Lielākās iespējamās brīvības izvēle
Fotografs un dokumentālā kino režisors Kaspars Goba intervijā žurnālistei Sallijai Benfeldei    21.03.2016

 

Kaspars Goba ir dokumentālā kino režisors un fotografs. Filmējis un fotografējis un veidojis rakstus daudzviet pasaulē – Krievijas ziemeļos, Sibirijā, Kaukāzā, Tālajos Austrumos, kurdu apdzīvotajos rajonos Turcijā, romu taboros Latvijā un Lietuvā, Īslandē. Kaspara dokumentālās fotografijas izstādes „Seda. Purva ļaudis”, „homo@lv”, un „Romi Latvijā” bijušas iekļautas laikmetīgās mākslas izstādēs vairāk nekā 20 Eiropas valstīs. 2006. gadā sadarbībā ar žurnālisti Ievu Puķi iznāca Kaspara fotoalbums “Īslandieši. Starp ledājiem un lavu”, kas ieguva Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas balvu kā Gada labākais mākslas albums. 2014. gadā iznākusī grāmata „Rīgas salas” ieguva asociācijas balvu kā Gada labākais fotoalbums. Kaspara jaunākais darbs fotografijā ir līdzdarbošanās projektā “Dzīve kustībā” (2015), kuŗa laikā latviešu un norvēģu fotografi veidoja izstādi un grāmatu par Norvēģijā dzīvojošajiem latviešiem un norvēģiem Latvijā.

Kopš 1996. gada Kaspars darbojas dokumentālā kino jomā kā režisors un operators, un viņa kontā ir vairāk nekā 20 filmu. Kaspara pirmo pilnmetrāžas dokumentālo filmu „Seda. Purva ļaudis” (2004) translēja Vācijas un Francijas telekanālā ARTE, un 2005. gadā tā saņēma Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps balvu nominācijā „Labākais laikmeta dokuments”. Filma “homo@lv” (2010) bija pirmā Latvijas dokumentālā filma, kas iekļauta Berlīnes Starptautiskā filmu festivāla programmā. 2005. gadā Kaspars izveidoja savu filmu studiju Elm Media, kas veido filmas par aktuāliem sociāliem jautājumiem, kā arī izglītojošas vides filmas.

2013. gadā Kaspars kopā ar kolēģiem pārcēlās no Rīgas uz Cēsīm un Ruckas muižā izveidoja Ruckas mākslas rezidenču centru. Kopš 2014. gada te notiek dažādu radošo jomu vasaras skolas un semināri. 2015. gada rudenī sāka darboties arī analogā fotolaboratorija, un gaidāms, ka šajā rudenī rezidenču centrā sāks uzturēties pirmie individuālie rezidenti, kas strādās pie saviem filmu un foto projektiem. 

ZEMNIEKS AR FILOZOFIJU KABATĀ

 

Tu pabeidzi Jāņmuižas lauksaimniecības skolu, kurai ar fotografiju un dokumentālo kino nav nekādas saistības. Kādēļ tāda izvēle?

Deviņdesmito gadu sākumā notika lauksaimniecības zemju atgūšana, vecvecāku īpašumu atguva arī mana ģimene. Esmu dzimis Cēsu novadā, Vaives pagastā. Mana izvēle bija par labu šķietamajai brīvībai, ko piedāvā lauksaimniecība – ja pats visu izaudzē, tu esi neatkarīgs. Tā bija pusaudža ilūzija par absolūto brīvību, ko vari īstenot. Man visa bērnība pagāja laukos, vecmammai bija pāris govju, un pirmais traktors man bija gados trīspadsmit, tāds neliels traktoriņš, ar kuŗu strādāju. Ziemā zāģēju malku mežā, pavasaros sējas darbi, un mani pirmie deviņpadsmit dzīves gadi bija laukos. Biju tāds puika ideālists. Patiesībā tajā laikā daudzi talantīgi jaunieši ar labām sekmēm pēc pamatskolas aizgāja studēt lauksaimniecību, toreiz tā bija doma par Latviju kā agrāru valsti, tā bija projekcija nevis nākotnē, bet atpakaļ uz Ulmaņa laikiem – mūsu sviests, mūsu bekons. Leģendas bija dzīvas vecvecāku stāstos par dzīvi lauku sētā. Protams, gribas būt brīvam, būt nevis darba ņēmējam, bet darba devējam, kurš visu izlemj. 

