Medicīnas reforma Latvijā. Kas svinēs uzvaru?
Latvijas Veselības ministre Anda Čakša intervijā Ligitai Kovtunai    12.09.2017

 

Kādā stadijā šobrīd ir veselības aprūpes reforma Latvijā?

 

Vispirms – reforma nav sākusies tikai tagad vai nesen, uz to ir iets jau diezgan gaŗš ceļš. Piemēram, slimnīcu tīkla sakārtošana jau ir „stāsts” vairāku gadu gaŗumā – mēs Latvijā virzāmies uz veselības aprūpes koncentrēšanu, vienlaikus saglabājot iedzīvotājiem visbiežāk nepieciešamos pakalpojumus – ambulatoro palīdzību (ģimenes ārsta aprūpe, diagnostiskie izmeklējumi, manipulācijas, ko iespējams veikt dienas stacionārā) arī reģionos.

 

Reformas būtība ir – sākt atklāti runāt par to, ka financējums medicīnas jomai valstī ilgstoši ir bijis nepietiekams, un meklēt ceļus situācijas labošanai. Pirmais panākums – ir „iezīmēti” 12% valsts budžetā, kas tiks novirzīti tieši medicīnai. Iepriekšējā gadā šis cipars bija 9,2%. 2020. gadā tam jābūt 4% no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas nozīmē gandrīz 13% no valsts budžeta. Salīdzinājumam – Lietuvā tas ir jau sasniegts, Igaunijā veselības aprūpei jau tagad atvēl 14% no valsts budžeta. Tas ir nozīmīgs solis – apzināties un skaidri pateikt, kas un kā ir sasniedzams. Eiropas kontekstā 12% ir pats, pats minimums.

 

Un vēl – reforma nenozīmē tikai naudu – reformai jāgādā arī par medicīnas pakalpojumu efektivitāti, kvalitāti, par to, lai tā tiktu vērsta uz pacienta interesēm. Ilgstoši gan naudas trūkums, gan „vēsturiskais mantojums” ietekmēja to, ka vairāk bijām vērsti uz technoloģijām, institūcijām, nevis uz cilvēku. Līdz ar to ir zaudēti ārsti un māsas, kas neadekvātā atalgojuma dēļ atstājuši ne vien profesiju, bet arī valsti.

 

Bet, attiecībā uz veselības aprūpes kvalitātes uzlabošanu, jāveic divi galvenie uzdevumi: pirmkārt, līdz galam jāsakārto slimnīcu tīkls, kā arī neatliekamās palīdzības sistēma. Otrkārt – jāizstrādā vadlīnijas jeb algoritmi, kas jāievēro. Proti, nevar būt tā, ka vienu un to pašu slimību katrs ārstē „pa savam”. Sākām ar onkoloģiju, izveidojot tā saukto „zaļo koridoru” vēža slimniekiem. Tas nozīmē – agrīni diagnosticēt, nekavējoties sākt ārstēšanu, kā arī raudzīties, kas notiek pēc ārstēšanas kursa. Un te vislielākā loma ir ģimenes ārstiem – sākot jau ar to, ka, piemēram, pacientam pēc 50 gadu vecuma ir jāuzdod konkrēti jautājumi, lai diagnosticētu slimību.

 

Savukārt efektivitāte nozīmē precīzu, profesionālu pārvaldību, iepirkumu uzraudzīšanu, ekonomiju. Diemžēl joprojām tērējam naudu, kur nevajag, tāpēc, kur vajag, pietrūkst.

 

Īstenībā šis bija viens no maniem galvenajiem jautājumiem, nākot uz interviju, - kā tiek meklētas un atrastas „iekšējās rezerves”?

 

Pirmām kārtām – neļaut pelnīt uz valsts veselības aprūpes rēķina! Veicot iepirkumu, vispirms jāizanalizē, cik investējam cilvēkā un cik – medicīnas iekārtā? Līdz šim daudz naudas, kam bijis jānonāk pie pacienta, ir nonācis infrastruktūrā.

 

Otrs – „caurspīdīgums” pacientu ārstēšanas rezultātos. Ko tas nozīmē? Statistika rāda, ka vienāda līmeņa slimnīcās mēdz būt dažādi darba kvalitātes rādītāji, piemēram, cik cilvēku ir izdzīvojuši 30 dienas pēc infarkta, un – vēl vairāk – kāda pēc tam ir bijusi viņu dzīves kvalitāte. Vai no medicīnas viedokļa viņi ir saņēmuši labāko iespējamo? Te jādomā arī par „atgriezenisko saikni” ar pacientu. Un atkal – vislielākā loma ir ģimenes ārstam.

