Par filmu "Piļsāta pi upis”, Latgali un latgalieša pašapziņu
Režisors Viesturs Kairišs intervijā Ligitai Kovtunai    16.03.2020

 

 

Kāpēc savai filmai izvēlējāties tieši klasiķa Gunara Janovska romānu par aizvadītā gadsimta 40. gadiem Latvijas mazpilsētā? Esat viņa daiļrades cienītājs?

 

Jā, esmu, bet tieši šo romānu – „Pilsēta pie upes” ‒ izlasīt man ieteica komponists Arturs Maskats laikā, kad veidojām viņa operas „Valentīna” iestudējumu. Man bija tobrīd svarīgi izlasīt pēc iespējas vairāk par to, kā „uzvedās” latvieši holokausta laikā – sadarbojās, glāba... Šī tema ir maz cilāta, diezgan noklusēta. Sirdī iekrita Janovska romāna tēli, pilsētiņa, humors traģiskā laikā, provinces ārēji neuzkrītoši ritošā dzīve. Un upe kā pasaules metafora. Tuvojās Latvijas Simtgade, bija jāpiesaka filmas, un producents Guntis Trekteris rosināja kaut ko darīt. Iedevu viņam „Pilsētu pie upes” izlasīt. Guntim arī likās, ka „tur kaut kas ir”! Tobrīd valsts atbalstu nesaņēmām, bet, kā redzams, filma sagaidīja savu laiku. 

 

Visi Janovska darbi īstenībā ir autobiografiski, lasīju vēlreiz, lasīju arī citus darbus, ieskaitot viņa pēdējo romānu „Nams Slokas ielā”, un sapratu – jāsāk strādāt. 

 

Es jums dāvanā atnesu viņa romāna „Purvā” izdevumu – abas daļas kopā ar komentāriem, ieskaitot Anšlava Eglīša negantās atsauksmes ar vārdiem, lai „brien no tā purva ārā”. Šī romāna pirmā daļa, kas tika publicēta mūsu avīzē Laiks 1980. ‒ 1981. gadā, pārsteidzoši atklāj Janovska literāro tālredzību – desmit gadus ātrāk klasiķis ir pareģojis Atmodas procesus, turklāt ar uzteicamu precīzitāti. Par šo romānu, gluži tāpat kā par jūsu filmu, attieksme bija divējāda. Filmai pārmet vēsturiskas neprecīzitātes. 

 

Tikai vienai vēsturniecei bija ļoti negātīvs viedoklis, un tāpēc to nevar saukt par vienu no divējādām pusēm! Pārsvarā bijušas pozitīvas atsauksmes. Filmai bija vēstures konsultants – kompetents, autoritātīvs vēsturnieks Kaspars Zellis, kuŗš ir pierakstījis ļoti daudzu aculiecinieku atmiņas, tostarp par Rēzeknes sinagogu, par to, kā ebrēji tieši paši savām rokām atrakuši savējo līķus. Par to bijuši arī viņa publicistiskie raksti. Minētā kritiski noskaņotā vēsturniece droši vien par to nav lasījusi. Jā, varbūt Kaspara iegūtā informācija ir diskutabla, bet nav taču izslēdzama. Tāpēc arī nepiekrītu jūsu teiktajam, ka ir „divējāda attieksme”. Lai gan – kontraversionāli viedokļi vēstures izpētē un skaidrošanā nāk tikai par labu. 

 

Tiešām, varbūt izplūst robežas, kur Janovska romāna ekranizējums ir jāskata nevis vēsturisko faktu precīzitātē, bet gan kā mākslas darbs! 

 

„Piļsāta pi upis” ir mākslas, nevis dokumentālā filma. Protams, te nav simtprocentīgi precīzi atveidoti fakti, taču kopā ar vēsturniekiem izrunājām gluži konkrētas lietas, kā bija Ulmaņlaikos, kā – vācu un padomju okupācijā. Droši vien čeka tiešām nevarēja atrasties vienā mājā ar pagasta pārvaldi, bet filmai vajadzīgs, lai notikumi, darbība risinātos kompakti. Arī plāksnīšu pārkrāsošana – galvenā varoņa darbs – ir simbols, jo režīmi taču nemainījās tikai ar nosaukumu vai pat valodas maiņām.

