Latvija reformu un krizes gadā
Valsts prezidents Egils Levits intervijā Ligitai Kovtunai    16.06.2020

 

 

Ir aizritējis pirmais jūsu prezidentūras gads. Kāda ir „bilance” – privātā un valstiskā? Ko vērtējat kā savus panākumus, kas palicis iecerēts un nepaveikts?

 

Personiskā „bilance” ir, manuprāt, pozitīva – amats, kuŗu mēģinu piepildīt, veicot savus uzdevumus, atbilst maniem priekšstatiem, kādi tie bija, stājoties šai amatā. Valsts prezidents var tikai ieteikt, paust viedokli, virzīt. To arī daru. Tuvākie uzdevumi bija reformas – administrātīvi territoriālā, izglītības, veselības aprūpes, finanču, arī partiju financēšana u. c. Pirmajā darbības pusgadā viss ritēja, kā iecerēts, tad notika, kas notika, ̶  Covid-19 krize, kas ienesa pilnīgi jaunu situāciju un kas skaŗ ne vien katru no mums, tostarp prezidentu, bet valsti un visu pasauli. Bija jāpievēršas gluži konkrētiem uzdevumiem, kas ir vienkārši jārisina, bet „lielie jautājumi” jau arī nav pazuduši, un arī tie ir jārisina. Lai arī palēnām izejam no šīs krizes, tomēr ir daudz ierobežojumu, mobilitātes ierobežojums ir tikai viens no tiem. Pateicoties mūsu valdības darbam, pieņēmām pareizos risinājumus laikus. Līdz ar to ierobežojumi  mūsu valstī nebija  pārlieku dziļi un plaši salīdzinājumā ar citām valstīm, kur to aptvēra par vēlu gan iedzīvotāji, gan polītiķi. Turklāt – Latvijā  cilvēki tomēr ir disciplinēti, līdz ar ko situācija ir objektīvi labāka nekā citur pasaulē. Un tam ir liela nozīme šīs krizes seku risināšanā, ko lēšu ap vēl diviem trim gadiem. 

 

Neparasti ātri un veiksmīgi Saeima pieņēma likumu par polītisko partiju valsts financējumu, kas bija viena no jūsu prioritātēm. Kādi tam iemesli?

 

Pirmām kārtām pašu partiju ieinteresētība, protams. Bet tas nav valsts dāvinājums partijām – tas domāts, lai partijas varētu savus uzdevumus veikt bez bagāto sponsoru naudas. Turklāt kontrole ir ļoti stingra, to īsteno KNAB – Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Līdz ar to partijas veic savu demokratisko funkciju un var nelūgties naudu bagātiem ļaudīm, kam valsts intereses bieži vien ir pakārtotas personiskajām, kam biznesa intereses nav orientētas uz kopējo, uz valsts labumu, bet uz sava paša. Šī partiju financēšanas likuma ieviešana bija liels solis uz demokratijas nostiprināšanu valstī, un nu partijas veic savus pienākumus tā, kā tam demokratiskā valstī jābūt. Katrā ziņā arī ievērojami tikuši samazināti polītiskās korupcijas riski. 

 

Ne tik raiti rit jūsu pamatprofesijas – tieslietu risinājumi. Kas panākts šai jomā, kādas ir cerības tuvākajam laikam? Kā rit jūsu sadarbība ar tieslietu ministru?

 

Tiesiskums Latvijā darbojas, lai gan, protams, ir savas specifiskas problēmas. Pirmkārt – likumdošanas jomā. Te dažu partiju „negribīguma” dēļ (jo aiz tām  bijusi sponsoru nauda, par ko runājām iepriekš) likumdošanas risinājumi ir iekavēti.

 

Attiecībā uz kriminālprocesiem gan varu teikt, ka darbs rit labi, piemēram, sakārtojot ieilgušo tiesu procesu lietas. Otrkārt – aktuāli risināms ir jautājums par tiesnešu, prokuroru un arī izmeklētāju darba kvalitāti un atalgojumu. Ceru, ka jauniecerētās amatpersonas – jaunais ģenerālprokurors un Augstākās tiesas priekšsēdis atradīs risinājumus. Sadarbība ar tieslietu ministru Jāni Bordānu arī rit labi. 

 

Un arī ar citiem pārējiem šālaika tik raibās valdības pārstāvjiem? 

 

Tiešām raibās! Aplūkojot tās sastāvu, varētu domāt, ka vienota darbība ir gandrīz neiespējama...Tas ir Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa nopelns, ka šie dažādie polītiskie spēki tiek saturēti kopā vienā valdībā. Mēs rēgulāri tiekamies, lai pārrunātu projektus un reformas, ko veic valdības ministrijas, un es tās savu amata pilnvaru ietvarā atbalstu. Īpaši vēlos atzīmēt valdības darbu Covid-19 krizes laikā, kas bija tiešām lietišķs un saprātīgs.

 

Smagi rit administrātīvi territoriālā reforma, līdz pat daža polītiskā spēka pārstāvju aicinājumam Valsts prezidentam to apturēt.  

 

Lai pieņemtu un paustu savu viedokli, man ļoti rūpīgi ar to jāiepazīstas un jāpārbauda fakti, tāpēc ar savu atbildi nevaru steigties. Ir jāizvērtē galvenokārt no diviem skatupunktiem – juridiskā un lietderīgā jeb ekonomiskā.

 

Bet iedzīvotāju domas? Varakļānos, Ikšķilē u. c.? Vai tās tiks ņemtas vērā līdz ar lietišķajiem apsvērumiem? 

