Par pamatiem, uz kuŗiem turpinām būvēt
Latvijas premjērministrs Krisjānis Kariņš intervijā Ligitai Kovtunai    12.07.2021

 

 

Pošoties uz interviju ar jums, kā vienmēr apspriežos ar saviem lasītājiem, kāds ir to jautājumu loks, uz kuŗiem viņi vēlētos saņemt atbildes. Ņemot vērā laiku, kad informācijas ir daudz, tās avotu arī, ziņas un viedokļi ir pretrunīgi. Jautājums īstenībā bija viens – kas īsti notiek Latvijā?

 

Jautājums, protams, ir ļoti plašs, un sāksim ar to, ka, manuprāt, šobrīd Latvijas valstī notiek apjomīga, liela transformācija. Pavisam konkrēti – ir noslēgusies administratīvi territoriālā reforma un darbu sākušas jaunās novadu domes, 119 vietā 43, lielāka, optimālāka pašvaldība ar mērķi nodrošināt vienmērīgu attīstību valstī. Jaunie novadi ir līdzīgi agrākajiem rajoniem – ar lielām pilsētām centrā, kam piekļaujas plašākas lauku territorijas. Līdz ar ko šajos centros koncentrējas plašākas izglītības iespējas, veselības un sociālās aprūpes  iespējas u. c. Īpaši jāuzsver izglītības iespējas – nav pamata novadā uzturēt vairākas mazapmeklētas vidusskolas, kur izglītības kvalitāte nevar būt pietiekami augsta. Cita lieta – mazās pamatskolas, kur gan ir svarīgi, lai tās būtu tuvāk ģimeņu dzīvesvietām, un rūpe par tām ir pašvaldību ziņā.

 

Kas attiecas uz otru nozīmīgāko transformācijas jomu – ir pārkārtots ārējās ekonomikas redzējums jeb vīzija, kas iepriekšējā laika bija orientēts galvenokārt uz tranzitu. Proti, importēsim lētās izejvielas, ko caur mūsu ostām pēc tam eksportēsim tālāk. Arī kā banku sektorā – „pārvadāsim” no Krievijas uz Rietumiem naudu, paņemot „savu procentu”. Šis modelis ir izrādījies neveiksmīgs, es pat teiktu – katastrofāls. Ja atminamies, uz mūsu valsti krita ļoti liela aizdomu ēna par naudas atmazgāšanu, un varam būt gandarīti, ka finanču sektors ir sakārtots, amatos ir jauni, uzticami un atbildīgi cilvēki, banku sistēma ir iztīrīta no šīm aizdomīgajām naudām. Tas bija liels malds, ka no šīs naudas tranzita valsts varētu kļūt bagāta – nē, atsevišķi individi gan! Par tranzitu caur ostām – jā, tā nepārprotami paliks ļoti nozīmīga mūsu ekonomikas sastāvdaļa, bet vecais modelis, kas balstās vien uz pārkraušanu un pārvadāšanu, pieder pagātnei. Piemēram, Krievija jau ir pieņēmusi lēmumu attīstīt pati savas ostas un vispār izbeigt tranzitu caur Baltijas valstīm. Sakarā ar notikumiem Baltkrievijā būtu naīvi domāt, ka palielināsies tranzits no šīs valsts. Līdz ar to arī ostas ir transformācijas periodā un attīsta, piemēram, savā teritorijā ražošanu, teiksim, izejvielu pārstrādi, lai tad tās eksportētu. 

 

Mainās arī orientācija no Ķīnas un citām Āzijas valstīm uz Eiropas ekonomiskās zonas zemēm, uz kvalitatīvu ārzemju investīciju piesaisti tieši eksporta jomā.

 

Runājot par investīcijām – vai palielinās to apjoms Latvijā?

 

Jā, stabili palielinās, turklāt tādu investīciju, kas balstās nevis uz lēta darbaspēka piesaistīšanu, bet uz kvalitātes nodrošināšanu un intelektuālā potenciāla izmantošanu. Jāpiezīmē, ka diezgan strauji aug arī vidējā alga valstī.

