Kompensācijas laiks vīrusa ēnā
Futbola tiesnesis Miķelis Rubenis intervijā Pēterim Karlsonam    16.06.2020

 

 

Jūs vienai savai grāmatai esat devis nosaukumu „Kompensācijas laiks”. Tas ir futbola termins, kas nozīmē gan spēles laikā pazaudēto laiku, gan arī spēles laika pagarinājumu, kas vēl dod iespēju gūt vārtus. Vai šo jēdzienu mēs varētu attiecināt arī uz šo vīrusa skarto ierobežojumu laiku, kad tiek izteikti viedokļi, ka krizes laiks vienlaikus ir arī dažādu papildu iespēju laiks?

 

Tagad iestājies it kā  pārtraukums ierastajās mūsu dzīves daudzpusīgajās jomās. Bet katram vecumam ir savs darbs, atpūta, hobiji, varētu pat teikt – sava programma. Grūti atbildēt par iespējām. Bet vispirms jāsaka, ka es pārstāvu vecāko cilvēku grupu, un man ir pieredze, kāda nevarēja būt jaunības gados, kad bija azarts un ambīcijas. Tagad vienkārši jāpiemērojas šim laikam. Runājot par aizvadītajiem gadiem, atceros Anglijas karalienes Elizabetes II sacīto 92. jubilejas reizē, kad viņa piecēlās no svinību galda, sakot: „Atvainojiet, es tagad iešu parunāties ar veciem ļaudīm...” Pareizi teikts intervijas nosaukumā. Mēs visi – vecā paaudze esam zināmā ēnā, jo mūsu kompensācijas laiks, es negribu to saukt par pensijas laiku, ir tas, ko mēs iepriekš nevaram paredzēt un savai dzīvei nevaram pievienot. Ja mēs dzīves laikā pazaudēto varētu šiem gadiem pievienot, tad jau varētu kļūt nemirstīgi, vai vismaz, kā saka dakteris Danilāns, nodzīvot līdz simt divdesmit gadiem.

 

Vīrusa pandēmijas laikā piezvanīju draugam un apvaicājos, kā  iet, ko viņš  dara. Viņš atbildēja: „Šis laiks ir brīnišķīgs, es ļoti labi jūtos.” „Kāpēc tā?” „Pirmkārt, nekas nav jādara, otrkārt – bērni mani nelaiž ārā un pieved visu klāt. Gan ēdienus, gan dzērienus. Un es tikai dzīvoju nost.” Cilvēks labā garastāvoklī, bet man ir drusku savādāk. Pandēmijas laiks jau skaŗ katru personīgi. Katram cilvēkam jau dzīvē ir sava programma, paredzēta vai neparedzēta. Pēc sievas saslimšanas  man iznāca pārvērsties par tādu kā sociālo darbinieku, bija jāiet uz veikalu sagādāt visu nepieciešamo. Tā tas laiks pagāja. 

 

Domājot par pandēmiju nāk prātā teiciens par likteņa pirkstu. Vai tā ir sagadīšanās, ka vīrusa uzbrukums ir saudzēt mūsu bērnus un jauniešus, bet cieš vecie cilvēki. Katru dienu plašsaziņas līdzekļos tiek ziņots par par vīrusa pandēmijas nesto postu, bet no jauniešu sarunām grūti saklausīt līdzjūtību vecajiem cilvēkiem. Viņi vai nu nesaka neko, vai arī tikai spriež, ka, lūk, viņš jau nodzīvojis līdz gadiem septiņdesmit astoņdesmit. Tādi zemteksti. Melnais humors te neiederas, bet no katras dzīves īstenības cenšamies izlobīt kaut ko tādu, par ko var pavīpsnāt, pasmaidīt. Mūsu labi pazīstamā dziedātāja Laima Vaikule uz intervētāja jautājumu, ko viņa dara krizes laikā, atbildējusi, ka šis ir tāds klusuma laiks, kad negribas dziedāt. Bet viņa arī atzinusi, ka šajā laikā var iemācīties valodas. Šis jaukais teiciens man ļoti patīk.

