Par dzīvi Latvijā, polītiķiem un Vāgnera namu Rīgā
Ar Māri Gaili sarunājās Juris Lorencs    27.09.2022

 

 

Māris Gailis (dz.1951. g.) ir polītiķis un uzņēmējs, bijušais Latvijas Ministru prezidents (1994- 1995). Beidzis Rīgas Technisko universitāti (1978. g.). Pēdējos gados pievērsies sabiedriski nozīmīgiem projektiem. Organizējis Žaņa Lipkes memoriāla izveidošanu. Vada Rīgas Vāgnera biedrību, kas uzņēmusies atjaunot Rīgas Pilsētas teātri, tā saukto Vāgnera namu.

 

Mūsu saruna notiek priekšvēlēšanu laikā. Pēc dažām dienām Latvijas pavalstnieki ievēlēs 14. Saeimu. Vai jūs piekrītat uzskatam, ka ar katru nākamo Saeimu tās kvalitāte krītas? Runā, ka visspēcīgākais parlaments atjaunotās Latvijas neatkarības vēsturē esot bijusi 5. Saeima, kas tika ievēlēta 1993. gadā.

Pa daļai tā tiešām ir taisnība. Manuprāt, tas skaidrojams ar to, ka 5. Saeima tika ievēlēta neilgi pēc neatkarības atgūšanas. Sabiedrībā valdīja milzīgs patriotisks un emocionāls pacēlums. Deputāti, kuŗi tika ievēlēti 5. Saeimā, bija ļoti motivēti. Daudziem bija Augstākās padomes pieredze, viņi bija balsojuši par 4. maija deklarāciju, piedzīvojuši Barikāžu laiku un 1991. gada augusta puču. Cilvēki tolaik mazāk domāja par savu kabatu, nemeklēja pašlabumu. Tautas polītiskā aktīvitāte bija lielāka nekā šodien, tātad arī deputātu atlase bija labāka. Vienlaikus jāatzīst, ka tā laika polītiķiem nebija tās izglītības, kāda pieejama šodien. Turklāt mēs tikpat kā nepazinām Rietumu pasauli, kuŗā tik ļoti centāmies iekļūt.

 

Runājot par šodienas polītiķu un amatpersonu paaudzi, gribētos pieminēt tā saucamo “Pītersa principu”, angliski “Peter principle”. Tas skan šādi: “Stabilā, sakārtotā un chierarhiskā sistēmā katrs darbinieks, kurš labi strādā, tiek novērtēts un paaugstināts tik ilgi, līdz sasniedz savas nekompetences līmeni, bet no darba atlaists netiek. Tāpēc ar laiku amatus ieņem darbinieki, kuŗi nav spējīgi veikt savus pienākumus, bet sistēma kopumā tiecas uz nekompetenci”. Principa autors Lourenss Pīterss šo pirms pusgadsimta publicēto atziņu gan vairāk uzskatīja par savdabīgu humoru. Tomēr, kā mēdz teikt, katrā jokā ir arī sava daļa patiesības. Vēl viena problēma - daudziem spējīgiem cilvēkiem darbs valsts darbā nav pievilcīgs. Tas ir mazāk atalgots, amatpersonas ir pakļautas mediju spiedienam, tiek kritizētas, par viņām pastarpināti interesējas korupcijas apkarošanas iestādes.

 

Pirmā Latvijas polītiķu paaudze patiesām nepazina dzīvi Rietumos. Bet toreiz mums palīdzēja trimdas latvieši.

Viņu pienesums bija ļoti vērtīgs. Īpaši vēlētos pieminēt Gunāru Meirovicu, Egilu Levitu, Oļgertu un Valdi Pavlovskus, Jāni Riteni, Andri Kadeģi, Vitu Tēraudu, Pēteri Elferu, Juri Sinku, Aristidu Lambergu. Jau laikā pirms 5. Saeimas vēlēšanām kopā ar Egilu Levitu daudz strādājām pie valsts pārvaldes reformas modeļa. Levitam bija Vācijas pieredze, savukārt es apbraukāju vairākas nelielas Eiropas valstis, kur iepazinos ar parlamentu un valdību darbu.

 

Valda Birkava valdības laikā jūs bijāt valsts reformu ministrs. Atceros, tolaik jums tika uzticēta visai delikāta diplomātiskā misija, atvainošanās vizīte Ķīnā. Vai jums pašam nebija neērti?

