Novērst ievainojamību
   10.01.2012

Gada pirmā intervija ir ar Latvijas ekonomikas ministru Danielu Pavļutu.

Lai gan ar ekonomiku saistīto jautājumu loks ir ļoti plašs, saruna šoreiz ir par diviem projektiem enerģētikā, kuŗi izraisījuši diskusijas ne tikai Latvijas sabiedrībā, bet arī Baltijas valstīs. Kā zināms, saprātīga un droša enerģētikas polītika ir viens no neatkarīgas un stabilas valsts priekšnosacījumiem, un gan Latvijai, gan Baltijas valstīm kopumā enerģētisko resursu piegādes avotu dažādošana ir būtisks jautājums.

Kāda ir situācija jautājumā par sašķidrinātās gāzes termināli – vai Baltijas valstis jau ir vienojušās, ka tas tiks būvēts?
Atbildi sākšu ar to, kāpēc šo termināli vispār mums vajag. Situāciju, kuŗā Latvija simtprocentīgi ir atkarīga no Krievijas piegādātās gāzes, labākajā gadījumā var nosaukt par pilnīgu atkarību un absolūtu ievainojamību. Savulaik Hārvarda universitātes profesors Džozefs Naijs (Joseph S. Nye) savās grāmatās rakstīja par diviem atkarības līmeņiem – jutīgumu (sensitivity) un ievainojamību (vulnerability). Par jutīgumu var runāt tad, ja tas tiek izmantots starpvalstu attiecībās par sliktu vienai no valstīm, bet „cietējai” valstij ir iespējams ātri atrast situācijas risinājumu. Diemžēl tas nav mūsu gadījums – ja Latvijai aizgriež gāzes krānu, tad radīsies nopietnas problēmas, kaut gan, protams, ar laiku risinājumu varēs atrast. Te gan jāsaprot, ka arī Krievijai vajag Eiropas patērētājus, tai ir jānopelna, jo kā citādi viņi uzturēs sociālo mieru savā valstī? Tādā nozīmē Krievija ir atkarīga no sava naftas un gāzes eksporta. Tāpēc pašreizējā situācija jāvērtē racionāli: Krievijai vajag naudu, un Eiropas patērētājiem vajag gāzi. Bet, protams, mēs esam ievainojami, un pilnīgā atkarība no viena piegādātāja ir nepieņemama, jo īpaši, ja ievērojam mūsu pieredzi ar Krieviju un tās polītiskās ambīcijas pasaulē. Tāpēc mūsu mērķis ir pārskatāmā laika periodā atkarību no Krievijas gāzes importa samazināt uz pusi Ja raugāmies uz Baltiju kopumā, tad tā ir izolēta enerģētikas sala, un tā Eiropas Savienība to arī sauc: Baltic energy island.

Kāpēc, meklējot alternātīvus dabas gāzes piegādes avotus, Baltijas valstis izvēlējās sašķidrinātās gāzes termināļa būvi?
Lai mēs varētu samazināt atkarību, mums vajag alternātīvus piegādes maršrutus, un ir tikai divi varianti – pa sauszemi vai pa jūru. Pa sauszemi tas iespējams, ja uzbūvējam alternātīvus gāzes cauruļvadus uz Lietuvu un no Lietuvas uz Poliju. Teorētiski varētu būvēt cauruļvadu no Igaunijas uz Somiju, bet jāatceras, ka Somija arī ir atkarīga no Krievijas gāzes piegādēm. Turklāt jautājumā par cauruļvadiem tālāk par plānošanas stadiju nekas līdz šim nav noticis.Tātad būs vajadzīgs ļoti ilgs laiks, kamēr tie reāli varētu sākt darboties. Baltijas valstu un Eiropas Savienības kopīgā apņemšanās ir, ka „enerģētikas salas” situācija ir jāizbeidz līdz 2015. gadam, bet gāzes cauruļvadus tik īsā laika posmā neuzbūvēsim. Tāpēc jautājums par sašķidrināto gāzi ir īpaši svarīgs, jo to var atvest pa jūru un piegādāt to var no ASV, Katāras, Malaizijas – no kurienes vien gribat. Sašķidrinātās gāzes industrija ir ļoti strauji attīstījusies un kļuvusi par normu starptautiskajā gāzes tirgū. Svarīgi ir, ka tas mums nodrošina piegāžu avotu dažādību un iespēju izmantot pasaules tirgus cenas svārstības sev par labu. Gribu uzsvērt, ka sašķidrinātās gāzes terminālis ir nepieciešams visai Baltijai, jo situācija ar „enerģētikas salu” ir raksturīga visām trīs Baltijas valstīm. Otrs, kas jāatceras, ir: enerģētiskā neatkarība ir ļoti būtiska, bet ne par jebkuŗu cenu. Risinot enerģētiskās neatkarības problēmas, ir jāatbild uz jautājumu, uz kuŗu man bieži nākas atbildēt, – cik ir saprātīgi maksāt par šo enerģētisko neatkarību? Mēs taču zinām, kāda ir sabiedrības reakcija, kad tiek paziņots par tarifu kāpumu, un tā ir pilnīgi saprotama un pamatota, jo enerģijas cenai ir jābūt saprotamai un pieejamai. Tāpēc mums ļoti rūpīgi jāraugās uz izmaksām, lai tās alternātīvajai dabas gāzes piegādei būtu saprātīgas.

