Tirgus un sociālo pētījumu aģentūras direktors, sociologs Aigars Freimanis intervijā Sallijai Benfeldei. Pirmā saruna 05.01.2016
Prognozes par to, kuŗas partijas cilvēks vadīs nākamo valdību un kādas ministrijas tiks katrai partijai, joprojām ir viens no galvenajiem Latvijas ziņu tematiem. Vai jūsuprāt tas, kuŗa partija tiks pie premjera amata, var kaut ko mainīt valsts polītikā?
Laikam nevaru atbildēt ļoti objektīvi, jo piederu tai cilvēku kopienai, kuŗi ir pārliecināti, ka ir vajadzīgas pārmaiņas ir vajadzīga cita dinamika, lēmumu pieņemšanas stratēģija, motivācija, pavisam cita drosme Latvijas polītikā. Manuprāt, daudz ko var izšķirt cilvēki, kuŗi veidos valdību. Protams, nevajag sapņot, ka tagad no kaut kurienes atnāks kāds brīnumdaris, lai gan gribētāju netrūkst. Protams, es nepavisam negrasos ticēt Mārtiņam Bondaram no Latvijas Reģionu apvienības vai Ingunai Sudrabai no partijas No sirds Latvijai.
Neko īsti nevaru pateikt par Vienotības Solvitu Āboltiņu, izņemot to, ka viņai ir problēmas attiecībās ar sabiedrisko domu un vienā vai otrā veidā arī ar daudziem polītiskajiem partneriem, lai gan viņas rīcībspēja ir liela un viņa ir daudz motivētāka nekā daudzi citi. Neko nevaru pateikt arī par Zaļo un zemnieku savienību, jo nav skaidrs, kuŗš cilvēks varētu būt viņu premjers. Man personīgi no zaļzemniekiem vairāk patīk jau publiski minētais Māris Kučinskis, jo viņš ir racionāls cilvēks klusi runājošs un lēni lemjošs, bet viņam ir prasme atrast kompromisus un nesaasināt attiecības. Gan neesmu pārliecināts, vai viņa uzskati gluži atbilst kaut kādiem skaļi nepateiktiem priekšstatiem, kas valda Zaļo un zemnieku partijas iekšienē. Turklāt, iespējams, dažiem cilvēkiem zaļzemniekos ir bažas, ka viņš ir Šķēles cilvēks.
Par Jāni Dūklavu, kuŗš arī ir ticis minēts kā iespējamais zaļzemnieku kandidāts, varu pateikt tikai to, ka viņš, pēc manām domām, ir aizvakardiena. Savukārt tas, ka Nacionālā apvienība reizēm saistībā ar premjeru min Roberta Zīles vārdu, man šķiet kā sibarīta ķircināšana, jo viņa dzīve ir izdevusies un ērta un nedomāju, ka viņš ir gatavs kļūt par Ministru prezidentu, aiziet no Eiropas Parlamenta. Zīlem patīk būt par vietējo notikumu komentētāju un vērtētāju un, manuprāt, tā ir izcilākā un ērtākā pozīcija, kāda vien Latvijas polītikā var būt.
Vai atsevišķi cilvēki var kaut ko mainīt? Aiz katra premjera amata kandidāta stāv partija, un kādas tās partijas ir, tādas ir. Droši vien tad vajadzētu mainīt Saeimu, bet vai tas ir iespējams? Vai ārkārtas vēlēšanās tiktu ievēlēti citi polītiķi un vai vispār ir tādi citi, kas būtiski atšķiras no tiem, kuŗi ir pie varas?
Ja runājam par to, vai kaut kas var mainīties, gribu sacīt, ka tā nu gluži nav, ka nevar, kaut kas tomēr var mainīties. Visu cieņu demisionējušai premjerei Laimdotai Straujumai gan kā cilvēkam, gan kā savulaik izcilai ierēdnei un acīmredzot labai zemkopības ministrei, bet kā Ministru prezidente viņa tika vienkārši rupji izmantota. Iespējams, ka viņa pat to saprata, bet ierēdņa pieredze un gars droši vien neļāva viņai asi un izlēmīgi reaģēt. Iedomājos, kā daudzās līdzīgās situācijās būtu rīkojies kaut vai Ivars Godmanis nu, tur spalvas ietu pa gaisu tā, ka visi būtu nepārtrauktā stresā.