Ne jau es šīs ziepes savārīju! Lieta tāda, ka Ivara Godmaņa valdības laikā, kad Ārlietu ministriju vadīja Jānis Jurkāns, Rīgā tika atvērts Taivānas ģenerālkonsulāts. Saprotams, “lielā” Ķīna momentā atsauca savu vēstnieku. Tomēr mums kā jaunai, nepieredzējušai valstij tika izrādīta pretimnākšana, un diplomātiskās attiecības netika pārtrauktas pavisam. Jau Valda Birkava valdība pieņēma lēmumu pazemināt attiecību līmeni ar Taivānu, tās ģenerālkonsulāts tika pārdēvēts par tirdzniecības pārstāvniecību. Tas bija pietiekams solis attiecību normalizācijai ar Ķīnu. Es devos uz Pekinu, kur tika parakstīts Latvijas un Ķīnas memorands par pilnu diplomātisko attiecību atjaunošanu. Vēl šodien atceros, ka tikai pēc šī dokumenta parakstīšanas manai automašīnai tika piestiprināts Latvijas karodziņš, un es tiku uzskatīts par oficiālu viesi. 

 

Bet Lietuva šodien izrāda pretimnākšanu Taivānai.

Dažādos laikos ir dažādi ārpolītiskie soļi. Toreiz mēs rīkojāmies pareizi, attiecību normalizēšana ar Ķīnu bija Latvijas valsts interesēs. Taivānas pārstāvniecība Rīgā darbojas joprojām, tās oficiālais nosaukums - Taipejas misija Latvijas republikā.

 

Jūs esat viens no nedaudzajiem Latvijas polītiķiem, kuŗš ticies ar Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko.

Tas bija oficiālās vizītes laikā Minskā 1995. gadā.

 

Jūs jau sen esat aizgājis no polītikas, bet Lukašenko joprojām sēž prezidenta krēslā. Kas notiek ar polītiķi, kuŗš trīsdesmit gadus atrodas tik augstā amatā?

Gadās jau visādi. Singapūras piemērs liecina, ka gudrs un reizē autoritārs valdnieks, kuŗš ilgus gadus atrodas amatā, spēj paveikt arī labas lietas - izskaust korupciju, attīstīt ekonomiku. Tomēr šī valsts drīzāk ir izņēmums. Turklāt Singapūru, kur cilvēkus bargi var sodīt par košļāmās gumijas lietošanu, diezin vai var uzskatīt par pilnvērtīgu demokratiju. Savukārt Lukašenko vadītā Baltkrievija nonākusi stagnācijā un strupceļā. Premjērministrs Michails Čigirs, ar kuŗu tikos Minskā, vēlāk kļuva par opozīcijas polītiķi un nonāca cietumā, bet iekšlietu ministrs Jurijs Zaharenko vispār pazuda bez vēsts. Atceros, sarunas laikā Lukašenko izteica izbrīnu un neizpratni, ka mēs vēloties stāties NATO. Atbildēju, ka to liek darīt mūsu vēsturiskā pieredze, 1940. gadā notikusī okupācija un Latvijai nav citas iespējas pastāvēt, kā vien atrodoties tādā aliansē kā NATO. Atceros, Lukašenko tikai nogrozīja galvu. Grūti iedomāties, ko viņš teiktu šodien.

 

Vai jūs ticējāt, ka Krievija iebruks Ukrainā?

Vēl 23. februāŗa vakarā es biju pārliecināts, ka tā ir tikai iebiedēšana. Ka krievi izmanto šantāžu, žvadzina ieročus, lai iedarbinātu Nordstream 2 gāzes vadu. Pašreizējā Krievijas polītika ir noziedzīga, kaŗš Ukrainā ir kļūdains un neloģisks lēmums.

 

Pēc aiziešanas no polītikas jūs kļuvāt par būvuzņēmēju. Ko jūs ieteiktu tiem tautiešiem, kuŗi domā par atgriešanos Latvijā? Vai šī ir tā vieta, kur ieguldīt naudu nekustamajā īpašumā?

Protams! Latvija ir ne tikai mūsu Tēvzeme. Latvijā dzīvot ir skaisti, tā ir arī zaļa, tīra, ērta, interesanta un droša vieta. Klimata pārmaiņu dēļ, piemēram, Spānijā vasarā vairs nav patīkami uzturēties. Man pašam ļoti patīk dzīvot pie ūdens, tāpēc es ieteiktu, ja tas iespējams, iegādāties māju vai dzīvokli netālu no jūras, ezera vai upes. Pats dzīvoju vienā no skaistākajām Rīgas vietām - Ķīpsalā. Tāpat brīnišķīga vieta ir Āgenskalns. Te saglabājusies eleganta koka apbūve, kas pamazām tiek atjaunota.

 

Kāpēc Rīgas centrā dažas vietas lēnām izmirst? Čaka un Avotu ielas izskatās visai pamestas.

