Par Daugavas Vanagiem – vienotiem un darbīgiem
Daugavas Vanagu priekšnieks Gunārs Spodris intervijā „Laikam” un „Brīvai Latvijai”    24.04.2018

 

 

Ir pagājis 10 gadu, kopš no Anglijas pārcēlāties uz dzīvi Latvijā, sākumā Rīgā, Vecmīlgrāvī, bet drīz vien – uz Latgali. Un, kā pats teicāt, uzreiz sākāt uzmeklēt Daugavas Vanagus.

 

Jā, un viņus atrast nemaz nebija tik viegli. Rīgā nesaņēmu kontaktinformāciju. „Palīdzēja” kāds raksts avīzē Rēzeknes Vēstis, un cilvēki pastāstīja ka pilsētas mazākumtautību klubā mēdz pulcēties arī Daugavas Vanagi. Pavediens bija rokā, un es devos viņus satikt. Izrādījās, ka Daugavas Vanagi tiekas Pašvaldības policijas namā. Uzzināju, ka vairākās novada skolās jau darbojas Vanadzēni, tikai viņiem trūkst kopīgu aktīvitāšu, vienotāja, un naudas, protams, arī trūkst. Kopā ar domubiedriem sākām rīkoties, un pirmais, ko izdarījām, ‒ sagatavojām un izdevām „Daugavas Vanagu audzinātāja rokasgrāmatu”.

 

Nākamais – vajadzēja atrast cilvēkus, kas iedvesmo un organizē. „Aizmetņi” jau bija – vietējie skolotāji, un, ja vēl bija ieinteresēts un atsaucīgs skolas direktors, darbs varēja sekmīgi ritēt. Uzrunāju biedrus Anglijā, kas palīdzēja ar naudas ziedojumiem, un tad sarīkojām ekskursijas uz Okupācijas mūzeju, konkursus, sporta dienas, salidojumus. Atsaucība kļuva plašāka. Sākām virzīties tuvāk savam mērķim – jaunās paaudzes patriotiskā audzināšana un iesaistīšana DV organizācijas darbā. Skaidrs, ka to var izdarīt tikai tad, ja notiek aktīvitātes, kas bērniem ir aizraujošas, kaut kas vairāk par vienkāršu izklaidi. Šobrīd darbojas 250 Vanadzēni no 10 skolām. Latgalē, divām Vidzemē un vienas Zemgalē. Viegli nav, lauku skolas tiek slēgtas, aizvadītajā gadā vien divas no mūsu aktīvākajām skolām. Pārfrazējot Andreju Eglīti – „pašu cirvis cērt un cērt”... Skolotāji par daudz ir aizņemti ar savām ikdienišķajām rūpēm, bet darbā ar jaunatni vajag aizrautību, pārliecināšanas spējas, daudz laika, ko ieguldīt ārpus sava tiešā darba. Bet bērni aug, laika nav. Vēl atcerēsimies, ka Vanadzēni ir pirmais solis uz jaunsardzi.

 

Bet nu jums uzticēta visas globālās Daugavas Vanagu saimes vadība!

Man bija ļoti lielas šaubas, vai varu to uzņemties, jo esmu sevi iesaistījis daudzās lietās, bet – pierunāja. Kandidēju un tiku ievēlēts, un nu esmu sācis darboties. Ikvienā mītnes zemē ir atšķirīga situācija, bet mans uzdevums ir saliedēt Daugavas Vanagus visā pasaulē kopīgā mērķa veikšanai. Manā skatījumā – ar virzienu uz Latviju. DV Centrālajai valdei ir jābūt Latvijā, darbībai, kas notiek savā zemē, ir jābūt vērstai uz Latviju. Daugavas Vanagiem ar šo mērķi jāturpina būt saliedētai organizācijai, kur galvenais ir – sadarbība un darbīgums. Turklāt – nevis ar skatu pagātnē, bet nākotnē. Tas nenozīmē, ka aizmirsīsim un neturpināsim vēsturiskos darbus – atbalstu dot leģionāriem un patriotiskiem mērķiem. Bet šābrīža aktuālitāte ir latviešu valodas saglabāšana un latvisko tradiciju stiprināšana, lai kur arī mēs dzīvotu.

 

Jūsu stāšanās amatā sakrīt ar Saeimas vēlēšanu gadu. Vai Daugavas Vanagu organizācijai šai ziņā būs kādas īpašas aktīvitātes? (Atminēsimies akciju „Celies un ej!”, kas veiksmīgi noritēja Valodas referenduma gadā!).

