Par Latvijas gaitu Rietumu virzienā
Latvijas Republikas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (Jaunā Vienotība) intervijā Ligitai Kovtunai    11.09.2018

 

 

Jūs esat kandidāts nr. 1 13. Sa­­eimas vēlēšanās Rīgas apgabalā no partijas Jaunā Vienotība, tā­­tad par jums nobalsos tie ār­­zem­ju tautieši, kas izraudzīju­­šies tie­ši jūsu pārstāvēto polītisko spē­ku. Kā jūs pārliecināsiet cilvēkus, ka vispār obligāti jādodas balsot?  

 

Kopš valsts neatkarības atgūša­nas ikreiz pirms vēlēšanām dzird sakām – šīs vēlēšanas būs izšķi­ro­šas, tieši šajās izšķirsies valstij bū­­tiski jautājumi. Brīžiem atskan arī trauksmains – “vilks jau aitās!” Īstenībā tik traģiski nav, bet – ir jāsaprot, ka esam situācijā, kad vēlreiz, vēlreiz, vēlreiz ir jāapstip­rina ar savu balsi, ka vēlamies, lai mūsu valsts turpinātu atrasties Eiropas Savienībā un NATO, ka mums svarīga mūsu drošība un neatkarība. Tāpēc arī esmu izvē­lējies būt šajā polītiskajā partijā, kas konsekventi iestājas un praktiski apliecina Latvijas ceļu Rie­tu­mu virzienā.

 

Atkal ir situācija, ka kaimiņ­valsts Krievija ir ļoti agresīva – šī valsts turpina iejaukties citu valstu iekšpolītiskajos procesos, tostarp vēlēšanās, kā tas apstiprinājies at­­tiecībā, piemēram, uz ASV un Franciju. Turklāt Latvijā ir partija, kas raujas pie varas un ir absolūti prokremliska – tā ir Saskaņa. Un tai ir arī maza “satelitpartija” – Latvijas Krievu savienība, un vēl ir  arī ārkārtīgi neizprotama, no ļoti dažādu uzskatu pārstāvjiem sa­­­­stā­voša partija, kas neizslēdz sa­­dar­bī­bu ar Saskaņu – tā ir KPV (“Kam pieder valsts”) jeb t. s. “Kai­miņa par­tija”. Tā pieder pie tādām, ko sa­­līdzinu ar jaunajiem boļše­vi­kiem: visu sagraut, visu noslau­cīt, bet – kur ir jūsu konkrētie priekšlikumi, kā mūsu valstij nā­­kotnē attīstīties? Šāds “maisījums” ir sprā­dzienbīstams, tāpēc lieku pie sirds ikvienam vēlētājam – jūsu  ziņā ir izvēlēties, par ko at­dot savu balsi, un tā, protams, var būt partija, kas piedāvā kādu alternatīvu, taču saprātīgu un kon­krētu, kā, piemēram, Jaunā Kon­servātīvā partija, un kuŗai ir bū­­tiska nostāja jautājumos, kas valstij ir svarīgi. 

 

Sociālajos tīklos jūs bijāt vēl skarbāks un tiešāks, brīdinot, kas var notikt, ja minētais “koktei­lis” nāks pie varas – izveidosies “melnais caurums”, kas nemanā­mi no iekšpuses graus Latvijas iekļaušanos ES un NATO.

 

Protams, neviens polītiskais spēks nekad atklāti neteiks, ka aicina, piemēram, izstāties no ES un to arī nedarīs, bet skarbā īstenība ir tā, ka mēs jau esam pieraduši būt ES un NATO un mums sāk lik­ties, ka mūsu drošība ir pašsapro­tama, ka par to vairs neesam at­­bildīgi paši vien, jo mums ir sa­­biedrotie, kas par to palīdz gādāt, kā NATO spēki Baltijas valstīs. Kādam tostarp pat liekas pieņe­mami, ka varam atļauties kādu “eksperimentu”, piemēram, varam mēģināt izmantot Latviju par vie­tu, kur “izspēlēt” ASV intereses pret Krieviju, un to, starp citu, esmu sadzirdējis no KPV vado­šajiem polītiķiem. Tas nav pieļau­jams, mums jābūt stingri kopā ar saviem sabiedrotajiem, ar ASV un Ziemeļvalstīm. Tai brīdī, kad kāds iedomāsies, ka ES varētu no­­tikt diskusija, piemēram, par sank­ciju pagarināšanu un teiks – Mīk­stināsim!, jāsaprot – tā būs dubult­nodevība, pirmām kārtām pret saviem tuvākajiem kaimiņiem – Igauniju un Lietuvu, arī Poliju, un mēs neiegūsim neko. Tā būs arī nodevība pret Ukrainu, Gru­ziju un Moldovu – valstīm, kuŗas šobrīd būtībā notur pirmo aiz­­sar­dzības līniju pret Krievijas ag­­resiju. Un tad mēs pamanīsim, ka esam nonākuši tādā “lepnā vien­tulībā”, bet arī Krievija nekļūs par “lielo draugu”, jo tās interesēs ne­­būt nav ar mums “tirgoties”. Ik­­reiz par kādu ekonomisku sadar­bību vai citādu pretimnākšanu Krievija ir prasījusi “samaksāt” – vai tas būtu prasījums pēc krievu valodas pozīcijas nostiprināšanu, nu, vismaz kļūstot  par oficiālu sa­­ziņas valodu Latvijā, vai nolikt malā okupācijas faktu, vai iedot balsstiesības nepilsoņiem, vai “mīkstināt” attieksmi pret gāzesvada Nordstream-2 izbūvi Baltijas jūrā utt., u.tml. Tās būtu ļoti būtiskas piekāpšanās ar ļoti tālejošām ne­­gātīvām sekām. Līdz kādā brīdī, pavisam nemanot, nejutīsim, kur ir Latvijas valsts, kur guberņa... 