Jo māju renovācijas izmaksas nav sabalansētas ar īres tirgu. Jābūt ļoti gaŗai naudai, lai atmaksātos ieguldījumi jaunu īres namu būvniecībā un veco atjaunošanā. Turklāt padomju laikos celtie “guļamrajoni” piedāvā varbūt ne īpaši skaistus, tomēr salīdzinoši lētus dzīvokļus. Centrā labi izskatās Kr. Barona iela. Iespējams, pateicoties savulaik peltajai ielas sakārtošanai ar neparasto bruģi un apstādījumiem.

 

Mēs atrodamies Žaņa Lipkes memoriālā Ķīpsalā. Cik noprotu, tā bija jūsu iniciatīva - radīt šo piemiņas vietu un mūzeju.

Sava loma bija arī nejaušībai. Pēc tam, kad pats kļuvu par Ķīpsalas iedzīvotāju, uzzināju, ka netālu no manas mājas dzīvojis Žanis Lipke. Vienkāršs latviešu vīrs, kuŗš kopā ar savu ģimeni nacistu okupācijas laikā pazemē iekārtotā slēptuvē glāba nāvei nolemtos ebrejus. Pavisam Lipkem un viņa palīgiem izdevās izglābt 56 cilvēkus. Sapratu, ka tā ir unikāla iespēja - parādīt Latvijai un pasaulei, ka arī latviešu vidū bija ebreju glābēji. Kopā ar kinorežisoru Augustu Sukutu un Žaņa Lipkes vedeklu Āriju Lipki 2005. gadā nodibinājām biedrību “Žaņa Lipkes memoriāls”. Sākās līdzekļu vākšana un piemiņas memoriāla izveide. Oficiāli to atklāja 2013. gadā, piedaloties Izraēlas prezidentam Šimonam Peresam. Šodien uz Žaņa Lipkes zemes atrodas piemiņas vieta, neliels mūzejs, kas stāsta par viņa ģimenes varoņdarbu. Šeit ierodas cilvēki no visas pasaules – Eiropas, Izraēlas, ASV. Īpaši gaidīti viesi ir skolēni no Latvijas. Projekts attīstās tālāk. Uz blakus esošā gruntsgabala, kuŗa iegādei gada laikā izdevās savākt 430 000 eiro, esam iecerējuši izbūvēt nelielu konferenču un izstāžu centru. Tas būs lielisks papildinājums tā saucamajai “zināšanu jūdzei”, kas savieno jauno Latvijas Universitātes centru Torņakalnā, Nacionālo bibliotēku un Techniskās universitātes pilsētiņu Ķīpsalā.

 

Esat ķēries klāt vēl vienam nozīmīgam projektam, tā saucamā Vāgnera nama atjaunošanai.

Patiesībā tas ir vēsturiskā, 1792. gadā celtā Rīgas Pilsētas teātŗa glābšanas projekts. Architektoniski iespaidīgais Vecrīgas nams interesants arī ar to, ka no 1837. gada līdz 1839. gadam tajā strādāja Richards Vāgners. Diemžēl šodien ēka ir avārijas stāvoklī, bet valstij tā atjaunošanai vienkārši nav naudas. Tāpēc 2020. gada nogalē Saeima pieņēma lēmumu, ka ēka par velti tiek nodota Rīgas Vāgnera biedrībai ar nosacījumu, ka trīs gadu laikā mēs iesākam un desmit gadu laikā pabeidzam Vāgnera nama atjaunošanas darbus. Projekta patroni ir Latvijas prezidents Egils Levits, Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeijers un Richarda Vāgnera mazmazmeita Eva Vāgnere-Paskjē. Tas ir ļoti ambiciozs un reizē techniski sarežģīts būvprojekts, kopējās izmaksas – ap 40 miljoniem eiro. Patlaban vēl turpinās naudas vākšana. Vācijas parlaments tam piešķīris 5, 2 miljonus eiro. Ceram saņemt līdzekļus arī no Latvijas valsts klimata pārmaiņu finanšu instrumenta. Izklausās sarežģīti, bet šī nauda tiks izlietota technoloģijām, kas samazina oglekļa dioksīda izmešus. Pēc renovācijas ziemā ēku apsildīs, bet vasarā dzesēs ar siltumsūkņu technoloģijām.

 

Ja ir vēlēšanās, Vāgnera nama atjaunošanu iespējams atbalstīt, ziedojot naudu, turklāt visai neparastā un prestižā veidā. Proti – nopērkot skatītāju zāles krēslu, kam tiks piestiprināta plāksnīte ar ziedotāja vārdu. Cenas atkarībā no vietas zālē – svārstās no 1000 līdz 5000 eiro. Apmeklējiet mūsu mājaslapu www.vagneriga.lv, lai noskaidrotu, kā to darīt. Darbs rit, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka jau pēc dažiem gadiem Vāgnera namā atkal skanēs mūzika.