 

Pirmām kārtām tomēr ir tas, ka jābūt tā, lai valstij kopumā šī reforma nāktu par labu. Esmu gandarīts, ka Saeima pieņēma manu priekšlikumu pamatoties uz Latvijas vēsturiskajām zemēm, kam pamatā lielā mērā ir latviskās identitātes apsvērumi. Ja nu tomēr ir citas domas – tās jāuzklausa, jāņem vērā, jāpārliecina.

 

Nākamā – izglītības reforma, un pavisam tiešs jautājums: vai Latvijā nav par daudz augstskolu? 

 

Uz diviem miljoniem iedzīvotāju augstskolu skaits mums ir lielākais Eiropā! Protams, ka ne visas spēj nodrošināt augstāko izglītības kvalitāti, to, lai diplomam būtu vērtība. Reformas gaitā augstskolu skaits, dabiski, samazināsies. Šim mērķim – izglītības kvalitātes paaugstināšanai – ir pakārtoti visi pārējie jautājumi. Pirmkārt, augstskolu tipoloģija: zinātnes augstskolas, lietišķās, mākslas un kultūras. Otrkārt, augstskolu pārvaldības maiņa, iedibinot jaunu institūciju – padomes, kuŗās būs arī pārstāvji no plašākas sabiedrības, lai īstenotu galveno mērķi – izstrādāt augstskolu attīstības stratēģiju  ar tam pakārtotiem mērķiem,  kā izraudzīt rektoru, piesaistīt financējumu u. c. Šāds modelis veiksmīgi darbojas, piemēram, Tartu universitātē. Augstskolām  ir jābūt iesaistītām sabiedrības kopējo mērķu īstenošanā. 

 

Veselības aprūpes reforma – neatradās nauda mediķu algu paaugstināšanai, bet nu, krizes laikā, nācās atrast?! Vai šī, jūsuprāt, bijusi polītiskā izšķiršanās, vai valsts finanču jautājums?

 

Jāatzīst, ka pašreizējā veselības aprūpes  sistēma neizceļas ar „caurspīdīgumu”, ne ar loģiskumu. Veselības reformai ir jānotiek  kompleksi, nodrošinot arī pienācīgas ārstu un māsiņu algas, kas ir pārlieku zemas. Šīs sistēmas reforma bija iesākta, bet Covid-19 krize to pārtrauca, un tā ir reforma, kam jāķeras klāt, tiklīdz būs iespējams. Jo tā skaŗ absolūti ikvienu no mums. 

 

Pieklusinātāk šobrīd kā Latvijā, tā citur pasaulē notiek valsts ārlietu darbība. Un tomēr – kādas problēmas un iespējas izgaismojušās Eiropas un arī visas pasaules kontekstā?

 

Saprotams, ka ikviena valsts šai laikā vairāk ir vērsta uz iekšpolītiku, ārpolītikas intensitāte ir mazinājusies. Problēmas? Redzējām, ka krizes sākumā Eiropas valstu starpā tomēr nebija pietiekamas koordinācijas, katra slēdza savas robežas pēc sava ieskata, nekonsultējoties ar citām. No tā jāizdara secinājumi. Savukārt attiecībā uz krizes ekonomisko pusi var teikt, ka Eiropas Savienība, šķiet, ir uzdevumu augstumos, lokani reaģējot uz, piemēram, finanču disciplīnu, par svarīgāko uzskatot vieglāku izeju no krizes. 

 

„Lielā mācība” attiecas uz dalībvalstu rīcības koordināciju  ̶  tā jāstiprina, turklāt ņemot vērā „Ķīnas faktoru”, respektīvi, to, ka tas kļuvis spēcīgāks. 

 

Tātad – ir pamats domāt, ka Eiropa taps spēcīgāka un vienotāka? 

 

Ceru, ka jā! Jo, ieskatoties ES vēsturē, redzams – kopš tās dibināšanas Savienība ir pārdzīvojusi vairākas krizes. Un vienmēr, pretēji iedomātajam, tā nenoliedzami kļuvusi spēcīgāka. 

 

Un kāda būs Latvijas „lielā mācība”? 

 

Tā, ka Latvija var! Mēs šo krizi „menedžējam” labāk pat par attīstītām pasaules demokratijas valstīm. Tas ir ievērots pasaulē, un tas ir jāturpina, lai ir pamats teikt: jā, Latvija ir starp tām valstīm, kas ir labākā, izkļūstot no krizes. Un tas panākts ar saprātīgu polītiku! 

 

Sāp sirds par to, kas notiek Amerikā, valstī, kas ir mūsu atbalsts un stratēģiskais partneris. Cik lielas ir jūsu bažas? 

 

Ļoti ceru, ka attiecībā uz Eiropas un ASV stratēģisko partnerību tiks novērtēta tās nozīmība kā Eiropas Savienībā, tā Amerikā. Tagad šis jautājums varbūt nav „pirmajā plānā”, bet joprojām ir spēcīgs un svarīgs. Kas attiecas uz Amerikas iekšpolītiskajām norisēm – ASV ir demokratiska un tiesiska valsts, liela valsts, un kā tāda tā tiks galā ar izaicinājumiem, kas to šobrīd piemeklējuši. Nav jau pirmoreiz. Lai gan jāņem vērā, ka pasaule ir mainījusies un turpina mainīties. 

 

Mūsu saruna notiek Jāņu laika, vasaras Saulgriežu priekšvakarā. Drīz sāksies jauns dzīves cikls...  

 

Jāņos tiešām būsim brīvāki, lai gan ne ierasti brīvi savās svinēšanas izpausmēs. Tāpēc aicinu svinēt tradicionālā  garā –, jo mūsu Jāņu tradicijas ir vienas no spēcīgākajām latviskuma iezīmēm, kas jākopj kā tradicionāli latviska.

 

 

Šī publikācija sagatavota ar Mediju atbalsta fonda financiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Par publikācijas  saturu atbild biedrība “Laiks-BL”