“Mums ir vajadzīga saprāta elite”
   30.10.2018

 

 

Kā vērtējat 13. Saeimas vēlē­šanas un to rezultātus?

Manuprāt, varēja būt vēl sliktāk, bet noteikti ir sliktāk, nekā bija.  Ir milzīgs populistu īpatsvars, un jāsecina, ka laikam jau mums valstij  ir attiecīgs muļķu procents. Kādreiz krievu profesore par vē­­lēšanām Gruzijā, kad tika ievē­lēts viens krievu oligarchs, sacīja, ka tieši tik daudz Gruzijā ir duraku. Vis­lie­lā­kās bažas ir par to, ka šie cilvēki ir spējīgi sagraut visu to, ko esam sasnieguši. Mēs varam vēlē­ties daudz ko – kā kādreiz teicām: ne­­atkarību un paradīzi uz bro­kast­­laiku, bet tas tā nenotiek. Latvija, ar klupieniem, ar grūtībām, bet galvenais – ar to cilvēku darbu, kas negaida debesmannu – tomēr ir kaut ko sasniegusi. Kaut kādu mu­­tes bajāru dēļ, kuŗi bļauj, ka viņi tūlīt visu lauzīs, mainīs un pār­mai­nīs, mēs varam pazaudēt to, ko esam ieguvuši. Laikam jau ne­­es­mu vienīgais, kuŗš tā domā. Braucu tramvajā, un tur bija liels pulciņš jauniešu, kuŗi arī līdzīgi pauda savu sašutumu. 

 

Pēdējā laikā,  manuprāt, aiz­vien vairāk parādās autoritā­ris­ma iezīmes un ne tikai populistu runās vien. Tas biedē.

 

Jā, es visādā ziņā raudzīdamies ar simpātijām uz Jāni Bordānu un to, ko viņš izdarīja Tieslietu mi­­nist­rijā, būdams ministrs, klausī­damies pēdējās pēcvēlēšanu ru­­nās, sāku domāt, ka viņā ir iemā­jojis Napoleona komplekss. Vis­maz tāda sajūta rodas. Pārgalvība, zināma vīzdegunība, jo partija, lūk, ir sasniegusi... Ko partija ir sa­­sniegusi? Darbu taču nav bijis, ir bijuši tikai solījumi, Jaunajai kon­servātīvajai partijai tāpat kā visām pārējām partijām, kuŗas sevi dēvē par jaunajām. Visu Eiropu ir pārņēmis zināmā mērā arī Krie­vijas stimulētais fašisma, neonacisma vilnis. Tas, ka par Kaimiņu lielāko tiesu balsoja jaunā diaspora Rietumos, arī ir zīme par to, cik šīs populisma un autoritārisma idejas ir kļuvušas populāras ne­­domājošajā Rietumu publikā, ku­­ŗai liekas, ka tūlīt viss tiks atvests un iedots. Cilvēki maz zina vēsturi, viņi nezina, kur mēs atradāmies, un tiešām nezina, kas ir slikta dzī­ve, briesmas, kas var atnākt jeb­kuŗā brīdī. Tas, ko mēs pirms 28 gadiem panācām un izcīnījām, nav nekas konstants un neatgrie­zenisks. Katrai paaudzei ir jāmē­ģina apliecināt, vai grib būt brīva. Diemžēl daudzas partijas šobrīd ir apliecinājušas, ka mēs negribam būt brīvi, mēs gribam dzīvot zem viena vadoņa, zem viena diktāta.

 

Visas partijas apgalvo, ka grib valdību bez Saskaņas, bet kom­­binācijas var būt dažādas. Vai val­dība ar Kaimiņa partiju KPV LV ir daudz labāka par valdību ar Saskaņu? 