 

Man diezgan bieži tiek jautāts, kādi ir mani nākotnes plāni, ko es daru. Varu paskaidrot daudziem cilvēkiem nesaprotamo, ko viņi uzskata par laika nosišanu vai atpūtu. Man ir ko atcerēties par četriem pasaules un trijiem Eiropas futbola čempionātiem un UEFA kongresu 1992. gadā Zviedrijā, kur esmu bijis aculiecinieks. Arvien ar lielu interesi sekoju basketbola visaugstākā līmeņa turnīriem, hokejam vieglatlētikai, pats par sevi saprotams – latviešu sportistu startiem. Tāpēc varu teikt, ja ir runa par plānošanu, tad tas man ir ļoti palīdzējis plānot manu dzīvi. Pandēmijas laikā es stāstu savas atmiņas un dzīvoju no iepriekšējiem notikumiem, gaidot nākamos.

 

Tā es izvairos no jautājumiem, ko tad es pandēmijas laikā daru. Tas uztur gara mundrumu. Gaidīju pasaules čempionātu hokejā, Eiropas čempionātu futbolā, Tokijas Olimpiskās spēles, bet visu šo programmu vīruss „pārcēla” uz citiem laikiem un gadiem. Uz kādu brīdi ienīdu televīziju, neieslēdzu, bet ar laiku tas „kultūršoks” pārgāja, jo radās iespēja skatīties Italijas un citu valstu vecās labās filmas ar izciliem māksliniekiem. Baudījums bija redzēt Māŗa Verpakovska spēli Kijevas Dinamo sastāvā, viņa iesistos vārtus pret slaveno Madrides Real. Māris atradās starp slavenībām. Jaunieši jau nemaz nezina, ka mums ir bijis tāds Māris Verpakovskis, kas tagad darbojas citā sporta jomā. Gribētu vēl redzēt, kā vārtus gūst Marians Pachars Anglijas premjērlīgā. Mums ir ar ko lepoties, nav ko vaidēt – cik agrāk bija labi un cik tagad rezultāti ir zemi. 

 

Pazīst jūs kā īstenu sporta darbarūķi, kas gandarījumu rod katrā veikumā, katrā uzrakstītā rindiņā. Esat kā tāds nemiera gars Skaidrs, ka šajā laikā  nesēžat   pie televizora. 

 

Vēl pagājušajā gadā piestrādāju Futbola federācijā. Analizējām jauno futbola tiesnešu darbu. Tagad jau ilgāku laiku strādāju pie futbola noteikumu angļu valodas tulkojuma rediģēšanas. Futbols, tāpat kā citi sporta veidi atrodas pastāvīgā mainībā. Starptautiskā Futbola federācija noteikumus izdod no jauna katrus divus gadus. Federācija kollekcionē noteikumus nacionālo federāciju valodās, un tulkojums latviešu valodā  būs labs pienesums FIFA kolekcijai. Tā kā mācību literātūra mums ir latviešu valodā, jāseko līdzi visam jaunākajam. 

 

Varam lepoties, ka mums ir starptautiski plaši pazīstams tiesnesis Andris Treimanis. Viņš Brazīlijā tiesāja pasaules jauniešu čempionāta finālspēli starp Meksikas un Brazīlijas valstsvienībām.

 

Tas Andrim bija liels gods, jo šobrīd Latvijas futbols nevar lepoties ne ar ko citu, kā tikai ar to, ka mums ir teicama tiesnešu komanda, ko aicina vadīt starptautiskas spēles. Pagājušajā sezonā to bija vairāk nekā trīsdesmit. Tas ir ļoti patīkami, jo līdz ar to brazīlieši, meksikāņi un citas „futbola” tautas, kā arī futbola dzīves vadītāju FIFA un UEFA organizācijās uzzina, kas ir Latvija futbolā. Kā mainījies laiks! Kad biju futbola tiesnesis padomju laikā, sarunās ar augstiem priekšniekiem, dzirdēju neglaimojošu izteicienus – „Latvija nefutboļnaja strana (Latvija nav futbola zeme). Tas bija it kā nesatricināms uzskats. Ja nav nekādu panākumu sacensībās, kā gan tur var izaugt augstas klases tiesnesis? 