 

Saprotams, ka šai transformācijas posmā kļūst neapmierināti tie cilvēki, kuŗu bizness balstījās uz minēto lēto tranzitu. Līdz ar ko arī vērojami „polītiski mēģinājumi” mainīt šo kursu, bet es esmu pārliecināts, ka tas tomēr jānotur un ka tas būs noturīgs. Pirmām kārtām svaru kausos ir jāliek tas, kas ir svarīgi plašākai valsts sabiedrībai. Par to es vienmēr iestāšos. Un plašākas sabiedrības labklājība ir panākama ar augstu apmaksātām darbavietām. Tas  jau notiek. Paskatīsimies uz mūsu galvenajām eksporta nozarēm – aizvadītajā gadā  vispelnošākais eksporta uzņēmums vairs nebija ne kokapstrādes, ne metallapstrādes, pat ne pārtikas uzņēmums, bet gan elektronikas uzņēmums SIA Mikrotīkls – ar apgrozījumu vairāk nekā 300 miljoni, turklāt ar mazāk nekā 300 darbiniekiem, galvenokārt inženieriem, kas veido mikroshēmas pēc individuāliem patentiem utt. 

 

Vai latviešu uzņēmums?

 

Īstenībā jā, jo tā īpašnieks ir gan no Amerikas, bet „ieprecējies” un  iedzīvojies Latvijā, uzņemts Latvijas pilsonībā. Džons Tallijs ( John Tully) ieradās pirms vairāk nekā 20 gadiem un te ir iesakņojies. Ir arī daudzi citi uzņēmumi, kas arī attīstās, gan strādājot ar augstajām technoloģijām, gan, precīzi izjūtot tirgu. Piemēram ir firma, kas ražo CO2 sensoru jeb aparātu skābekļa noteikšanai telpā. Vienkārši izsakoties,  – kas parāda, vai nav laiks telpu vēdināt. Redziet, tāds ir arī uz mana galda.

 

Tātad – ražošanas atdzimšana uz transformācijas pamata notiek, notiek arī citas reformas, tostarp izglītības satura reforma. Ir izaugusi jauno latviešu paaudze, kas, beiguši ģimnazijas, bez problēmām iestājas mūsu vai ārzemju augstskolās. Tagad ir jāstrādā, lai mūsu jauniešu izglītības līmeni paceltu visaptveroši augstāk par pašreizējo vidējo.

 

Tepat blakus ir pasaulē plaši  atzītais Somijas modelis izglītības jomā.

Jā, Somijā izglītības sistēma ir tiešām augsti attīstīta. Ir labas skolotāju algas, līdz ar ko pat konkurence uz skolotāju vietām. Mēs ejam šo pašu ceļu.  

 

Atgriežoties pie ekonomikas,  – kā atdzimst ražošana sagrautās savulaik plānveida rūpniecības vietā? Cik tālu esam tikuši šai ziņā pasaulē, kur valda tirgus likumi?

 

Konkrēti fakti – metallapstrādes uzņēmums Valpro ar tirgiem Eiropā. Cita starpā tas pārdod, piemēram, degvielas kannas Beļģijas armijai, ugunsdzēsības aparatūru utt. Veiksmīgi pārdzīvojusi pārejas laikus, strauji attīstās „Valmieras stikla šķiedras” rūpnīca, kuŗai pat bija filiāle Amerikā, kas gan jau pārdota,  jo – trūka pietiekami augsti kvalificēta vietējā darbaspēka tajā statā, kur tika uzcelta. Valmieras rūpnīca turpina strādāt, nodrošina darbavietas aptuveni 1200 cilvēkiem, un viens no tās galvenajiem noieta tirgiem ir Amerika. (Produkcijas klāstā ir galvenokārt ugunsdrošie materiāli, tostarp tie, ko lieto lidmašīnu salonos. –L. K.) 

