„Objektīvo vēsturi veido subjektīvās patiesības”
Aivars Borovkovs, jurists, virtuālās enciklopēdijas Nekropole.info viens no dibinātājiem intervijā Ligitai Kovtunai    29.07.2014

 

Uzziņai.

 

Nekropole.info (izveidota 2010.gadā) ir pasaules tīmekļa kultūrvēsturiska  enciklopēdija, kuŗā iekļautas datu bazes un ieraksti par personām, notikumiem, kapsētām, pieminekļiem, apbedījumu  un piemiņas vietām. Personu datu bazē ir ap 3,6 miljoniem personu, 132 672 kapsētu kartes. Virtuālo enciklopēdiju Nekropole.info apmeklē tīmekļa lietotāji no 201 pasaules valstīm, informācija pieejama 10 valodās. Apmeklētāju skaits lēšams ap 7 miljoniem.

 

Aivars Borovkovs (1957), Latvijas Juristu biedrības prezidents (kopš 1996. g.), strādājis par sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju Prokurātūrā, bijis viens no izmeklētājiem t. s. Gdļjana grupā, kas izmeklēja Kremļa korupcijas lietas Maskavā  un Vidusāzijā. Tagad – juridiskā biroja AB grupa vadītājs. vaļasprieks – fotomāksla.

 

Kāpēc tieši Nekropole – enciklopēdija par mirušajiem?

A.B.  Tas ir satriecoši, cik ātri tiek aizmirsti cilvēki. Pat slaveni, nemaz nerunājot par mūsu tuvajiem. Kopā ar draugu un biznesa partneri Aināru Brūveli nospriedām, ka jāizveido kaut kas tāds, lai ikviens, kas ir bijis šai pasaulē, netiktu aizmirsts. Turklāt – līdz ar cilvēku aiziet informācija, aiziet viņa dzīves stāsts, kas ir daļa no nācijas vēstures. Un, stāstot par cilvēkiem, mēs pastāstām par laikmetu. Ar vēstures pētīšanu un pierakstu veikšanu nodarbojas daudzi, bet to vērienīgi apvienot neviens nav apņēmies. Rīgā pazīstamais privātvēsturnieks Voldemārs Eichenbaums  (arī pievienojies mūsu komandai) ir sakopojis laikrakstos publicētos nekrologus no 1915. līdz 1922. gadam, un arī te atklājas interesanta tā vēstures laikposma aina. Piemēram, redzam skopu ierakstu par kādu personu - bijis mazpilsētas kārtībnieks, darbojies arodbiedrībā, dziedājis korī – šie daži vārdi jau iztēlē vizuālizē tēlu: spējam iztēloties, kāds bijis šis cilvēks - sociāli aktīvs, sabiedrisks. Vēl svētīgāk būtu,  ja kāds tuvinieks nedaudz uzrakstītu par viņu - kad, kur dzimis, audzis, mācījies, strādājis utml., atzīmējot svarīgākos notikumus, vietas kartē un pievienojot kādu fotografiju. Pulkvedis Jānis Hartmanis ir sakopojis informāciju par Lāčplēša un Svētā Juŗa ordeņa kavalieŗiem. Daudziem ir saglabājušies veci fotografiju albumi ar  grupu bildēm, un aiz katra cilvēka taču  ir vareni stāsti, atmiņas. Šos likteņstāstus nedrīkst pazaudēt.

 

Tāpēc arī izveidojām Nekropole.info - vietu, kur ikviens ir aicināts iemūžināt, ierakstīt savus senčus, piederīgos, tuviniekus, lai nākamām paaudzēm saglabātu piemiņu par viņiem. Un negaidīt, ka to izdarīs kāds cits. Daudzas personas mēs ierakstām paši, bet vienmēr der atcerēties - mēs varam ierakstīt tikai formālu info, tuvinieki var ierakstīt  emocijas un gaišumu piemiņā.