 

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu nu ir radies pavisam cits vērtējums. Starptautiskas autoritātes, kā, piemēram, italietis Fabio Kapella un vairāki citi atzinuši, ka tagad futbols attīstījies valstīs, par kuŗām  viņi agrāk maz zinājuši. 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā iekļuva Latvija, bet Krievijas izlase palika ārpusē. Diemžēl pašreiz neredzam šī panākuma turpinājumu. 

 

Pēdējā laika notikumi satricinājuši lielo sportu. Apdraudējums radies no dopinga. Šodien skatāmies – izskan himnas un tiek pasniegtas medaļas, bet vēlāk, pēc gadiem diviem trim izrādās, ka apbalvojumi nav pelnīti. Bija notikumi arī ar Latvijas sportistiem. Tas atstāj rūgtas mieles un iezogas skepse, kas notiks turpmāk?  Bet dzīve iet tālāk, un ceram, ka ar laiku arī dopings tiks uzvarēts. 

 

Mūsu rakstnieks Zigmunds Skujiņš saka: „Neizslēdzu, ka šis piespiedu dīkstāves dīvainās fantazijas ir mums uzticēts uzdevums nākamajam atklājumu solim. Arī pirms tūkstoš gadiem valdīja garīga krize, pagurums un kūtrums, tūdaļ, tūdaļ visi gaidīja pastardienu. Šķietamā katastrofa beidzās ar ģeografiskiem atklājumiem, renesansi un apgaismību.”   

 

Es negribu polemizēt ar cienījamo rakstnieku, tikai teikšu, ka vīrusa pandēmija nav ķīla kādiem jauniem atklājumiem, apgaismībai. Vīruss ietekmējis visas cilvēku dzīves jomas. Olimpadas un pasaules čempionātu pārcelšana citos termiņos lielā mērā traucēja sportistu treniņus, izsita viņus no sagatavošanās ritma. Bet cerības jau nedrīkst zaudēt. Pazīmes liecina, ka mēs zināmā laika nogrieznī varēsim atgriezties iepriekšējā dzīvē, ko bijām zaudējuši pirms trim mēnešiem. 

 

Par citām sporta lietām. Nupat publiskajā telpā parādījušās aptaujas. Starptautiskā Basketbola federācija (FIBA), izsakot cieņu Latvijas valstsvienībai kā pirmajiem Eiropas čempioniem 1935. gadā, ar līdzjutēju balsojumu izveidoja vēl vienu „sapņu komandu”. Tajā ir Kristaps Porziņģis, Dāvis Bertāns, Jānis Timma, Jānis Strēlnieks un Ainars Bagatskis. Tīmekļa portāls TVnet savukārt vēlējās noskaidrot Latvijas visu laiku izcilāko sportistu. Bija astotdaļfināls, ceturtdaļfināls, pusfināls, un finālā „satikās” Jānis Lūsis ar Sandi Ozoliņu. Kā jūs vērtējat šādas aptaujas? Cik tās ir objektīvas? Cik tas viss ir nosacīti?

