Mēs esam Saules pusē
Latvijas Republikas Saeimas priekšsēde Ināra Mūrniece intervijā Ligitai Kovtunai    17.11.2020

 

 

Vispirms par pašu svarīgāko – kā ASV prezidenta vēlēšanas atsauksies uz Latviju?

ASV vienmēr bijis Latvijas nozīmīgākais stratēģiskais partneris, mūsu valstij svarīgākais sabiedrotais aizsardzības un drošības ziņā. Šā gada sākumā kopā ar Baltijas valstu un Polijas parlamentu priekšsēžiem un deputātiem biju vizītē ASV, kur tikāmies ar vairākiem kongresmeņiem kā no republikāņu, tā demokratu partijām, arī ar Pārstāvju palātas spīkeri Nensiju Pelosi, ar mērķi runāt tieši par mūsu reģiona galveno prioritāti – drošības jautājumiem. Šī vizīte man ir ļoti spilgtā atmiņā, pirmām kārtām ar to patīkamo atziņu, cik labi informēti bija kā kongresmeņi tā arī Pelosi kundze par Latviju, Baltiju un Poliju. Līdz vissmalkākajām niansēm. Līdz ar to radās pārliecība, ka amerikāņi ir un būs klātesoši un gatavi palīdzēt sargāt mūsu reģionu. Tas šobrīd ir vissvarīgākais, jo tas, kas notiek Austrumos aiz mūsu robežām, ir ļoti satraucoši, tur ir ļoti nemierīgi laiki. Tāpēc ir būtiski, ka ASV kaŗavīri kopā ar Kanadas un citu valstu spēkiem ir klātesoši mūsu reģionā. Pats svarīgākais šobrīd ir un paliek tas, lai Latvijā būtu stabilitāte un demokratija.

 

Izmantojot izdevību vēlos izteikt patiesu cieņu un pateicību tiem ārvalstīs mītošajiem tautiešiem – Amerikā, Kanadā, Austrālijā, Eiropas valstīs –, kas daudz un gluži praktiski strādā, lai palīdzētu Latvijai. Lai pieminam, piemēram, ALAs Ārlietu nozares un JBANK – Apvienotās Baltiešu nacionālās komitejas Amerikā darbu, rīkojot akcijas, lai organizēti uzrunātu ASV, neatļaujot atslābt tās uzmanībai attiecībā uz drošību mūsu reģionā. Liels paldies kā PBLA un tās dalīborganizācijām, kas turklāt spējušas mainīties līdzi laikam, kļūstot par modernu organizētu spēku, kas iestājas par Latvijas drošību. Un paldies ikvienam ārzemēs mītošajam tautietim, kas glabā un sargā mūsu valodu, kultūras mantojumu, savu identitāti, tādējādi paplašinot Latvijas valsts robežas pasaulē!

 

Runājot par latviešu valodu, ̶  varu iedomāties, ka jūsu žurnālistes dvēsele uzgavilēja, kad mūsu Valsts prezidents aicināja 15. oktobri atzīmēt kā Valsts valodas dienu. Pirms iesaistīšanās polītikā bijāt Latvijas Avīzes žurnāliste, kas daudz  rakstīja tieši par latviešu valodas kā valsts valodas jautājumiem. 

Joprojām mana sirds nav mierīga par mūsu valodas likteni, un ar to nedomāju tikai tās lietojumu, bet arī attīstību un pilnveidošanos. Līdz ar jauno technoloģiju ienākšanu mūsu dzīvē valoda kļūst aizvien vienkāršāka, tā noplicinās un ir ļoti svarīgi, lai tā neapstātos savā attīstībā. Īpaši bažīgu mani dara tas, ka brīžiem šķiet – valodas mugurkauls nav gana stingrs. Laikā, kad notika referendums par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, mēs bijām tik vienoti, ka likās – tas mugurkauls ir stingrs diezgan. Bet ... vai nav tā, ka ļaujamies lejupslīdei, līdzīgi, kā rāpjoties Stikla kalnā? Atliek vien apstāties uz mirkli, nedarīt neko un – šļūkam atpakaļ? Domāju, ka atkal ir pienācis brīdis, kad jāsaņemas. Egila Levita iniciātīva nāca īstajā brīdī. 

 

Vai, būdama žurnāliste pēc profesijas, esat ar mieru piekrist, ka žurnālistikas kvalitāte valstī gan pēc informācijas sniegšanas līmeņa, gan valsts valodas lietojuma ir labā kvalitātē?

Žurnālistikas kvalitāte, tiklab kā kvalitāte it visās sabiedriskās darbības jomās mēdz būt dažāda... Protams, vēlētos redzēt vairāk augstas raudzes žurnālistikas. Tas ir šobrīd aktuālā termina „medijpratība” pamats. Ar nostalģiju domāju par žurnālistikas žanru publicistiku, kas sāk izzust. Šai žanrā vislabāk iespējams arī kopt un kultivēt valodu, bet – sabiedrība ir sākusi pierast pie īsām ziņām, ko piedāvā internets, un lielākā nelaime ir tā, ka, vienkāršiem vārdiem izsakoties, arī doma vienkāršojas. Noplicinās – kā valoda, tā arī doma. Saprotams, ka augstvērtīga žurnālistika nav lēts prieks, taču labā ziņa ir tā, ka valsts sniedz savu atbalstu.

 

Ko dara jūsu vadītais likumdevējs, kādi spēcīgi lēmumi ir pieņemti šai ziņā?

