanā,  ir nenovērtējams, no tā smels vēl daudzas  paaudzes. Tā ir pilnīga un absolūta ziedošanās idejai un darbam. Lai  atšifrētu šī godavīra dzīves, darba un personības kodu, ir jāraksta grāmata, intervijā to var vielu ieskicēt. Ceļš uz intervijas vietu ‒ Latvijas Nacionālo mākslas mūzeju  ved cauri Esplanādei, garām Rainim. “Gūt var dodot”... varbūt šie ir īstie atslēgas vārdi?

 

I. Lancmanis. Man nav tādas sajūtas, ka  būtu kaut ko devis ‒ Es vienkārši esmu vienmēr darījis to, kas katrā brīdī ir bijis vajadzīgs, ko esmu gribējis darīt. Un visu laiku es guvu, un man nekas būtībā nebija jādod. Vienkārši bija visu laiku jādarbojas, gūstot neiedomājami daudz, jo Rundāle jau ir viena bezgalīga dāvana. Tā bija vieta, kuŗā es varēju aiziet citā pasaulē un kur es varēju īstenot savu vīziju. Tā bijusi vēlēšanās pagriezt laika ratu atpakaļ un zināmā mērā salīdzināt, kāda pasaule ir šajā brīdī un kāda tā  bijusi pirms gadsimtiem: ko vērti ir cilvēki, ko vērta  kultūra, kas šobrīd top. Tas, kas pēc piecdesmit gadiem  ir noticis, man liekas gluži vai pārdabiski.

 

Rundāle jums bija dota kā iespēja īstenot, izdzīvot savus sapņus?

Tas nav pat dots ‒ tas ir apbērts ar dāvanām, ar iespēju darboties tādā laukā, kas mani aizrauj. Un ja vēl tam ir rezultāts, nevis tā bijusi tikai  cīnīšanās ar vējdzirnavām, ir uzbūvēta jauna reālitāte. Būtībā man ir bijusi iespēja dzīvot tajā ļoti krāsainajā pasaulē, kas ir šī senā māksla, senā kultūra. 

 

Sākums gan laikam nebija viegls?

Es ļoti labi atceros 1964. gada aprīli, kad mēs iegājām pilī, kāda tā bija toreiz... Bija jādomā par pils atdzimšanu, acīmreedzot mums bija tāda misija. Rundāles mūzejs kļuva par vietu, kur  it kā zaudētā kultūra tika vākta vienkopus  ‒ muižnieciskā, vācbaltiešu māksla un pasaule, vecā,  aristokrātiskā kultūra, kas bijusi „notiesāta” un 20. gadsimtā sodīta par visiem gadsimtu un gadu tūkstošu grēkiem ‒ par kungu nežēlību, mantkārību, varaskāri. Tieši tajā brīdī bija noticis kāds pavērsiens, atļauja to darīt. 

 

Tomēr nekas pats par sevi nenotiek,  notiek tad, ja kāds dara, virza. 

Vienmēr esmu gribējis kaut ko panākt, un šī darbošanās ‒ varbūt tā ir zināma apsēstība? Varbūt citiem savu dzīvi gribas sadalīt: darbs, atpūta, ģimenes dzīve, izklaides. Mēs kopā ar sievu darījām vienu darbu un domājām vienu domu, un izklaidēm ārpus tā mums nebija ne laika, ne vēlēšanās. Līdz ar to viss darbs ritēja vienā virzienā, un tad var izdarīt ļoti daudz. Un vēl ‒ jābūt īstajā brīdī īstajā vietā, un ir jābūt Providences atļaujai to darīt. Jā, bija pienācis laiks...  laiks akmeņus salasīt. Soli pa solim viss tika lēnām virzīts, tas man sagādājis neprātīgu baudu.

 

Vai Rundālē ir vēl kas būtisks paveicams?

Protams! Nupat no Francijas ir atvesta brīnišķīga rokoko garnitūra – sofa ar sešiem krēsliem, ar gobelēnu apvilkta, ar La Fontēna fabulu sižetiem. Te ir lapsa un dzērve – stāsts ir burvīgi izausts gobelēnā, kas  saglabājies kādus 250 gadus, ir ļoti labā stāvoklī. To mums izdevās nopirkt izsolē. To novietosim telpā  pirms hercoga guļamistabas. Tur ir arī visi hercogu un ārzemju valdnieku portreti. Esošie krēsli ir kopijas, kas izgatavotas pirms 40 gadiem, un es vienmēr esmu domājis: vai, vai – tas ir zem līmeņa, vajadzētu nomainīt! Un tagad ir dota iespēja, tas ir pavisam neticami. Nemaz tik bieži negadās, ka tiek izsolīta šāda unikāla sofa un krēsli. Tāds neliels stāsts par  mūsu centieniem un piepildītajām cerībām. 

 

Vai nav tā, ka, pabeidzot kādus darbus, atkal jau kaut kas jāuzsāk no jauna?

