Par latviešiem Dienvidamerikā un Karību salās
   25.10.2013

Ar Dienvidamerikas un Karību Latviešu apvienības priekšsēdi, LR Goda konsuli Brazīlijā Dainu Gūtmani sarunājās Ligita Kovtuna

- Kādā noskaņā aizritēja tavas ciemu dienas Latvijā, arī piedalīšanās gadskārtējā PBLA sēdē?
D.G. Pacilāti, sajūsmināti! Un tā šobrīd jūtas arī tautieši Brazīlijā, kas vienmēr piederējuši pie latviešu sabiedrības, dzīvojuši savā mītnes zemē kā latvieši, bet – līdz šim nav tikuši uzskatīti par īstiem Latvijas piederīgiem. Latviešu situācija Brazīlijā tiešām ir mazliet īpatna, jo savdabīga ir arī viņu nokļūšana Dienvidamerikā. Pirmie latvieši te, kā zināms, ieradās 19. gs. 90.  gados. Liela plūsma sekoja 1905. gadā, kad nodibinājās Novoodesas pilsēta. Sekoja 1922. gads un „Vārpa”, kurp brauca pulka latviešu, jo tika solīts, ka tieši te būs „lielā Debesīs raušana” un tie, kuŗi izredzēti, ātrāk tiks pie Dieva... Liela daļa Dienvidamerikas latviešu nav pieredzējuši neatkarīgu Latviju. Tie, kas 1922. gadā un turpmāk te ieradās, nav „uz savas ādas” piedzīvojuši latviešu kultūru, latvisko identitāti. Vienīgi reliģiju. Vēl jo tālāki viņiem bijuši polītiskie aspekti.
Sekoja nākamie iebraucēji – tie, kuŗi Dienvidamerikā ieradās pēc Otrā pasaules kaŗa, un pie kuŗiem piederu arī es. Mani vecāki bija vieni no aktīvākajiem, – izdzīvojuši dīpīšu nometnes laikus, viņi bija starp tiem, kas iestājās par valodas un kultūras saglabāšanu, kuŗu ieskatā latviešiem vajag veidot organizācijas. Tajās savukārt bija grūti iesaistīt tos, kas iebraukuši agrāk. Turklāt – te bija īpatna vēsturiskā situācija, jo vairāk nekā 20 gadus Brazīlijā valdīja militārā diktatūra. Līdz ar to nevarēja pastāvēt nekādas ārzemnieku organizācijas, kuŗās runāja svešā valodā. Arī avīzi Laiks pa klusam baznīcā cilvēki, kas bija kaut kā avīzi dabūjuši, nodeva to citiem. Bailes pat izteikties, jo var iekļūt nepatikšanās... Un līdz ar visu to arī savdabīga izpratne - kāpēc, pulcējoties latviešu biedrībās un sarīkojumos, jādod sava nauda?! Baznīcai – jā, tas ir skaidrs. Bet pieradums bija iesakņojies – valsts dos naudu, lai kaut ko uzturētu un kaut kur piedalītos. Amerikas latviešiem ir bijis citādi – ja iesaisties kādā „latviešu lietā”, skaidrs, ka jāmaksā nauda. Baznīcai, misijām, teiksim, Bolīvijā, Āfrikā, – jā! tas skaidrs. Tradīcija ir grūti laužama... Esam mazliet nobažījušies, kā būs ar Latviešu kultūras centru, ko plānojam celt Novoodesā. Sanpaulu latviešiem pieder īpašums ar zemi, ko esam nolēmuši pārdot un iegūto naudu ieguldīt Latviešu kultūras centra celšanā. Bet ar to vien jau nepietiks, un mēs nezinām, cik atsaucīgi būs tautieši, vai nāks palīgā, vai dos naudu un iesaistīsies.

- Cik biedru ir tevis vadītajā organizācijā?
Kā lai pasaku, cik biedru, ja nav biedrības?!

- Nu, cik, piemēram, tautiešu parasti sapulcējas uz valsts svētkiem 18. novembrī?
Redzi, 18. novembris, valsts svētki, Brazīlijas latviešiem nav tā pati nozīmīgākā svētku diena... Baznīcas svētki, jā! pati gan atceros satraucošu, atmiņā spilgti palikušu brīdi:  man ir desmit gadu, pirmoreiz uzģērbts latviešu tautastērps, un es – pie karoga – iesoļoju baznīcā. Luterāņu dievkalpojumā, baptisti nepiedalījās. Gan jāteic, laika gaitā, kad vēsturiskie notikumi Latvijā mainījās, arī viņi piedalās, esam visi kopā.
Vispār daudz kas cilvēku uztverē mainījās, kad Latvija atkal kļuva brīva un sākām braukt uz dzimteni. Lielākais sarūgtinājums bija formalitātes – parāda dokumenti, jāpierāda sava piederība, vēlēšanās piedalīties nevaram, lai gan esam jau trešā un ceturtā paaudze, kas runājam latviski...
Kad sāka tikai runāt par dubultpavalstniecības jautājumu, mani bērtin apbēra ar jautājumiem – kas jāraksta, kas jādara. īpaši tagad, pirms manas braukšanas uz PBLA sēdi. Apsolīju, ka visu noskaidrošu un nedēļas, desmit dienu laikā  visu pastāstīšu. Zinu, ka mani nepacietīgi mājās gaida ap 800 Dienvidamerikas latviešu, kas vēlas nokārtot dubultpavalstniecību.