 

„Liepājas metalurgs”, rūpnīca kopš padomju laikiem, kur kausēja metāllūžņus un taisīja celtniecības armatūru, deva darbavietas aptuveni 2000 cilvēkiem, bet tās vadība nekad nepārveidojās. Likumsakarīgi – bankrotēja, un bija lieli uztraukumi, ka Latvijas trešajā lielākajā pilsētā nu iestāsies drūmi laiki. Izrādās, pilsētas vadība prata šīs rūpnīcas territoriju pārveidot par spēcīgu  ražošanas territoriju, kur top jaunas ražotnes, ir iegūti investori no Vācijas, Dānijas un citām Eiropas valstīm, kas savu ražošanu vēlas izvietot ostas pilsētā Liepājā, lai gatavo produkciju tālāk nogādātu atpakaļ Eiropā. „UPB” jeb Ulda Pīlēna birojs, architektūras un celtniecības firma, kuŗā strādā  vairāk nekā 2000 cilvēku vairākās Eiropas valstīs – arī sāka Liepājā. Ceļ vērienīgas būves Zviedrijā un arī apgalvo, ka mūsu, Latvijas, darbaspēks ir profesionālāks nekā vietējais. Šādus piemērus – uzņēmumus, kas vērienīgi strādā un konkurē pasaulē, varu minēt vēl un vēl. Turklāt – no ES izveidotā Atveseļošanās fonda pēc Covid-19 Latvijai tiks ieskaitīti 1,826 miljardi eiro, kas jāizmanto tuvāko gadu laikā, galvenokārt to ieguldot valsts infrastruktūras stiprināšanā un ražošanā. 

 

Manā skatījumā – Latvija šobrīd ir tādā stadijā, kad iepriekšējos divos gados ieguldītais darbs nu sāk kļūt acīm redzams. Līdzīgi kā celtniecības laukumā, kad runājam par „nulles ciklu”, ‒ milzīgs darbs ir ielikts „zem zemes” un nevaram vien sagaidīt, kad nāks redzams rezultāts. Bet zinām arī, ka pamatiem ir jābūt ieliktiem atbildīgi un droši. Atļaujos apgalvot, ka „nulles ciklu” esam pabeiguši, mums jābūt pacietīgiem, jo neviens transformācijas process nenotiek ātri. Tam vajadzīgi gadi. 

 

Vai jūsu raksturīgais optimisms jums palīdz arī, vadot sarežģīto koalicijas valdību? Vai jūtaties no tās atbalstīts? Vēl precīzāk – vai valdība ir stabila?

 

Vadīt koalicijas valdību ir izaicinājums jebkuŗos apstākļos, kur nu vēl Covid krizes apstākļos. Nācās mainīt vairākus ministrus, piecu koalicijas partneru vietā nu ir četri, jo piektais īstenībā izjuka... Ja runājam par Saeimas atbalstu valdībai, tas joprojām ir iepriekšējais, tikai vairāki deputāti ir kļuvuši par neatkarīgajiem, bet joprojām atbalsta valdību. Starp citu, otra lielākā „frakcija” Saeimā ir pie partijām nepiederošie deputāti. Runājot par valdības komandu, varu teikt, ka, būdams tās vadītājs, šobrīd jūtos labāk, nekā darbu uzsākot, jo cilvēki, kas tajā strādā, uzrāda lielāku gatavību strādāt kopīgu mērķu labā. Kā pozitīvu piemēru varu minēt jauno izglītības ministri Anitu Muižnieci – nozares speciālisti ar valdības cilvēkam nepieciešamo stingrību. Viņas pārziņā ir ļoti plaša darba fronte, ieskaitot,  piemēram, augstskolu reformu, un nemaz nerunājot par praktisko darbu, gatavojoties jaunajam mācību gadam, kam jānotiek klātienē. Tieši augstskolu joma ir tā, kur man kā valdības vadītājam jāpārvar vislielākā pretestība, jo ‒ ir liela nevēlēšanās kaut ko mainīt... Mans arguments ir – ja gribam būt turīgi kā vācieši vai dāņi, tad mums ir jārīkojas, kā viņi rīkojas. Process notiek lēni, bet notiek, un tomēr – ar izglītības reformas gausumu esam zaudējuši jau gadus 10 – 15. Nevar noliegt, ka arī šai jomā – līdzīgi kā ekonomiskajā – procesus bremzēja polītiskā opozīcija, kas bija vērsta pret nozīmīgām reformām un kas negribēja redzēt jaunos signālus un veicināt virzību tirgus un konkurences apstākļos.

