Latviešu valoda svešumā – smags ikdienas darbs
Īrijas latviete un portāla „Baltic-Ireland” žurnāliste Inguna Mieze intervijā Sallijai Benfeldei    23.02.2016

 

Četru bērnu māmiņa Inguna Mieze jau desmit gadus ar ģimeni dzīvo Īrijā. Pirms pieciem gadiem Inguna un viņas vīrs Imants saņēma „Latvijas lepnuma”* balvu nominācijā „Cilvēks cilvēkam” – viņi atbalstīja latviešus Īrijā, glāba meitenes, kuŗas Īrijā nonākušas fiktīvu laulību jūgā. Īrijas latvieši toreiz stāstīja, ka visi zina – ja uz Īriju ciemos brauc latviešu koŗisti vai baznīcas ļaudis, Mieži savā mājā izmitinās un pabaros vismaz astoņus cilvēkus. Rāma, apdomīga, sirdsgudra – tā latviešu luterāņu draudzes Īrijā cilvēki raksturoja Ingunu.

 

Imants joprojām ir portāla “Baltic-Ireland” līdzīpašnieks, bet Inguna strādā portālā, tas ir viņas pirmais un vienīgais darbs Īrijā. Inguna joprojām arī ir latviešu luterāņu draudzes priekšniece Dublinā, un darāmā netrūkst.

 

Vai jums joprojām nākas glābt meitenes no vardarbības, ko parasti sev līdzi nes fiktīvās laulības?

 

Manuprāt, fiktīvo laulību problēma ir aktuāla, bet pēdējā pusotra gada laikā mūsu ģimene nav ar to saskārusies. Tā tas ir nevis tādēļ, ka tā nenotiek, bet gan tādēļ, ka pamazām tiek sakārtoti Īrijas likumi, ļoti daudz dara vēstniecība, viņi izplata ļoti daudz informācijas, lai sievietes, kas piekrīt fiktīvajām laulībām, zinātu, kur meklēt palīdzību. Informācija arī aiziet no mutes mutē. Kad mēs meitenēm palīdzējām, kad viņas meklēja mūs, viņas nezināja, ko darīt un kur meklēt palīdzību. Pēc pirmā gadījuma, kad palīdzējām kādai meitenei, cilvēki to pastāstīja cits citam, un no vardarbības cietušās sievietes mūs meklēja. Tagad viņas vēršas policijā, arī vēstniecībā, lūdzot padomu. Domāju, ka mūsu sievietes, kas tādās laulībās iesaistās, tagad ir labāk informētas.

 

Vai fiktīvo laulību skaits, kas tiek slēgtas naudas vai naivuma dēļ, ir samazinājies?

 

Latviešu vidū tādu laulību skaits tiešām ir samazinājies. Nevaru tā droši apgalvot, ka vienīgais iemesls ir zināšanas par savām tiesībām un kur vērsties pēc palīdzības, bet tā gribētos domāt. Patvērums „Drošā māja” Latvijā ir rīkojis vairākas informātīvas akcijas, viņu interneta vietnē var lūgt padomus jebkurš cilvēks neatkarīgi no tā, kuŗā valstī atrodas. Šobrīd visvairāk fiktīvajās laulībās iesaistās portugālietes.

 

Otrs jautājums, kas joprojām ir aktuāls, – dažādu iemeslu dēļ Latvijas pilsoņiem joprojām no ģimenēm tiek izņemti bērni, kuŗi nonāk citas nacionālitātes un svešu tradiciju audžuģimenēs. Vai var teikt, ka no ģimenēm izņem aizvien vairāk bērnu, kuŗiem liegts atgriezties pie vecākiem? 

