Mēs nevaram atļauties atslābt un sadalīties!
Ar LR Ārlietu ministrijas Speciālo uzdevumu vēstnieku diasporas jautājumos Pēteri Elfertu tikās Ligita Kovtuna    11.11.2014

 

P. Elferts. Man ir  prieks tikties  ar laikrakstiem Laiks un  Brīvā Latvija, jo tie bijuši arī manas dzīves pastāvīgi pavadoņi. Esmu dzimis un audzis Amerikā, dzīvojis un strādājis Vācijā, kur, būdams Minsteres Latviešu ģimnazijas skolotājs un audzinātājs, savām acīm redzēju, kā top BL, kā strādā tās redaktors Freds Launags. Tā bija mana ikdiena, turklāt sakrita ar laiku, kas bija Atmodas intensīva sākuma periods – aizvadītā gadsimta 86. – 89. gads.

 

Vēl tolaik Laiks un Brīvā Latvija pienāca vai ikkatrā latviešu mājā. Nu vairs tā nav – avīzēm ir drāmatiski krities pasūtinātāju skaits. Kāpēc?

 

P. E.  Vecā paaudze izmirst, jaunajai šo avīžu saturs nav tik saistošs. Un tā jau nav tikai šo „vecās trimdas” avīžu problēma – šis laiks ir izaicinājums it visām dienas un nedēļas avīzēm visā pasaulē. Jaunajai paaudzei vajag operātīvas ziņas, uzreiz, tā, kā tās var iegūt tīmeklī. Avīžu ziņa ir jau „notikusi” ziņa.

 

Un tomēr – tīmekļa ziņas ir „viendienītes”. Archīvā iegulst izvērsti avīžu materiāli, kas ir šā laika liecības. 

 

Tāpēc „vecās trimdas” avīzes ir tiešām milzīga vērtība.

 

Pirms stājāties diasporas vēstnieka amatā, jūs bijāt LR vēstnieks Īrijā. Kādi ir jūsu spilgtākie iespaidi par šo laiku?

 

Ļoti interesants laiks, kad varēju iepazīt jauno emigrāciju. Un aicināju arī izmantot manu personisko  pieredzi, jo es taču esmu bijis liecinieks tam, ko stāstīja un darīja mani vecāki: kā trimdā dibina latviešu organizācijas, koŗus, deju kopas, sporta klubus. Es varēju saredzēt jaunās emigrācijas vajadzības, pirms tās bija radušās. Piemērs – 3x3 nometne Īrijā! Izrādījās, ka vajadzība pēc šīs tradicionālās nometnes ir tik liela, ka nedēļas laikā tika aizpildītas visas nometnes dalībnieku vietas.

 

Un vēl no manas pieredzes – nedēļas nogales skolas un nometnes ir vitāli nepieciešamas, lai jauno latviešu pulku padarītu kuplāku. Jābūt tā, lai līdz Ziemsvētkiem bērni domā un atceras nometnē pavadīto laiku un pēc Ziemsvētkiem sāk ilgoties pēc nākamās vasaras nometnes. Jo tā ir vieta, kur iegūst jaunus draugs, bieži vien uz mūžu. Un, jo vairāk latviešu draugu būs visā pasaulē, jo lielāka ir iespēja, ka bērni paliks latvieši. Lūk, tāpēc ir svarīgi atbalstīt šīs latviešu skolas, vasaras skolas un nometnes. Nākamgad atjaunosim 2x2 kustību – Pasaules latviešu semināru jauniešiem no 18 gadu vecuma. Eiropā trūkst jauniešu organizācijas, – es ļoti vēlos redzēt  tādu atdzimstam, nu, piemēram, ar nosaukumu ELJA-2. Jo – skolas bērniem jau ir, Eiropā ap 70, bet tajās nemācās pusaudži un jaunieši, un arī viņiem ir jārada iespēja iegūt latviešu draugus un domubiedrus. Nav labāka veida, kā to īstenot, par sportu, tautasdejām, dziedāšanu utt.

 

Bet par Īrijā nostrādātajiem gadiem – kopā ar Īrijas latviešu laikraksta Sveiks! redaktori Sandru Bondarevsku apceļojām Īriju un meklējām vēsturiskos saskares punktus. Īrijā latviešu trimdas nekad nebija bijis, te dzīvojuši  kādi 20 latvieši. Taču – divi īri ir bijuši Rīgas gubernātori – Pīters Delafī un Džordžs Brauns, kas Rīgas gubernātora krēslā bija veselus 30 gadus. Abi ir apglabāti  zem Skaistkalnes baznīcas. 19. gs. beigās Īrijā  ieradās arī latviešu uzņēmējs un dēkainis Kārlis Pētersons. Viņš paziņoja, ka prot taisīt labākas pīpes nekā īri, un aicināja dibināt kopēju uzņēmumu.

