Par ģimeni, izvēli un sirdsapziņu
Rolands Lappuķe intervijā Sallijai Benfeldei    22.10.2019

 

 

Rolands Lappuķe, bijušais diplomāts un Valsts prezidenta Egila Levita ārštata padomnieks viedo technoloģiju jautājumos, ir dzimis Parīzē, un ieguvis Strasbūras Luija Pastēra universitātes doktora gradu neirozinātnē,  pārvalda sešas valodas, ieskaitot dzimto latviešu valodu. Jaunībā, pat vēl bērnībā, viņam bijusi pārliecība, ka kādreiz pārstāvēs Latviju, par spīti tam, ka nezināja, kā tas varētu notikt.

 

Esat dzimis latviešu mācītāja ģimenē Parīzē, bet no septiņiem līdz piecpadsmit gadiem nerunājāt latviski. Kas notika, kādēļ mainījāt savu attieksmi un sākāt runāt latviešu valodā?

Nerunāju, jo neredzēju vajadzību. Izņemot Ābolu ģimeni, citu latviešu  Parīzē nebija, tādēļ, manuprāt, nebija jēgas runāt latviešu valodā. Domāju, ka zemapziņā esmu dumpinieks, pret baznīcā iešanu man arī nebija īpaši laba attieksme. Kāpēc mainīju domas? Piecpadsmit gadu vecumā aizbraucu uz Angliju mācīties angļu valodu, bet mēs nebijām īpaši turīgi, tāpēc tur dzīvoju  ģimenē, kur visi runāja latviešu valodā. Pie  viņiem bija atbraucis arī tēvocis Rolands no Austrālijas. Viena no meitām piedalījās Pasaules latviešu jauniešu kongresā, kas notika kādā kolledžā. Aizgāju līdzi un piedzīvoju spēcīgas emocijas, kad aptuveni 400 jauniešu dziedāja latviešu tautasdziesmas, kuŗas nebiju pavisam aizmirsis. Manā bērnībā tēvs bija vairāku latviešu nometņu direktors, atceros, kā pēc nometnes tautasdziesmas dziedājām vēl arī automašīnā. Valoda un sajūtas atdzima. Droši vien biju meklējumos, gribēju identificēties vai pat izcelties ar kaut ko un izvēlējos latviešu valodu. Iespējams, tā bija zemapziņa, kas izdarīja šo izvēli, bet atgriezos mājās un vairs ne vārda nerunāju franču valodā – sākot ar telefona zvanu, lai man brauc pakaļ uz staciju Strasbūrā.

 

Nezinu, kāda bija mana valoda, bet es tik runāju... Tās bija ar mūziku saistītas emocijas, un man tas bija ļoti svarīgi. Tēvam bija tāda silta balss, viņš bija labs mācītājs, baznīcas dziesmas un tautasdziesmas  piederēja pie manas kultūras. Vispār tolaik es klausījos rokmūziku. Atceros, jauniešu kongresa laikā, trepju telpā sēdēja gaŗmatains jaunietis no Amerikas   ‒ Pēteris Aldiņš – un improvizēja uz kokles. Manā izpratnē tas bija ģeniāli, tas bija tāds mūzikāls pārdzīvojums, ka sapratu, ko var darīt ar instrumentu, kuŗu es tā īsti nemaz nepazinu. Tas mani uzrunāja,  tā bija tā stīga, ko kokle un 400 balsu dziedātās tautasdziesmas manī aizskāra. 

 

Jums ir kāds interesants stāsts par jūsu paša dēlu Lūkasu. 

Jā, tas tiešām bija viens no labajiem pārsteigumiem, kad pamani, ka viss nav nepareizi. No piecu līdz deviņu gadu vecumam Lūkass dzīvoja Portugalē, kad tur biju vēstnieks, un gāja vācu skolā. Pārcēlāmies uz Parīzi,  un abi bērni sāka iet starptautiskajā skolā, turpināja mācīties vācu sekcijā. (Skolā bija kādas desmit sekcijas – briti, nīderlandieši, vācieši un vēl citas.) Kādā vakarā sieva man saka, ka no rīta dzirdējusi Lūkasu,  dušā dziedot Latvijas himnu! Jautājusi dēlam, kāpēc viņš to dzied un izrādās, ka skolā katras sekcijas skolēni uzstāsies ar savas valsts himnu. „Zini, mamma, es negribu dziedāt Vācijas himnu, es dziedāšu Latvijas himnu,” teicis Lūkass. Un viņš patiešām viens pats uz skatuves to nodziedāja. Tas mani iepriecināja, jo viņš latviešu valodu un himnu saistīja ar kaut ko labu un pozitīvu un nebaidījās to parādīt. Neviens to Lūkasam nelika darīt, viņš lēmumu pieņēma pastāvīgi un savu identitāti izvēlējās pats – es esmu ārzemēs, bet es esmu latvietis.

 

Jūsu stāstītais liek domāt, ka latvietību nevar iemācīt tā, kā skolā māca reizrēķinu. Vai piekrītat, ka nevar likt justies kā latvietim?