 

Ļoti grūti precīzi atbildēt, jo tikai pavisam nesen Īrijas iestādes sāka informēt Latvijas vēstniecību par šiem gadījumiem. Līdz tam viņi nepildīja Vīnes konvenciju, kas paredz, ka diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām ir tiesības brīvi sazināties ar saviem valstspiederīgajiem un tikt informētām par ikvienu gadījumu, kad aizbildņa iecelšana ir nepilngadīga valstspiederīgā interesēs. Līdz ar to netika ievērota arī ANO Bērnu konvencija, kuŗā rakstīts, ka ikvienam bērnam ir tiesības saglabāt savu identitāti, vārdu, pilsonību, ģimenes saites, dzimto valodu, un ir jāņem vērā bērna audzināšanā vēlamā pēctecība, viņa etniskā izcelsme, reliģiskā un kultūras piederība. Tagad ledus ir sakustējies, Saeima ir pieņēmusi arī deklarāciju par nepilngadīgo Latvijas valstspiederīgo aizsardzību ārvalstīs un sākusies sadarbība valstu institūciju līmenī. Mums Īrijā viss notiek ļoti lēni, visas izmaiņas likumos notiek lēni, jo neviens nekur nesteidzas. Pieļauju, ka bērnu izņemšanā no ģimenes nekas būtiski nemainās, tikai tagad sākam saņemt informāciju par šiem gadījumiem. 

 

Latviešu audžuģimenes bērniem, kuŗus izņem no Latvijas pilsoņu ģimenēm, varētu būt risinājums, lai pavisam šos bērnus nepazaudētu Latvijai?

 

Jā, tas varētu būt kā viens no risinājumiem, par to runājām arī draudzē – vai mēs būtu gatavi pieņemt kādu bērnu. Nospriedām – kurš gan cits, ja ne mēs!? Tādēļ rīkojām vēstniecībā semināru, kurš nebija pēdējais par šo jautājumu. Īrijā ir ļoti sarežģīti kļūt par audžuģimeni, salīdzinot ar Latviju, šis process Īrijā ir tāds siets, kuŗam cauri tiek reti kuŗa ģimene. Vēl viena lieta, kas jāzina, – ja kļūst par audžuģimeni, ir jābūt gataviem pieņemt ne tikai latviešu bērnus, jo bērnus ģimenēm dod pēc territoriālā principa. Audžuģimene tiek meklēta pastāvīgās ģimenes, skolas tuvumā. Nevar gaidīt, ka audžuģimenei Dublinā atvedīs bērnu no Galvejas. 

 

Vai nevar atgādināt par ANO Bērnu konvenciju, kas paredz, ka bērnam ir tiesības saglabāt savu etnisko identitāti?

 

Protams, tagad tas tiek atgādināts. Seminārā, par kuŗu minēju, piedalījās arī Īrijas Audžuģimeņu asociācija. Viņiem nebija informācijas par to, ka bērnu no īru audžuģimenes ir iespējams vest uz latviešu nedēļas nogales skoliņu, jo viņi nezināja, ka tādas vispār ir. Informācija par latviešu svētdienas skolām Īrijā ir publiski pieejama internetā, bet viņi neko tādu pat nebija meklējuši, jo par to neko nezināja, viņiem tas nebija aktuāli. Tagad viņi to zina.

 

Seminārā piedalījās arī latviete, kas pieņēmusi audzināšanā radu bērnus. Vai viņa tāda ir vienīgā?

 

Tas nav zināms. Šī ģimene, kārtojot audžuģimenes juridiskos jautājumus, vērsās vēstniecībā, tādēļ mēs to zinām. 

 

Nācies dzirdēt, ka Īrijas latviešiem ir paveicies, jo Latvijas vēstniecība vienmēr ir ļoti interesējusies par saviem pilsoņiem, tādēļ arī latvieši tik ļoti nav ierāvušies katrs savā kaktiņā un vairāk darbojas kopā.

 

Nevaru salīdzināt ar Lielbritaniju, jo nezinu, kā latvieši tur dzīvo, turklāt latviešu tur ir daudz vairāk, jo arī valsts ir daudz lielāka. Bet ar vēstniecību mums tiešām ir veicies. Latviešu sabiedriskajām organizācijām un katram, kurš kaut ko dara, ir laba sadarbība ar vēstniecību. Vēstniecība mūs atbalsta, ir klāt visos notikumos un aktuālitātēs. Īpašu pateicību pelnījis iepriekšējais vēstnieks Pēteris Elferts, viņam bija daudz ideju. Piemēram, 3x3 nometnes notiek, pateicoties viņai ierosmei. Protams, vēstniecībā cilvēki mainās, bet atbalsts un sadarbība paliek.

 

Kāda ir latviešu kopiena Īrijā? Vai teicienam par diviem latviešiem un trijām partijām ir pamats un vai nav tā – kur divi latvieši, tur trīs biedrības?