 

Atšķirībā no Vikipēdijas mēs nešķirojam personas svarīgās un mazāk svarīgās. Mums šķiet, ka viens klaidonis pie Matīsa tirgus vēsturei būs interesantāks nekā dažs labs šodienas Saeimas deputāts...

 

Un vēl – Nekropolē veidojas ne vien dzimtas koki. Bērnības draugi, klasesbiedri, paziņas, kaimiņi utt. veido gan radniecības, gan sociālās saites, un rodas „sociālie koki”. Parasti "objektīvo" vēsturi raksta varai pietuvināti vēsturnieki.  Daudzu cilvēku subjektīvi atmiņu stāsti par saviem tuvajiem  noteikti būs daudz patiesāka informācija vēsturei. 

 

Sibirijas bērnu vadītāja režisore Dzintra Geka zina stāstīt, kā traģiski iet bojā archīvi Krievijā, līdz ar to – ziņas par latviešiem, kas tur palikuši bieži vien nezināmos kapu laukos.

 

Mēs ar Dzintru sadarbojamies. Esam ieguvuši un pavēruši pasaulei  mūsu rīcībā esošo unikālo GULAGA archīvu. Savus tuviniekus, kuŗi ir pazuduši vēl 1930.gadu represiju laikā, atrod ne tikai latvieši. Bieži nākas piedzīvot,  ka paši krievi ir šokā par savas valsts vēstures faktiem. Viņi savu vēsturi nezina, jo tā gadu desmitiem ir metodiski slēpta. Pēc starptautiskā Memoriāla aplēsēm, laika posmā no 1917. līdz 1953. gadam boļševiki likvidējuši vismaz 52 – 54 miljonus (!) savu pilsoņu. Tā nu sanāk, ka Nekropoli izvēršam arī par iespaidīgu izglītojošu un pat propagandas vietni  Krievijas virzienā. Edvīna Šnores filmu „Padomju stāsts” ar mūsu saita starpniecību noskatījušies daudzi tūkstoši krievu, kas atklāti  atzinuši, ka piedzīvojuši kultūršoku. Un kad Krievija sāk „burbuļot” par 16. martu, mēs nekavējamies izsūtīt atgādinājumu, ka tieši šai datumā dzimis viens no visasiņainākajiem boļševikiem Jakovs Sverdlovs – cara ģimenes likvidēšanas „idejiskais” autors, uz kuŗa sirdsapziņas ir vēl daudzas nāves, tostarp Donas kazaku, kreiso eseŗu u.c. masveida iznīcināšana. Bet viņa vārdā vēl joprojām Krievijā nosaukts vesels apgabals.

 

Esam krieviem parādījuši „plauktos” noslēpto krievu-franču kopražojuma mākslas filmu "Čekists".  Ar Nekropoles starpniecību to noskatījušies vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku.  Vienu gan var apgalvot - Rietumi komūnisma patiesās sejas nezināšanas dēļ nav pielīdzinājuši to nacismam.  Komūnisti joprojām var brīvi eksponēties. Starp citu, Ukraina ļoti spilgti parāda, kāds bīstams spēks Parlamentā ir šis spārns.

 

Kur vēl ņemat informāciju?

 

Lielu daļu vācam no dažādiem archīviem, datu bazēm,  no privātpersonu pētījumiem. Ar daudziem oficiāli sadarbojamies. Tai skaitā, ar Starptautisko Sarkano krustu, starptautisko Memoriālu. Ikviens cilvēks ir aicināts rakstīt mums par saviem tuvajiem. Latvieši ir izkaisīti pa visu pasauli. Dažādu apstākļu ietekmē daudzi ir mainījuši savu identitāti - mainīti vai pielāgoti citām valodām ir vārdi, uzvārdi. Mēs ik dienu pazaudējam daļu no savas nācijas vēstures. Neatgriezeniski. Tam  caurcauri ir  jābūt entuziastu darbam, un, izmantojot izdevību, aicinu arī Rietumu latviešus tajā aktīvi iesaistīties! Ja to neizdarīs ikviens no mums, tad to neizdarīs neviens.

