Kuri patlaban ir būtiskākie jautājumi, kas nonākuši jūsu kā Eiropas Jauno ārstu asociācijas valdes pārstāves uzmanības centrā?

A. Klēšmite-Blūma. Gada sākumā valdē izstrādājām stratēģiju diviem gadiem, un viens no maniem galvenajiem uzdevumiem ir saistīts ar jauno ārstu piespiedu jeb obligāto nodarbinātību, kas skar arī Latviju. Pētīju šo fenomenu Eiropā, un ziņojums “From Mandate to Motivation” tika publiskots vasaras izskaņā. Tikai trīs Eiropas Savienības valstīs ir ieviesta ārstu obligātā nodarbinātība pēc rezidentūras – ne tikai Latvijā, bet arī Slovēnijā un Horvātijā. Tas nozīmē, ka pēc rezidentūras pabeigšanas trīs gadi piecu gadu laikā  ir jānostrādā ar pilnu darba slodzi kādā no valsts vai pašvaldības ārstniecības iestādēm. To šobrīd noteic Ministru kabineta noteikumi, tomēr nav ņemts vērā, ka arī privātās ārstniecības iestādes nodrošina lielu daļu valsts apmaksāto ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu. Latvijas Jauno ārstu asociācija jau vairākus gadus runā par šo jautājumu un cenšas panākt, lai tiktu ievērotas viņu  intereses. 

Vai nav tā, ka obligātā atstrādāšana ir saistīta ar to, ka Latvijas slimnīcās trūkst ārstu, nerunājot par medicīnas māsām, kuru trūkumsir katastrofāls?

Piekrītu, ka tas ir iemesls, tomēr šis  risinājums nav tālredzīgs. Nav datu, kas apstiprinātu, ka obligātā piesaiste darbojas un dod pozitīvu rezultātu ilgtermiņā. No Latvijas jauno ārstu ikgadējām aptaujām ir redzams, ka desmit procenti medicīnas studentu izvēlas savu nākotni saistīt ar darbu ārzemēs, un kā viens no iemesliem tiek minēti šie obligātie trīs gadi, kuri piespiedu kārtā ir jānostrādā kādā valsts vai pašvaldības ārstniecības iestādē. Ja ārsts aiziet projām ātrāk, tad ir jāatmaksā valsts budžeta līdzekļi, vidēji tie ir pieci tūkstoši eiro gadā.

Kura no valstīm ir kā paraugs tam, kā jaunie speciālisti tiek piesaistīti darba vietām?

Nesen atgriezos no Eiropas Jauno ārstu asociācijas un Pasaules Veselības organizācijas akadēmijas, kur runājām par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un  izaicinājumiem. Viena no tēmām bija arī darbaspēka trūkums. Eiropas Komisija prognozē, ka līdz 2030. gadam Eiropas Savienībā trūks vairāk nekā miljons medicīnas darbinieku. Es neesmu pētījusi, kura valsts būtu kā paraugs, bet zinu, kā valstis cenšas risināt darbaspēka problēmu. Piemēram, Slovēnija to risina, nodrošinot ārstu importu no citām valstīm, lielākoties tās nav Eiropas valstis, jo nevar nodrošināt augstus konkurētspējīgus ienākumus mediķiem. Tāpēc tur strādā ārsti no Nigērijas un Āzijas, kamēr Francija lielākoties izmanto savu bijušo koloniju – Āfrikas valstu – darbaspēku. Galvenokārt franču valodas zināšanu dēļ. Francijā lielākā daļa no jaunajiem ārstiem rezidentiem nav vietējās izcelsmes. 

Kur importētie jaunie ārsti ir ieguvuši izglītību?

Viņi ir izglītojušies Eiropas valstīs jau medicīnas studiju laikā. Arī Latvijā ir liela ārzemnieku plūsma medicīnas studijās, tomēr atšķirībā no citām valstīm viņus necenšas noturēt – viņi šeit pabeidz studijas, bet rezidentūrā nereti dodas uz citām valstīm – Norvēģiju, Vāciju, Austriju, Šveici... Daudzās valstīs mediķi migrē no vienas valsts uz citu valsti dažādos izglītības posmos.

Mēs esam pieraduši domāt, ka mediķu atalgojuma problēmas pastāv tikai Latvijā. Bet arī Lielbritānijā, Vācijā un citās valstīs jauno ārstu vidū valda neapmierinātība ar pārslodzēm un neadekvāto atalgojumu. 