 

Ir bijis tā, ka biedrība izveidojas, tad sašķeļas. Bet tā tas notiek ne tikai ar latviešiem un ne tikai Īrijā. Šajā jautājumā mēs neesam nekas īpašs (smejas).

 

Cik latviešu šobrīd dzīvo Īrijā?

Pēc pagājušās tautas skaitīšanas datiem, Īrijā dzīvo vairāk nekā divdesmit tūkstoši. Tas nav objektīvs skaitlis. Cilvēki no Latvijas emigrēja dažādu iemeslu dēļ. Izbrauca arī tādi, kuŗiem ir savs „skelets skapī” un kuŗi negrib atklāt savu atrašanās vietu. Viņi baidās no jebkuras oficiālas iestādes, viņi neatver durvis tautas skaitītājiem. Esmu pietiekami daudz dzirdējusi, ka cilvēki negrib, lai kāds kaut nejauši iebāztu degunu viņu dzīvēs. Domāju, ka Īrijā bija kādi četrdesmit tūkstoši cilvēku no Latvijas. Tagad gan ir mazāk, jo cilvēki gan brauc atpakaļ uz Latviju, gan dodas uz citām valstīm. Tas nenotiek masveidā, bet ik pa laikam dzirdu, ka kāds aizbraucis uz Latviju, kāds uz Vāciju vai, piemēram, uz Kanadu.

 

Vai daudzi latvieši domā par atgriešanos Latvijā? Vai nav tā – jo ilgāk nodzīvo Īrijā, jo mazāk gribas atgriezties?

 

Ir cilvēki, kuŗi joprojām sēž „uz čemodāniem”, visu laiku domā, ka te viņi ir pagaidām, ka vēl pāris gadu un tad viņi atgriezīsies, lai gan ir skaidri redzams, ka viņi nekad neatgriezīsies. Ļoti daudzi te jau ir iejutušies, viņiem ir īpašumi, viņu vecāki, pat vevecāki ir pārcēlušies uz šejieni. Ja te dzīvo jau trīs paaudzes, tad domāju, ka viņi nekad neaizbrauks no Īrijas. Grūti aizbraukt, ja ir bērni skolas vecumā, jo izglītības sistēmas Īrijā un Latvijā ļoti atšķiras. Piemēram, mūsu jaunākais dēls šeit ir no sešu gadu vecuma, viņam ir grūti ļoti labi sazināties latviešu valodā. Jā, viņš runā latviešu valodā, mājās mēs angļu valodā nerunājam, viņš dzied vokālajā grupā „Mazais letiņš”, bet viņam ir aizvien grūtāk, jo lielāko savas dzīves daļu viņš pavada angļu valodas vidē, jo skolā un ar draugiem viņš runā tikai angļu valodā. Viņam ir ļoti dažādu tautību draugi, bet viņu saziņas valoda ir angļu.

 

Kā saglabāt latviešu valodu, jo, to zaudējot, cilvēks patiesībā pamazām zaudē arī savu piederību Latvijai?

 

Pēdējos gados notiek ļoti daudzi sarīkojumi – nedēļas nogales skolas, nometnes, vēl arī koŗi, tautas deju kolektīvi. Patiesībā ģimenēm ir ļoti jāgrib, lai saglabātu valodu un piederību latviešiem. Ģimenes bieži domā, ka pietiek ar svētdienas skolu nedēļas nogalēs un vasaras nometni reizi gadā. 

 

Varbūt jaunajai emigrācijai ir cita attieksme, jo situācija ir cita – tagad cilvēki aizbrauc, meklējot iespēju nopelnīt, nevis glābj savas dzīvības? Turklāt pasaule kopš Otrā pasaules kaŗa savā ziņā ir kļuvusi kā liela māja ar daudziem dzīvokļiem, kur var staigāt iekšā un ārā.

 

Patiesībā es domāju, ka vēlme saglabāt savi identitāti tomēr ir, daudzi cilvēki mērķtiecīgi darbojas, lai saglabātu valodu un piederību latviešiem, ieguldot laiku, līdzekļus un savu enerģiju. Esmu novērojusi, ka par šiem jautājumiem nedomā jauni cilvēki, kamēr viņiem nav bērnu. Kad viņi izveido ģimeni un piedzimst bērni, viņi sāk domāt, kas viņu bērns būs? Latvietis? Īrs?