 

Laika gaitā izveidojušās  daudzas veiksmīgas sadarbības arī starpvalstu līmenī. Piemēram, ar Poliju, Ukrainu, Izraēlu, Krieviju, Baltkrieviju. Esam, piemēram,  atraduši lielisku sadarbības partneri – poli, kas kopš aizvadītā gada oktobŗa ir veicis vairāk nekā 450 tūkstošus ierakstu mūsu enciklopēdijā. Nekropolē ir dati ne vien par četriem tūkstošiem poļu virsnieku, kuŗus nošāva Katiņā, bet esam atraduši arī šāvēju vārdus! Jāatzīst, ka tieši attiecībā uz Polijas vēsturi ir padarīts visapjomīgākais darbs, un to uzskatu par cieņas apliecinājumu poļu diasporai Latvijā. Poļu kopiena ir liela, un ar to latviešiem nekad, nevienā vēstures posmā nav bijis sadzīvošanas problēmu. Viņi ir pratuši, dzīvojot Latvijā, saglabāt gan savu kultūru, identitāti un valodu, kā arī  iekļauties latviešu sabiedrībā. Izcils integrācijas piemērs.

 

Kad Zolitūdes traģēdijas dienās Nekropolē izvietojāt informāciju par bojā gājušajiem, Valsts katastrofu medicīnas centra direktors Mārtiņš Šics zaudēja darbu, jo „nelikumīgi” deva jums informāciju. (Interviju ar M. Šicu publicējām mūsu laikraksta 19. numurā - L.K.)

 

Informācija bija mums pašiem. Pirms publicēšanas mēs salīdzinājām sarakstus, lai nerastos kļūdas. Zolitūdes traģēdijā mēs izrādījāmies visoperātīvākie informācijas ieguvēji un apstrādātāji. Mēs brīvprātīgi izdarījām savu darbu, kā arī  glābēju, mediķu un policijas darbu - informāciju varēja iegūt pie mums, netraucējot un neatraujot glābšanas dienestus no darba, tādējādi atslogojot tos.

 

Mārtiņš Šics tiesu uzvarēs. Diemžēl, ierēdņu pieļautā kļūda netika atzīta, un tas atkal tiks atmaksāts no nodokļu maksātāju kabatas. Mūsu valstī vispār ir tāda prakse „slidenos”, nedrošos jautājumus „noslepenot”. Līdzīgi kā tas noticis ar „pareksiem”, „metallurgiem” un pat Nacionālās operas auditu.

 

Kā ir ar šo personas datu publiskošanas likumību?

 

Pirmām kārtām, pats miršanas fakts jau nav ne slepens, ne apstrīdams. Šie dati ir publiski saskaņā ar likumu. Un nekas nemainīsies, ja kāds paģērēs izņemt no Nekropoles datus par savu mirušo piederīgo – šie dati paliks citās datu bazēs. Ar personas nāves brīdi Fizisko personu datu aizsardzības likums beidz darboties, jo tas attiecas tikai uz dzīvajiem. Taču mēs ievērojam noteikumu - par mirušajiem labu vai neko, kā arī nepublicējam sensitīvus datus.

 

Un kāpēc gan lai kāds paģērētu izņemt šīs ziņas?

 

Mums ir bijuši divi gadījumi, kad piederīgie mēģināja iebilst. Pārbaudot izrādījās, ka tuvojas termiņš, līdz kuŗam var pieteikties uz mantojumu.  Citu iemeslu nav.

 

Vai tātad Nekropolē var atrast kāda aizgājēja atdusas vietu, kas gadu gājumā pazudusi no atmiņas?

 

Jā, pamazām apgūstam kapsētu reģistrus. Rīgā vien ir 23 kapsētas. Pašlaik vispilnīgākā informācija ir par Ulbrokas (Pļavnieku) kapiem.