Lielākais, ko premjere varēja pateikt, ka viņai ir šaubas un viņa par to parunās, kā tas, piemēram, bija vienā no situācijām ar veselības ministru Gunti Belēviču. Satiksmes ministra Anrija Matīsa atlaišana bija brīnums, bet tas jau nu arī bija augstākais punkts premjeres izmantošanas stāstā. Tādēļ neapšaubāmi kaut kas bija jāmaina. Varbūt ir vajadzīgs kaut kāds pārejas periods. Latvijas situācija vienmēr ir bijusi īpatnēja, jo situācijās, kas rodas negaidīti piemēram, brūk banku sistēma vai uzsprāgst nekustamo īpašumu tirgus, notiek sapurināšanās un tās tiek visai veiksmīgi atrisinātas vai risinātas. Ikdienas jautājumus, kas jau ir kļuvuši par mūžīgajām problēmām veselības aprūpe, izglītības reforma, uzņēmējdarbības vide, ekonomiskais izrāviens risināt neviens tā īsti nespēj, tās ir ierakstītas programmās un tiek nepārtraukti maltas uz riņķi, bet tas arī viss.
Viens no jautājumiem, kas ir atnācis no Eiropas Savienības, ir bēgļi vai arī to atrisināsim, sapurinoties?
Nezinu, kas notiks šajā jautājumā, man nav īpaši pozitīvas prognozes, uz jaukajiem stāstiem par to, cik labi ir bēgļi, es raugos mazliet no citas puses. Man labi palikusi atmiņā ļoti polītnekorektā bijušā Vācijas Bankas viceprezidenta Tilo Saracini grāmata, kuŗai bija milzīga rezonance. Viņš rakstīja par tā saukto migrantu pienesumu Vācijas ekonomikā, pierādot, ka tas patiesībā ir tikai mīts. Balstoties uz statistikas datiem, turklāt viņš rakstīja par laiku, kad bēgļu straume nebija tik milzīga un neapturama. Vācijā grāmata radīja šoku, un neilgi pēc tam sekoja Merkeles uzstāšanās, kuŗā viņa pateica, ka multikulturālisms ir izgāzies. Tagad viņa ir lielā bēgļu aizstāve, tādēļ jāteic, ka šie procesi ir ļoti interesanti un mainīgi. Man nav prognožu, un ceru, ka jautājums tiks risināts mums pēc iespējas mazāk sāpīgā veidā.
Atgriežoties pie jautājuma par to, vai mums ir lielas izredzes, ka mainīsies Latvijas polītika vai tas tuvākajā laikā ir iespējams? Ar polītikas maiņu es nedomāju virziena maiņu un pārorientēšanos, piemēram, uz Krievijas pusi, tas ir jautājums par polītiskajiem lēmumiem un to, kā tie tiek pieņemti.
Nē, ko mēs te varam mainīt? Esmu skeptiķis. Ko vajadzētu darīt nākamajai valdībai, jebkuras partijas premjeram, saprotot, ka šī gada budžets ir pieņemts? Domāju, ka vēlreiz būtu jāpārraksta visiem labi zināmais darbu saraksts, kuŗā vienam no darāmajiem darbiem jābūt, piemēram, skolotāju algu reformai, kas patiesībā nav tikai stāsts par algu reformu. Lielākie reformas pretinieki ir skolotāji pirmspensijas vecumā. Droši vien, samazinot skolotāju un mazo vidusskolu skaitu, šī vecuma skolotājiem būtu jāizmaksā kompensācija, kas segtu visu zaudēto algu līdz pensijas vecuma sasniegšanai, lai viņi nejustos apdraudēti. Tas valstij būtu lētāk, nekā uzturēt visas mazās vidusskolas un daudzos skolotājus. Ietaupīto naudu varētu ieguldīt atbalstam ģimenēm ar bērniem, lai gaidāmā demografiskā bedre būtu mazāka.