Tiesa, tā ir problēma ne tikai mums. Eiropas Apmaksāto ārstu federācija jeb FEMS šoruden izdeva tā saukto balto grāmatu par ārstu darba apstākļiem, kurā viena no nodaļām ir veltīta tieši atalgojuma sistēmai. Šie dati ir analizēti, ņemot vērā atalgojuma apmēru salīdzi­nājumā ar vidējiem izdevumiem valstī. Ir tādas valstis, kurās ārstam atalgojums aug kopā ar pieredzi attiecīgajā specialitātē. Bet absurds ir tas, ka ir tādas valstis kā, piemēram, Lietuva un Rumānija, kur rezidenti ir labi atalgoti, bet, specializējoties noteiktā medicīnas jomā, viņu atalgojums laika gaitā samazinās. Arī Latvijā ir mazliet neveikla situācija. Latvijas Jauno ārstu asociācija pirms vairākiem gadiem izcīnīja, ka rezidenta atalgojums tiek noteikts Ministru kabineta noteikumos, un kopš tā laika tas ir būtiski palielinājies. Šī un citu iemeslu dēļ mēs redzam, ka ik gadu samazinās to jauno ārstu skaits, kas strādā vairākās darba vie­tās. Diemžēl Latvijā proporcionāli neaug sertificēto ārstu atalgojums. Mēs joprojām cīnāmies par to, ka pēc rezidentūras pabeigšanas jaunā sertificētā ārsta atalgojums ir jāpalielina, jo pretējā gadījumā ir grūti viņus noturēt publiskajā medicīnas sektorā. 

Atceros, ka pirms astoņiem gadiem mana pirmā alga rezidentūrā bija ap 350 eiro, tas bija īsi pirms minētajiem grozījumiem.

Jūs nesen Saeimā rīkotajā konferencē “Nākotnes veselības ekonomika: efektivitāte un ilgtspēja” sacījāt, ka katrs trešais jaunais ārsts Eiropas Savienībā ciešot no depresijas, savukārt 60 procenti ārstu – no trauksmes. Vai ir izpētīti arī iemesli, kāpēc tas tā notiek?

Pagājušā gada rudenī Eiropas Jauno ārstu asociācija publiskoja ziņojumu “From Tradition to Transition”. Tā rezultāti ir iegūti kvalitatīvā pētījumā, izvaicājot dalībvalstu pārstāvjus par dažā­diem jautājumiem, kas skar jauno ārstu darba vides izaicinājumus. Viena no ziņojuma sadaļām bija par psihoemocionālo veselību. Kā viens no veselības pasliktināšanās iemesliem tiek minēta lielā darba slodze, kā arī tas, ka cilvēkresursu trūkuma dēļ nav iespējamas kvalitatīvas apmācības vai atbalsta sistēma darba vidē. Veselību ietekmē arī tas, kāda ir darba vides kultūra – vai tā mainās līdzi laikam, vai ne. Arī lielais birokrātiskais slogs negatīvi iespaido psihoemocionālo veselību. 

Eiropas valstīs dzirdam par pieaugošiem ārstu pašnāvības gadījumiem dažādu iemeslu dēļ. Ceru, ka Latvijā mēs neaiziesim līdz tik drūmai situācijai. Eiropas Jauno ārstu asociācijai rudenī bija Ģenerālās asamblejas sēde Prāgā. Čehijas Ārstu asociācijas kolēģis, tuvs draugs organizatoriem, vasaras beigās diemžēl izdarīja pašnāvību. Tā ir drūma tendence visā Eiropā. 

Kā citās Eiropas valstīs risina ārsta saskarsmes jautājumu ar tādu pacientu, kurš nespēj sazi­nāties attiecīgās valsts valodā vai valodās?

Ir valstis, kur ārstniecības iestādēm ir līgums ar firmu, kas nepieciešamības gadījumā spēj nodrošināt tulkošanu, un pacientam par to tiek piesūtīts rēķins. Latvijā tāda iespēja nepastāv. Mediķi pēc savas iniciatīvas meklē kolēģi, kurš var runāt pacienta valodā. Ja nevar tādu atrast, tad nākamais solis ir iesaistīt vēstniecības, kuras palīdz ar tulkošanu.