Pirmām kārtām – ir pieņemts lēmums par 8,3 miljonu eiro ieguldījumu, lai sabiedriskie mediji – Radio, TV u. c. „izietu” no reklāmas tirgus, proti, lai tie nebūtu nodarbināti ar saimnieciskas dabas pienākumiem, tādējādi atbrīvojot laiku un iespējas kvalitātīva, neatkarīga satura veidošanai. Finiša taisnē ir Sabiedrisko mediju likuma pieņemšana. Jau sniegts atbalsts drukātās preses piegādei ar Latvijas Pastu – lai tā sasniegtu pēc iespējas plašāku lasītāju loku. 

 

Un atkal, izmantojot izdevību, vēlos aicināt tautiešus pasaulē vairāk lietot uzticamus, profesionālus medijus, nepaļauties uz tādiem informācijas nesējiem, kas tīmekļa vidē jauc prātus. Īpaši šobrīd, Covid-19 pandēmijas laikā. Visbiežāk tie darbojas savtīgu interešu vadīti, diemžēl arī, izmantojot tieši tās mūsu dzīves jomas, kur esam visvieglāk ievainojami. Šobrīd – veselības jomā. 

 

Par kvalitāti runājot, - kā, jūsuprāt, attīstījusies valsts likumdevēja darba kvalitāte? Jūs esat otrā Saeimas priekšsēde atjaunotās neatkarības laikā, kas ievēlēta uz otro termiņu (iepriekš – Solvita Āboltiņa; pirmskaŗa laikā Pauls Kalniņš četrus sasaukumus bija Saeimas priekšsēdis.

Protams, darbs kļuvis sarežģītāks, jo šobrīd ir piecas valdību veidojušās partijas iepriekšējo trīs vietā. Asāka kļuvusi opozicija. Bet mūsu darba rādītājs ir tas, ka cilvēku vērtējumā uzticība Saeimai ir kaut nedaudz, taču augusi. Un vēl – šajā sasaukumā deputāti ir gados jaunāki, mazāk pieredzējuši, taču ar tendenci mācīties un pilnveidoties.

 

Šie divi gadi ir apliecinājuši, ka 13. Saeima tiešām spēj strādāt ļoti sarežģītos apstākļos, pieņemt svarīgus likumprojektus un, izdarot izvēli, vienmēr paturēt prātā mūsu valsts vērtību telpu.

 

Politika ir un paliek kompromisu māksla, taču galvenais ir paturēt prātā, ka viss, ko darām ir mūsu Latvijas labā. Latvija ir mūsu ideālais mērķis. 

 

Kā jūs personīgi uzlādējat savas „garīgās baterijas” šai sarežģītajā laikā? Iepriekš bieži bijāt satiekama, piemēram, simfoniskās mūzikas koncertos...

To man ļoti pietrūkst! Koncerti bija neatņemama manas dzīves sastāvdaļa pēc darbdienas Saeimā. Pēdējā laikā biju „atklājusi” latviešu klasiķus, kā Jāni Ivanovu, tā jaunlaiku, piemēram, Pēteri Vasku. Interesanti, ka pēc gadu pieredzes tajos saklausu daudz jauna. Tāpat arī literātūrā – pēdējā laikā  īpaši daudz  pārlasu iepriekš lasītās grāmatas, jo man patīk izbaudīt to jauko sajūtu, kas rodas ar citu, gadu gaitā iegūtas pieredzes skatu. Šobrīd kārtējo reizi pārlasu Tomasa Manna „Jāzepu un viņa brāļus”. Paņēmu no plaukta arī Hermaņa Heses „Stepes vilku”, bet... noliku vēlākam laikam. No jaunākās latviešu literātūras izlasīju Paula Bankovska „Pasaules vēsturi”,, savilku parallēles ar Umberto Eko, un „pēcgarša”, kas radās, neatstāj mani jau ilgāku laiku. Rosināja domas par „latviešu kodolu”, kas ir un paliek tas pats, kas bijis, lai kādas vēstures brāzmas brāztos pāri. Tas ir stiprs, un tas man ir svarīgi. 

 

Ir Valsts svētku laiks – mītnes zemēs notikums Nr. 1, ko latvieši pasaulē svin, lai cik kuplā skaitā arī izdotos sapulcēties. Šogad būs citādāk, un vairāk nekā jebkad būs vajadzīgi uzmundrinoši vārdi. Ko jūs teiksiet? 

Pirmām kārtām to, ka 18. novembrī vienmēr jūtos arī mazliet kā savā pašas dzimšanas dienā – ir tāda īpaša svinīguma izjūta. Es teiktu tā – Valsts svētki ir un paliek  pacilātu izjūtu svētki, neskatoties uz to, ka aizvadītais gads ir bijis ļoti sarežģīts, un šie svētki būs pavisam citādi. Bet mēs tomēr esam Saules pusē! Mēs tomēr esam veiksminieki! Padomājiet – mūsu valsts neatkarības gadu skaits ir pārsniedzis nebrīves gadus. Tāpēc aicinu skatīties Saules virzienā! Un negaidīt 1. janvāri, lai uzsāktu kaut ko jaunu – sāksim 18. novembrī par godu Latvijai! Nu, piemēram, iemācīsimies kaut ko jaunu, kādu amatu vai prasmi, izlasīsim grāmatu, kam līdz šim nav pieticis laika... Jo mums jābūt gudriem.