Par pašapziņu, karikatūrām un Latviju
   26.02.2019

 

 

17. februārī Berlīnē atvērta Ievas Kungas karikatūru izstāde nelielā mūzejā Brosehaus (Pankovā), kas nodarbojas ar vietējās vēstures pētniecību (Brosehaus, Freundeskreis der Chronik Pankow e.V., Dietzgenstraße 42, 13156 Berlin). Ar šo mūzeju Ieva sadarbojas jau kopš 2013. gada – viņa atjaunoja tā  dizainu, un, atklājot, ka Ieva zīmē arī karikatūras, mūzejs piedāvāja rīkot izstādi. Izstāde būs apskatāma līdz pat 26. maijam. 

 

Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā Ieva ieguvusi mākslas bakalaura gradu, bet Berlīnē – HTW Komūnikāciju dizaineres diplomu. Vēl jāpiebilst, ka Ieva ir Vācijas Komunikāciju dizaineru profesionālās asociācijas BDG biedre.

 

Cik ilgi jau dzīvo Berlīnē?

Berlīnē oficiāli pierakstījos 2004. gada jūnijā, kad atbraucu mācīties. Esmu Latvijas lauku bērns, piedzimu un uzaugu Kurzemes pusē, Lutriņos pie Saldus. Raudzīju, kā tik ārā no Latvijas, uzzināt vairāk. Sākumā Berlīnē strādāju vienkāršus darbus un gatavojos iestājeksāmeniem komunikāciju dizaina studijās. Lai varētu sākt studēt, mācījos valodu, noliku eksāmenu un 2005. gadā sāku savas studijas.

 

Kāpēc izvēlējies studēt tieši Vācijā?

Vācija ar Gūtenbergu ir grāmatu drukāšanas iesācēja, mani interesēja viss, kas saistīts ar tipografiju, pirmsākumi. Komūnikāciju dizainam Vācijā šogad aprit simt gadu, tam ir bagāta vēsture – piemēram, Audi, Mercedes logo autori ir dzīvojuši šeit. Bija iespēja mācīties pie profesora, kuŗš ir veidojis dizainu Bundestāgam un tā ir neatņemama pieredze.

 

Vai bija vajadzīga liela drosme, lai dotos uz svešu valsti bez draugiem, sakariem un liela naudas maka?

Man bagāžā bija manas illustrācijas. Ar tām es arī iestājos augstskolā. Tas bija galīgais trakums, bet es secināju – ja stāšos augstskolā Vācijā ar klasiskās glezniecības prasmēm, ar klusajām dabām, portretiem, nekur iekšā netikšu. Biju pētījusi vairākas augstskolas, perfekti klasiskās glezniecības pratēji ar labu akadēmisko izglītību vietu augstskolā dabūt nevarēja. Vācijā meklē idejas. Tas nozīmēja, ka technisko prasmju ziņā varēji vēl nebūt pilnība, bet svarīgi ir, kā tu domā. Konkurss bija diezgan liels, 12 uz vienu vietu. Svarīga bija darbu mape, bija jāparāda 20 oriģināldarbi. Ja tie ieinteresēja, tad tika saņemts uzaicinājums uz eksāmeniem, pēc kuŗiem arī vēl daļa tika atsijāta. Togad mēs bijām trīs ārzemnieces, kuras tika uzņemtas – ķīniete, italiete un es, latviete. Pārējie visi bija no Vācijas. Par naudas maciņu –strādāju arī pavisam parastus darbus, vēlāk privāti mācīju glezniecību turīgu vecāku bērniem.

 

Šobrīd esmu privātuzņēmēja, man ir savs grāmatvedis, atskaitos valstij, atskaitos klientiem. Patiesībā radošā darba ir mazāk par administrātīvo, jo radošajam darbam bieži vien paliek tikai vakari.

 

Vai sevi parasti piesaki kā mākslinieci, dizaineri vai illustrātori un karikatūristi?

Tas  triks ir, ka Latvijā  mani zina kā mākslinieci, turklāt nāku no mākslinieku ģimenes Saldus pusē. Es ļauju šai ilūzijai Latvijā dzīvot, un zīmēju karikatūras laikrakstam Saldus Zeme. Vācijā  esmu biznesa sieviete, eju pie firmām, strādāju ar projektiem, gatavoju komūnikācijas dizaina koncepcijas, plānoju mājaslapas un kampaņas diezgan lieliem uzņēmumiem. Bet Latvijā ļauju kopt savu mākslinieces tēlu (smejas).