Ne gluži tā – domāju, ka vecākiem savi „mājasdarbi” ir jāizdara. Vecāku pienākums ir dot bērnam no sevis to labāko un, ja esi latvietis, tad ir jādod latviešu valoda, ja ar bērniem esi patiess. Tas ir mantojums, tas ir vislabākais, ko bērniem var dot. Ticiet man, bērni paši  negribētu, piemēram,  iet uz muzejiem – to izvēlas vecāki. Bet vecākiem vairs nav teikšanas par bērnu izvēli desmit, piecpadsmit vai divdesmit gadu vecumā, nevar piespiest izdarīt izvēli. Bet darbs bērnos ir jāiegulda, tas nenāk no zila gaisa, tā teikt, gan jau viņš pats iemācīsies. Tie, kas apgalvo pretējo, vienkārši negrib pūlēties vai arī domā, ka bērnam labāk ir uzreiz runāt svešā valodā, tad viņš labāk iekļausies sabiedrībā.Tās ir muļķības! Pirms gadiem trīsdesmit lasīju austrāliešu zinātnisko literātūru par iebraucējiem Austrālijā. Tie bija ekonomiskie migranti pēc kaŗa, arī septiņdesmitajos gados no Italijas, Grieķijas, Īrijas. Daudzi domāja, ka viņu bērniem būs labāk, ja viņi sarunāsies angļu valodā. Iznākums bija pilnībā negātīvs, jo ... paši nespēja labi runāt valodā, kuŗā nav auguši. Labāk būtu bijis, ja vecāki dotu to valodu, kuŗa ir viņu dzimtā un kuŗu viņi zina un jūt. Tad arī bērns labi zinātu vienu valodu, bet angļu valoda būtu otrā, un to viņš arī labāk apgūtu. Rezultātā Austrālijā veidojās, piemēram, itliešu  izcelsmes jauniešu grupa, kuŗiem vairs nav italiešu valodas, un arī angļu valoda ir vāja. Viņi tā īsti vairs nevarēja iekļauties ne  vienā,  ne otrā  sabiedrībā, jo ne vienu, ne otru valodu labi nezināja. Tāpēc arī viņi nevarēja kāpt pa tā dēvētajām sociālajām kāpnēm uz augšu, viņiem nebija vajadzīgā instrumenta – valodas. 

 

Jums bija laba izglītība, varējāt pelnīt labu naudu un mierīgi dzīvot ārzemēs Kāpēc izvēlējāties strādāt Latvijai?

Mans tēvs bija labs mācītājs,  trīsdesmit trīs gadu vecumā viņš apguva franču valodu, lai varētu turpināt studijas.   Viņš bija ideālists, mīlēja cilvēkus, tādēļ darīja šo darbu, un  cilvēki to juta. Ja esi audzis tādā gaisotnē, tad „normālajā”, prāgmatiskajā dzīvē ir problēmas. Neiesaku nevienam darīt to un tā, kā esmu darījis es, tas nav loģiski. 

 

Nevajag būt ideālistam?

Tas nav vienkārši. Izstudēju bioloģiju, ieguvu doktora gradu, bet es zināju, ka tas nav mans aicinājums. Man vajag aicinājumu, lai strādātu. Par diplomātiju man ir dīvains stāsts ... Biju ļoti aizkustināts, kad  prezidenta Egila Levita inaugurācijā viņš  Nacionālajai bibliotēkai uzdāvināja grāmatu par Latvijas valsts izcelšanos, ko sarakstījis sūtnis Jānis Seskis. Es apmulsu, jo tā ir pirmā grāmata, ko astoņpadsmit gadu vecumā latviešu valodā es izlasīju no sākuma līdz beigām kā romānu. Man šī grāmata bija kā pagrieziens, mans sapnis bija kļūt par Latvijas diplomātu. Tolaik tas bija pavisam stulbi, nereāli. Sapratu, ka esmu no latviešu bēgļu ģimenes, man ir jāstudē un jādara gods saviem vecākiem. Mana mamma aizgāja Mūžībā pirms trīs gadiem. Kad viņa vēl bija dzīva, 2014. gadā viņa vēlējās, lai mēs sarīkojam dievkalpojumu tēva simtgades piemiņai Rīgā.

 

Ģirts, kuŗš vienā no tēva vadītajām latviešu nometnēm bija audzinātājs, man pastāstīja kaut ko pavisam pārsteidzošu – audzinātāji esot vaicājuši latviešu  nometņotājiem, ko viņi vēlas darīt, kad būs pieauguši, un es esot atbildējis, ka būšot Latvijas sūtnis Francijā, jo maz latviešu protot franču valodu. Es franču valodu protu, un tā esot diplomātijas valoda. Man bija ne vairāk kā deviņi gadi. Manuprāt šim „lēmumam” ir savs pamatojums. Protams, tēvs veda bērnus sev līdzi uz 18. novembŗa sarīkojumu. Atceros, kā, būdams bērns, kā uz augšu skatījos uz impozanto cilvēku sūtni Oļģertu Grosvaldu. Mans tēvs bija arī latviešu apvienības Francijā priekšsēdis, viņš šajā sabiedrībā bija galvenā persona, bet pret vienu cilvēku viņš droši vien izturējās bijīgāk, nekā pret citiem, un tas bija sūtnis. Un mazais Rolandiņš skatījās, skatījās, kamēr izdomāja, ka to viņš grib! Citādi es nevaru izskaidrot, kāpēc deviņu gadu vecumā gribēju kļūt par sūtni. Domāju, ka zemapziņai ir ļoti liela loma. Kad studēju, visā Austrumfrancijā man vienīgajam bija stipendija, ieguvu doktora gradu, bet karjēru netaisīju. Tas nebija mans aicinājums.

 

Pilnu interviju lasiet laikraksta jaunākajā numurā (Nr.40)