Eiropa ir apliecinājusi, ka reģionāls terminālis varētu saņemt līdzfinansējumu no ES fondiem. Tātad reģionālais sašķidrinātās gāzes terminālis mums ir izdevīgs, un otrādi: katrai Baltijas valstij celt savu termināli būtu visneizdevīgākais variants.

Ja principā ir panākta vienošanās par to, ka Baltijā jābūvē reģionālais sašķidrinātās gāzes terminālis, kāpēc vēl nav lēmuma par to, kuŗā no trijām valstīm tas tiks būvēts?
Par to, kuŗā no trīs valstīm terminālis tiks būvēts, līdz šim panākt vienošanos nav bijis iespējams. Kā jau sacījis Ministru prezidents, kaimiņi atsakās redzēt tās priekšrocības, kuŗas mūsuprāt ir acīm redzamas un kuŗu dēļ termināli vajadzētu būvēt Latvijā. Tas ir liela mēroga projekts, enerģētika katrai valstij ir stratēģiska nozare, un šobrīd ir tā, kā ir. Pēdējā pusgada laikā Latvija ir ķīvējusies ar kaimiņiem un mēģinājusi tos pierunāt tomēr spert soli uz priekšu, lai nekavējoties sāktu projektu attīstīt. Termiņš, kuŗā ir jāpanāk „enerģētikas salas” situācijas izbeigšana, nepielūdzami tuvojas. Mums ir alternātīva, ja nebūs iespējams panākt vienošanos par to, kur terminālis būvējams. Eiropas Savienība veiks neatkarīgu pētījumu par to, kādas vietas Baltijā termināļa būvei ir pieejamas, kuŗas ir labākās un ekonomiski izdevīgākās. Pētījuma veikšanai tiks slēgti kontrakti ar speciālistiem, pētījumu neveiks ierēdņi. Pēc šī pētījuma Eiropas Komisija sniegs rekomendāciju Baltijas valstīm, kuŗā valstī būtu ekonomiski visizdevīgāk veikt sašķidrinātās gāzes termināļa būvi. Pētījumu plānots paveikt deviņos mēnešos, un rudenī rekomendācijām jau vajadzētu būt. Tas, ko daru pašlaik, – cenšos vienoties ar kaimiņvalstu kollēgām, ka ievērosim rekomendācijas un pēc to saņemšanas nesāksim polītiskas debates, kuŗās svarīgi nav argumenti, bet ir svarīgi panākt vienošanos kādam par labu. Skaidrs, ka terminālis būs vienā valstī, bet divām būs jāsamierinās ar kaut ko citu. Vēsturiski vairākums lielo reģionālo enerģētikas projektu dažādu iemeslu pēc tomēr notiek kaimiņvalstīs. Milzīgais Visaginas atomelektrostacijas projekts tiks īstenots Lietuvā, bet Igaunijai ir savas attīstības perspektīvas, viņiem jau ir elektrotīklu starpsavienojums ar Somiju, un tāpēc viņu situācija ir labāka. Latvija līdz šim visu ir darījusi pati – pati cēlusi savas gāzes stacijas, pati rūpējusies, lai enerģijas deficīts mums nebūtu tik liels kā kaimiņiem, un esam tikuši galā. Vārdu sakot, situācija ir mazliet nelīdzsvarota, ja piesaucam taisnīgumu, kas tādās starpvalstu sarunās gan nav īpaši ietekmīgs arguments.

Cik tālu esam tikuši ar Visaginas AES projektu? Vai Polija piedalīsies?
Par Poliju man grūti ko teikt, jo ziņas no turienes nāk dažādas. Par Baltiju runājot, ir tā, ka Latvija ar Lietuvu un Igauniju jau sen ir vienojusies, ka Visaginas AES projektā visas trīs valstis sadarbojas, jo Baltijai ir liels elektroenerģijas deficits. Protams, vislielākais kopš Ignalinas AES slēgšanas tas ir Lietuvai. Loģiski, ka Visagina tiks būvēta netālu no Ignalinas. Šobrīd būtiski ir uzsvērt, ka partneŗi projekta īstenošanā ir nevis valdības, bet trīs valstu nacionālās energokompanijas. No Latvijas puses tātad tas ir Latvenergo, kasir pilnvarots piedalīties plānošanā, financējumā, projekta daļu iegādē un tā tālāk. Situācija ir tāda, ka pagājušajā vasarā lietuvieši piesaistīja starptautisko investoru un projekta īstenotāju Japānas kompanijas Hitachi un ASV firmas General Electric kopuzņēmumu Hitachi GE Nuclear Energy. Tas ir pieredzējis, gudrs, starptautisks spēlētājs, un viss ir labi gājis uz priekšu. Šobrīd visas trīs Baltijas valstu energokompanijas strādā, lai pieņemtu galīgo lēmumu un uzsāktu projekta īstenošanu. Pirms sāks projekta īstenošanu – tātad pirms durs lāpstu zemē un sāks tērēt naudu, – ir jāsaprot un jāvienojas, cik tas maksās un cik katrai pusei projektā būs daļu, bet to savukārt lielā mērā nosaka pušu vienošanās par to, cik maksās saražotā enerģija un cik daudz tās katrai valstij vajag. No tā būs atkarīga arī vienošanās, kā šo projektu īstenot, un pašlaik notiek ļoti rūpīgs darbs, lai to saprastu un vienotos.