 

Īrijā atradām Pētersonu pēctečus, kuŗi mums iedeva materiālus, ko saucu par „svētiem rakstiem”  - piemēram, Zigfrīda Meierovica ar roku rakstītu vēstuli – uzaicinājumu uzklausīt ziņojumu par Latvijas uzdevumiem un izaicinājumiem 1918. gada 25. novembrī. Vēstule datēta ar tā gada 18. novembri! Stāsti par to, kā latvieši šai zemē nonākuši, ir interesanti un raisa pārdomas. Dzīvot svešā zemē, prom no dzimtenes, ir skumji, bet vēl skumjāk laikam gan ir nomirt svešumā... Mēs atjaunojām un apzinājām vēsturiskās latviešu, piemēram, Kārļa un Konrāda Pētersonu, Jāņa Meža u. c. kapavietas, un nu ir saglabātas liecības par latviešiem Īrijā vēl ilgi pirms jaunās emigrācijas.

 

Cik liela, pēc jūsu domām, ir tā aizbraukušo daļa, kas iesakņosies svešajā zemē, un cik tā, kas atgriezīsies?

 

Tieši to pateikt neņemos. Jauniebraucēji ir dažādi – strādā dažādās profesijās, katram ir savi motīvi: cits atbraucis studēt, cits apgūt jaunu speciālitāti, vēl cits, lai nopelnītu naudu un atdotu kreditu. Un vēl kādi, lai nopelnītu pensiju, un, tiklīdz tas izdarīts, viņi atgriežas Latvijā. Par vienu gan esmu pārliecinājies – lielākā daļa šo cilvēku dzīvo līdzi visam, kas notiek Latvijā. Es pat teiktu tā – fiziskais ķermenis ir svešā zemē, bet sirds - Latvijā.

 

Atšķirībā no „vecās trimdas” gan  liels ir to ģimeņu skaits, kuŗās mājās ar bērniem nerunā latviešu valodā, tāpēc arī bērni nerunā latviski.

 

To arī  es esmu novērojis, un tas ir ne tikai skumji, bet arī paidagoģiski galīgi nepareizi. Vairāku valodu apgūšana bērnam attīsta smadzeņu darbību, un tas savukārt palīdz vispusīgi attīstīties. Vecāki maldīgi iedomājas, ka, pirmām kārtām apgūstot mītnes zemes valodu, bērns ātrāk  un veiksmīgāk iedzīvosies tās vidē. Īstenībā ir tā, ka bērns pats jo ātri apgūst šo mītnes zemes valodu  un jau viena gada laikā runā tajā  labāk nekā viņa vecāki. Tātad vecāki ne tikai bērnam atņem viņa identitāti un dzimto kultūru, bet arī „atņem” saviem vecākiem mazbērnus... Tas ir ļoti skumji. „Recepte” gan ir gluži vienkārša – konsekventi jārunā ar bērniem latviski! Arī jauktajās laulībās. Bērniem nav problēmu ar vienu no vecākiem runāt latviešu valodā, ar otru – citā, turklāt situācijā, kad abi vecāki savā starpā sarunājas vēl trešā valodā. Man pašam ir zināms piemērs: bērns ar tēvu runā latviski, ar māti igauniski un visi kopā – vāciski. Un, ja vēl tam pievienojas nedēļas nogaļu latviešu skolas un nometnes, bērni izaug par latviešiem.

 

Jūsu „īpašā vēstnieka diasporas jautājumos” darba pienākumos jaunās emigrācijas jautājumi tiešām ir paši svarīgākie un plašākie. Vai „vecā trimda” nepaliks novārtā? Kā tas izskatās pēc konferences  „Latvija ārpus Latvijas”, kas Tēvzemes plašsaziņas līdzekļos palika gluži neievērota?  

 

Esmu par to  nepatīkami pārsteigts. Man jau Sandra Bondarevska jautāja – kur par šo konferenci varam izlasīt? Nu, Laikā un Brīvā Latvijā, un par to paldies! Referāti bija ļoti labi, un man ir prieks, ka ar Ārlietu ministrijas atbalstu šo referātu krājumu izdos grāmatas formā.

