Par latviskumu bez patosa
Ar Ilgaru Šicu tikās Ligita Kovtuna    04.02.2014

Rudens rīts Lundā, Ilgara un Ditas Šicu mājā, sākas ar lielisku, stipru  spēcīgu kafiju. Valters un Indra jau agri devušies savās skolas gaitās, Dita – uz darbu pirmsskolas mācību iestādē. Ilgars kopš aizvadītās vasaras ir „pilna laika privātuzņēmējs” un var ļauties sarunām ar Latvijas viešņām, mani un režisori Dzintru Geku, kuŗa uz Lundu atbraukusi, lai veidotu sižetu savai topošajai filmai „Dievputniņi” – par latviešiem, kas vēstures griežos nonākuši svešās zemēs. Jo drīz mums pievienojas Ilgara mamma Ārija (ar viņu bija intervija mūsu laikraksta iepriekšējā numurā), līdzi atnesusi kaudzi  vēsturisku fotografiju. Un atkal runājam par cilvēkiem un notikumiem, kas pavisam tieši veido mūsu vēsturi. Ārija apsolījusi mūs izvest ekskursijā pa Lundu.Katrā ziņā esot jānokļūst pilsētas centrā, kad zvanīs Lundas Doma zvani. Zelta rudens te tikpat skaists kā dzimtenē, Lunda man ļoti atgādina mūsu Cēsis. Jūtamies kā mājās un kā seni paziņas...

 

Vakarā pamanīju, ka Šicu pusaugu bērni Valters un Indra arī savā starpā sarunājas latviski.

 

Vai jūs  mērķtiecīgi esat panākuši, ka bērni runā labā latviešu valodā?

 

Ilgars. Man pilnīgi nav pieņemams tas, ko bieži nākas novērot, - ka jaunie latvieši par varītēm cenšas kļūt par zviedriem! Aizbildinoties, ka tā var labāk apgūt zviedru valodu, latviešu ģimenēs runā zviedriski. Valoda ir un paliek latviskuma nozīmīgākais balsts, un latviešu mājās ir jārunā latviski! Mūsdienu pasaulē apgūt daudzas citas valodas ir pavisam vienkārši un pašsaprotami. Mūsu Indra runā piecās valodās. Bet mūsu ģimenes valoda ir un paliek latviešu valoda.

 

Tavs tēvs Andrejs Šics gan būtu patiesi gandarīts! Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas par tēvu?

 

Viņš bija ļoti sabiedrisks un ļoti pašaizliedzīgs latvietis. Darbojās vai visu organizāciju valdēs, nebūdams dziļi ticīgs cilvēks, uzņēmās būt par draudzes priekšnieku, Daugavas Vanagu organizācijas darbā iesaistīja arī mani - pusaugu puiku. No šīs darbošanās gan atceros tikai jaukas tikšanās ar saviem līdzaudžiem, bet visam pamatā bija - latviskuma kopšana. Mēs augām ar domu par brīvu Latviju, kas mūsu iztēlē bija uzburta par paradīzi, un mēs ļoti cerējām un ļoti vēlējāmies kopā ar saviem vecākiem turp doties, atpakaļ uz Latviju. Īstenība gan diemžēl lika vilties. Sastapāmies ar savtīgumu, ar blēdīgumu, drīz vien izjutām, ka no mums joprojām sagaida galvenokārt mantisku palīdzību, sagaida, ka turpināsim sūtīt palīdzības pakas tāpat kā okupācijas gados. Sajutām, ka brīvajā Latvijā mums īsti nav vietas. Pagaisa arī kādreiz skaisti iesāktās draudzības.

 

Sievu Ditu gan atradi Latvijā.

 

Tas bija 1985. gadā, kad nākamajā dienā pēc dienesta zviedru armijā aizbraucu uz Rīgu. Kā šodien atceros, bija 19. jūlijs, nākamajā dienā - 20. jūlijā man bija 20. dzimšanas diena. Pie draugu ģimenes Rozenbergiem Berģos sapulcējās jaunieši, viņu vidū arī Dita. Iepazināmies, aizgājām uz izrādi “ Zaļās dzirnavas”, ko gan noskatījāmies tikai līdz pusei... Dita studēja mūzikoloģiju tagadējā J. Vītola Mūzikas akadēmijā. 1988. gadā, kad atkal ierados Latvijā, sadraudzējāmies ciešāk. Ziemā Dita atbrauca pie manis ciemā uz Lundu. 1989. gadā apprecējāmies. Kāzas notika 17. jūnijā Brīvdabas mūzejā. Laulājāmies Jāņa baznīcā, kur Ditu arī nokristīja un iesvētīja. Tolaik bieži bija jāmēro ceļš uz PSRS konsulātu Ļeņingradā - lai dabūtu atļauju apprecēties, lai Dita tiktu uz Zviedriju.

 

Tomēr izvēlējāties dzīvot Zviedrijā

 

Izvēles taču nebija! 1989. gadā vēl nekas daudz neliecināja, ka Latvija varētu būt brīva.

 

Vai Ditai nenācās grūti atteikties no darba savā speciālitātē Latvijā? Un vai nepietrūkst bagātīgās Latvijas koncertdzīves?

 

Pirmām kārtām - neviens no Ditas kursabiedriem - mūzikologiem nestrādā savā speciālitātē. Rietumu pasaulē nekur neviens ar šo profesiju vien nevar iztikt, kaut kas jāmācās vēl parallēli, piemēram, paidagoģija, kā Dita izlēma. Par koncertiem - netālajā Malmē ir izcils simfoniskais orķestris un aktīva koncertdzīve, Latvija taču arī nav tālu. Starp citu, esmu novērojis, ka pie klavierēm mūsu mājās biežāk nekā Dita piesēž dēls Valters.

 

Kādas ir tavas attiecības ar mūziku?

 

Vislabāk  “spēlēju” gramofonu! Un atšķirībā no sievas man vairāk patīk rokmūzika. Bet atminos gan, ka kādā 3.-4. klasē spēlēju stabulīti. Un atšķirībā no tēva Andreja neesmu dziedājis korī. Balss man tāda, ka citi koristi  var tikai priecāties par to, ka nedziedu!

 

Tu esi caur un cauri technisks cilvēks?

 

Lundas Techniskajā augstskolā pabeidzu elektroinženieŗu fakultāti. Esmu strādājis vairākās techniskās firmās, kā Ericson, pēdējā laikā strādāju lielā amerikāņu uzņēmumā, kur jau sapratu, ka manī ir izgudrotāja gars. Tagad man ir pašam sava firma - izgudroju un patentēju rodona mērītājus. Manu izgudrojumu ražo un pārdod, divi jaunākie modeļi jau ir izgudroti, laika gaitā tiks ražoti un ieviesti.

 

Tad jau esi bagāts vīrs?

 

Ļoti daudz naudas gan vēl neesmu redzējis! Mana bagātība ir manis paša firma, kas ļauj nodrošināt ģimeni.