Uzņēmējs, Laika atbalstītājs, SIA Kokpārstrāde 98vadītājs Gunārs Dzenis intervijā Ligitai Kovtunai 19.11.2019
Novembrī aprit gads, kopš Mūžībā aizgāja uzņēmuma dibinātājs un dvēsele, mecenāts un krietnais vīrs Visvaldis Dzenis. Viņš diemžēl nepaguva saņemt Latvijas valsts augstāko apbalvojumu Triju Zvaigžņu ordeni, ko bija patiešām pelnījis. Ordeni glabā Visvalža uzticamā dzīvesbiedre Sigrida. Un viņa Latvijas lolojumā strauji augošajā uzņēmumā Kokpārstrāde 98 tagad iesaistījies dēls Pēteris, kuŗš gan arī turpina darbu savā profesijā, Pēteris ir chirurgs Amerikā. Gunārs Dzenis vada ikdienas darbu Latvijā un ir uzņēmuma valdes priekšsēdis
Kā rit darbs bez Visvalža? Aizkustinoši, ka jūsu kabinetā pie sienas ir Visvalža portrets viņš joprojām rimti un mazliet šķelmīgi (kā tas Visvaldim bija raksturīgi) noraugās un, šķiet, ir klāt, kopā ar jums.
Kā gan citādi! Visvaldis īstenībā man bija kā otrs tēvs, jo paša tēvs, Visvalža brālēns un draugs, aizgāja Mūžībā 2008. gadā. Visvaldis bija arī mans lielākais un labākais biznesa skolotājs, un es mēdzu teikt, ka nekāds maģistra grads nevar iedot tās zināšanas, ko man deva Visvaldis un kas bija viņa paša praksē un pieredzē balstītas.
Visvaldis pats, savukārt, mēdza jokot, ka viņam vienkārši ir labs ķēriens biznesā.
Kas nu ir, tas ir, bet labas iemaņas arī attīstās ilgstošā darbā, zināšanās un pieredzē. Atcerēsimies, ka Visvaldim bija doktora grads. Un vēl viņam piemita izcilas cilvēciskās īpašības, kā milzu pašaizliedzība un cieņa pret savu dzimtu. Pie sienas blakus portretam jūs redzat viņa māsasvīra, mākslinieka Staņislava Kreica gleznotās Visvalža tēvamājas Sventē. Būdams tālredzīgs vīrs, Visvaldis jau laikus iesaistīja uzņēmuma darbā mazbērnus, trīs no viņiem vasarās te strādāja.
Es spilgtāk atceros mazmeitu Melisu, kuŗa strādāja arī Okupācijas mūzejā, restorānā Kungu rija Turaidā un arī pie jums.
Nu jau Melisa ir izstudējusi finanču zinības, nodibinājusi ģimeni, protams, runā latviski. Dēls Pēteris, būdams ārsts, rēgulāri un aktīvi iesaistās Latvijas uzņēmumā, brauc šurp vairākas reizes gadā, ir valdes loceklis un piedalās stratēģisko uzdevumu lemšanā. Pavasarī abi bijām aizbraukuši uz Hannoveri Vācijā, kur notiek lielākā kokapstrādes technoloģiju izstāde. Noslēdzām jaunus līgumus par moderno technoloģiju iegādi, apjomīgus investīciju līgumus. Jo visu laiku ir jātur roka uz pulsa, jārēķinās ar pieaugušo konkurenci. Kokapstrādes uzņēmumi sen vairs nestrādā kā vienkārši gateri, neviens vairs ar rokām neveļ baļķus, visi procesi ir automatizēti, strādā roboti, un vajag cilvēkus speciālistus, kas prot tos vadīt. Mūsu uzņēmumā joprojām strādā ap 300 darbinieku, bet apjomi palielinās, pateicoties technoloģijām. Starp citu, mēs nodarbinām tikai vietējo darbaspēku, nav neviena strādnieka no tā sauktajām trešajām valstīm Ukrainas, Baltkrievijas, Moldovas.
Kā jums tas izdevies?
Pirmām kārtām nodrošinot labas algas, kas Kokpārstrādē 98 ir virs vidējās nozarē, rūpējoties par darba vidi, darbinieku ērtībām, ēdināšanu. Ar autobusu tiek izvadāti cilvēki, kas dzīvo 50 km rādiusā.
Tai pašā laikā arī turpināt Visvalža iedibinātās mecenātisma tradicijas, un te atbalstīto saraksts ir tiešām iespaidīgs, ieskaitot avīzi Laiks kopš tā brīža, kad Visvaldis Dzenis uzdāvināja simt Laika abonementus Latvijas Simtgadē, sakot: Ceru, ka mans piemērs būs lipīgs...
Šajās dienās man piezvanīja Veneranda Stramkales kundze no Viļāniem un jautāja, vai arī nākamgad varēšot saņemt Laiku, ko izlasot no pirmās lappuses līdz pēdējai... Protams, šo atbalsta programmu turpināsim, būs simt abonementu Latvijā, jo avīze ir tiešām laba un vērtīga. No sirds sveicu jūs 70. gadskārtā un novēlu turpināt! Šī avīze ir jāturpina, neraugoties uz digitālizācijas uzvaras gājienu pasaulē, jo ne jau visi, it īpaši vecākās paaudzes cilvēki, būs ar mieru lasīt datorā. Un ne tikai vecākās mana 23 gadus jaunā meita, kā novēroju, daudz lasa papīrā. Pats arī esmu drukātā vārda cienītājs, nekad neesmu lasījis grāmatu planšetē. Tas turklāt ir arī labāk redzei, kas jāsaudzē, ja gribi ilgi un veiksmīgi strādāt. Lai jums veicas!
