Latvijas aicinājums
Sallija Benfelde    17.11.2014

 

Dina Jandava un Ieva Mirka atgriezās Cēsīs pirms pusotra gada pēc daudzu gadu prombūtnes. Šogad vasarā abas draudzenes Cēsīs atvēra skaistumkopšanas salonu „Dinastija”.

 

Pirms tikšanās ar Dinu un Ievu mājīgajā skaistumkopšanas salonā viņu fotografijas jau esmu redzējusi žurnālā Ir, bet mani pārsteidz abu draudzeņu līdzīgais izskats. Abām ir īsi apgriezti gaiši mati, kas vienai šķipsnās uz pieres un sānos ietonēti zilā, bet otrai – sarkanā krāsā. Tādēļ pirmais jautājums, ko uzdodu, ir – vai tā ir jūsu skaistumkopšanas salona firmas zīme, abas izskatāties kā māsas? Dina un Ieva smejas un teic, ka viņu friziere gribējusi izmēģināt jaunās matu krāsas un savas idejas un ka tik līdzīgas viņas kļuvušas tikai nupat. Patiesībā Dina un Ieva atšķiŗas, un sarunas gaitā to var labi redzēt. Dina ir enerģiska un noteikta, Ieva – maigāka un klusāka, arī viņu stāsti par dzīvi ārpus Latvijas ir atšķirīgi. Kopīgais abām draudzenēm ir pavisam kas cits – jau no paša sākuma, dzīvojot prom no mājām, viņas ir cerējušas un ir bijušas pārliecinātas, ka reiz atgriezīsies Latvijā.

 

Dina aizbrauca 2002.  gadā, vēl pirms Latvija bija iestājusies Eiropas Savienībā, jo palika viena ar dēliņu un kredītu, ko vīrs, šķiroties no ģimenes, atstāja maksāt viņai. Dēliņš palika pie Dinas mammas, bet jau pēc nepilna gada viņa varēja dēlu paņemt pie sevis. Sākumā Dina strādāja Anglijā vistu fabrikā, darbs bija smags, pēc trijiem gadiem viņa uzdienēja par kvalitātes kontrolieri, vēl pēc diviem gadiem kredīts bija samaksāts, viņa atgriezās Latvijā, pusgadu nostrādāja par viesmīli, satika savu tagadējo vīru... un atkal aizbrauca, šoreiz uz Īriju un kopā ar vīru, jo sākās lielā krize. Angļu valoda bija apgūta, tādēļ dabūja labu darbu banku apkalpošanas centrā, bet vēl pēc laika Dina īstenoja savu sapni – Īrijā atvēra savu frizētavu, jo vispirms pašmācības ceļā bija iemācījusies likt gēla nagus, tad nolika eksāmenu, izgāja arī biznesa kursus. Frizētava strādāja labi, darba netrūka. 

 

Ieva ar meitiņu uz Īriju devās 2005. gadā, bet vīrs peļņā bija devies jau gadu agrāk. Viņi uz kredīta bija nopirkuši ģimenei māju, negribējās visu mūžu to maksāt. 2008. gadā kredīts bija samaksāts, vecākajai meitai vajadzēja sākt skolas gaitas, varēja atgriezties. Tomēr krize biedēja, un ģimene palika Īrijā. Ieva saimniekoja pa mājām, jo bija piedzimusi otra meitiņa, turklāt vīrs, labs armatūru meistars, pelnīja pietiekami, lai nebūtu jāuztraucas par to, kā dzīvot. Tomēr Ievai gribējās kaut ko darīt ārpus ierastajiem mājas darbiem, viņa sāka cept tortes un atklāja, ka viņai ir arī pasūtinātāji – latvieši un lietuvieši, kas labprāt gribēja saviem svētkiem īstas lauku tortes, medus kūkas un napoleonus.

 