 

Kā zināms, valsts lielajās slimnīcās darbojas valdes, kuŗu locekļu atalgojums ir rakstāms ar četriem cipariem eiro zīmēs, kas ir nesalīdzināmi ar māsu algām. Kāda tad ir šo labi atalgoto valžu atdeve?

 

Sākšu ar konkrētu piemēru – Rīgas Austrumu slimnīcā joprojām nav valdes priekšsēža. Valdes ir tās, kuŗām jāsabalansē finances ar medicīnu, jātiek galā ar apmēram 80 miljonu eiro lielu budžetu un četrus tūkstošus cilvēku lielu personālu, dažādu profilu speciālistiem un, saprotams, dažādiem cilvēkiem. Te priekšgalā vajadzīga ļoti spēcīga, gudra personība, kas attiecīgi jāatalgo. Atšķirībā no cita biznesa vadības, te darbs ir komplekss, sākot no telpu uzturēšanas, ēdināšanas, transporta utt., līdz ambulatoro stacionāro, operāciju bloku un personāla pārraudzīšanas.

 

Bet Latvijā jau nav nekas jauns, ka operāciju māsas strādā divās zālēs vienlaikus, un viņām jābūt nomodā par konkrētu cilvēku dzīvību…

 

Tas, protams, nav normāli, un nes līdzi tādas sekas, kā kļūdas, „izdegšanas sindromu” utt. Tāpēc vēlreiz uzsveru – pirmām kārtām jāinvestē cilvēkos. Lai vispār būtu, kas strādā. Ārstu un māsu algas ir kritiski zemas, un reformas ietvaros ir skaidri paredzēti soļi, kā tās paaugstināt.

 

Savulaik ārzemju latvieši, mūsu lasītāju auditorija, ļoti daudz praktiski palīdzēja Latvijas medicīnai, ziedojot medicīnas iekārtu iegādē. Līdz saņēmām signālu – pietiek, mums jau ir, bet nav kvalificētu speciālistu, kas ar tām strādātu.

 

Tā tiešām ir, un šobrīd aktuāli ir palīdzēt ar mācībām, izglītošanās iespējām pasaulē. Izmantojot izdevību, no sirds saku paldies Bertrama un Kristapa Zariņu fondam, Ilmāra Lazovska fondam un dr. Ērikam Niedrītim par viņu doto iespēju Latvijas mediķiem papildināties ārzemēs! Konkrēts fakts no manas iepriekšējās darbavietas – Bērnu klīniskās slimnīcas, kur ar fondu atbalstu mūsu neatliekamās medicīnas speciāliste izskolojās pasaulē un ar izcilu pieredzi atgriezās Latvijā.

 

Starp citu, Zariņu fonda stipendiju piešķīruma noteikums jau kādu laiku ir obligāta atgriešanās Latvijā.

 

Tas ir ļoti svarīgi, jo šie stipendiāti atgriežas ar ļoti vērtīgu pieredzi ne tikai profesionālajā jomā, metodikā, bet arī attiecībā uz darba kultūru. Vēlreiz vēlos uzsvērt – nevis infrastruktūrā un technoloģijās, bet tieši cilvēkresursos šobrīd ir jāiegulda pirmām kārtām.

 

Atgriežoties pie reformas, - īsti nesaprotu, kāpēc iepriekšējās reformas pieteikums, ko izvirzīja ministre Ingrīda Circene, neizrādījās labs, bet šābrīža reforma, kas arī veselības aprūpes pakalpojumus saista ar nodokļu nomaksu, respektīvi, ēnu ekonomikas izskaušanu, šķiet gluži laba un tiek atbalstīta?