Atsevišķās Vācijas klīnikās ār­sti un māsas var norādīt valodas, kurās runā, un par papildu piemaksu viņus nepieciešamības gadījumā var izsaukt kā tulkus. Mums diemžēl nav iespēju  uzturēt tādu reģistru vai piemaksāt šādiem ārstiem.

Eiropas valstīs valodas problēmu rada tieši migranti vai tūristi, ne­vis vietējie iedzīvotāji, kas tur dzīvo gadiem. Man nereti ir saskarsme ar krieviski runājošiem pacient­iem, tāpēc esmu iemācījusies šo valodu, lai varu sazināties. Sabied­rība noveco, un liela daļa vecākā gadagājuma cilvēku diemžēl runā tikai krievu valodā. Esmu dzimusi un izglītojusies neatkarīgās Latvijas laikā. Lai arī skolā bija iespēja mācīties krievu valodu, liela daļa skolēnu tomēr izvēlējas mācīties citas svešvalodas. Tie jaunie cilvēki, kas ir izauguši, nezinot un nedzirdot krievu valodu, tagad ir darba ņēmēji. Kad šie divi poli satiekas, rodas jautājums: kuram jāatbild par savstarpēju sapratni un vienotu valodu? 

Izmaiņas Pacientu tiesību likumā noteic, ka slimniekam ir tiesības ierasties ārstniecības iestādē ar savu tulku. Bieži tas ir kāds radinieks vai draugs, bet tas notiek ambulatorajās medicīnas iestādēs, nevis slimnīcās, kur tiek sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Tie, kuri vēlējās saprast, ko ārsts saka, jau pirms likuma grozījumu pieņemšanas ieradās ar saviem draugiem un radiem, kas tulkoja. Lai gan pašiem ir latviešu valodas zināšanas, cilvēki baidās, ka nesa­pratīs visu ārsta sacīto.

Ir arī tāda sabiedrības daļa, kas valodu izmanto kā provokatoru konfliktam. Visticamāk, garo gaidīšanas rindu dēļ ārsts ir grūti pieejams. Bet tā nav ārsta atbildība, ka mums sistēmā ir trūkumi. Ārstniecības iestādēs sastopamies ar cilvēkiem, kuriem nav kur izlikt savu neapmierinātību par neapmierinošo veselības aprūpes sistēmu, tāpēc tas notiek pret medicīnas darbinieku, un viens no provokatoriem ir valoda.

Kurā Eiropas Savienības valstī ir pacientiem un ārstiem labvēlīgākā veselības aprūpes sistēma?

Tādu vienu labāko piemēru nevarēšu nosaukt, jo katrai sistēmai ir sava garoziņa. Man šķiet, ja runājam par pacientiem labvēlīgāko, tad var minēt Somiju, kur ārstam un slimniekam, abiem vienlaikus, medicīniskā vēsture ir pieejama digitāli. Arī Dānijā ir ļoti attīstīta digitālā medicīnas vide, kur pacients var sekot līdzi, tikt laikus informēts un arī uzņemties atbildību par savu veselību. Dānija jau sen uzkrāj pacientu datus no dzimšanas līdz mūža nogalei, jo tas dod iespēju analizēt, veikt statistis­kus pētījumus, kas palīdz risināt ārstnieciskos jautājumus un mainīt veselības politiku.

Domājot par ārstu profesionālo vidi, pagājušajā gadā noslēdzās Eiropas Komisijas finansētie projekti, kurus īstenojot tika pētīti “medicīniskie tuksneši” jeb zonas, kurās ir grūti pieejami medicīniskie pakalpojumi attāluma vai mediķu trūkuma dēļ. Šo zonu dēļ meklē efektīvākos pakalpojuma sniegšanas veidus medicīnas darbiniekiem. Piemēram, Francijā šādi medicīniskie tuksneši ir norādīti Parīzes piepilsētās. Kad Francijā jaunais speciālists  iegūst ārsta grādu, viņš netiek uzskatīts par pilntiesīgi spējīgu strādāt pastāvīgi, kā tas ir Latvijā un citās valstīs. Tur ārsta sertifikātu var iegūt tikai pēc tam, kad rezidentūras laikā ir aizstāvētas zinātniskās tēzes. Iespējams, ka šīs ļoti stingrās prasības ir viens no iemesliem, kas vairo “medicīniskos tuksnešus”.