 

Nesen biju Eslingenā, kur, starp citu, apmeklēju arī divas kapsētas, kuŗās atdusas latvieši, daudz latviešu. Palūkosimies, piemēram, kas teikts par archibīskapa Oto Grīnberga atdusas vietu?

 

(Ziņas par minētajām kapsētām un konkrēti O. Grīnbergu neparādās. – L.K.)

Mēs, pāris cilvēki, visu pasauli aprakstīt nevaram. Mūsu galvenā funkcija - radīt drošu vietu, kur ērti, droši un technoloģiski pareizi ierakstīt informāciju. Pārējais ir piederīgo un tuvinieku ziņā. Neesiet kūtri! Mums sāk palīdzēt arī ārvalstīs dzīvojošie tautieši. Te ir neaptverams darba lauks jebkuŗam entuziastam! Piemēram, Anglijā mītošā latviešu fotografe Žanna Žaka sūta mums lieliskus fotomateriālus.

 

(Arī Ņujorkas Grīnvudas kapsētas, kur atdusas Laika dibinātājs Helmars Rudzītis, un Katskiļu kapu Nekropolē diemžēl nav .- L.K.).

 

Nekropole ir pasaules saits, un mēs nevaram novilkt kādas robežas laikā un telpā. Ir taču cilvēki, kas, dzīvojot Amerikā vai citur pasaulē, ir bijuši ievērojami savas mītnes zemes pilsoņi, bet dzimuši Latvijā  vai saistīti ar Latviju. Mums  rūp tas, ka lielas, ļoti lielas naudas summas tiek iztērētas nejēdzīgos projektos, polītiskajā tūrismā utt., bet kultūras vērtību un cilvēku piemiņas saglabāšanai nauda neatrodas.

 

Nekropole  ir privāts projekts, kuŗā mēs ar kollēgu Aināru esam ieguldījuši  prāvus personiskos līdzekļus, par laiku nerunājot. Jo esam sapratuši, ka  pašiem vien mums jādokumentē savs laiks, un aicinu mums pievienoties, rakstot, sūtot ziņas, fotoreportāžas – jo ikviena cilvēka dzīvesstāsts ir unikāls, neatkārtojams un daļa no vēstures. 

 

Aicinām atbalstīt Nekropole.info arī materiāli, veicot mērķa ziedojumus. Šis ir unikāls projekts, kuŗam nav analoga pasaulē. Mēs tveŗam pasaules aizejošo vēsturi, par centrālo asi, ap kuŗu viss griežas, liekot Latviju. Tas varbūt ir ambiciozi, bet - kuŗš gan darīs, ja ne mēs paši?!

 

Ja pirms četriem gadiem projektu varbūt kāds uztvēra ar smaidu vai kā untumu, tad šobrīd pat vislielākie skeptiķi atzīst - projekts ir izdevies un turpina augt un pilnveidoties.

 

Ikviens no jums   -

●var ierakstīt ziņas par personām, norādot (atzīmējot kartē) svarīgākās vietas cilvēka dzīvē - dzimšanas, miršanas, dzīves un izglītības, darba un citas vietas;

●var pievienot foto un video materiālus;

●var norādīt tuvākas un tālākas radniecības saites!

●var norādīt arī sociālās saites - bērnības draugs, klases vai studiju biedrs, draugs, paziņa, kaimiņš, priekšnieks, padotais, varmāka, upuris utml;

●var norādīt tautību,

●var norādīt profesiju vai kādu citu piederību kādai grupa,  piemēram, Sarkanā krusta biedrs,

●jebkurai personai var norādīt kapsētu;

●var izveidot kapa vietas aprakstu ( piemēram, ģimenes kapi) ar konkrētu norādi kapsētā;

●var atrast un izveidot maršruta karti no datora lietotāja līdz konkrētai kapsētai.

 

Nekropole.info var palīdzēt un atbalstīt, ziedojot :Biedrība "Nekropole.info"reģ. Nr. 40008208926banka - AS SWEDBANKkonta Nr. - LV12HABA0551036552408Bankas kods HABALV22