 

Pēc būtības, sasaiste ar nodokļu sistēmu ir kompromisa variants no ministrijas puses. Valstī ir 300 tūkstoši nodokļu nemaksātāju, kuŗi arī vēlas saņemt labu veselības aprūpi no valsts puses, bet nodokļu slogs uzgulst maksātājiem. Tas nav taisnīgi, šaubu nav. Un ir jābūt kaut kam tādam, kas motivē iesaistīties godīgā nodokļu maksāšanā. Vēl vairāk – mudina raudzīties, lai to darītu darba devējs. Atšķirībā no jūsu minētās iepriekšējās reformas, šajā veselības aprūpe tiek saistīta ar sociālo nodokli, nevis iedzīvotāju ienākuma nodokli (ko saņem pašvaldības – L. K.).

 

No nākamā gada sociālais nodoklis tiek palielināts par 1%, kas nonāk veselības apdrošināšanā. Protams, maz, bet tas ir pirmais solis. Un vēl ‒ iepriekšējā variantā netika iekļauti ģimenes ārsti, kas nozīmē to, ka nodokļu nemaksātāji vispār paliktu bez valsts garantētas medicīnas aprūpes. Tas nozīmētu, ka pacienti sauktu „ātrās palīdzības”, kas tiktu nenormāli noslogotas, bet galvenais ‒ neatliekamā palīdzība var palīdzēt vien minimāli, līdz ar to palielinātos ielaisto un chronisko slimību skaits. Lietuva un Polija to jau pieredzēja, un mums no viņu kļūdām jāmācās. 

 

Diemžēl ir vēl kāds nepatīkams aspekts ‒ jāraugās, lai „ēnu ekonomika” neieviestos arī pašā veselības aprūpes sistēmā. Mums, kas pieprasām prioritāti, jārāda priekšzīme. Un es aicinu visus ievērot nodokļu maksāšanas kultūru!

 

Pasaules latviešu ārstu kongresa priekšvakarā Latvijas Ārstu biedrība izplatīja biedrības prezidenta vietnieka Dr. Pļaviņa parakstītu vēstuli, kuŗā teikts, ja ministrija turpinās „izplatīt nepatiesu informāciju” un „beidzot neizpildīs ģimenes ārstu streika komitejas prasības”, kongress „loti viegli var pārvērsties par pasākumu, kas vērsts pret valdības polītiku”. Jūsu komentārs? Un kādas mācības guvāt no nesenā ģimenes ārstu streika?

 

Ceru, ka esam „nobeiguma fazē”. Pēc manas pārliecības, nevar prasīt papildu naudu, neko nemainot darba stilā. Statistiskie rādītāji, piemēram, attiecībā uz chroniskajiem pacientiem, vakcināciju u. c. pierāda, ka kaut kas nav kārtībā pašos pamatos ar primāro aprūpi, ko veic ģimenes ārsti. Streika iemesls bija tas, ka neveidojās dialogs ‒ ārsti uzskatīja, ka viņu jomā viss ir kārtībā. Īstenībā streiks bija labs abām pusēm, jo „sakratīja to kasti”, kas bija iestāvējusies. Tiešām likumdošana pieprasa daudz birokratisku papīru, prasības, kas formāli jādokumentē. Mans priekšlikums, tiekoties ar mediķiem streika laikā bija – lūdzu, iesaistieties, piedalieties kvalitātes kritēriju veidošanā! Lai būtu dialogs, lai saprastu un labotu to, kas nav vajadzīgs, vai pat nav izpildāms. Ceru, ka sapratāmies.

 

Par manu reakciju attiecībā uz Ārstu biedrības vēstuli – redziet, man ir diploms psichoterapijā, tāpēc protu reaģēt mierīgi. Svarīgi, lai nebūtu melu un faktu sagrozījumu.

 

Kā pati personīgi vērtējat medicīnas kvalitāti Latvijā?

 

Ļoti atšķirīgi! Nelaime ir tā, ka pastāv risks nesaņemt labu medicīnas kvalitāti, ja pats neesi zinošs medicīnas jomā. Tāpēc mans mērķis ir – kvalitātes latiņas vienādošana, proti, ir ļoti labi ārsti un rezultāti, bet ir arī slikti rezultāti. To apliecina gaŗās rindas pie augstas raudzes speciālistiem. Tas diemžēl signalizē, ka pacients ir neaizsargāts.

 

Kur jutāties labāk – ministres postenī vai ārstes praksē?

 

Ārstes praksē gandarījums ir personīgs. Būdama ministre, varu izdarīt tā, lai būtu labums vairāk, daudz vairāk cilvēkiem. Uzvaras izjūta ir lielāka, un man patīk, ja spēju ietekmēt procesus.