 

Latvijā ir tāds diezgan plaši pārstāvēts uzņēmēju viedoklis, ka, neraugoties ne uz kādām sank­cijām pret Krieviju, mums ir jāturpina stiprināt ekono­mis­kās saites ar šo valsti, arī uztu­rē­šanās atļauju režīms. To pār­stāv galvenokārt vecākās paaudzes uzņēmēji. Vai nav naīvi un bīs­tami?

 

Protams, tas ir gan naīvi, gan bīstami! Bet mani šis viedoklis ne­­pārsteidz – tie ir cilvēki, kas jo­­projām dzīvo “veco laiku domā­šanā”, proti,  –  pietiek aizbraukt uz Maskavu, paklanīties un sarunāt, un mūsu ekonomika saņems “stimulus” tirdzniecībā vai kādā citā, piemēram, transita sakaru jomā, nu, vismaz labāku cenu par degvielu. Šī domāšana ir dziļa,  bet pieredze rāda, ka tās Eiropas valstis, kuŗas bijušas pielaidīgākas attiecībās ar Krieviju, kuŗu pār­stāvji tikušies ar Krievijas prezidentu, neko nav ieguvušas. Eiro­pas likumi ir un paliek spēkā. No­­dot kādu principu un sagaidīt pretī dabūt kaut vai kādu pretim­nākšanu ir tiešām naīvi. Turklāt – ir arī naīvi domāt, ka tas, kas no­­tiek “tālajā” Ukrainā vai Gruzijā, uz Latviju neattiecas! 1940. gadā mums bija liela un sāpīga vēstures mācība – nav iespējams nosēdēt uz diviem krēsliem! Normālas at­­tiecības ar Krieviju iespējamas vien tad, ja esam stingri šaipus žoga kopā ar saviem sabiedrotajiem gan reģionā, gan ārpus tā. 

 

Ārlietu ministrijā saskaramies arī ar to, par ko mūsu uzņēmēji nelabprāt runā, – viņi vēršas pēc palīdzības pēc tam, kad, veidojot biznesu kādā postpadomju valstī, kur likuma vara nav tik spēcīga kā radnieciskās saites, zaudējuši miljonus vai visu biznesu. Tāda arī ir skarbā īstenība. Man, protams, nav nekas iebilstams, ja uzņēmēji šajās valstīs veido biznesa saites, taču to nedrīkst darīt tikai vienā virzienā. Mūsdienīgi domājošie uzņēmēji jau darbojas jaunos tirgos – valstīs, kur arī atvērtas Lat­v­ijas vēstniecības – Dienvidkorejā, Apvienotajos Arabu Emiratos, In­­dijā, mostas interese par Latīņ­ame­riku un arī milzīgo Afrikas tirgu. Starp citu, bijušas divas Afri­kas zemju – Ganas un Benidas – pārstāvju valstsvizītes Latvijā. Un mēs varam piedāvāt savas preces un pakalpojumus IT industrijā, tūrismā, farmācijas un pārtikas rūpniecībā. 

 

Ne tik sen Eiropas Savienības rezidējošās valsts Austrijas ār­­lie­tu ministre Kārina Kneisla uz savām kāzām bija ielūgusi un valsēja ar Krievijas prezidentu Putinu. Vai tas arī ir naīvums vai pielīšana?

 

Šī “valsēšana”, protams, tika pa­­manīta. Drīz būšu vizītē Austrijā, un varbūt man arī izdosies uzzi­nāt, ko ministre dejas laikā čuk­stēja Putinam ausī...            

 

Savlaik Amerikas pirmā lēdija Nensija Reigana (Nancy Reagan) valstsvizītes laikā 1984. gadā PSRS ārlietu ministram Andre­jam Gro­­­miko čukstēja ausī: “Peace...”

 

Kamēr vien šādi čuksti, dejas un uzaicinājumi, ieskaitot Austrijas gadījumu, netraucēs vienotai un stingrai ES ārpolītikai, tie paliks vēsturē kā nedaudz amizantas si­­tuācijas. Ja tādām sekos mēģinā­jumi ietekmēt valstu nostāju, jā­­rēķinās, ka kāda valsts var zaudēt citu valstu atbalstu. Tāpēc, visiem sēžoties pie kopīga sarunu galda, jārod citu valstu atbalsts. Brīdī, kad mēs cits citu saprotam un at­­balstām, mēs esam patiesi spēcīgi.