Daudzi bažījas par to, cik droša būs Visaginas AES, jo kodolreaktora tipa izvēle lielā mērā noteiks arī to, kura kompanija uzvarēs konkursā un cels atomelektrostaciju. Savulaik Bulgārijā, Belenes AES, konkursa nosacījumi bija tādi, ka neizbēgami uzvarēja Krievijas konsorcijs, un kodoldegvielu reaktoram, protams, arī piegādās Krievija. Rezultātā Bulgārijas jau tā drāmatiskā atkarība no Krievijas kā energoresursu piegādātāja tikai pieauga. Bet Somijā, Olkiluoto 3 AES būvniecībā, atklājās pārkāpumi celtniecībā, un toreizējais Eiropas Komisijas enerģētikas komisārs Andris Piebalgs bija spiests ierasties būvlaukumā, lai pārtrauktu protesta akcijas. Jautājums ir: cik droši varam būt, ka kaut kas līdzīgs nenotiks Visaginā?
Bažas ir, un tās, protams, sakņojas vēsturiskā pieredzē, un pret bažām vienmēr jāizturas nopietni, tām nedrīkst atmest ar roku. Domāju, ka mēs Latvijā esam redzējuši pietiekami daudz piemēru, kā, problēmas nerisinot, tās samilst un beidzas ar lielu sabiedrības neuzticēšanos visām valsts institūcijām, tāpēc par minētiem jautājumiem jārunā.

Vai Ekonomikas ministrijai ir plāns, kā tikt galā ar tuvojošos recesiju? Iekšzemes kopprodukta pieaugums un ekonomikas attīstība Latvijā notiek lēni – vai otrais krizes vilnis to neapstādinās pavisam?
Latvija pagaidām turas ļoti braši. Citviet Eiropā un arī mūsu kaimiņvalstīs ekonomiskās attīstības palēninājums bija jūtams jau pēdējos pāris ceturkšņos, bet mums vēl ir labs ekonomisko rādītāju pieaugums. Plāns, kā neapstāties, pilnīgi noteikti ir, tāpēc rēgulāri publiski uzskaitu visu to, kas nepieciešamas ekonomiskās polītikas reformēšanā. Ir ilgtermiņā darāmais, bet, ja runājam par to, kas darāms tūlīt, tad ļoti būtiski ir turpināt uzņēmējdarbības kvalitātes uzlabošanu, jāvienkāršo un jāsamazina dažādas administrātīvas procedūras – jāpalīdz mūsu uzņēmējiem ātrāk un lētāk darboties. Mūsu uzņēmēji to spēj. Mēs arī plānojam sekmēt ārējo ekonomisko interešu pārstāvniecību, ciešāk sadarbojoties ar Ārlietu ministriju, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, lai strādātu vienotāk šo interešu pārstāvniecībā. Citiem vārdiem sakot, arī turpmāk jāatvieglo dzīve saviem uzņēmējiem un jānodrošina viņiem atbalsts, kas saprātīgi ir pieejams caur fondu projektiem – nodrošinot viņiem valsts atbalstu tajos. Ievērojot situāciju iekšējā tirgū, patiesībā mēs varam cerēt uz izaugsmi daļēji tikai uz citu rēķina – ja mums veiksies labāk nekā citiem. Ja runājam par ilgtermiņa jautājumiem, tad noteikti ir jāmazina darbaspēka nodokļi, lai veicinātu konkurētspēju un mazinātu ēnu ekonomiku. Rūpīgi jāstrādā, veidojot industriālo polītiku, lai attīstītu ražošanu. Tas ir vesels pasākumu komplekss, kas saistīts gan ar investīciju piesaisti, gan ar industriālo territoriju radīšanu pašvaldībās, gan ar citiem jautājumiem. Mūsu preces daudzos tirgos ir konkurēt spējīgas, mēs varam piedāvāt kvalitāti. Mūsu minuss ir pazīstamības trūkums Rietumu tirgos un resursu trūkums, lai investētu mārketingā. Mēs gan esam attapīgi, spējam pielāgoties situācijas maiņām, esam diezgan strādīgi. Domāju, ka strādāt daudz vairāk, nekā mēs to jau darām, nemaz vairs nav iespējams, tāpēc jāmācās strādāt produktīvāk. Jāmācās, kā saražot vairāk preču, pakalpojumu un labklājības, strādājot tikpat daudz kā pašlaik. Mēs tiksim cauri arī šai recesijai – paskatieties Latvijas vēsturē. Mēs esam tikuši cauri ne tikai tam vien un pastāvam!

Ar Danilu Pavļutu sarunājās Sallija Benfelde