Visaktīvāk jaunie cilvēki iesaistās latviešu kopienas darbā, kad viņiem piedzimst bērns. Vēl gribu sacīt, ka par Latviju domā lielākā daļa, arī tie, kuri skaļi saka, ka viņiem vienalga, ka viņi mūžam neatgriezīsies. Sirdī viņi tomēr joprojām ir latvieši. Varētu teikt – viņi vēl ir latvieši.

 

Kam būtu jānotiek, lai Latvijā atgrieztos vairāk cilvēku? Vai koncepcijas un plāni, kuri sarakstīti pēdējos gados to var veicināt? 

 

Uzreiz gribu teikt, ka tiem plāniem un koncepcijām ir tikai papīra vērtība. Tukšas runas. Tikāmies ar Cēsu mēru Jāni Rozenbergu, kurš bija atbraucis pie mums. Cēsis ir skaista pilsēta, zinu, ka pašvaldība vēlas, lai cilvēki atgrieztos, ļoti daudz dara kultūras jomā. Tomēr pašvaldība, lai kā to arī gribētu, var palīdzēt tikai esošo likumu ietvaros, tā nevar apiet likumu ar līkumu, nevar nodrošināt sociālo palīdzību cilvēkam, kurš pēdējos gados nav strādājis Latvijā. Likumus nepieņem pašvaldība. Ja domāju, kam ir jānotiek, lai mūsu ģimene atgrieztos, tad būtu vajadzīga stabilitāte likumos. Ja ir sarunāts darbs, tad algai nebūtu jāmainās jau pēc dažiem mēnešiem – zinu gadījumus, kad sākumā tiek maksāta solīta alga, bet, aizbildinoties ar dažādiem iemesliem, jau pēc trīs mēnešiem tā samazinās un samazinās. Ir jābūt darba līgumam, kuru nevar mainīt pēc vienas puses ieskatiem. Tāpat tas attiecas uz nodokļiem – gan uz ienākuma, gan sociālo nodokli. Nav runa pat par to, ka varētu nopelnīt tādu pašu naudu kā Īrijā – ja nebūs stabilitātes, cilvēki neatgriezīsies. Protams, cilvēki gribētu labi nopelnīt, bet viņi saprot situāciju un būtu ar mieru atgriezties, pat ja ienākumi būtu mazāki, bet ir vajadzīga stabilitāte.

Jūs aizbraucāt pie vīra, kurš tobrīd jau gadu bija nostrādājis Īrijā. Bijāt bērnu dārza audzinātāja, bet tagad esat portāla žurnāliste. Kā tas notika?

 

Mēs ar vīru iepazināmies, abi strādājot Latvijas Televīzijā. Es divus gadus Universitātē studēju žurnālistiku, tad dzima bērni, un pēc tam ieguvu augstāko izglītību pedagoģijā, strādāju bērnu dārzā. Vīram bija savs bizness, bet tuvojās krīze, ar darbiem un biznesu vairs neveicās, bija jādomā, kā izaudzināt bērnus. Vispirms uz Dublinu aizbrauca vīrs, strādāja celtniecībā, nopelnīto ieguldīja portālā. Tad aizbraucu es, un tā mēs te dzīvojam un darbs portālā, kurš vīram pieder kopā ar Laimu Ozolu, dzīvi mums nodrošina. Toreiz tas bija izmisīgs mēģinājums sakārtot savu dzīvi, man jau bija pāri četrdesmit un Latvijā ar četriem bērniem nekas labs nebija gaidāms. Tagad iekārtoties un uzsākt savu biznesu būtu grūtāk, mēs paspējām ielekt pēdējā vilcienā.

Un tomēr – vai kādreiz atgriezīsieties Latvijā?

 

Es paļaujos uz Dieva prātu. Ja tam būs jānotiek, gan jau viss sakārtosies un notiks tā, ka mēs atgriežamies. Šobrīd par to daudz nedomāju un neplānoju.

* “Latvijas Lepnums” ir goda nosaukums, tā simbols un balva – stilizēta Zelta ābele, 2004. gadā to ieviesa laikraksts „Diena” un telekompānija TV3 par pašaizliedzīgu un nesavtīgu palīdzību līdzcilvēkiem.