 

Man liekas, ka zīmēt un staigāt iemācījos vienā laikā. Mans tētis Elmārs Kungs vienmēr ir zīmējis – plakātus, karikatūras, afišas ballītēm un pasākumiem. Zīmēju, kopš sevi atceros. Skolas laikā mani sūtīja uz mākslas olimpiadām. Tētis ilgus gadus zīmēja karikatūras, tostarp arī žurnālam Dadzis, Saldus Zemei. Un tad viņš pēkšņi jutās saguris, nejutās labi un kādu dienu paziņoja, ka man jāzīmē viņa vietā. Tas bija 2011. gadā, tolaik biju beigusi studijas, dzīvoju Berlīnē, biju mājās ar bērniņu, bet tētis, protams, dzīvoja Lutriņos. Avīzes redakcija sazinājās ar mani, un mūsdienu digitālajā laikmetā tā nav problēma. Sāku zīmēt karikatūras  un kopš 2013. gada zīmēju bez apstājas, katru nedēļu avīzei sūtu trīs karikatūras – par Latvijas polītiku un to, kas notiek,  šī tematika mani interesē. 

 

Karikatūras ir mani novērojumi, zīmēju ne tikai pārdošanai, bet arī savam priekam. Nevienam ar pirkstu acīs nebakstu, bet man karikatūra ir kā punkts uz „i”, jo tas ir arī par mani, par sabiedrību Latvijā, par dažādu sabiedrības grupu attieksmi un savstarpējām attiecībām. 

 

2014. gadā man Berlīnē bija pirmā karikatūru izstāde. Nav tik vienkārši karikatūrās rādīt Latvijas polītiku citā valstī, tāpēc izdomāju temu – Latvija pirms un pēc iestāšanās eirozonā. Man ir arī neliela izstāde ar karikatūrām par laika apstākļiem. Starp citu, tētis man vienmēr aizrādīja,  ka jāzīmē vienkārši, parastajiem cilvēkiem, bet es vienmēr atbildēju, ka pavisam neizglītoti cilvēki, kuri neko nezina un negrib zināt, avīzi nelasīs un karikatūru neredzēs. Esmu sev novilkusi ētikas līniju, kuŗu nepārkāpšu – nekad nezīmēšu karikatūras par garīgajām vērtībām, jo par tām nesmejas; nezīmēšu par erotiskām un seksa temām, jo vulgaritātes jau tāpat pietiek.

 

Vai esi domājusi  par atgriešanos Latvijā?

Bija doma pēc studijām atgriezties Latvijā. 2008. gadā sāku skatīties, kas Latvijā notiek. Bija skaidrs, ka manā dzimtajā pusē klientu nebūs, Rīgā zelta laiki aģentūrām arī bija beigušies. Veidot uzņēmumu Latvijā man likās liels risks, man jau bija ģimene, vīrs, kuŗš ir vācietis ( apprecējos 2010.  gadā). Tajā laikā bija chaoss, visi ņēmās ar krizi, prātoja, kur dosies un kā glābsies. 

 

Ar bērna piedzimšanu gan sāka atkal rasties lielāka interese par Latviju. Pirms tam, studējot, ar Latviju vairāk saistīja mamma un tētis, nevis kultūra un tradicijas. Kad piedzima meita,  kuŗa tagad jau mācās otrajā klasē, sāku domāt, ka man viņai jāiedod saknes: no kurienes tu esi nākusi, kas tu esi?  Meita runā latviešu valodā, viņa mācās arī Berlīnes latviešu skoliņā. Es nevaru meitai mācīt vācu valodu, tā nav mana dzimtā valoda, es nevaru to nodot tālāk emocionāli tā, kā savu dzimto. Nepiekrītu tiem, kuri uzskata, ka bērniem latviešu valoda nav jāmācās, jo viņi taču nedzīvo Latvijā. Es pievienojos Berlīnes latviešu skoliņai, kuŗā es sestdienās mācu, jo pirmā man taču ir pedagoģiskā izglītība. Dziedu arī folkloras kopā „Rīta rasa”. 