 

Protams, Kaimiņa partija ir lī­­dzīga kādreizējai Zīgerista parti­jai – ar banāniem, apmuļķošanu un tukšvārdību. Izskatās, ka šī partija ir gatava iet kopā ar Saskaņu un, ja mētājas ar neizpildāmiem solījumiem, tad meli arī ir jau tās pamatos. Domāju, ka viņiem ne­­bū­tu lielas problēmas izveidot val­dību kopā ar Saskaņu. Labā ziņa ir tā, ka viņiem tomēr balsu nepietiek, lai to izdarītu. Par Zaļo un Zemnieku savienību laikam nevar būt īpaši droši, jo viņi ko­­ķetēja ar Saskaņu un rīkoja aptauju Kurzemē, lai noskaidrotu vē­­lē­tāju attieksmi pret šo partiju, bet viņiem pat trijatā balsu tomēr ne­­pietiek. Var gadīties, ka KPV LV nepiekritīs nekam – atcerieties, kā toreiz bija ar Zīgeristu! Populistiem nav nekā ļaunāka, kā likt uzņem­ties atbildību par saviem solīju­miem. Un to, ka šī partija ir saistī­ta ar Krieviju, manuprāt, labi va­­rēja redzēt priekšvēlēšanu kam­pa­ņas laikā – caur masīvo atbalstu, kuŗu, visticamāk, avīzē Dienas Biz­­ness nodrošināja vīri, kam ir ar Krieviju saistīts bizness. Tādēļ grū­ti spriest, vai visa šī kompanija būs spējīga rīkoties. Publiskās disku­sijas parādīja, ka viņiem nav ne savu domu, ne ideju, kā rīkoties, un tas, ka Gobzems pēc vēlēšanām mēdz neierasties uz norunātām intervijām, piemēram, televīzijā, liek domāt, ka viņam viss ar kādu iepriekš jāsaskaņo. To­­reiz, kad Sa­­eimā ievēlēja Zīgeristu ar viņa partijas biedriem, beigu beigās torei­zējais Valsts prezidents Guntis Ul­manis bija spiests meklēt cilvēku ārpus partijām, un par premjēru kļuva Andris Šķēle. Pēc 13. Saei­mas vēlēšanām spēku un interešu samērs ir aptuveni tāds pats.

 

Ko darīt vēlētājiem, kuŗi ne­­bal­­soja ne par Saskaņu, ne par Kaimiņa partiju un redz, ka am­­bīcijas ir vissvarīgākās? Veidot jaunu Tautas fronti?

 

Biju par to jau domājis. Zināju, ka konference, kas veltīta Tautas frontes 30 gadiem, notiks jau pēc vēlēšanām un teicu – ja notiks vis­ļaunākais, sitīsim bungas un cilvē­kus, kuŗi piedalīsies konferencē un kuŗi saglabājuši ticību Latvijai, aicināsim veidot jaunu kustību, iesim ielās. Varbūt tas arī būtu va­­jadzīgs. Cilvēki ir apmuļķoti, sa­­šķelti, reklāmu un polītisko šovu apmāti. Var jau būt, ka atkal jā­­vei­do kāds liels, apvienojošs spēks, kas vestu polītiķus pie prāta, liktu apzināties, ka ir vajadzīga saikne ar sabiedrību. Vēlēšanu rezultāts nav tik ļoti slikts, bet, kad dzirdi partiju vīzdegunīgo runāšanu, ir skaidrs, ka ievēlētie jūtas kā kungi, bet mēs esam tie plēbeji, kuŗus viņi tagad vadīs.

 

Varbūt tiešām ir vajadzīga kus­tība, kas apvieno?

 

Šobrīd tas vairāk ir kā retorisks jautājums, mums vēl nav nazis pie rīkles, bet visi procesi un notiku­mi Latvijā vedina domāt, jo pa­­stiprinoties tām tendencēm, kas pastiprinās. KPV LV ir vienīgā, kuŗa pat nav pie­mi­nējusi, ka valstij ir vajadzīga aiz­sardzība... Starp citu, Tautas fron­te bija ne tikai apvie­nojoša, bet arī izglītojoša organi­zācija, mums bija lektoru grupas, kas uzstājās vis­da­žādākajās audi­to­rijās, mums bija spēcīgs žurnā­listu un mediju atbalsts. Cik daudz cilvēku polītis­kajā izglītošanā to­­reiz izdarīja raidījums Labvakar, laikraksts Pa­­domju Jaunatne! Un šie žurnālisti nebija ne no vienas partijas at­­karīgi, bija brīvi un saprata, kas mums jādara. Šobrīd ir tikai žurnāls IR, bet to lasa tikai vissa­prā­tīgāk domājošo Latvijas iedzīvo­tāju slānis, bet saprātī­ga­jiem vienam otru nav vajadzības pārlie­cināt. Cilvēkiem nevar pār­mest, ka viņi ir polītiski neizglītoti, ka viņi nezina un nesaprot dau­dzas ar ekonomiku un financēm sai­s­tītas lietas. Nav vajadzīga propaganda, tā paviršība, kas valda sociālajos tīklos, – cilvēki ir jāizglīto. 