 

Plāksnīšu pārkrāsošana tiešām piešķir filmai zināmu ritmu, līdz ar kuģa peldējumu un Juŗa Vaivoda pieskaņoto mūziku. Arī tas, kā traģiskais mijas ar humoru, ko tik ļoti cienīja klasiķis Janovskis. Gunara Janovska atraitne Sarmīte Ērenpreiss-Janovskis atceras:

 

„Pilsēta pie upes” tiešām ir autobiografisks romāns, kā visi citi. Kā viņš pats sacīja, tie žīdu un čigānu jociņi, visi tēli ir, dzīvojot trīs gadus Jēkabpilī, noskatīti. Janovsku ģimene vācu laikā trīs gadus dzīvoja Jēkabpilī, un, kā viņš pats teica, „mums tur gāja labi”. Kā nu ne, Gunars apprecēja savu pirmo sievu, klasesbiedreni, bija gan spiests dienēt vācu armijā, bet ne kā zaldāts – viņš strādāja par tulku, tulkoja kaŗa rakstus. Mani pamatīgi sasmīdināja kāds, kuŗš pajautāja, vai es esot lasījusi „Pilsētu pie upes”! Redzi, es taču to romānu no Gunara rokraksta pārrakstīju kā daudzus citus... Filmu, kas nu saucas „Piļsāta pi upis”,  vēl neesmu redzējusi, gaidu, kad to atvedīšot uz Straumēniem, kad atbraukšot arī pats Viesturs Kairišs. Bet visai uzņemšanas gaitai esmu sekojusi līdzi, jo ar producentu Gunti Trekteri kļuvām īsti vēstuļdraugi. Viņš man uz uzņemšanas beigām rakstīja apmēram tā: „Šodien nošāvām divus, un divus arī salaulājām.” Mums ir līdzīga humora izjūta, un tā noteikti būtu pa prātam arī Gunaram. Man jautā, vai viņam nebūtu iebildumu, ka filmas varoņi runā latgaliski? Teikšu tā – ja viena smuka meitene teiktu, ka tā vajag, Gunars piekristu! Man stāsta, ka filmā galvenais tēls esot Ansis. Romānā tas ir vecais žīds Bernšteins. Man būtu žēl, ka tā nav filmā, ja viņa tēls nebūtu parādīts visā krāšņumā, kādā spējis attēlot izcilais Gundars Āboliņš! Bet arī saprotu, ka filmas – un dzīves! – noteikumi diktē savu, Jēkabpili jau arī vairs nevar pataisīt par mazpilsētiņu upes malā...

 

Par aktieŗu izvēli – galveno lomu filmā atveido puisis no Latgales, amatieris Dāvis Suharevskis, Ziseles lomā – čechietes Brigita Cmuntova, Naiga – no „Sarkanā meža” zināmā Agnese Cīrule, bet kolorīto Solomonu Bernšteinu spēlē Gundars Āboliņš. Kāpēc tik raiba komanda?

 

Galvenais bija ikviena Janovska tēla atveidojumā panākt oriģinālitāti, kas Latvijā nemaz nav tik viegli, jo daudzi aktieŗi skatītājiem saistās, piemēram, ar populāru seriālu varoņiem no televīzijas. Šie „uzslāņojumi” saprotamu iemeslu pēc arī aktierim traucē pilnībā iejusties kādā citā tēlā. Galveno varoni Ansi biju iedomājies kā īstu latgaliešu provinces puisi, tīrradni, naīvistu. Tādu neatradu ne profesionālo, ne topošo aktieŗu vidū, bet kad atradām Dāvi, sapratu – tas ir autentisks! Vecais ebrējs Bernšteins Janovskim ir spilgts tipāžs, gana smagnējs, un Gundars Āboliņš pratis nebūt stereotipisks, ienesis šai tēlā dzīvīgumu. Naiga – it kā jauka, mīļa, tīra meitene, kas gatava klusi ciest, bet – tāda tā ir tikai ārēji. Īstenībā varonei ir stingrs, pat nešpetns raksturs, viņa ir jauna sieviete, kas prot panākt savu. Darba gaitā apliecinājās, cik precīzi tāda prot būt Agnese Cīrule, turklāt ļoti kinematografiska aktrise.

 

Čechieti, Brigitu Cmuntovu Ziseles lomai izraudzījām galvenokārt tāpēc, lai būtu vizuāla ticamība, un Latvijā tādu neatradu. Turklāt filma ir Latvijas un Čechijas kopražojums, tāpēc – līdzīgi kā „Melānijas chronikā”, kas bija Latvijas un Šveices kopražojums, ̶ partneriem pienācās kāds no aktieŗdarbiem. Abi motīvi veiksmīgi sakrita. Jāteic, aktieŗu izvēle ilga trīs gadus un bija vissmagākais darbs. Turklāt nemaz nav tik vienkārši kopā sadarboties profesionāliem aktieŗiem ar amatieŗiem – tīrradņiem – katrs tomēr strādā pēc saviem noteikumiem un no režisora prasa zināmu smalkjūtību...