 

Par atgriešanos domāju joprojām, un reiz tas notiks. Man Lutriņos ir īstas lauku mājas. Šobrīd atgriezties gan nevaram, jo vīram bija nopietnas veselības problēmas, un  tāda veselības aprūpe un pakalpojumi, kas vīram ir nepieciešami un ko viņš saņem šeit, Latvijā mums nekad nebūtu pieejami. 

 

Vācijā jūties droši?

Ir daudz jāstrādā, bet man ir savas tiesības, te ir zināma kārtība, kādā viss notiek. Ar to dzīves dārdzību, kāda ir Latvijā, ir jābūt Vācijas algai. Zinu, ka laukos, piemēram, samaksa mēdz būt 1,80 eiro stundā! Tā taču ir ņirgāšanās, Bangladešas šuvējām maksā vairāk! Zinu, ka daudzi domā – latvieši ārzemēs ir kā tādi zelta teļi, kā naudas avots. Tas nav tik vienkārši, mums ir daudz un smagi jāstrādā. Mūsu paaudze, kas te dzīvo, nekļūs par bagātniekiem, jo bagātie lielākoties te ir mantinieki, mēs nepaspēsim neko uzkrāt. Piemēram, Rietumvācijas daļā lielie rūpnieki ir no ģimeņu klaniem, tās ir paaudzēs krātas bagātības. Latvijā pagājušajā gadsimtā cilvēki vairākkārt zaudēja īpašumus un sakrāto.

 

Jā, mēs ar savu nopelnīto naudiņu uzturam daudzas ģimenes un radus Latvijā, bet ir mazliet aizvainojoši, ja uz mums raugās tikai kā uz naudas maciņu. Daudzi pensijas gados Latvijā neatgriežas, tāpēc, ka nav sakārtots nodokļu jautājums ārpus Latvijas nopelnītajām pensijām. Krievijai un vēl dažām valstīm gan ir starpvalstu līgumi ar Latviju, šo valstu pensionāriem nav jāmaksā Latvijas nodokļi. Un tas tiešām ir aizvainojoši, ka kādi ir vērtīgāki par citiem. Arī man kādreiz būs pensija, varbūt vismaz tad varētu atgriezties, jo es to gribu, es gribu dzīvot Latvijā! Bet, kā jau sacīju, šobrīd to nevaru izdarīt, kaut arī labprāt dzīvotu lauku mājā Lutriņos. Nesakārtotā sociālā drošība, veselības aprūpe, infrastruktūra un darba ņēmēju tiesības – tie ir jautājumi, kas jāsakārto, lai cilvēki atgrieztos. Arī bērnu izglītība laukos – bērnam taču ir jānokļūst skolā, vai tiešām tādēļ skolnieciņam ir jāceļas piecos no rīta?! Vai tad tiešām tikai pilsētas ir nākotnes perspektīva? Vai laukiem jākļūst tukšiem un pamirušiem? 

 

Vai vīrs piekrīt tam, ka ģimene varētu pārcelties uz Latviju?

Jā, viņš ir pilnībā integrējies (smejas), nēsā Nameja gredzenu, saprot, ko mēs ar meitu runājam latviešu valodā. Kad mēs precējāmies, gribēju iepazīstināt viņu ar Latviju pa īstam. Kāzas mums bija divas reizes. Sareģistrējāmies Berlīnē, tā teikt, nokārtojām visus dokumentus, bet īstās lauku kāzas, divas dienas, notika manās vecāku lauku mājās Lutriņos. Vīram atvaļinājums Latvijā ir gada lielākais notikums. 

 

Vai iesi uz Eiroparlamenta vēlēšanām? Vēlēsi par kādu Vācijas vai Latvijas kandidātu sarakstu?

Noteikti iešu un balsošu par Latvijas Eiroparlamenta deputātu kandidātiem. Cilvēki ir jākustina, jāaicina balsot, ir vajadzīgs vairāk informācijas, jo manuprāt tiem, kuŗiem Latvija ir tikai vieta, kuŗā jānomaksā parādi, ir pavisam citas domas un jūtas par Latviju. Zinu cilvēkus, kuŗi neko par Latviju negrib zināt, viņi ir dusmīgi. Bet Latvija ir mana valsts, es gribu, lai to pārstāv gudri un gaiši cilvēki. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs ietu un balsotu, jo aizies jau arī tie, kuŗi Latvijai nevēl labu, un es negribu, lai viņi iegūst pārsvaru!