 

Tomēr no laukiem aizgāji

Diezgan ātri nācās saprast, ka tā gluži nav, ka lauku saimniecība dod brīvību, patiesībā nevari būt brīvs, jo esi atkarīgs no iepirkuma cenām graudiem, pienam. Tādēļ otrā joma, kuru izvēlējos savai brīvībai, bija fotografija, jo fotografēju jau no bērnības. Žurnālistika un fotografija bija lietas, kas likās svarīgas. Deviņdesmit trešā gada rudenī sāka iznākt žurnāls „Rīgas Laiks”, un atceros, ka Cēsīs, Vienības laukumā, nopirku žurnāla pirmo numuru, apsēdos uz ielas apmales, lasīju un sapratu, ka tas ir tas, ko gribu. Iestājos Vēstures un filozofijas fakultātes sagatavošanas kursos ar domu iestāties filozofos – „Rīgas Laikā” taču strādāja filozofi, kuŗi bija pabeiguši to fakultāti. Iestājeksāmenos sacerējumu par Platonu un Konfūciju uzrakstīju diezgan labi, bet mana angļu valoda bija ļoti bēdīga. Tā bija maksa par Jāņmuižas lauksaimniecības skolu – pratu saremontēt traktorus, uzart zemi, nokaut lopus, varēju iemācīties antīko filozofiju, Platons un Konfūcijs iestājeksāmenos nebija problēma, bet angļu valoda... Jāņmuižā mums bija ļoti laba skolotāja, kuŗa uzskatīja, ka lauksaimniekam jāzina arī filozofija un politoloģija, un mājās mums bija daudz grāmatu, tās pirka māte, man liekas, ka lielāko daļu savas naudas viņa iztērēja grāmatās. Man bija tāda interesanta dzīve – braucu ar traktoru, vācu bietes vai darīju citus darbus un lasīju, lasīju. 

 

Divas paralēlās dzīves...

Uzaugu viensētā, savdabīgā reālitātē, un tas ietekmē turpmāko dzīvi.

Nu jā, filozofos es netiku, pabeidzu fotoskolu, ieguvu fotografa diplomu. Diezgan agri sāku iet pie Ulda Brieža uz „Dienu”, patiesībā viņš formēja manu pasaules redzējumu kā fotografam – fotoportreti, reportāžas. Viņš deva nedaudz kreisu pasaules skatījumu, bija mans skolotājs. 

 

Vai tavs polītiskais kreisums ir saglabājies?

Tas ir tikai stiprinājies (smejas). Bet tam nav nekāda sakara ar to, ko parasti ar šo jēdzienu saprot Latvijā. Es ar kreisumu domāju skandināvu kreisumu – progresīvie nodokļi, solidāritāte un viss pārējais. Savulaik runāju ar Imantu Grosu par Piekto gadu, par visu, kas ar to saistīts. Viņš kā Zviedrijas latvietis pārdzīvoja, ka Latvijā nav sociāldemokratiskā diskursa, ka pēc neatkarības atgūšanas esam aizgājuši ļoti labējā, nevienlīdzīgas sabiedrības virzienā. Ir jocīgi redzēt mūsu attīstību plašākā kontekstā – Ziemeļvalstīs pēc Piektā gada sociāldemokratiskā doma bija dzīva, attīstījās. Sociāldemokratija ir evolucionējusi, Ziemeļvalstu iekārta ir ļoti līdztiesīga, veselības aprūpe, izglītība cilvēkiem ir, viņi jūtas daudz labāk nekā pie mums. Latvijā attīstība ir bijusi kā liels svārsts, sociāldemokratiskā ideja vispirms pārauga kaut kādā murgainā komunistu vājprātā, tagad ir mežonīgais kapitālisms. Pēc padomju laika pie mums ar cilvēkiem nav iespējams runāt par sociāldemokratiskām idejām, par solidaritātes jēdzienu kaut vai bēgļu jautājumā, veselības aprūpē vai izglītībā, lauku un pilsētas iedzīvotāju vienādām iespējām. Mēs joprojām esam kapitālisma uzkrāšanas stadijā, ir grūti uz to noraudzīties. Skatoties uz Somiju vai Norvēģiju, pārņem tāda kā skaudība – arī viņi ir bijuši trūcīgi, ir bijušas krīzes, bet no sociāldemokratiskās valsts, ko viņi ir uzbūvējuši, mēs stāvam ļoti tālu. Mums nav polītiskā spēka, kas par to iestātos, ir centriskas un labējas partijas un, ja tu runā par sociāldemokratiju, par kreisumu, tad ir risks, ka tev piekarinās visādas birkas. 