 

Par FIBA aptauju  ̶  patīkami, ka izveidota tāda „sapņu komanda”, izrādot cieņu Latvijas basketbolam. Bet problēma jau  ir tās nokomplektēšanā. Valsts izlasē uz spēlēm jau nevar savākt vienā vienībā visus labākos spēkus. Te ir plašs darbalauks Latvijas Basketbola savienībai. Visaugstākajā līmenī jārunā ar ārzemju klubiem par Latvijas basketbolistu atbrīvošanu uz valstsvienības spēlēm. Jānodibina personiski kontakti ar klubu vadītājiem. Arī citām valstīm ir līdzīgas problēmas, bet mums salīdzinājumā ar tām ir maza basketbolistu izvēle. Bet ir arī cits piemērs. Esmu bijis Slovēnijā. Nesaprotamas šķiet šīs mazās valsts darba metodes ar sportistiem. Kā var izaudzināt augstas klases futbolistus, hokejistus, volejbolistus, par kalnu slēpotājiem nemaz nerunājot?  Eiropas čempionāta kvalifikācijā izšķirošajā spēlē mūsu komanda zaudēja Slovēnijas basketbolistiem. Domājams, ka mūsu treneriem mācīties nevajadzētu vis braukt uz tālo Ameriku vai vēl kaut kur citur, bet doties pētīt darba metodes tepat Eiropā – uz Slovēniju. Kā slovēņi trenē bērnus, kā viņi atrod vidējā auguma un gaŗos spēlētājus.                

Par FIBA aptauju būtu skaidrs, bet kā vērtēt TVnet uzdotos jautājumus? Manuprāt, tie tikai palīdz sporta draugiem atcerēties spilgtākos notikumus.

 

Ja aptaujā kā spēlē pretnostata atšķirīgu sporta veidu pārstāvjus, tad tāda aptauja nevar būt objektīva. Atbilde var būt tikai  ̶  patīk, nepatīk robežās. Manā ieskatā nedrīkst Jāni Lūsi salīdzināt ar Sandi Ozoliņu un Sandi Ozoliņu nedrīkst salīdzināt ar Jāni Lūsi. Viņiem katram ir sava vieta. Ir būtiskas atšķirības. Jānis Lūsis visu izdarījis savām rokām, ar savu ķermeni, trenētību, cīņasgribu, veiksmi. Bet – viņš ir viens savā sporta veidā! Tāpat kā svarcēlājs, kuŗam ir jāuzceļ. Nevar palīdzēt ne mamma, ne sieva, ne sabiedrība, nav neviena „piespēlētāja”. Bet Sandis Ozoliņš pats ir piespēlētājs, piespēles saņēmējs, un laukumā vēl visu laiku ir četri un vārtsargs. Hokejs ir komandas sporta veids, un tāpēc var salīdzināt tikai tos, kas spēlē komandā. 

 

Salīdzinājumiem varu pieminēt Manchester Unitet trenera Fergisona autobiogrāfiskajā grāmatā izteikto atziņu. Tur viņš vienkāršiem vārdiem raksta, ka Ronaldo ir pats talantīgākais futbolists, kāds nekad iepriekš nav bijis. Un ja viņu grib salīdzināt ar otru talantīgu spēlētāju – Mesi, tad Fergisons saka: „Ronaldo skrien ātrāk par Mesi, Ronaldo lec augstāk par Mesi, Ronaldo gūst vārtus ar abām kājām, bet Mesi – ar vienu. Tur ir tā atšķirība starp abiem futbolistiem.

 

Šai basketbolistu paaudzei palika nepiepildīts sapnis – piedalīties Pasaules kausa izcīņā. Pietrūka veiksmes pašos izšķirīgākajos brīžos tiklab dāmām kā kungiem. Vīriešu turnīrā mūs apbēdināja tā pati jūsu uzteiktā Slovēnijas komanda.    

 

Te varu atbildēt ar vienu vārdu. Veiksme ļoti reti ir viduvēju komandu sabiedrotā. Ar veiksmi var uzvarēt vienu spēli, var vinnēt kāda kausa izcīņā, ko atceras, un tad viena veiksme pārvēršas par sensāciju. Tas gadās futbolā, ja viena komanda ir nospiedošā pārsvarā, spēle būtībā rit uz vieniem vārtiem, bet vārtus gūst pretinieka vienība, kas kāda ranga tabulā atrodas pašā lejā. Bet tā ir uzvarējusi vienu spēli, un. iespējams, vēlāk vairs neuzvarēs desmit spēles pēc kārtas spēli. Lai piedalītos Pasaules kausa izcīņā, ar veiksmi vien nepietiek. Ir jābūt labai meistarībai, un tad arī veiksme atnāks, lai gan tam nav... garantijas. 