- Tas ir ļoti nozīmīgs skaits... zemēs, kas latviešu vidē šķiet gluži eksotiskas.
Jā, DAKLA pārstāv tās Dienvidamerikas un Karību valstis, kur mīt latvieši, - Meksiku, Argentīnu, Peru, Bolīviju...

- Kas esi tu pati, kā nokļuvi tālajā Brazīlijā, kā tur esi dzīvojusi?
Esmu dzimusi Brazīlijā, kur mani vecāki nonāca pēc dīpīšu nometnes. Tēvs Ansis Latvijā bija strādājis kuģniecībā, bija „saistīts ar jūrām”. Nācis no Ventspils. Māmiņu sauca Erna Līmanis. Mans vectēvs un mātes brālis bija Latvijas armijā, vectēvs ir Lāčplēša ordeņa kavalieris, ordeni ieguvis par cīņām pret Bermontu. Mana pirmā valoda, protams, bija latviešu valoda, mājās runājām latviski. Agri iemācījos burtus un ciparus, bet septiņu gadu vecumā nepratu runāt portugāļu valodā, par ko vecāki skolā saņēma aizrādījumu. Mamma atrada risinājumu – pieņēma kalponi ar diviem bērniem, un kopā ar tiem es arī iemācījos runāt portugāļu valodā. Skolā „tiku cauri” tāpēc, ka zināju burtus un ciparus. Dzīvojām Sanpaulu rajonā, kur mājas bija patālu cita no citas, un tajās dzīvoja japāņi, itālieši... Vēl tagad dažs saka, ka es portugaļu valodā runājot ar akcentu.

- Kad pirmoreiz atbrauci uz Latviju?
1992. gadā, kad bija atjaunota neatkarība un kad bija Dziesmu svētki. Radus nebiju redzējusi, lidostā radi, ko redzēju pirmoreiz, sagaidīja ar puķēm un bučām. Latvijā man dzīvo tante Aucē, brālēns Kandavā, māsīca – Rīgā. Pie viņas uz mājām arī braucām no lidostas... Un es biju šokā, kad automašīna piestāja pie nolaistas, nesmukas mājas, trepju telpā smaka... Kur tā „ideālā Latvija”, par ko man tika stāstīts?! Ielās rupji, nelaipni cilvēki, runā krieviski... Ātrāk gribēju atpakaļ uz Brazīliju! Jāteic, šodien gan tas nams ir sakopts, viss kārtībā. Tagad tiešām uz Latviju braucu ar prieku, un arī citi, kas te pēdējos gados bijuši, apgalvo to pašu. Dažs labs mūsējais, atbraucis uz šejieni, te palicis, apņēmis sievu.
Brazīlijas latvietis Daniels Liepiņš pat vairākus gadus te strādāja – Rīgas domes Satiksmes departamentā.
Daniels ar savu latviešu sievu un meitiņu tagad ir atgriezies Brazīlijā. Vēl dažs labs, un prieks, ka meklē sakarus ar mūsu apvienību.

- Ko tu darīji Brazīlijā?
Izmācījos par agronomi, ieguvu maģistra, pēc tam doktora gradu. Strādāju Sanpaulu valdības paspārnē, biju pētniece lauksaimniecībā – pētīju jautājumus, kas saistīti ar lopu barošanu, ganībām.

- Ko dari tagad?
Esmu nomainījusi amatā Latvijas Goda konsulu Dr. Jāni Grīnbergu, vadu DAKLA. Privāti? Tā kā mana laulība ar brazīlieti ilga tikai pusgadu, esmu viena. Šobrīd dzīvojam jaunuzceltā mājā abas ar māsu, kuŗa arī bija laulībā ar brazīlieti. Viņas laulība tāpat izjuka, bērni ir lieli, savā dzīvē. Mūsu aprūpē ir trīs suņi un septiņi kaķi.

- Tavas pārdomas pēc PBLA sēdes?
Sēde ritēja labi, pozitīvi. Agrāk akcenti bija uz politiskiem jautājumiem, bet tagad esam atgriezušies pie kultūras, latviešu valodas, izglītības, uzņēmējdarbības, inovāciju (tāds moderns vārds!) stiprināšanas. Un tas ir pareizi. Vēsture mainās, un mums jāmainās tai līdzi.

Foto no Dainas Gūtmanes arhīva.
www.lv90.lv