NE TIKAI FOTOGRAFS

 

Tava pirmā „solo” ekspedīcija kā fotografam bija brauciens uz Sibiriju?

Zināju par Ingvaru Leiti, kurš kopā ar Uldi Briedi septiņdesmitajos gados ar velosipēdu bija braucis uz Vladivostoku, tas mani iedvesmoja. Fotoskolas laikā, deviņdesmit piektā gada ziemā, aizbraucu uz Sibiriju, lai veidotu stāstus par tur dzīvojošajiem latviešiem. Toreiz no avīzes „Neatkarīgā Cīņa” biju dabūjis komandējumu, un Viktors Daugmalis man uzrakstīja komandējuma vēstuli. Lato Lapsa savukārt man iedeva preses karti no nedēļas avīzes „Tev”. Komandējuma vēstule man bija brīnišķīga, un vairākas reizes tā mani izglāba no nejaukām situācijām, kad mani aizturēja milicija. Vēstulē bija rakstīts, ka esmu „Neatkarīgās Cīņas” līdzstrādnieks un ka tā ir lielākā Latvijas avīze, kuŗas mērķis ir draudzīgas attiecības ar Krieviju (smejas). Toreiz sākās pirmais Čečenijas kaŗš, tādēļ bija visādas cilvēku aizturēšanas, un tā vēstule mani nudien glāba. Aizbraucu viens, nodzīvoju tur kādus trīs mēnešus. Atpakaļceļā vēstniecībā satiku Ābramu Kleckinu, un viņš mani aizsūtīja uz Jura Podnieka studiju. Tas savā ziņā bija pagrieziens manā dzīvē. Ar Sibirijas materiāliem es aizgāju pie Vairas Strautnieces, kuŗa mani ieveda kino pasaulē. Podnieka studija man deva daudz, tur satiku Daini Kļavu, kurš veidoja sižetus „Vides faktiem” un uzaicināja mani piedalīties pie filmu scēnāriju veidošanas. Vēlāk Vaira Strautniece mani uzaicināja piedalīties pie filmas „Viens ciems Sibirijā” par latviešiem Bobrovkā. Savukārt žurnālā “Rīgas Laiks” nonācu tā, ka kaut ko mazliet darīju „Neatkarīgajai Cīņai”, un reiz ar viena raksta ieceri māksliniece Anita Kreituse aizsūtīja mani uz „Rīgas Laiku”, sakot, ka tas ir materiāls žurnālam. Tā es fotografēju, arī rakstīju un sāku darboties ar filmām. 

 

Kā izvēlies cilvēkus un vietas, kuras fotografē?

Tie ir dokumentāli stāsti, citu cilvēku pieredze, ko es gribu stāstīt tālāk. Bildējot Rīgas salas, vēlējos iemūžināt tās vietas, kuŗas vēl glabā savu stāstu, kurās vēl redzama tās pirmspadomju laiku Rīgas nomaļu atblāzma – baļķu šķirotāju, zvejnieku, zemnieku pēcteči. Man gribējās izstāstīt Rīgas nomaļu stāstu pirms nākamā ekonomiskā veiksmes stāsta, kas ar buldozeriem un zemes smēlējiem visu nolīdzinās. 

 

 

Kādēļ sāki mācīties Bioloģijas fakultātē?