 

Laba ziņa parādījusies Latvijas futbola saimniecībā. Tiek risināts futbola halles jautājums. Septembrī Pārdaugavā atklāšot Playoff Arena. Būšot septiņi mini pich je maza izmēra (11x20 m) laukumi. Projekts noskatīts ārzemēs. Cik lielā mērā tas var veicināt futbola attīstību?

 

Man grūti runāt par labām ziņām Latvijas futbola saimniecībā. Labo vīziju ir daudz, bet tās netiek piepildītas ar reālu saturu līdz galam. Kāpēc? Minēšu tikai vienu sliktu piemēru. Vienā no vairākiem Futbola federācijas ārkārtas un kārtējiem kongresiem tika iebalsots un ātri izbalsots futbolists Kaspars Gorkšs. Viņam bija ambīcijas ieņemt federācijas vadītāja amatu. Vēlāk viņš daudz diskutēja ar federācijas ģenerālsekretāru Edgaru Pukinski: vai pēc iespējas ātrāk uzcelt jaunu  futbola stadionu Rīgā, vai arī uzbūvēt halles. Abu domas atšķīrās, abi aizgāja no darba. Nekas nenotika. Pukinsks pēc dažiem mēnešiem atgriezās. Izrādījās, ka stadiona celtniecībai federācijas valde nepiekrīt ņemt kreditu. Bet bez kredita ņemšanas jau neko lielu nevar uzbūvēt. Ja Futbola federācijā valda viedokļi PRET šī sporta veida attīstību, tad, ko lai es saku. Pasaules ranga tabulā valstsvienība nobraukusi lejā, bet 2009. gadā  bija 45. vietā. Tajā pašā laikā desmit virslīgas klubu komandu spēlēs laukunā atļauts būt 8 ārzemju “leģionāriem” (no 11). Kā šajā situācijā var izaugt pašmāju jaunie futbolisti? Tiem jāsēd uz rezervistu soliņa. Vai tas ir normāli?  Kopumā Latvijas komandās šobrīd ir iesaistīti aptuveni 100 ārzemju futbolistu. Tas ir milzīgs skaitlis. Nacionālajam futbolam gandrīz vai  pienākušas beigas. 

 

Mūžībā aizgājis mūsu  visu laiku labākais sportists Jānis Lūsis. Manuprāt Latvijas Olimpiskajai komitejai, Vieglatlētikas savienībai un citām sporta organizācijām būtu jārūpējas par viņa piemiņas cienīgu saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Būtu jāuzceļ piemineklis, kā to izdarījuši somi, godinot Losandželosas Olimpisko spēļu uzvarētāju šķēpa mešanā Mati Jervinenu.  

 

Esmu tiesājis futbola  spēles Helsinku olimpiskajā stadionā. Mati Jervinena piemineklis ar iegravēto sportista  rezultātu (72,71 m) ir patiesi iespaidīgs. Neviens sacensību apmeklētājs nevar tam vienaldzīgi paiet gaŗām. Ja Latvijas sporta vadība, pirmām kārtām Latvijas Olimpiskā komiteja, Vieglatlētijas savienība, Latvijas šķēpmetēju klubs un citas sporta organizācijas  izlems celt  Jānim Lūsim pieminekli, tad tam jābūt ļoti reprezentablam. Lai visi sporta draugi, kas ienākuši stadionā, apstātos pie šī pieminekļa, izlasītu uzrakstu,  uzzinātu, kas ir Jānis Lūsis Latvijai.  Lai piemineklis būtu ārzemju tūristu apskates un apbrīnas objekts.