Esmu pārliecināts, ka vieglāk slēgt nīkuļojošu skolu, nekā ticēt tam, ka slēgtu skolu būs grūti atvērt, ja bērnu skaits tajā vietā pieaugs. Arī veselības aprūpē būtu godīgi jāpasaka, ka veselība aprūpe dodas maksas medicīnas virzienā. Tas ir pilnīgs cilvēktiesību pārkāpums, ka cilvēkam pasaka ziniet ir decembris, kvotas beigušās, zvaniet nākamā gada martā. Ja varat visu samaksāt, tad gan viss notiks tūlīt. Tā nedrīkst būt, tā ir ņirgāšanās! Patiesībā maksas veselības aprūpe pastāv, tā ir legalizēta sistēma, visi to zina, bet neliekas ne zinis. Jā, mums ir daudz slimu cilvēku, invalīdu un, protams, maksas medicīnā tomēr vajadzētu noteikt cilvēku grupas, kuŗām nav jāmaksā pilnā cena. Bet jautājums ir jārisina, nevis jānorok. Mums ir daudz tādu jomu, kuŗās vienkārši notiek, atvainojiet par izteicienu, cūcības! Polītiķi un ierēdņi vienkārši muld, kaut gan viņus vajadzētu turēt pa lielu gabalu no valsts pārvaldes! Līdzīgi notiek ar vilcienu iepirkumiem, ar AirBaltic un vēl daudzos jautājumos. Cilvēciņi dārgos uzvalkos un šlipsītēs kaut ko nepārtraukti stāsta un stāsta, bet jēgas nav.
Vai nav tā, ka pēc Reformu partijas iznīkšanas, kas, protams, notika arī ar ne viena vien partijas biedra palīdzību, tie, kuŗi tobrīd bija nostumti malā un vairs nevarēja tik veikli izmantot valsti savām personīgajām vajadzībām, piesedzoties ar patriotiskiem un jūsmīgiem tekstiem, tagad atkal atgriežas? Nav ticams, ka, piemēram, mūžīgajā vilcienu iepirkumu sāgā vai airBaltic investoru meklējumos nav daži ļoti ieinteresēti Latvijas cilvēki.
Jā, tā tas izskatās. Nezinu, kuŗš ko ir ieplānojis un iekārojis, bet man palikusi prātā tā preses konference par airBaltic, no kuŗas vēl bija skaidrs, ka ir bezizejas situācija un ka krievu lidmašīnas tiks pirktas. No malas skats bija kā absurdā teātŗa izrādē. Satiksmes ministrs jau bija atlaists, abi divi premjere Laimdota Straujuma un satiksmes ministra pienākumus pildošais Richards Kozlovskis, stāvēja sagumuši, bet blakus ziedošais valsts sekretārs Kaspars Ozoliņš smaidot stāstīja, kas notiks, lai gan ne jau viņš ir tas cilvēks, kuŗš pieņem tādus lēmumus.
Premjere un ministrs acīmredzot saprata, kas ir noticis un ka tas ir pavisam nejauki un nezināja, kā tikt ārā no patiesībā sadomātā strupceļa. Tas bija neiedomājami valsts neko nevar darīt un nevar ietekmēt sava uzņēmuma lēmumus, valsts uzņēmums bez valsts ziņas pirks krievu lidmašīnas! Tas stāsts, ko tobrīd iebaroja sabiedrībai, ka valsts nevar lemt par to, ko dara tās uzņēmums... ziniet, to pat grūti kaut kā nosaukt. Bija skaidrs, ka aiz muguras tam visam ir kāda milzīga šefte, kas laikam gan tomēr neizdevās. Bet varbūt arī izdevās, nezinu.
Pesimismu vieš ne tikai tas, ka mūsu polītiskā kultūra nemainās, par ko liecina jaunās valdības (ne)veidošanas norises. Acīmredzot, jūtot, ka tie ir pēdējie lielie projekti, kuŗos ieguldīta Eiropas fondu nauda, kādi darboņi atkal vēlas vēl pēdējo reizi to izmantot arī savā labā. Turklāt nav polītiskā spēka, kas varētu nākt aiz Vienotības.