 

Un vietas izvēle? Nevis Janovska romāna Katrīnpils jeb Jēkabpils, bet – Krāslava.

 

Ir tā, ka, lai kur es brauktu filmēšanas vietas meklējumos, sirds un skatiens apstājas Latgalē... Un svarīgi ir filmēt tur, kur tev ir sirds. Sākumā tiešām raudzījos uz „oriģinālu”, uz Jēkabpili, bet tie Daugavas dambji traucēja. Krāslava vēl ir īstās Daugavas krastos, lai gan arī tur vecajām krastmalas mājiņām salikti plastmasas logi. Mazo pilsētiņu vadībām tomēr šai ziņā vajadzētu būt uzmanīgākiem.

 

Visbeidzot – filmā runā latgaliski.

 

Jā, lai skatītāji pilnīgi precīzi varētu izjust tās vides dzīves garšu, kuŗā notiek filmas darbība, nolēmu, ̶ ja jau Latgale, tad latgaliski. Tādējādi arī atspoguļojot to latgalisko vitālitāti, kas ir čalojoša un nav kā rāmi plūstoša upe. Tas bija svarīgi filmas konceptam un kolorītam. 

 

Janovskis romānā ir devis arī ļoti precīzu tā laika etniski sociālo raksturojumu: „Žīdu bērniem vecāki bija veikalnieki vai sīki amatnieki. Latviešiem tēvi strādāja iestādēs un uz dzelzceļa. Krievi bija laivinieki un plostnieki. (..). Vienīgi vācieši turējās par sevi.”

 

Šodien Latgale tiek saukta par vienu no atpalikušākajiem Eiropas reģioniem. Kas tā par nolemtību!? 

 

Tas ir bargs pārmetums jaunajai Latvijas valstij! Turklāt tolaik Latgale bija visapdzīvotākais Latvijas reģions, bet tagad, jā, viens no nabadzīgākajiem, un valsts nav attapusies, cik šis reģions ir nozīmīgs. Līdz ar to latgalieši, kas agrāk savu tautību vispār apzīmēja „katolis” vai „polis”, joprojām kautrējas no savas identitātes.

 

Nu jau gan vairs ne!

 

Bet Varakļāni gribēja būt vidzemnieki! (Saeimas 2. lasījumā Varakļāni tomēr tika iekļauti Rēzeknes novadā .̶ L. K.). Un ja trūkst savas identitātes apziņas, tad vairs arī nešķiet svarīgi, vai tu dzīvo Latgalē vai ne. Kāpēc lai būtu svarīgi,  ̶  brauks uz Rīgu, kur var labāk nopelnīt!

 

Kā ar paša saknēm Latgalē?

 

Esmu „ielaidis saknes” Viļānu pagastā, kur esmu atjaunojis īpašumu un kur ļoti labprāt un pēc iespējas dzīvojam kopā ar savu sievu (mākslinieci un scēnografi Ievu Jurjāni. – L. K. ). Viņas saknes ir Vidzemē. 

 

Kādā valodā runā un kādas TV programmas skatās jūsu kaimiņi Viļānos?

 

Paši ar kaimiņiem runājam latgaliski, arī daudzi vietējie krievi runā latgaliski. Kafejnīcās gan joprojām skan krievu radio, cilvēki joprojām skatās kaimiņzemes televīziju. Atminos, laikā, kad Latgalē filmējām „Melānijas chroniku”, tikos ar vietējiem un kādā sarunā ciema tantiņai iedomājos pajautāt, vai viņa zina, kā sauc Latvijas Valsts prezidentu. Viņa atbildēja – Putins! Tolaik mūsu prezidents bija Andris Bērziņš... 

 

Aizvadītajā vasarā, pašreizējam Valsts prezidentam klātesot, Latgalē beidzot atklāja televīzijas torni.

 

Aizvadītajā vasarā!!! Bet līdz tam valsts bija uzskatījusi, ka nav, ko tērēt naudu šiem cilvēkiem.

 

Vai tas nedraud ar Latgales separātismu? 

 

Cilvēkus, kas bēg no problēmām un necīnās – tā vietā, lai paši stiprinātu savu identitāti, es uzskatu par lielākajiem separātistiem, nevis to krievvalodīgo saujiņu, kas varbūt lolo kādas atdalīšanās idejas. Un nedrīkst tā plosīt Latviju. Ir vairāk jāstāsta vēsture, jāstāsta par to, kas tika lemts 1917. gada Latgales kongresā un cik šiem lēmumiem bija nozīmīga loma Latvijas valsts dibināšanā 1918. gadā.