 

DV joprojām ir labdarības, nevis polītiska organizācija. Bet, ja par savu mērķi izvirzām jaunatnes audzināšanu patriotiskā garā, tad mums ir pienākums aicināt viņus pildīt savu pilsoņa pienākumu un atbildīgi nobalsot par Latviskām partijam tad, kad viņi būs pieauguši, un to pašu darīt visiem Daugavas Vanagiem. Demokratiskā procesā noteikti japiedalās. Tāds pats ir arī jūsu laikraksta uzdevums.

 

To mēs arī darām – ik numurā jau kopš šā gada sākuma jūs varat lasīt gan par vēlēšanu procedūru, gan intervijas ar polītisko spēku pārstāvjiem, gan sabiedrībā respektētu un skolotu cilvēku viedokļus. Galu galā – no ārzemēs mītošo tautiešu balsojuma ir atkarīgas 8 – 10 vietas Saeimā, kas ir ievērojams spēks.

 

Paldies! Bet es daudz domāju par to, ka, piemēram, manā bijušajā mītnes zemē Anglijā ir aptuveni 700 DV biedru, bet tur mītošo latviešu skaits jau sniedzas ap simt tūkstošiem. Vai viņi lasa mūsu un Latvijas presi, vai informāciju smeļas tikai tīmeklī? Mums ir jāiet pie viņiem, jārunā un jāpārliecina – cita padoma man nav. Un tas pats ir jādara visu Latvijas polītisko spēku pārstāvjiem. Neslinkot, bet doties pie saviem vēlētājiem. Šobrīd pats vēl neesmu izraudzījis partiju, kas mani iedvesmotu.

 

Varbūt jāraugās uz konkrētām personālijām?

 

Par daudz saskatu personisko ieinteresētību starp polītiķiem, ne tik daudz – valstisko.

 

Nepatīkami jautāt, bet – vai Daugavas Vanagu organizācija nav nogurdināta savstarpējās nesaskaņās?

 

Diemžēl man jāpiekrīt. Līdztekus cēliem darbiem ir arī formālas piekasīšanās, neuzticēšanās, personiskas dabas strīdi. Citkārt cilvēks, kas uz Vanagu sanāksmi ieradies ar vislabākajiem nodomiem, izdzirdis šīs ķildas, novēršas un – labākajā gadījumā – turpina strādāt individuāli. Latvijā vēl esmu novērojis arī tādu pārmērīgu jutīgumu un apvainošanos, ja tiek aizrādīts. Kādreiz labi domāts aizrādījums saceļ veselu emociju vētru. Latvijas situācijā to skaidroju ar vecajām padomju laika brūcēm, ārzemēs – vienkārši ar savstarpēju neuzticēšanos, neizpratni par to, kā konstruktīvi jāstrādā sanāksmē, kur ir vieta arī dažādiem viedokļiem. Parasti „uzbrūk” cilvēkiem, kas kaut ko dara. Bet tā jau nenotiek tikai mūsu organizācijā.

 

Stājies amatā, jūs acīmredzot arī iepazināties ar Daugavas Vanagu kasi. Vai DV ir bagāta organizācija?

 

Nē, DV nav bagāta organizācija! Daugavas Vanagiem joprojām pieder daudzi vērtīgi nekustamie īpašumi. Bet tas prasa daudz darba, lai būtu ienākumi lai no tiem ziedotu labdarībai. Nauda nekrīt no gaisa! Latvijā joprojām valda uzskats, ka ārzemju latvieši ir ļoti bagāti un ka ziedojumu straume ir neizsīkstoša. Tā tas nav.

 

No 9. līdz 11. jūlijam Rīgā notiks gadskārtējās DV Globālās dienas. Vai tās notiks zināmajā Slokas ielas īpašumā?

 

Jūs domājat, ka varētu?

 

Kāpēc ne – būtu labs iemesls beidzot saņemties un sakārtot savu īpašumu.

 

Tas nav vēl iespējams. Varbūt nākamreiz.

 

Ko teiksiet savā runā, atklājot šo DV organizācijai nozīmīgo saietu, respektīvi, kāds ir jūsu pirmais veicamais darbs jeb aicinājums?

 

Lai cilvēki – līdzīgi kā katoļu baznīcā – pagriežas pret blakussēdētāju un padod roku. No visas sirds! Nākamajos trīs gados neceru gāzt kalnus, bet vienu gan ceru – ka izdosies uzlabot saprašanos un saliedētību.