Rakstīju sižetus dabas filmām un nolēmu, ka kādu gadu vajadzētu pamācīties bioloģiju, lai labāk saprastu to, par ko man jāraksta. Fakultāte mani ievilka, un dekanātā bija jaukas kundzes, kuŗas katru reizi, kad gāju un sacīju, ka gribu izņemt dokumentus, man sacīja, ka man jāmācās un jābeidz fakultāte. Tā piecus gadus mācījos un saņēmu bakalaura diplomu. Vēlāk mazliet pamācījos kino producēšanu Dānijā, dokumentālā kino veidošanu Čehijā, Slovakijā un Italijā. Manā pirmā sociālā kino pieredze bija „Viens ciems Sibirijā”. Vēlāk - 2004. gadā - tapa pirmais patstāvīgais kino darbs „Seda. Purva ļaudis”, par ko saņēmu Lielo Kristapu. Tā bija kopprodukcija ar Vācijas un Francijas TV kanālu ARTE. Filmu noskatījās Vācijā un Francijā. Fotoizstāde par šo pašu tēmu kopā ar filmu vēl ilgi ceļoja pa Eiropas izstādēm un galerijām, taču Latvijā nekādu īpašo diskusiju par krievvalodīgo tēmu neizraisīja. Un man likās, ka sociālais dokumentālais kino Latvijā neuzrunā plašāku auditoriju un cilvēki nav gatavi izdarīt secinājumus, ka vajadzīga pauze, ka esmu pateicis to, ko tobrīd gribēju pateikt.

 

Un aizgāji mācīties uz medicīnas koledžu, lai kļūtu par ārsta palīgu?

Biologos es aizgāju zaļās bioloģijas virzienā, interesējos par ekosistēmām, bet man palika interese par cilvēku, par tā fizioloģiju. Tā iestājos medicīnas koledžā. Daudzus priekšmetus, kuŗus biju mācījies Bioloģijas fakultātē, man uzreiz ieskaitīja. Biju mācījies koledžā nepilnu gadu, kad Rīgā divtūkstoš piektajā gadā notika pirmais praids. Mani satrieca tas, ko ieraudzīju – cilvēku attieksme, reakcija. Veidojot dabas filmas, laikam biju attālinājies no Rīgas, atsvešinājies no tā, kas ar cilvēkiem notiek. Vairs nejutu pilsētu, un tad ieraudzīju kaut ko tādu, ko no tās negaidīju. Man bija daudz jautājumu, sāku filmēt, domāju, ka man tas paņems kādus divus gadus, bet „homo@lv” prasīja piecus gadus. Pa vidu bija arī dabas filmas ekosistēmām un par nacionālajiem parkiem. Stāsti, kuŗu mērķis ir veicināt izpratni par dabas vērtībām un to saglabāšanu. 

2010. gada beigās atgriezos Rīgas Sarkanā Krusta medicīnas koledžā un pēc divarpus gadiem pabeidzu. Tagad vēl jāpabeidz “astes” komunikācijas maģistrantūrā. Savulaik iesāku, un kolēģi labprāt vēlētos, lai lasu lekcijas par dokumentālo kino, bet tam savukārt vajadzīgs maģistra grāds. Tā sanācis, ka kopš deviņpadsmit gadu vecuma visu laiku kaut ko studēju (smaida), joprojām esmu ceļā.

RUCKAS MUIŽA UN BRĪVĪBA

 

 

 

Kā kļuvi par muižkungu?

Nu, tad jau tu vari arī teikt, ka vadu slimnīcu, jo te kādreiz bija tuberkulozes slimnīca (smejas).

Man ik pa laikam ir bijusi sajūta, ka Rīgā vairs nav radošā gara. Rīga ir provinciāla pilsēta ar ambīcijām par kaut ko būt, bet pilsēta nevelk. Es neredzu Rīgu kā kultūras pilsētu. Smadzenes, kas Rīgā varētu radīt kaut ko šīs pilsētas izmēram atbilstošu, visu laiku plūst projām, neizveidojas kritiskā masa, kas vajadzīga kultūrai tādā lielā pilsētā. Es neredzu to ietekmi kā piemēram, Stokholmā, Gēteborgā vai Amsterdamā. Būt Rīgā nozīmē kaut ko atražot, turpināt iekļauties kaut kādās shēmās. Tas nav interesanti, un es jau labu laiku biju domājis braukt projām no Rīgas. Skatījos uz kādu no Eiropas pilsētām, sākumā tiešām par Cēsīm nedomāju. Vecāki vadīja savu lauku saimniecību Vaivē, kā nu prata un varēja, bet tad tēvs nomira, un jautājums bija, ko darīt. Mammai bija grūti ar visu tikt galā, lai gan viņa, protams, to darīja.