 

Atbildot uz jūsu jautājumu, cik stabila ir valdība, ‒ tieši tikpat, cik pirms divarpus gadiem. Valdību var nogāzt ikvienā „Saeimas ceturtdienā” vai ārkārtas sēdē, mēģinājumi ir bijuši. nogāzt valdību ir viens, bet tauta prasīs: kur ir nākamā? Rudenī būs jauns izaicinājums – budžeta pieņemšana. Īpaši grūts brīdis, jo nāk taču vēlēšanas! Turklāt ārējais parāds ir būtiski pieaudzis, sasniedzot 49% no iekšzemes kopprodukta. Salīdzinājumam – pirms iepriekšējās krizes tas bija ap 20%, pēc tās – ap 40%. Esam aizņēmušies naudu, subsidējuši savu ekonomiku, lai nebankrotē uzņēmumi, lai neaug bezdarbs, un tas ir izdevies. Vēl vairāk – ir auguši privātpersonu noguldījumi bankās tieši šīs krizes laikā, lai gan tā ir ļoti smagi skārusi lielu daļu iedzīvotāju, tūrisma un viesmīlības biznesu. Ir pilnīgi skaidrs, ka ārējo parādu vairāk audzēt nevar, jo mēs neviens nezinām, kad mūs skars nākamā krize. Ir jāaudzē rezerves. 

 

Kāda visā šajā stāstā ir Eiropas Savienības loma? Ko nozīmē Latvijai tas, ka esam ES  valsts?

 

Bez ES mēs šobrīd būtu ļoti drūmā situācijā! Pirmkārt, vakcīnas – lai gan mēdz teikt, ka Eiropa attiecībā uz Covid-19 pārvarēšanu ir gausi reaģējusi, tomēr  tagad vakcinēšanas tempi Eiropā sāk pārsniegt Amerikas tempus, mums ir pieejamas itin visas Rietumu valstīs apstiprinātās vakcīnas. Pieejamas tāpēc, ka esam daļa no Eiropas Savienības, un līdz ar to saņemam savu daļu no ES centrālā iepirkuma. Zinām, ka iepriekšējā veselības ministre, valdībai nezinot, no vairāk nekā 800 tūkstošiem pošu atteicās, sakarā ar ko vairāk nekā trīs mēnešus bija vakcīnu deficīts. Tā bija smaga Veselības ministrijas kļūda, ko varējām labot, tikai pateicoties šim kopīgajam iepirkumam, un nu mums ir ap pusmiljona pošu uzkrājums. Vai varat iedomāties, ka mazajai Latvijai būtu jāstājas lielajā pircēju rindā, kur lielās valstis pērk miljonus?! Un cik tas mums maksātu?! Šobrīd mēs esam nodrošināti arī turpmākajiem gadiem. Diemžēl tagad Latvijas lielais izaicinājums ir pierunāt cilvēkus vakcinēties.

 

Otrkārt, tika izveidots Eiropas Atveseļošanās fonds, no kuŗa Latvijai tiek iepriekš minētie 1.826 miljardi eiro. Nesen mūsu valstī viesojās Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, kuŗa man svinīgi pasniedza apstiprinājuma dokumentu par šīs naudas saņemšanu. (skat. attēlā!)

 

Un vēl, pateicoties tam, ka esam Eiropā,  un tam, ka mūsu valdībai ir pozitīvi atzīta polītika, Latvija emitēja vērtspapīrus, saskaņā ar ko 500 miljoni eiro tiek piešķirti uz septiņiem gadiem kā aizdevums ar 0% likmi! To veicinājusi arī valdības fiskāli atbildīgā polītika. Mūsu ziņā ir tas, kā mēs šīs Latvijai pieejamās finances izlietosim, ‒ vai to vienkārši „apgūsim”, vai lietderīgi ieguldīsim. Es personīgi turpināšu strādāt pie otrā.