 

Ja būtu cilvēki, kuŗi nāktu un dibinātu jaunu Tautas fronti, jūs piedalītos?

 

Varbūt, ja es justu, ka situācija ir drāmatiska. Labprāt bez tā iztiktu, jo man gribas darīt savu darbu. Un ir jānāk jauniem cilvēkiem. Kad no partijām nāk “precinieki”, es vienmēr domāju, ka jānāk jau­niem cilvēkiem ar skaidru un gai­šu domāšanu. Diemžēl tie cilvēki, kuŗiem ir skaidrs, ka viss nav tikai melns un balts un kuŗi saprot, kā valsts strādā, polītikā negrib ie­­saistīties. Mums ir vajadzīga sa­­prāta elite, kuŗā cilvēki varētu ie­­klausīties. Ir vajadzīga apgaismība, kuŗu nesaduļķo polītikas trokšņi un vispārējā komercializācija. Ir jātiek vaļā no tā smaceņa, kas mūsos iesēdies. Tā lopiņa – zelta teļa ‒ dēļ  mēs varam pazaudēt visu un beigās nebūs ne zelta teļa, ne labklājības. Un vēl – mums ir daudz nevalsts organizāciju, ir da­­žādas biedrības, kuŗās cilvēki var darboties. Pašlaik es drīzāk aici­nātu iestāties jau esošajās organi­zācijās vai tās dibināt. Nevalsts organizācijas var aicināt neatka­rī­gus ekspertus, var rīkot vieslek­cijas Latvijā gan par ekonomis­kiem, gan par polītiskiem jautā­ju­miem. Nav tā, ka vienīgie eksperti ir tie, kuri saistīti ar partijām. Un mums ir Delna, kas ir starptau­tiskās pretkorupcijas organizā­ci­jas Transparency International (TI) nodaļa Latvijā. 

 

Tiek uzskatīts, ka tā dēvēto “čekas maisu” publicēšana sa­­bied­rībā var tikai vairot sav­star­pējo neuzticēšanos, pat radīt dro­šības draudus. Kā jūs vērtējat “čekas maisu” publicēšanu? 

 

Tautas frontes konferencē viesis bija arī bijušais Zviedrijas diplo­māts Larss Fredēns, kuŗš tagad, vairs nebūdams diplomātiskajā die­nestā, var runāt atklātāk. Viņš stāstīja, ka Zviedrijas specdienestiem bija informācija, ka VDK dokumenti no Baltijas valstīm ti­­kuši izvesti jau 1989. gadā un at­­stāti mazsvarīgi dokumenti. Larss Fredēns pieminēja arī to, ka jau 1990. gada maijā Maskava no Lat­vijas izveda visus kodolieročus. Rietumvalstis līdz pēdējam brīdim uzskatīja, ka krievu armijas bazes paliks Latvijā, un Fredēns uzskata, ka tas ir viens no lielākajiem pa­­saules brīnumiem, ka trīs valstis, kuŗas 50 gadus bijušas okupētas, 12 gadu laikā iestājas NATO, kam ir augsti kritēriji. Tam var tikai piekrist, jo NATO mūs tiešām ne­­gribēja, bet īsti nebija argumentu, kādēļ to nedarīt. Un tas notika arī zināmas polītiskas gudrības dēļ, ko bijām saglabājuši. Par “čekas maisiem” – var jau būt, ka “tam kat­liņam vienreiz jāuzvārās un jāpāriet pāri” un pēc tam būs miers. Bet jēgas šodien no to pub­licēšanas nav, to visu vajadzēja atstāt vēsturnieku ziņā.