Draudzenes atkal satikās Īrijā. Pēdējos gados abas ģimenes kopā svinējušas Ziemsvētkus, kopā pavadījušas arī brīvo laiku. Patiesībā nekā nav trūcis – protams, tūkstošus ikdienas lietām ģimenes netērēja, bet nopirkt iepatikušās kurpes vai kaut ko bērnam nebija problēma, par to patiesībā nenācās pat domāt. Katru gadu Dina un Ieva brauca uz Latviju, apceļoja to kopā ar bērniem un tagad smej, ka Cēsīs savās brīvdienās daudz laika nav pavadījušas, tagad var pilsētu kārtīgāk izpētīt, jo pirms atgriešanās bija jāapceļo dzimtā zeme. Protams, brīvais laiks pavadīts ne tikai Latvijā. Ar vārdu sakot, dzīve bija sakārtota un gana droša. Tomēr Dina un Ieva nolēma atgriezties. Vienkārši tas nav bijis, un Ieva saka, ka aizbraukt bijis vieglāk. Lielākā daļa pazīstamo latviešu Īrijā, uzzinājuši, ka viņas grib atgriezties, sacījuši, ka viņas rīkojas nepareizi, ka drīz vien būs atpakaļ nožēlas pilnas. Liela daļa šajos laikos no Latvijas aizbraukušo latviešu esot apvainojušies uz Latvijas valsti. „Ja pavisam godīgi”, saka Ieva, „kādi procenti deviņdesmit manu paziņu, varbūt pat vairāk, uzskatīja, ka rīkojos aplam”. „Bet mēs neklausījāmies,” papildina Dina. „Pirmajos gados dzīvot bija viegli, es ātri tur pieradu un iedzīvojos, bet ar katru nākamo gadu kļuva grūtāk, gribējās mājās, kaut gan man tur bija draugi”, viņa saka. Īrijā nekādās sabiedriskās aktīvitātēs Dina un Ieva nav iesaistījušās, arī Saeimas vēlēšanas nav bijis pasākumus, kuŗā vienmēr noteikti gājušas balsot. Izņēmums bijis referendums par latviešu kā vienīgo valsts valodu. „Dublinā pie vēstniecības rinda bija fantastiski gaŗa, bija jāstāv vairākas stundas, bet noskaņojums bija tāds svinīgs, visi jutāmies saliedēti, tā bija neatkārtojama sajūta”, atceras Ieva. Protams, Latvijā viņas balsojušas 12. Saeimas vēlēšanās un Ieva stāsta, ka vīrs atlidojis tieši 4. oktobrī un uzreiz no lidostas devušies uz vēlēšanu iecirkni. 

 

Apgalvojumam, ka Latvijā nav dar,ba Dina un Ieva lāgā negrib piekrist un saka, ka darbu var atrast – tiesa, ne vienmēr tas būs viegls, patīkams un ļoti labi apmaksāts. Viņas abas darbu Latvijā meklējušas, vēl esot Īrijā, un to arī atradušas. Dina stāsta, ka darba intervija notikusi ar Skype palīdzību, viņa atradusi darbu Lattelecom 1188 zvanu centrā, starptautiskajā līnijā, arī Ieva darbu atradusi 1188 zvanu centrā, vēl esot Īrijā. Ieva Latvijā beigusi arī masieres kursus. „Mēs atbraucām un sākām strādāt, mums nebija pat tādasdomas, ka atbrauksim, iztērēsim visu naudu un tad sāksim uztraukties, ko darīt un kur strādāt”, skaidro Dina. Viņa parallēli darbam Lattelecom sākusi darboties arī ar gēla nagiem, vajadzības gadījumā reizēm arī tulkojusi. „Tā nevar darīt un, ja kāds grib atgriezties, jau laikus jādomā, kā dzīvot. Mēs atgriezāmies abas reizē 2013. gada 12. maijā un sākām strādāt. Šogad 1. maijā atvērām savu salonu”, stāsta Ieva. Dinas vīrs arī ir atradis darbu Latvijā, Valmierā, bet Ievas vīrs pagaidām vēl strādā Anglijā, jo tur bijis ļoti labs darba piedāvājums. „Kad būs atlikta nauda, lai pabeigtu mājas remontu, tad vīrs arī būs atpakaļ pie mums”, viņa saka.

 

Nekādu lielo iekrājumu ģimenēm nav bijis, bet kredīts frizētavas iekārtošanai nav bijis vajadzīgs, viss vajadzīgais pirkts par pašu naudu. „Mēs pašas visu izdarījām,” īsi saka Dina. 

 

Cēsis ir skaista pilsēta, šovasar atvērta Vidzemes koncertzāle, vasarā notiek Cēsu Mākslas festivāls un daudz citu pasākumu, kas pulcē daudz cilvēku. Tomēr iedzīvotāju Cēsīs ir maz, tās kļuvušas pustukšas, tāpat kā daudzas Latvijas pilsētas. Toties frizētavu un skaistumkopšanas salonu pilsētā netrūkst, tāpēc vaicāju, kā var savilkt galus kopā, ja konkurence ir tik liela. „Pamazām. Informācija par mums gāja no cilvēka uz cilvēku, mūsu klienti ieteica mūsu darbu citiem, viņi atkal citiem un tagad nevaram žēloties, ka mums nav darba,” atbild Dina. Ieva piekrīt, ka viņas abas savā darbā ir pedantiskas un izdara visu līdz galam un nerēķinās ar savu laiku, ja klientam vajag. „Strādājam arī līdz desmitiem vakarā vai pat ilgāk, tas ir mūsu darbs, mums patīk, un ir jauki, ja arī cilvēkiem pie mums ir labi un viņi ir apmierināti,” teic Ieva. Jautāju Ievai, vai viņa negribētu tupināt savu mazo kūku cepšanas biznesiņu Latvijā, bet viņa atteic, ka par to nav domājusi. Dina aši iejaucas un saka, ka Ievas tortes esot fantastiskas gan garšas, gan izskata ziņā, bet Ievas pedantisms esot tik liels, ka viņai gandrīz vienmēr liekoties, ka kaut kas neesot īsti lāgā. Ieva piekrītot pamāj ar galvu un piebilst, ka tā viņai allaž vajagot – lai viss būtu perfekti. Runājot par darbu un viņu lolojumu – skaistumkopšanas salonu –, atkal atgriežamies pie jautājuma par Latviju, darbu un nākotnes iespējām.