 

Atbildot uz jūsu jautājumu par t. s. veco trimdu, varu atbildēt, ka Ārlietu ministriju saista memorands sadarbībai  ar pasaules latviešu organizāciju PBLA. Un tā ir tikpat nozīmīga kā pirms 25 gadiem! Jaunā emigrācija var iekļauties šai struktūrā, un tas ir ļoti vēlams. PBLA ir sadarbība ar Latvijas iestādēm daudzās jomās – ekonomikā: nākamvasar būs Otrais pasaules ekonomikas un innovāciju forums; izglītībā – tiek atbalstītas skolas un nometnes; kultūrā – tiek rīkotas kultūras dienas un dziesmu svētki. Un arī polītikā – jo vairāk sakarā ar notikumiem Ukrainā, – ir jāatjauno un jāpilnveido Latvijas interešu lobēšana mītnes zemju valdībās.

 

Nu nepatīk tautiešiem ārzemēs vārds diaspora... 

 

Es tomēr domāju, ka vārds diaspora ir precīzs un aptverīgs. Trimda vairs neder. Emigrācija – ir vecā un jaunā. Bet galīgi, manuprāt, neder apzīmējums „ārzemju latvieši”, es pat aicinu no tā atteikties. Mēs visi esam latvieši.  Satversmē teikts – Latvijas tauta. Ir latvieši, kas uz noteiktu vai nenoteiktu laiku dzīvo ārpus Latvijas, bet visi piederam šai nelielajai, pasaulē izkaisītajai tautai. Un nevaram atļauties „sadalīties”.

 

Kur esat bijis un kurp pošaties doties darba komandējumos?

 

Pats pirmais brauciens bija uz Lielbritaniju Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas delegācijā. Tur bija vērtīgas tikšanās ar vietējām latviešu organizācijām un skolām. Tad Vācijā, Bērzainē, piedalījos ELA gadskārtējā sapulcē, iepazinos ar citu Eiropas valstu – Austrijas, Beļģijas, Luksemburgas tautiešu organizācijām. Nule viesojos Lietuvā - Viļņas Latviešu biedrības 25 gadu svinībās. 16. novembrī teikšu uzrunu Vācijas tautiešiem Valsts svētkos. Novembŗa beigās došos uz ASV, kur notiks ALJA kongress. Vēlos saprast šodienas  jauniešu intereses un vajadzības, kas, pieņemu, ir citādas nekā tās, ko es atceros no savas jaunības, kad Latvija vēl nebija brīva. Vēlos zināt, cik daudz latviešu jauniešu ASV  ir izmantojuši iespēju iegūt Latvijas pavalstniecību. Un mudināt  viņus izmantot iespēju iegūt izglītību Latvijā, gan ņemot vērā izglītības kvalitāti, gan izmaksas, jo tas arī ir svarīgi. Līdzībās runājot, jaunieši „ieliktu vienu kāju” Latvijā, tad otru, varbūt te atrodot  mūža draugu, un tad, skat, arī iesakņotos. Iepriekš minētais 2x2 forums to noteikti veicinātu.

 

Un Krievijas latvieši?

 

Latvieši Krievijā ir nozīmīga mūsu tautas daļa. Un izcils sadarbības paraugs ir  Lielbritanijas latviešu tautasdeju kopas viesošanās Krievijā, jo tā apliecināja, ka gribam un protam sarunāties un saprasties.

 

Ar integrācijas jautājumiem Latvijas valstī nodarbojas vismaz trīs ministrijas un institūcijas...

 

Vairāk – Ekonomikas ministrijai ir reemigrācijas plāns, Izglītības ministrija nodarbojas ar latviešu skolām, Kultūras ministrija un Ārlietu ministrija – ar savas kompetences jautājumiem, Iekšlietu ministrija – ar repatriāciju un pavalstniecības iegūšanas jautājumiem. Un vēl ir Sabiedrības integrācijas fonds, Latviešu valodas aģentūra, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome un pašvaldības, kuŗu darbības laukā ir ļoti daudz iespēju.

 

Mūsu laikrakstos jau vēstījām par Cēsu piemēru.

 

Tas tiešām ir pozitīvs piemērs, un es aicinu citas pašvaldības  tam sekot. Zinu, ka Cēsu delegācija ar novada padomes priekšsēdi Jāni Rozenbergu priekšgalā  dosies uz Īriju. Viņš jau bija Lielbritanijā, un darba rezultāti ir gluži konkrēti. Latvijas presē esam lasījuši par cēsniekiem, kas atgriezušies un veiksmīgi strādā dzimtajā novadā.

 

Mūsu saruna notiek dažas dienas, pirms ASV latviešu avīze Laiks svinēs 65. gadadienu. Jūsu vēlējums?

 

Sešdesmit pieci?  Tātad – pensijas vecums? Taču,  šo vecumu sasniedzot, darbs vēl nav beidzies. Novēlu dzīvot ilgi, vismaz līdz 100 gadiem! Darba vēl ir daudz.