 

Brīžiem izskatās, ka 28 neat­karības gados mēs esam “veik­smīgi” aizmirsuši to, kāda pa­­tiesībā bija dzīve okupācijas lai­kā. Pat tie, kuŗi tolaik bija pie­au­guši cilvēki, šķiet, neatceras, ka ne tikai runāt, arī lasīt vai klau­sīties “nepareizo” mūziku ne­­drīk­stēja. Patiesībā vieglāk no­­saukt to, ko drīkstēja, jo aizliegtā saraksts bija ļoti gaŗš. Šodienas sauklis, šķiet, ir brēkāšana: “Viss ir slikti!”

 

Jā, mēs esam aizmirsuši. Ja pa­­raugās, kur šodien ir Ukraina, Gru­zija vai Moldova, tad mēs esam ļoti tālu priekšā, mēs tuvojamies Rie­tumvalstu standartiem. Mēs brī­ž­iem negribam saprast, ka Eiropas Savienība mums nāk par labu. Nekad Latvijas valstij nav bijusi tāda rīcībspēja globālā polītikā, kā esot Eiropas Savienībā. Mums nevajag saskaldītu Eiropu, kur ar mazajām valstīm nerēķinās, mēs nedrīkstam zaudēt šo izpratni par mums. Protams, tas nepatīk mūsu ienaidniekiem un dažādām faši­s­tiskām partijām Eiropā. 

 

Tā bļaustīšanās, ka viss ir slikti un jābrauc uz ārzemēm, un lielī­šanās, ka visi bērni ir aizbraukuši... ja es to dzirdu, saku, lai mani ar tādiem tekstiem netraucē, jo man ir jāiet pelnīt jums pensija, ko jūsu bērni jums nepelna. Reiz mana meita stāstīja, ka bijusi pastā, viņai priekšā stāvējusi tantiņa, kuŗa iz­­ņēmusi savu pensiju un vaima­nājusi, cik maza pensija, cik šau­s­mīga valsts un ka viņai visi bērni ārzemēs un ka viņi ir malači – visiem vajag braukt projām. Meita bija sacījusi – tad nestāviet te un nekavējiet mani, man ir jāiet pel­nīt jums pensija, jo jūsu bērni ir prom un to nedara! Stāstu to tādēļ, ka mēs negribam redzēt to, ko esam paveikuši. Piekrītu latviešu disidentei, padomju gados polī­tis­ki represētajai Lidijai Lasmanei-Doroņinai, kuŗa jau pārkāpusi de­­viņdesmit trīs gadu slieksni, ka Latvija nekad nav dzīvojusi tik labi kā tagad. Lielā mērā neap­mie­ri­nātību ar visu izraisa arī polītiķu augstprātīgā, pat nicīgā izturēša­nās un dzīvošana it kā pavisam citā pasaulē – tālu prom no reālās dzīves un problēmām. Daudzi nav kompetenti nevienā jautājumā un var tikai runāt skaļos saukļos.

 

Nākamgad beidzas pašreizējā Valsts prezidenta pilnvaru ter­miņš. Vai ar šādu Saeimu varam sagaidīt, ka tiks ievēlēts inteli­ģents un gudrs prezidents?

 

Laikam ne. Mums ir cilvēki, kuŗi varētu ar godu pildīt prezidenta pienākumus. Iepriekšējās pre­zidenta vēlēšanās tāds bija Egils Levits, bet Saeima viņu neie­vēlēja. Manuprāt, Egils Levits jo­­projām ir ideāls valsts preziden­ta amata kandidāts. Vai deputāti   būs gatavi ievēlēt par sevi gudrā­ku cilvēku, man ir šaubas.

 

Bet mēs dzīvosim – latvieši vien­mēr ir to pratuši. Dzīve nav tikai melna un balta. Es ticu, ka mēs ar visu tiksim galā.