 

Dina un Ieva ir pārliecinātas, ka lielākā daļa aizbraukušo nekad neatgriezīsies, jo Latvijā ar tādiem darbiem, kādus viņi dara Īrijā vai Anglijā, nekā nevar nopelnīt. Ir vajadzīga uzņēmība, vēlme kaut ko darīt pašiem, meklēt iespējas, neapstāties, tad Latvijā var atgriezties. Ja cilvēkus apmierina tas, ka pašiem nekas daudz nav jādomā, ir normāls darba devējs un alga, ar kuŗu nav jāuztraucas, kā samaksāt rēķinus un dzīvot, tad Latvijā laikam nebūs viegli. Abas piekrīt, ka laikam jau atgriezties vērts tikai enerģiskiem un uzņēmīgiem cilvēkiem un ka viņas pašas ar to nav saskārušās – Latvijā vidēja gadagājuma un vecākiem cilvēkiem darbu dabūt grūti, pat neiespējami. „Īrijā cilvēku pēc vecuma nevērtē, nu nav tā, ka nedod darbu tikai tādēļ, ka cilvēkam jau piecdesmit!” saka Dina. Ieva piebilst, ka ģimenēm ar trīs un vairāk bērniem, tāpat arī invalidiem, Latvijā jautājums par izdzīvošanu ir nopietns un stāsta, ka pazīst sievieti ar bērnu, kuŗa veselības problēmu dēļ kļuvusi invalide un Latvijā neatgriezīsies, jo te viņa ar bērnu neizdzīvos.

 

Vaicātas, vai ir lasījušas daudzināto reemigrācijas plānu, abas parausta plecus, un Dina atbild, ka nav to darījusi, bet Ieva saka, ka esot mēģinājusi, bet tālu nav tikusi, jo tās esot tikai tukšas frazes bez sapratnes par cilvēkiem un viņu problēmām. „Latvijā varētu atgriezties jauni un enerģiski cilvēki un pensionāri, kuŗi ārzemēs jau nopelnījuši pensiju. Bet tad ir jautājums, kur viņiem dzīvot, jo īres maksas ir augstas gan Rīgā, gan mazpilsētās. Varbūt viņiem varētu kaut kā palīdzēt pašvaldības,” domā Dina. Savukārt Ieva saka, ka bērniem būtu vajadzīga palīdzība skolā, it sevišķi, ja pirms atgriešanās viņi mācījušies angļu valodā. „Mēs mājās runājām latviešu valodā, tomēr pirmajā gadā meitai nebija viegli latviešu valodas stundās, viņa galīgi nesaprata tos komatus un latviešu gramatiku,” stāsta Ieva. Dina piekrīt, ka viņu abu vecākie bērni pamazām pierod, ka Latvija, kuŗa līdz šim bijusi tikai brīvdienu zeme, nu ir mājas, savukārt Ievas meitiņai un Dinas dēlēnam varbūt grūtāk pierast pie tā, ka nevar veikalā dabūt visu, ko iekārojas, un nevis pie latviešu valodas un latviešiem visapkārt. Dina un Ieva smej, ka vecākajiem bērniem Īrijā dažreiz bijis jāatgādina, ka jārunāt latviešu valodā, bet tagad jāsāk uztraukties, ka viņi var aizmirst angļu valodu. Par īru un latviešu skolām abas saka, ka Latvijā izglītības temps ir daudz ātrāks, slodze lielāka un brīžiem esot sajūta, ka lielā ātrumā tiekot dots milzīgs informācijas apjoms. „Taču Latvijā izglītības līmenis ir augstāks!” viņas ir pārliecinātas.

 

 

Protams, gan Dina, gan Ieva redz, ka Latvijā viss nenotiek tā, kā vajadzētu, bet abas saka, ka visvairāk kaitinot mūžīgā žēlošanās: „Vajag darīt un nevis sēdēt un runāt!” Viņas arī saka, ka svarīgi ir, vai pilsēta gaida savus cilvēkus atpakaļ. Cēsu pašvaldība esot ļoti pretimnākoša un savu iespēju robežās ir gatava palīdzēt. Dina stāsta, ka kopā ar Nodarbinātības Valsts aģentūras (NVA) Cēsu filiāles darbiniecēm piedalījusies vairākās konferencēs un palicis iespaids, ka NVA palīdzēs gan ar padomu, gan ar darbu. „Patiesībā katram, kuŗš grib atgriezties, vajadzētu sazināties ar savas nodomātās dzīvesvietas NVA”, viņa saka. Jautātas, vai ne reizi nav nožēlojušas savu izvēli atgriezties, Dina un Ieva saka skaidru „nē”. Viņas atgriezušās Latvijas, sava patriotisma un pārliecības pēc, un to nevar nožēlot.