Tā ir gan. Restaurācija kā tāda ir pabeigta, tagad jāveic tikai uzturēšanas darbi. Aktuālākais ir pils jumta seguma nomaiņa. Pašlaik ir padomju laika nožēlojamais skārds, vispār jābrīnās, ka tas vēl nav sabrucis.

 

Esat ceļā uz Rundāles pils kompleksa iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā? 

Tāda iespēja jau bija piedāvāta pirms gadiem desmit, bet tolaik nebija pabeigti pils restaurācijas darbi. Tikai pagājušajā gadā pabeidzām interjera iekārtošanu un, iekārtojot dekorātīvās mākslas ekspozīciju, pabeidzām arī pils palīgtelpu restaurāciju. NU varam piedāvāt pili visā tās krāšņumā.

 

Vai jums ir kāda īpaši tuva mūzeja kollekcija?

Mūsu mūzeja pulksteņu kollekcija vienmēr ir bijusi „mana kolekcija”, ko es pats aprūpēju. Tuvākajā laikā rakstīšu tās aprakstu.

 

Vai Rundāles pils bieži saņem ziedojumus?

Ziedojumi ir bijuši, bet nedaudz. Būtiskākais pagaidām ir un paliek Borisa un Ināras Teterovu ziedojums, kopā ap miljonu eiro. Ziedojums tika izlietots restaurācijai, kas tolaik bija svarīgi. Arī princis Bīrons ir mūs atbalstījis, devis naudu vairāku Rundāles pils telpu restaurācijai, ziedojis arī savas dzimtas relikvijas. Ziedojot kultūrai, cilvēks savu vārdu atstāj nākamībai – tur ir tas naudas spēks, ziedojuma būtība, ja turklāt redzi, kā pasaule mainās, kļūst labāka, skaistāka ar tavu līdzdalību, tavu palīdzību. Piemēram, Amerikā vairums mūzeju ir privāti vai pastāv no ziedojumiem,  Latvijā diemžēl nav šādas tradicijas.

 

Potenciālie ziedotāji droši vien gribētu zināt, kādas konkrētas lietas būtu jāatbalsta?

Darbojas Rundāles pils atbalsta fonds, var atbalstīt konkrētu eksponātu iegādi, piemēram, lai atgrieztu brīnišķīgus mākslas darbus, kuŗi no Latvijas sen aizceļojuši. Tos var nopirkt un atgriezt Latvijai, un tā būtu ārkārtīgi cēla rīcība. Es būtu ļoti priecīgs un gandarīts, ja kāds atbalstītu Rundāles pils baznīcas mākslas kollekcijas restaurāciju. Pagājušajā gadā pils staļļos atklājām ekspozīciju ar vairākiem restaurētiem altāriem, taču darbs jāturpina,  tas ir ilgstošs process. Altāri, altārgleznas, kokgriezumi nonākuši mūzejā ļoti bēdīgā stāvoklī, ir vajadzīga vērienīga restaurācija.

 

Darbs mūzejā laikam ir nebeidzams?

Patiešām Sākotnējās pieticīgās ieceres ir pāraugušas citā līmenī. Mēs gribam, lai katrs eksponāts ir izcils, un glezna lai ir šedevrs. Līdz ar to esošās gleznas un mēbeles nemitīgi papildinām un nomainām, tādējādi veidojot  nozīmīgu kollekciju. Cenšamies panākt, lai Rundāles pils būtu ne tikai hercoga vasaras rezidence, bet lai tā ir nozīmīgs Latvijas mākslas mūzejs, kuŗā katrs priekšmets būtu īpašs. 

 

Reālitātē gan dzīvojam lamināta laikmetā?

Jā, savulaik cilvēki meta ārā ozolkoka mēbeles un sāka pirkt galdus ar ļodzīgām kājām, izmainījās dzīvokļu iekārtojums. Sapirkuši visu to moderno, jauno, sekoja pārsteigums, ka galdiņš ļogās, iepriekšējais gan, ko izmeta ārā, bija tāds stabils. Vilšanās! Neticami, ka tas notika piecdesmito gadu beigās –šis pavērsiena punkts, jaunās tendences. Tie bija mēģinājumi atbilst Rietumu pasaules dzīves un modes standartiem.

 

Lamināts – tā ir vienkāršība, to var viegli nomazgāt, par to nav īpaši jārūpējas. Tie nav kokgriezumi, kuŗos krājas putekļi un kas jākopj. Šādā lamināta interjerā starp lamināta priekšmetiem var ērti funkcionēt. Zināmā mērā šādi laminējam arī savu domāšanu un pasaules uztveri, savu priekšstatu par dizainu, par mākslu.

 

Vai tagad, kad nav jāpilda direktora pienākumi Rundālē, vairāk laika var veltīt glezniecībai, rakstniecībai? 