Jā, naudiņa laikam pēc viņu izpratnes aiziet garām viņu kabatām, tātad nekontrolējamā virzienā, tādēļ jādarbojas.
Runājot par Vienotību, domāju, ka tikai tas, ka nav polītiskā spēka, kas varētu nākt viņu vietā, viņiem varētu palīdzēt izdzīvot. Nekādā gadījumā neliekot vienādības zīmi starp visiem Vienotības vēlētājiem, domāju, ka viņiem tomēr ir dažas vienojošas iezīmes. Varētu runāt par eiropeiski orientētajiem, kaut gan ikdienā cilvēki diez vai par to domā un viņus varbūt tā formulēts jautājums pārsteigtu.
Es teiktu, ka tie ir cilvēki, kuŗi balso par varas partiju, ar to saprotot, ka šie vēlētāji uzskata, ka šai partijai var uzticēt varu, viņi tomēr būs prognozējami, nav muļķi un normāli izskatās. Liela daļa no viņiem agrāk balsoja par Latvijas ceļu, pēc tam par Tautas partiju, tad par Vienotību. Tagad nav neviena, jo, manuprāt, Vienotības vēlētājam pāriet uz Zaļo un zemnieku savienību būtu grūti. Vērtību atšķirības tomēr ir diezgan redzamas, nacionālkonservatīvi centriskā ne-ideoloģija, kas ir viņu pamats, neoficiālais līderis un sakņošanās reģionā, kas ir viņu spēks, Vienotības vēlētājam varētu nebūt pieņemama. Nacionālās apvienības ideja ir ļoti simpātiska pa gabalu, bet satuvinoties redzams, ka ideja kļūst dīvaina, pat sektantiska, tāpēc labāk to skatīties televizorā un raudzīties uz Robertu Zīli, kas smaida un stāsta par nacionālām lietām, Eiropu un angļu konservatīvajiem.
Aizejot uz kādu no partijas saietiem, Vienotības vēlētājiem kļūst skaidrs, ka tas nav domāts viņiem. Tādēļ liela daļa viņu vēlētāju, dusmojoties un kritizējot, tomēr labāk paliek pie Vienotības. Ja atnāktu kāds no malas...bet, piemēram, jaunie liberāļi no partijas Latvijas attīstībai diez vai būs tie, par kuŗiem balsot, jo partijai vienkārši nav vilkmes. Ir ļoti motivēti līderi, kuŗi sastādījuši skaistus plānus, viņi ņemas pa tviteri un visos citos sociālajos tīklos no rīta līdz vakaram, bet vilkmes nav. Varbūt partiju uztaisīs Artuss Kaimiņš, bet tā būtu populistisku bļauru partija, tas nav nopietni. Ir jau gadījies, ka superpopulisti tiek iekšā Saeimā atcerieties Zīgeristu, bet tam nav nekādas jēgas un tāda partija drīz izjūk. Jebkurā gadījumā Vienotības vēlētājs par Kaimiņu noteikti nebalsos. Ir jau mums bijuši dažādi dīvainīši un arī Muļķu partija ir bijusi ar humoru un ironiju par polītiku, tomēr latviešu humora izjūta ir nopietna, varētu teikt, ka tā nav polītiska. Katrā ziņā šobrīd Vienotības aizstājēju pie apvāršņa vēl nemana.
Jūsu sacītais nevieš optimismu.
Es teikšu tā vārds pesimisms it kā paredz, ka viss kļūs vēl sliktāk. Diez vai tā notiks. Bet, ja uzskatām, ka pesimisms ir nulles līmenis, kuŗā nekas sliktāk nekļūst, bet daudz labāk arī ne, viss tā lēni plūst uz priekšu, tad var teikt, ka prognozes ir pesimistiskas. Bet mēs dzīvosim.
(Sarunas nobeigums nākamajā laikraksta numurā.)
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