 

Nesen notika arī divu vīru sa­­runa Helsinkos jeb Helsinku sa­­mits, kuŗā tikās Tramps ar Pu­­tinu. Diezgan noslēpumaina tik­šanās, taču kā intervijā teica Latvijas vēstnieks ASV Andris Teikmanis, tā nedaudz apvīta ar histēriskumu un Latvijai nav pa­mata bažām.

 

Pilnīgi piekrītu! Bija daudz trok­š­ņa pirms un pēc, bet bažām pa­­tiešām nav pamata. Ārlietu mi­­nis­t­rija gan attiecībā uz gaidā­ma­jām sarunām, gan pēc tām saņē­ma pre­cīzu informāciju no ASV puses, man personīgi bija saruna ar ASV valsts sekretāru Eiropas jautāju­mos Vesu Mičelu, kuŗš arī savā de­­talizētajā atstāstā apstip­rināja, ka Latvijas, Baltijas bažām nav pamata, ka ASV drošības ga­­rantijas nav “tirgus objekts” un NATO solījumi tiks īstenoti. Tam apliecinājums ir arī ASV budžetā paredzētais fi­-nan­ciālais atbalsts, arī pāreja no gaisa telpas patru­lē­šanas uz pretgaisa aizsardzības misiju. Tas mums ir ļoti svarīgi. Turklāt, ja izdotos uz­­labot ASV  un Krievijas attiecī­bas, kaut vai tikai bruņojuma kontroles jautā­jumos, Latvijai tas ir ļoti, ļoti labi. Īsi sakot, divu vīru saruna Helsin­kos ir jāuztver ar vēsu prātu un ar cerību, ka nekādu soļu attie­cībā  uz pasaules, ne Eiropas ietekmes zonu sadalīšanu nebūs.

 

Vai jāsaprot, ka tas saistās arī ar pēctecību jeb turpināšanu Latvijas ārpolītikā, kas līdz šim bijusi varas partijas – Vienotības kompetencē?

 

Pavisam noteikti, jo tas ir process, nekad nebūs tāds brīdis, kad varēsim teikt – Latvija ir drošībā! Mainās vide, draudi un riski, tā­­-pēc ļoti svarīgi ir turpināt cieši sa­­darboties ar sabiedrotajiem. Jā­­strādā ciešā sazobē ar Igauniju un Lietuvu, jāstrādā, lai lēmumiem drošības jomā būtu ilglaicīgs raksturs. Manis pārstāvētā Jaunā Vienotība savā programmā paredzē­jusi, ka valsts aizsardzības budžets jāpalielina līdz 2,5% no IKP (bet ne vairāk!), vienlaikus paredzot konkrētus soļus valsts pašaiz­sar­dzī­bas stiprināšanai. 

 

Kas tad ir Jaunās Vienotības  spēks?

 

Skoloti cilvēki ar pieredzi polīti­kā, tostarp starptautiskajā polītikā. Mūsu rindās ir pieredzējušie Eiro­parlamenta deputāti Valdis Dom­brovskis, Krišjānis Kariņš, Inese Vaidere, ir jauni, zinoši cilvēki ar valodu un kultūru zināšanām – Inese Lībiņa-Egnere, Zanda Kal­niņa-Lukaševica un Evika Siliņa. Ir spēcīgas apvienības Latvijas reģionos. Mūsu izglītības ministrs Kārlis Šadurskis ir panācis skolu pāreju uz mācībām valsts valodā. Protams, Jaunajai Vienotībai šīs vēlēšanas būs nopietns eksāmens – tas ir varas partiju “lāsts” – attais­noties par kļūdām, kādas pieļau­tas, jo šīs partijas  ir uzmanības cent­rā. Jā, mēs esam izgājuši at­­tīrīšanās un atjaunošanās ceļu, un tā notiek ikvienā nobriedušā de­­mokratijā. Lai gan biežāk notiek tā, ka aiziet cilvēki un sagrūst partija. Ar mums tā nenotika – aiz­gāja pretrunīgas personības, bet partija palika un turpina pastāvēt. Ceru, ka vēlētāji balsojot novērtēs mūsu konsekvento gaitu gan at­­tiecībā uz latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanu, gan ārlie­tu darbā, galvenokārt attiecībā uz valsts dro­šību, gan mūsu princi­pu – celt, nevis graut to, kas jau panākts. 

 

Jebkuŗā gadījumā aicinu – no­­do­dot savu balsi, labi apsvērt, kāpēc to daru.   

 

 

 

Laikraksta „Brīvā Latvija” nr.34 publicētā atsauce par SIF (Sabiedrības integrācijas fonda) atbalstu ir kļūmīga un tā neattiecas uz konkrēto interviju ar Latvijas ārlietu ministru E. Rinkēviču. Redakcijas atvainojas par šo tehnisko kļūmi.