Gleznošana kaut kādā ziņā ir ceļojums, tāda ielēkšana izplatījumā, īpaši sagatavošanās process. Piemēram, cikls „Piektais bauslis” patiesībā bija cīņa ar manām mānijām, ar manām fobijām, bērnībā iemantotām bailēm  no kaŗa un manu dziļo alerģiju pret visām iespējamām revolūcijām, kādas vien var būt. Gleznojot šo ciklu, es daudz domāju par labo un ļauno, par tiem pamudinājumiem, kas cilvēkus ved kaŗā un revolūcijā. Tas bija sava veida terapijas process. Tagad es kaŗu uztveru ļoti racionāli. 

 

Esat stāstījis, ka arī jaunākajā gleznā tiks iestrādāts Bībeles motīvs?

Jā, vienmēr esmu gribējis to gleznot, un, ieraugot vienu latviešu ģimeni, radās pamudinājums. Bībeliskie sižeti katrai tautai ir savi. Katra tauta tos ierauga caur citu temperamentu, caur citu veidolu. Uzskatu, ka latviešiem ir sava svētā ģimene, un tāpēc manā gleznā viņi ir ietērpti latviešu zemnieku tērpos, kas ir vienkāršs un nepretenciozs, ar zināmu estētismu, kaut kas ļoti krietns. Nelielā pārģērbšanās šo ģimeni neticami izmainīja, pārvērta – tajā izpaudās pieticīgums un saderība ar latvisko dabu. 

 

Jūs rakstāt par māju un ēku likteņiem. 

Tas ir kā aizraujošs ceļojums pagātnē – uzburt māju, kuŗas nav. Es to atdzīvinu grāmatā. Drīzumā taps „Kurzemes muižu sējums”,  ne tikai  par muižu kā ēku, bet par  dzīviem cilvēkiem tajā. Īstenībā ir cilvēks, kas to uzceļ, izveido. Māja atspoguļo tās īpašnieku. Rundāle, piemēram, ir Bīrona neprāts. Katra māja nes līdzi savu likteni, un ienākt kādā svešā mājā un uzsākt tajā dzīvot – tas nemaz nav tik vienkārši. Ir mājas, kas jau celšanas brīdī ir nolemtas bojāejai. Un ir priecīgas mājas, kas omulīgi dzīvo cauri gadsimtiem. 

 

Jūs bijāt arī pie Likteņdārza izveides šūpuļa.

Tas bija sarežģīts process – pieņemt lēmumu par labāko projektu. Konkurss bija aizklāts, nezinājām konkursa dalībniekus. Ieceres pamatā bija  radīt izjūtas caur dabu, caur noskaņām, caur cilvēku iekšējām sajūtām. 

 

Latvieši nav lieli meditētāji. Latvieši ir gana vitāli, dzīvespriecīgi, uz āru vērsti. Viņi nesēdēs ilgi un neskatīsies saulrietā vai akmenī, pārdomājot cēlas lietas. Īpaši jau jaunajai paaudzei vajag daudz informācijas, lai būtu ko pārdomāt, kur ir tā drāma, tās emocijas, kas paliktu atmiņā. Likteņdārza tema, filozofija ir tuva, labi izprotama ikvienam, tās ir atmiņas, kas jāsaglabā. Turklāt Likteņdārzs top kā īsti latviska vide – ar kokiem, akmeņiem, ūdeņiem, ļoti piemērota vieta, kur glabāt atmiņu.

 

Kā jūsu ģimenei izdevās pēckaŗa gados palikt Latvijā, izdzīvot?

Mans tēvs ienīda komūnismu. Atceros četrdesmito gadu beigas,  gaisotni, kāda tolaik valdīja Rīgā – cilvēki gandrīz nekad  nesarunājās,  bailes bija tādas, ka cilvēki pat mājās sačukstējās. Baisie deportācijas gadi. Pusgadsimtu pavadījām padomju melu, nodevības un zaglīguma sistēmā, diemžēl sekas jūtamas vēl šobrīd. Jāpaiet laikam, lai sajustu būtiskas pārmaiņas, un es ticu, ka pēc dažiem gadu desmitiem dzīvosim daudz sakārtotākā valstī.

 

Esat aicināts iesaistīties polītikā visaugstākajā līmenī.

Esmu vairākkārtīgi atteicies no pārrunām ar partijām. Tas ir ļoti pagodinoši un ļoti patīkami, bet mani tas nesaista. Es justos tā kā būrī. Lai ieņemtu kādu amatu, ir jābūt godkārei, varaskārei, jābūt ekstravertam cilvēkam, kuŗš grib būt sabiedrībā. Es neesmu tam dzimis, līdz ar to atteicos no sarunām par jebkādiem amatiem, īstenībā no jebkādām sarunām par politiku. Zvērēju savai sievai, ka tajā nekad neiešu, zinot, ka tas ierauj dažkārt pat pazudina, bet galvenais – novirza no sava mērķa. Mani galvenokārt interesē tas, ko es daru, mana misija ir tas, ko varu paveikt vislabāk. Jāpabeidz glezna un tad metīšos pie datora. Es vēl tagad jūtos kā ceļojuma sākumā.