 

Mēs nolēmām atgriezties laukos un kaut kā to visu savākt. Savukārt Cēsīs sāku meklēt vietu, kurp varētu pārcelt filmu studiju. Cēsīs ir daudz tukšu ēku. Gan pašvaldībai, gan privātajam sektoram. Ja vien ir laba ideja, kuŗu esi gatavs īstenot, telpu ir daudz. Vienā brīdī Cēsu mērs Jānis Rozenbergs piedāvāja apskatīties Ruckas muižu, kuŗa jau kādu laiku bija stāvējusi tukša. Apskatījāmies – iekštelpu nolietojums 100 procenti, ēkas kopējais nolietojums 81 procents, griesti nogāzušies, sienas nolupušas, grīdas sapuvušas. Teicu, ka neesam tik traki, turklāt mums nevajag 800, bet tikai 100 kvadrātmetrus. Tomēr tā Ruckas muiža neizgāja no prāta. Savulaik Liepājā, Kaŗostā, bija kultūras centrs K-2, daudziem vēl ir skumīgi par to, ka tas beidzās. Tā bija brīnišķīga vieta. Un tad pēkšņi sapratu, ka niša ir tukša, ir daudz cilvēku, kas kaut ko gribētu darīt, labprāt organizētu tādā vietā vasaras skolas, seminārus. Apsolīju padomāt. Apmēram pusgadu meklējām iespējas, rakstījām koncepciju un runājām ar Latvijas Laikmetīgās Mākslas centru, Mākslas akadēmiju, Kultūras akadēmiju, ar daudzām institūcijām, kuŗām teorētiski varētu būt interese. Viņi sacīja, ka gribētu vasaras prakses, skolas, nometnes. Bija skaidrs, ko darīt vasarās, un sākām domāt par ziemām, lai būtu rezidenču vieta fotografiem un režisoriem, kas brauc montēt savas filmas. 

 

Tā tas sākās. Tas bija pagrieziena brīdis. Līdz tam bijām tikai ņēmuši - braucot viesos uz kādiem kreatīvajiem centriem un rezidencēm, bet tad izlēmām, ka varam dot arī citiem. Piekritām muižu apsaimniekot, remontdarbus pabeidzām ātrāk, nekā sākumā bijām domājuši, jo cilvēki jau gribēja ierasties. Vienu brīdi aizpagājušajā vasarā mums gāja pavisam traki – pa vienām durvīm nesa iekšā tualetes podu, ko ielikt izremontētajā tualetē, bet pa otrām durvīm jau nāk māksliniece no Zviedrijas. Brīžiem likās, ka balansējam uz vājprāta robežas, bet beigās viss sakārtojās un notika. Sākām ar četrām vasaras skolām, bet pagājušajā gadā lielie sarīkojumi bija deviņi, arī šogad jau daudzi pieteikti. Mūsu koncepts ir izrādījies dzīvotspējīgs.

 

Ar dzīvesbiedri dzīvojat muižā?

Nē, dzīvojam savos laukos, tas ir tikai 10 minūšu brauciens no Ruckas. Ja visu laiku dzīvo darbā, kādā brīdī var sajukt prātā. To arī savulaik iemācījāmies no Karostas vadītājiem, ka nevajag dzīvot darbā. Un arī Rīgas periodā lielu daļu laika nakšņojām darbā, bet tas bija pārāk intensīvi. Ir jābūt kādam laikam, kad vari iziet ārā, vari reflektēt par to, kas notiek, sakārtot domas. Tas ir svarīgi.

Vai tagad esi ieguvis brīvības sajūtu? 

Manuprāt, brīvības sajūtas ir tieši tik, cik pats sev to paņem. Ik pa laikam es braucu ārpus Latvijas, pagājušajā gadā vairākas reizes biju Bergenā, Berlīnē, Amsterdamā, Parīzē, tas laiks man ir vajadzīgs. Domāju, ka man pašlaik ir maksimāli tik daudz brīvības, cik tas iespējams, it īpaši mūsdienās, kad cilvēki savās izvēlēs ir nebrīvi. Man ir maz draugu, kas ir brīvi, īsti brīvi.

 

 

Pilnu interviju lasiet Brīvās Latvijas jaunākajā 12. numurā.

To var iegādāties ŠEIT