Runājot par citām atbalsta programmām, pirmām kārtām minēšu Vītolu fondu turpinām 10 augstskolu stipendijas, kam šogad, pēc manas iniciatīvas, un pateicoties Vītolu fonda atsaucībai, pievienojam vēl trīs arodizglītībā. To uzskatu par ļoti aktuālu un atbalstāmu, jo valstij vajadzīgi arī amatu meistari un skoloti cilvēki, kas pratīs strādāt ar jaunajām technoloģijām, piemēram, vadīt komplicētās modernās iekārtas. Ir labi, ja ir ielikti stingri pamati arodizglītībā, ja ir izpratne par procesiem reālajā darbā. Šie trīs jaunie līgumi noslēgti ar Balvu arodskolu, ar ko mums jau bijusi sadarbība audzēkņi strādājuši praksi mūsu uzņēmumā. Valstij vajag speciālistus, kas spēj iekļauties augstā ekonomikā, un Latvijā ekonomika nepārprotami aug. Mūsu uzņēmuma produkcija veido 95% eksporta, katra darbavieta saražo aptuveni 100 tūkstošus eiro, un šo ciparu gribam paaugstināt no gada gadā. Mūsdienu arodskola arī vairs nevar orientēt jauniešus tikai uz nišas specialitāti, kā, piemēram, smalko galdniecību. Protams, vajag arī meistarus, kas prot izgatavot smalku kumodi, bet, valstiski raugoties, jāiegulda līdzekļi izglītībā, kas nesīs lielāku ekonomisko efektīvitāti.
Kādas ir citas atbalsta prioritātes bez jau minētās izglītības?
Visvaldis tās jau sākotnēji bija iezīmējis, tātad, izglītība, kultūra, sports jomas, kuŗās ar līdzekļu piesaisti iet visgrūtāk, bet kas ir nozīmīgas attīstītas valsts nākotnei. Un vēl arī vēsturiskā atmiņa, kālab atbalstām Okupācijas mūzeju un Likteņdārzu, ko atbalstīsim arī turpmāk. Piešķirot līdzekļus, atminos savulaik Viļa Vītola teikto, ka neder saskaldīties. Tā mērķtiecīgi piešķiram naudu Siguldas Baltajam flīģelim mūzikas instrumentu iegādei, arī jauno mākslinieku ceļam uz starptautiskiem konkursiem, tērpu iegādei Rīgas Doma skolas meiteņu korim, Slēpošanas asociācijai, jaunajiem Siguldas basketbolistiem un volejbolistiem, Allažu skolai bibliotēkas grāmatu krājuma papildināšanai... visus nemaz tā uzreiz nevaru nosaukt.
Kokpārstrāde 98 bijis arī starp Amerikas latviešu Dziesmu svētku atbalstītājiem...
Esam atbalstījuši arī Andreja Jansona iniciātīvas ‒ Lolitas brīnumputna izrādi aizvadītajos Dziesmu svētkos Latvijā un viņa mūzikālās izglītības programmu Latvijas skolās.
Esam iesākuši arī jaunu programmu, kas saistīta ar tautiešu atgriešanos Latvijā, proti, ceļam kvalitātīvu simt dzīvokļu māju Allažos, vienlaikus nodrošinot cilvēkiem darbavietas. Te jāmin labā sadarbība ar Siguldas pašvaldību, ko vada Uģis Mitrevics. Sigulda strauji attīstās, tiek nopietni domāts un darīts attiecībā uz pilsētas infrastruktūru un iedzīvotāju labklājību. Ir taču daudz, ļoti daudz cilvēku, kas nav devušies prom no Latvijas, neraugoties uz grūtībām visu cieņu viņiem! Ir, protams, cilvēki, kas aizbraukuši, lai tiktu galā ar kreditsaistībām. Un, kā vienmēr un visur ir laimes meklētāji, kam ubi bene, ibi patria.*
Latvija ir brīnumaina, perspektīva zeme, kur taču gribas atgriezties. Pats studiju gados strādāju Amerikā, bet tur mani pat nepiemeklēja doma, ka varētu palikt. Ikreiz, kad no pasaules ceļiem atgriežoties, lidmašīna nolaižas Rīgas lidlaukā, mani pārņem tāds prieks! Daba, četri gadalaiki, tuvie cilvēki... Un nekad mūsu valstī nav bijis tik augsts labklājības līmenis kā tagad. Protams, nevar pievērt acis, ka ir ļaužu grupas, kam neklājas viegli, tāpēc tiem, kas varējuši nopelnīt, ir jāsniedz atbalsts tiem, kam iet grūtāk. Vislabāk ‒, ievērojot veco, labo principu par zivi un makšķeri.
* Kur labi, tur dzimtene. Latīņu valodas spārnotais izteiciens. ‒ Red.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (2)
.jpg)
